Portāls ielādēsies pēc 15 sekundēm
Uz Jauns.lv
Savādnieks, īpatnis, dziednieks un šamanis. Tas ir Ivo Puriņš
"Mans mērķis ir pulcēt līdzīgi domājošus cilvēkus un veidot Latvijā sakrālu centru. Lai uz šejieni ļaudis brauktu nevis tikai izklaidēties, bet arī pēc enerģijas, pēc maģijas, pēc gara," teic Ivo Puriņš.

Savādnieks, īpatnis, dziednieks un šamanis. Tas ir Ivo Puriņš 1

Cita pasaule
2014. gada 23. martā 05:40 2014. gada 23. martā 05:40
 
Viņš nezina, kāds šodien ir datums, jo sen vairs neizmanto Gregoriāņu kalendāru. Daudzi viņu uzskata par lielu savādnieku un īpatni. Vieni viņu dēvē par dziednieku un zintnieku, citi – par astrologu un šamani. Pats izvēlējies eksotiskāku apzīmējumu – sauļu salicējs. Agrāk viņš bija ugunsdzēsējs, tagad – laika stalkers. Tas ir Ivo Puriņš.

“Man ir izdevies sasniegt to efektu, ko sauc par pasaules apturēšanu,” saka Ivo. “Daži to sasniedz, pīpējot speciālas sēnes, es to neesmu darījis. Nav bijusi ne vajadzība, ne vēlēšanās. Varu vienīgi teikt, ka tas pārdzīvojums tik tiešām ir liels. Vienā mirklī tu atrodies visos laikos. Kur pievēršas tava uzmanību, tur tu esi. Tu it kā multiplicējies un esi tūkstoš veidos. Tu esi vienlaikus gan skolas solā, gan savā kāzu dienā, gan tajā dienā, kad māte tevi veda uz vannu mazgāties pie savas draudzenes. Tu visur esi vienlaikus un visu perfekti jūti. Pat vēl skaidrāk nekā toreiz, jo pasaules apturēšanas brīdī tu vari ieiet savā būtībā un justies tieši tā, kā juties, kad mācījies 7. klasē. Turklāt visu redzi objektīvi, jo nav vairs emocionālās attieksmes pret klasesbiedriem. Tu redzi, kādi viņi ir patiesībā. Un šajā pasaules apturēšanā tu redzi laika bezgalību. Lūk, to es arī saucu par patiesu iniciāciju.”

Glābējs un zīlētājs

Puriņš stāsta, ka viņa dzīvi var nosacīti iedalīt divās daļās. Viena līdz 2000. gadam, otra – pēc. “Līdz 2000. gadam biju ugunsdzēsējs, strādāju Ugunsdzēsības un glābšanas dienestā, sešus gadus biju nodaļas komandieris. Tur nostrādāju divpadsmit gadus. Man bija īsts vīru darbs ar ierastu relaksāciju brīvdienās. Visai tālu no ezoterikas. Bet tad viss izmainījās, turklāt diezgan pēkšņi. Dzīve mani vienkārši izmeta no ierastās vides. Bet, lai to visu izstāstītu, nedaudz jāatgriežas pagātnē. 1994. gadā man gadījās iepazīties ar magiem. Viņi manī kaut ko saskatīja un pievērsa pastiprinātu uzmanību, bet es tam nepievērsu īpašu vērību. Viņi piedāvāja mani mācīt, un es tam piekritu, jo man bija interesanti ar viņiem tusēt. Pēc gada viņi no manas dzīves aizgāja. Tolaik dzīvoju diezgan vaļīgi – dzēru šņabi un vazājos pa krogiem. Protams, tāda uzvedība neatbilda magu pasaules standartiem, un viņi man vairākkārt aizrādīja, bet man viņu pamācības bija pie vienas vietas. Un tad viņi vienkārši pazuda. Kādudien es aizgāju uz dzīvokli, kurā mēs tikāmies, un piezvanīju pie durvīm. Tās atvēra kaut kāds vīrs pidžamā ar klēpja sunīti rokās un pateica, ka tādi cilvēki, kurus es meklēju, nekad tur nav dzīvojuši. Fantastika! Tā magi pazuda, un es viņus aizmirsu. Strādāju tālāk savā ugunsdzēsības daļā un baudīju dzīvi.

