Aktuāls cilvēks - interjeriste Anna Butele

Gēnu spēks

Jau sešu gadu vecumā Anna nešaubījās par profesijas izvēli – bērnudārza izlaiduma diplomā rakstīts, ka viņa kļūs par mākslinieci. Sestajā klasē cītīgā zīmētāja pārgāja uz Daiļamatniecības pamatskolu, un sekoja atklāsme, ka interesē interjers. Iespējams, tas mammas iespaidā, kura savulaik studēja arhitektūru, vēlāk bija izstāžu kuratore un ir arī veidojusi kādas grāmatnīcas iekārtojumu. “Varbūt es kā daudzi bērni neapzināti realizēju vecāku nepiepildīto sapni. Lietišķajos ar brāli Gustavu iestājāmies stikla nodaļā – noteikti tēva, stiklinieka, ietekmē.” Annas veidotā interjerā stikls parādās bieži, tomēr par vitrāžisti viņa nekļuva. Tāpat secen gāja flautistes karjera, bet tagad mūzikas skolā apgūtais palīdz radošajās aktivitātēs. Anna zina, ka bērnībā muzikālā izglītība ir pat svarīgāka par vizuālo prasmju stimulēšanu, tādēļ viņas meita Uma jau otro gadu mūzikas skolā apgūst klavierspēli un apmeklē baleta nodarbības. Nesen gan pirmklasniece paziņojusi, ka iešot mātes pēdās un arī būšot māksliniece. Tas, ka talants ir, manāms gan mājās, kur pa laikam bērnistabā grīda apgleznota ar akvareļiem, gan birojā, kur pēc meitas apciemojumiem paliek šedevri.

Pēc lietišķajiem Anna studēja Starptautiskās Praktiskās psiholoģijas augstskolas Datordizaina nodaļā, un jau pirmajā kursā radās interjera pasūtījumi – viens no pirmajiem bija kluba iekārtošana Palangā. Sešus gadus ilgajam scenogrāfes un stilistes darbam Vilks studijā paralēli tapa arvien vairāk interjeru. Viens no atspēriena punktiem bija Spice Home veidotā Kafejnīca-Lasītava, kuru līdz ar citiem Annas interjeriem pozitīvi novērtēja Andis Zusts, viens no Palladium līdzīpašniekiem. Pavasarī Anna pa e-pastu saņēma piedāvājumu radīt jauno koncertzāli. Īsai atbildei – jā, mani šis projekts interesē, sekoja gājiens uz vecajām kinoteātra telpām, kuras aplūkot vajadzēja līst caur sētas durvīm un vēlāk izmantot mobilā lukturīti. “Pustumsā ieraugot telpu, uzreiz biju sajūsmā par lielisko zāli, kas pat tik nolaistā stadijā nebija zaudējusi savu varenību.”      

Pilsētas talismans

Vārdam Palladium ir vairākas nozīmes, bet koncertzāles koncepcijas pamatam tika ņemta tā, kura grieķu valodā nozīmē talismans pilsētai – radās ideja veidot telpu kā pilsētu pilsētā. Vienkārši, bez pārspīlēta glamūra, lai zāle kalpotu fona sajūtai koncertos. Savukārt urbāno elpu tajā iedveš ēku fasāžu apdares materiāli – fibrolīta paneļi, ko parasti izmanto siltināšanai, šeit kalpo par galveno skaņu absorbējošo materiālu, bet bārs ir izklāts ar vizuāli senlaicīgu šīferi, kas gatavots pēc mūsdienu tehnoloģijām. Interjerā dominē arī citas eksterjera iezīmes – betons, koks, flīzes. Toņi atšķiras no Annas ierastās spilgto krāsu paletes. Tie ir pelēcīgi bēši kā lielākā daļa Rīgas apbūves, akcentam pievienots vien Palladium zilais. Pasūtītāji esot priecīgi, lai gan viņu sākotnējā vēlme, lai telpas ir tumši noformētas, realizēta tikai melnajā skatuves fonā un griestos.

Pēc Palladium Anna turpinās aktīvi rosīties savā kompānijā Annvil, kuras nosaukumu savulaik izdomāja Aivars Čivželis, akcentējot Annas gribasspēku un izturību. Tā nav sakritība, ka annvil tulkojumā no angļu valodas nozīmē – kalēja lakta. Sākotnēji logotipā bija lakta, apvīta ar ziediem, kas simbolizēja Annas sievišķību. Pasūtījumu un ieceru ir daudz, tādēļ Annvil attīstīsies divos virzienos – turpinās interjeru veidošanu privātām un sabiedriskām telpām, kā arī izvērsīs portatīvo sienu rūpniecisko ražošanu. Ideja par šo oriģinālo preci radās pagājušajā ziemā, kad Anna ar brāli mēnesi pavadīja Indijā. “Portatīvo sienu koncepcijas pamatā ir askētisms. Tās ļauj ar vienu rūpīgi izstrādātu dizaina elementu radīt gatava, pabeigta interjera sajūtu. Visas pārējās sienas var palikt tukšas, tikai pie vienas ir pārdomāta kompozīcija ar mēbelēm un dizaina elementiem. Tā ir funkcionāla un mobila, jo paņemama līdzi, arī pārceļoties uz citu dzīvesvietu. Patiesībā šī ideja radās no pašas un draugu pieredzes – mūsdienās reti kurš ilgi dzīvo vienā un tajā pašā vietā.”

Favorīti

Kopš pērnās ziemas, kad brālis ieteica lasīt Ekhartu Tolli, Annas miera un enerģijas avots ir klusums. “Tagad reti mašīnā vai mājās ieslēdzu mūziku, labāk pasekoju savām domām un smeļos spēku klusumā. Pēc Tolles izlasīšanas manā dzīvē daudz kas mainījās – pirmkārt izrevidēju savu mājvietu, jo sakārtota vide un askētisms apkārtējā vidē veicina harmoniju iekšējā pasaulē, pēc tam arī radošajā darbībā sāku izmantot citu dzīves uztveri. Tagad uz visu skatos daudz mierīgāk un saprotu, ka tas, kādas ir manas domas, iespaido to, kas ar mani notiek.”

Protams, ir arī citi favorīti. Ja neizdodas aizbraukt uz Parīzi, kas šobrīd ir Annas mīļākā pilsēta (jo tur ir tā nepārtrauktā vēstures elpa, kas padomju gados atņemta Rīgai), var priecāties par mīļākā mākslinieka francūža Mondriāna gleznu reprodukcijām. Viena no tām Annai kalpo par mobilā telefona fonu. “Viņš ir nenormāli precīzs un loģisks gan proporcijās, gan toņos. Tas ir tik tuvu manai iekšējai būtībai, ka bieži netieši parādās manos darbos.” Vēl Anna neskaitāmas reizes var skatīties itāļa Roberto Benīni filmu Dzīve ir skaista, savukārt profesionālo iedvesmu smeļas interjera žurnālā Frame.

Kā ar Rīgas publisko telpu? “ Skaistu vietu kļūst aizvien vairāk, jo netrūkst talantīgu cilvēku, bet man tīk vietas, kuras nav uzsvērti mūsdienīgas, kur nav ievērotas aktuālās tendences, bet valda klasiska gaisotne bez liekām detaļām. Piemēram, restorāna Ozīriss interjers ir vienkāršs un ieturēts. Tas pirms desmit gadiem bija gaumīgs, ir labs tagad un arī pēc desmit gadiem būs baudāms.”