Kad pārgāju pie saimnieces attiecībām ar vīriešiem, viņa teica: "Rīt varat sākt strādāt"

Bet tad pienāca brīdis, kad pārkāpu darba iekšējās kārtības noteikumus un mani izmeta no darba. Toreiz tā šķita katastrofa! Pie sevis domāju – kas mani ņems darbā ar tādu vilka pasi? Likās, mana dzīve ir sabrukusi. Gāju pa Brīvības ielu un nomākts domāju, ko darīt. Gāju garām zīlēšanas salonam Kaliostro un nolēmu ieiet. Atcerējos, ka magi man taču kaut ko tomēr iemācīja, varbūt šeit tas noder. Kad iegāju salonā, administratore jautāja: “Jaunais cilvēk! Vēlaties, lai jums pazīlē?” Atteicu, ka nē, esmu atnācis strādāt. Viņa pasmējās, bet neko neteica. Uzradās salona saimniece un aicināja uz savu kabinetu. “Par sevi es visu zinu, pastāsti par manu meitu,” viņa sacīja. Kā man tas izdevās, vēl tagad nezinu. Pie magiem biju nedaudz apguvis astroloģiju un vienkārši zināju, kā tajā dienā stāv planētas. Sāku pēc tām lasīt un interpretēt informāciju. Kad pārgāju pie salona saimnieces attiecībām ar vīriešiem, viņa pateica, ka pietiek. “Rīt varat sākt strādāt.” Salonā nostrādāju sešus gadus, tā bija laba prakse. Iegādājos Taro kārtis un sāku zīlēt. Pieņemot salonā pirmos simts klientus, es lūdzu Dievu. Pirms katras pieņemšanas es stāvēju pie spoguļa un skaitīju Tēvreizi. Es lūdzu, lai man neļauj nodarīt pāri klientiem, sniedzot nepatiesu informāciju. Es atzinos Dievam, ka esmu muļķis, un lūdzu, lai dod man prātu. Tā arī mācījos.”

Pie Lietus Dieva tempļa Činannā, Kampečes džungļos.

Uz zīlēšanas saloniem nāca arī bandīti

Ivo atzīst, ka sešu gadu melnais darbs salonā viņam daudz ko devis. “Diemžēl tādā darbā daudzi sadeg, jo tur ir zemā astrāla problēmas. Uz zīlēšanas saloniem nāk arī bandīti un prasa, vai konkrētā datumā var vest kontrabandu pāri robežai. Par saviem vārdiem, protams, bija jāatbild, kļūdas varēja radīt lielas problēmas pašam. Arī nauda, ko maksāja par šādām lietām, bija reāla.”

Ivo piebilst, ka vēlāk sekojis pats interesantākais. “Pēdējos trīs gadus es faktiski biju viens no velkošajiem speciālistiem salonā, un es jutu, ka man sāk vērties vaļā tās zināšanas, ko agrāk man ielika magi. Notika retrospektīvā atvēršanās. Atceros, savā dzimšanas dienā atnācu uz salonu, un saimniece man sacīja, ka esot bēdīga vēsts. Salons esot uzlauzts un mans kabinets iztīrīts pa tīro. Paņemts dators un grāmatas. Pieļauju, ka toreiz tika meklēta informācija par kādu klientu, jo tur apgrozījās diezgan raiba publika. Salona saimniece solīja nopirkt jaunu datoru, bet es teicu: “Nevajag. Arī man ir jaunums. No šodienas es no jums aizeju.” Un tā – no 2006. gada es sāku veidot savu laika stalkera dzīvi.”

Greizo spoguļu realitāte

Puriņš stāsta, ka pēdējos gados pavisam trīs reizes devies uz Centrālameriku. “Es izbraukāju Dienvidmeksiku, Gvatemalu un Hondurasu, lai rastu atbildes uz sev interesējošiem jautājumiem. Lai saprastu, kāpēc esmu aizķēries aiz maiju zīmēm un kāpēc tās man neliek mieru. Lai noskaidrotu, kāpēc no Rietumu astroloģijas esmu pārgājis uz maiju sistēmu. Es vairs neizmantoju Gregoriāņu kalendāru. Piemēram, es zinu, ka šodien ir trešdiena, bet nezinu datumu. Toties labi zinu, ka šodien ir Tekpatl acteku valodā. Es zinu, ka šodien ir deviņu dienu nedalāmās nedēļas ceturtā diena. Bet – lai noskaidrotu šodienas datumu pēc Gregoriāņu kalendāra, man jāskatās savā piezīmju grāmatiņā.”

Ivo uzskata, ka tās zināšanas, ar kurām strādājuši maiju šamaņi, ir daudz efektīvākas par astroloģiju. “Kas ir astroloģiskā karte? Tā ir mūsu slimības vēsture, kas uzrāda, uz ko mēs refleksējam. Tā rāda, kā esam spiesti atstrādāt savu karmu. Es to visu saucu par greizo spoguļu karalisti. Visa pasaule ir enerģija. Dziļāk ieejot maiju zināšanās un saņemot vairākas iniciācijas, es sapratu, ka viņi izmantojuši zināšanas, kas faktiski strādā kvantu fizikas jēdzienos. Maģija un kvantu fizika – tās ir blakus. Brīnumu pasaule ir tepat līdzās, nekur nav jābrauc, vienīgi jāmaina mūsu apziņa un uztvere. Klasiskā Rietumu astroloģija uzlūko pasauli caur 12 pašrefleksijas spoguļiem. Katra zodiaka zīme ir kā spogulis, kurā mēs lūkojamies. Katra planēta ir kā magnēts, kas pievelk mūsu uzmanību konkrētai dzīves sfērai, un mēs sakām: “Jā, es esmu tajā spogulī, es esmu tāds.” Bet konkrētā planēta šo spoguli izkropļo, padara to subjektīvu. Tāpēc var teikt, ka dzīvojam starp greizajiem spoguļiem. Ja pieslēdzamies tām enerģijām jeb Dieva aspektiem, par ko runā maiju kalendārs, mūsu dzīve izmainās.”

Jukatanas vidienē. Pie vecās katedrāles Mani pilsētiņā, kur savulaik sadedzināja maiju priesterus un viņu rokrakstus.

Maiji par Puriņu: "Tu nāc no zemes, kur ir kosmisks pieslēgums"

Ivo gan atzīst, ka pašiem indiāņiem iet diezgan švaki ar senču zināšanu izmantošanu. “Viņi saglabājuši primitīvo tautas kalendāra variantu, kas drīzāk ir folkloras, nevis maģijas līmenī. Agrāk ar šīm maģiskajām zināšanām varēja modelēt notikumus laikā, ko dažkārt es izmantoju. Liels bija kāda maiju vecajo pārsteigums, kad es pazīlēju un paskatījos pagātnes notikumos. Viņš apjuka un sacīja, ka tas nav iespējams. Tās zināšanas, ko es izmantoju, maiji vairs nelieto. Pēdējie šo zināšanu glabātāji miruši jau pirms diviem gadsimtiem. Viņš brīnījās, no kurienes to visu zinu. “Viss skaidrs,” viņš sacīja. “Tu nāc no zemes, kur ir kosmisks pieslēgums. Citādi nevar būt.”

Pirms kāda laika es piedalījos ekstrasensu šovā, kaut arī man nav ekstrasensoro spēju. Toties es ļoti daudz informācijas varu nolasīt, balstoties uz konkrētās dienas enerģiju. Ja apskaties cilvēka trīspadsmit dienu vilni, kurā viņš dzimis, var izlasīt, kā viņš uzvedas, kā strādā, kā mijiedarbojas ar sievu, kāds ir materiālais stāvoklis, kur atrod garīgo līdzsvaru. Tas viss ir redzams kā uz delnas. Mani dažreiz pat pārņem šausmas, apzinoties, cik mūsu dzīve ir universāli izplānota. Viss, kas notiek, norisinās laiktelpas matricē. Man nereti lūdz padomu, kā rīkoties konkrētajā situācijā. Tad salieku kopā cilvēka dzimšanas dienas enerģiju ar šodienas enerģiju un iegūstu atbildi.”

Puriņš precizē, ka viņš darbojas virzienā, kuru pārstāvjus sauc par laika stalkeriem. “Agrāk maiji viņus dēvēja par sauļu salicējiem. Tas izriet no maiju valodas specifikas, kur, piemēram, vārdam kin ir daudzas nozīmes – viena vienība, solis, saule, diena, apgriezties apkārt. Tāpēc ne vienmēr ir saprotams, kādā kontekstā vārds kin tiek lietots. Maiju šamaņus mēdza dēvēt gan par dienu, gan sauļu salicējiem. Laika jēdziens maijiem vienmēr bijis vissvarīgākais. Arī tagad skaidri redzams, ka maiju pēcteči vairāk dzīvo laikā, nevis telpā. Kad meksikānim prasi, cik tālu līdz kādai apdzīvotai vietai, neviens no viņiem nesaka attālumu. Visi sauc laiku, cik ilgi līdz tai vietai jāiet kājām vai jābrauc ar mašīnu. Viņi domā laika jēdzienos, tas viņiem palicis no senčiem.”

Ar sievu Sņežanu. Skats no Kalakmulas akropoles. Šeit ir maiju reģiona topogrāfiskais centrs un augstākās piramīdas.

Matrices otrā pusē

“Katrā konkrētā laikā atveras kāda jauna patiesība,” spriež Ivo. “Piemēram, tagad bērni māk to, ko mēs nemācējām. Tā ir evolūcija jeb simtā pērtiķa princips. Tas ir stāsts par pērtiķiem, kas uz vienas salas mazgā kartupeļus. Pēc kāda laika pērtiķi mazgā kartupeļus jau uz visām salām, kaut arī nav mācījušies viens no otra. Vienkārši ir nobriedusi konkrēta informācija, kas kļūst zināma pērtiķiem. Tas arī attiecas uz garīgām un okultām zināšanām, kuras tagad atklājas daudziem. Bet šeit ir viena būtiska piebilde. Tie, kas vēlas pārvaldīt šo pasauli, nav ieinteresēti, lai šīs zināšanas nonāk plašā lietošanā, jo erudītus cilvēkus nav tik viegli pakļaut. Un tāpēc šīs zināšanu pērles tiek samaisītas ar stikla gabaliņiem. Tagad vērojama informāciju pārbagātība, un mēs vairs nevaram tik viegli tikt pie patiesajām zināšanām. Tagad katram ir sava taisnība. Bet īsto patiesību mēs noskaidrosim vienīgi tad, kad nonāksim matrices otrā pusē.”

Kad Ivo aizbraucis uz Gvatemalu, viņš pārliecinājies, ka indiāņiem zināšanas vairāk saglabājušās kā tradīcijas, kas vairs netiek izmantotas maģijas līmenī. “Vietējie man teica: “Jā, mums kalnos ir daži cilvēki, kurus uzskata par burvjiem, bet tūristus viņi nepieņem. Piemēram, Išil reģiona kalnos, netālu no Nebahas, ir internātskola Nuevos Mayas, kurā mācās bērni no tuvākās apkārtnes. Ik palaikam šie burvji jeb sakrālo zināšanu turētāji nokāpj no saviem kalniem un ierodas skolā, lai apmācītu internātskolas skolotājus. Un tad šie skolotāji zināšanas nodod skolas bērniem, bet tas notiek nevis okultā, bet tādā vienkāršā folkloras līmenī.”

Kad atgriezos, sapratu, ka zinu daudz vairāk nekā pirms tam

Centrālameriku Ivo apmeklējis trīs reizes. “Pirmo reizi devos ar draugiem, pēc tam bija ekspedīcija, kas tika rīkota Starptautiskās parapsiholoģijas un ezoterikas asociācijas prezidenta Valērija Paramonova projektā. Trešajā reizē uz Gvatemalu lidoju konkrēti pie maiju vecajiem. Es jau skaidri zināju, ko es gribu sastapt un ko vēlos noskaidrot. Lai tiktu tālāk un vairāk redzētu, vajag pārvietoties mazās grupās. Mēs aizlidojām četratā un vēlāk sadalījāmies pa divi. Jo mazāk cilvēku, jo tālāk vari aiziet. Ja esi lielā grupā, uz tevi skatās kā uz tūristu. Mēs ar sievu gājām pāri kalniem un nokļuvām tur, kur reti kurš tūrists ir kāju spēris.”

Gvatemalā. Ar draugu Aivi viesos pie skolas Nuevos Mayas pasniedzēja Jakomo.

Atceroties notikušo, Ivo piemin otrajā braucienā piedzīvoto šoku. “Man bija reāls deja vu. Mums vajadzēja nokļūt Izamalā, bet mēs nomaldījāmies. Kādā ciematā mums parādīja taisnāko ceļu cauri Mani pilsētiņai. Tur mēs piestājām, lai paēstu pusdienas. Tomēr es vēlējos apskatīt apkārtni, piecēlos no galda un devos prom. Nonācu lielā laukumā, kur atradās veca, liela baznīca. Tur bija vienīgi tukšs laukums un milzīga baznīca. Dievnamā nebija neviena cilvēka, es nogriezos ejā un nokļuvu vecā klostera telpās. Devos pa trepēm augšup un labi zināju, ka aiz nodrupušās sienas, uz kuras agrāk bija freskas, pa kreisi būs durvis. Tā bija sirreāla sajūta, man tā vieta šķita pazīstama. Kad iznācu no baznīcas, jutos pilnīgi apstulbis. Pretējā laukuma pusē ieraudzīju bildi, kurā bija attēlots autodafē, kas aprakstīts daudzās vēstures grāmatās. Šajā laukumā arhibīskaps Djēgo de Landa bija sadedzinājis maiju priesterus un viņu rokrakstus. Tur bija plosījusies arhibīskapa zonderkomanda, meklējot un iznīcinot maiju šamaņus. Jāteic, šis arhibīskaps Djēgo de Landa bija unikāla personība. Sākumā viņš iznīcināja maiju priesterus, bet vēlāk pameta savu amatu un aizgāja pie indiāņiem dzīvot un mācīties. Kad atnācu atpakaļ pie savējiem, sacīju, lai aiziet apskatīties pašu vecāko baznīcu Jukatanā. Tā ir tukša, to var ērti apskatīt. Viņi aizgāja un pēc brīža nāca atpakaļ: “Kāpēc teici, ka tur neviena nav? Tur ir pilns!”Un tiešām – baznīca bija pilna ar apmeklētājiem. Tur bija skolnieki, ekskursanti, dievlūdzēji. Dīvaini! Bet pirms desmit minūtēm – neviena nebija. Bija sajūta, ka noticis kaut kas neparasts. Kad atgriezos mājās un sāku strādāt ar mācekļiem, sajutu, ka zinu daudz vairāk nekā pirms tam.”

Baltais cilvēks ir idiots

“Atskatoties uz notikušo, man jāatzīst, ka mani uz priekšu vairāk bīdījusi dzīve, nevis es pats apzināti esmu gājis. Dievs man ik palaikam uzsitis ar knipi, lai es dotos vajadzīgajā virzienā,” spriež Puriņš. “Pērn vasaras saulgriežos Bolderājā rīkojām rituālu, ka bija veltīts Latvijai – lai tā atbrīvotos no meliem. Pēc kāda laika vienai meitenei piezvanīja mamma un jautāja: “Vai tu zini, kas notiek? Prezidenta pils deg!” Un tas notika laikā, kad mēs rīkojām Latvijas attīrīšanas rituālu! Tā diez vai var būt nejaušība. Jo bija arī citas zīmes. Piemēram, sākot rituālu, bija apmācies un smidzināja lietus. Kad aizkūrām rituālo ugunskuru, virs galvas mākoņos izveidojās kā ar nazi izgriezts caurums, un lietus pārstāja līt. Rituāls nav nekāda rotaļa, tas reāli strādā.”

Ivo teic, ka pēc rakstura ir pragmatisks cilvēks. “Es neticu subjektīvām sajūtām, es ticu tikai tam, ko var redzēt un pataustīt. Laika stalkeri, kas ir vieni no tolteku zināšanu nesējiem, ir ārkārtīgi praktiski. Viņi netic nekam, kas nedarbojas praktiskajā realitātē. Piemēram, kaut es nestrādāju, es brīnišķīgi dzīvoju, un man nav jāuztraucas par iztikas līdzekļiem. Kas vispār ir nauda? Tā ir materiālā enerģija – enerģijas rupjākā forma. Ja es darbojos ar enerģijām, tad ir neiedomājami, ka man trūktu naudas. Man ir tik, cik nepieciešams konkrētajā brīdī. Nekādu problēmu. Bet – lai tev šo enerģiju nenogrieztu nost, tu nedrīksti ņemt vairāk, nekā tev ir vajadzīgs.

Attīrīšanās rituāls. Tiek aizdegts ugunskurs Bolderājā.

Mūs vada nenormāla alkatība

Pie manis atnāk sieviete un izmisusi jautā – kāpēc viņu Dievs tā soda? Viņa nekādi nevar nomaksāt bankas kredītu. Kad sākam runāt, kļūst skaidrs, ka viņa paņēmusi daudz vairāk, nekā bijis vajadzīgs. Tā teikt, lai būtu rezerve. Un tas ir nepareizi. Ne velti indiāņi saka, ka nav nekā stulbāka par balto cilvēku. Baltais cilvēks aiziet uz medībām un nošauj tik pīļu, cik vien var nošaut. Viņš nošauj sešas pīles, bet apēst var tikai vienu. Kad viņš dosies medībās nākamajā un aiznākamajā dienā, nebūs vairs nevienas pīles, jo Dieva piešķirto limitu viņš izsmēla jau pirmajā dienā. Un, šādi rīkodamies, baltais cilvēks riskē nomirt badā. Kaut arī pats esmu baltais, pilnībā piekrītu indiāņiem. Baltais cilvēks salīdzinājumā ar indiāni ir pilnīgs idiots. Viņš dzīvo pēc nožēlojamiem principiem, viņu vada nenormāla alkatība. Baltajam cilvēkam vajag visu uzreiz, turklāt vairāk nekā citiem. Viņam ir totāls pacietības trūkums. Uzstājīga vēlme dominēt un pierādīt citiem savu personīgo svarīgumu. Vēlme uzkāpt citiem uz galvas. Kad tas neiznāk, krīt pretējā grāvī. Rodas žēlums par sevi un depresija. Pilnīgs sviests. Es uzskatu, ka tā dzīvot ir absurdi.”

Seši pirksti zābakā

“2012. gada 21. decembrī pasaules gals nenotika, jo tam nemaz nevajadzēja notikt,” saka Puriņš. “Es domāju, visa šī ambrāža ar pasaules galu medijos tika speciāli inspirēta, lai diskreditētu maiju mācību. 2012. gada decembrī es biju Gvatemalā, kur tika atzīmēts jaunas ēras sākums. Tie bija lieli svētki, indiāņi pie visām baznīcām dedzināja vīraku un gaidīja gaismas laikmeta atnākšanu. Ir sācies jauns laikmets, un kosmiskā enerģētika pamazām kļūst spēcīgāka. Var teikt, ka maģiskā pasaule mums nostājas līdzās.”

Jautāts par savas dzīves mērķi, Ivo atbild: “Nodzīvot tā, lai dzīves beigās, kā krievi saka, ņe bilo mučiķelno boļņo, za bezceļņo prožituju žizņ. Es skaidri zinu, ka manis paveiktais šajā dzīvē būs cieši saistīts ar to statusu, kādā es piedzimšu nākamajā dzīvē. Un es vēlos, lai šis statuss būtu pēc iespējas labāks, tāpēc man vēl daudz kas jāpaveic. Daudzi tver savu eksistenci ļoti šauri – tikai vienas dzīves robežās. Es pat brīnos, kā ļaudis vispār spēj dzīvot ar tādu izpratni. Manuprāt, tāda dzīve ir nožēlojama un briesmīga. Daudzi neapzinās, ka šī dzīve ir tikai viena sērija nebeidzamajā seriālā. Daudzi to nesaprot, un, samaitājot šo sēriju, viņi sabojā arī nākamās.

Grib Latvijā veidot sakrālu centru

Mans mērķis ir pulcēt līdzīgi domājošus cilvēkus un veidot Latvijā sakrālu centru. Lai uz šejieni ļaudis brauktu nevis tikai izklaidēties, bet arī pēc enerģijas, pēc maģijas, pēc gara. Esmu pārliecināts, ka Latvija ir spēka vieta. Ne velti igauņi teic, ka latvieši ir burvji un vilkači – viņiem zābakos ir seši pirksti. Un es to gribu pierādīt, ka mums tik tiešām zābakos ir seši pirksti. Pateicoties mūsu aktivitātēm, latvieši kā tauta jau ir uzņemta indiāņu cilšu padomē.”

Laika stalkers Ivo nav viens, viņam ir ģimene – sieva Sņežana un septiņus gadus veca meita. “Es neteikšu, ka sievai ir viegli ar mani. Viņa augusi klasiskā inteliģentu ģimenē, tēvs bija armijas cilvēks, māte – ārste. Sievas ģimenē bija stingri priekšstati par šīs dzīves kārtību. Arī sievas agrākā dzīve bija reglamentēta, viņa strādāja par izmeklētāju. Tagad viņa ir prom no šīs sociālās nosacītības, un var teikt, ka mūsu vienīgā saikne ar sociumu ir mūsu meita, jo viņa apmeklē skolu, mācās 1. klasē.”

Ivo piebilst, ka viņš jūtas pateicīgs savai dzīvesbiedrei. “Viņa ir tā, kas man neļauj izlaisties vai pāršaut pār strīpu. Bez viņas es nebūtu sasniedzis to, ko esmu sasniedzis. Pateicoties viņai, es esmu sauļu salicējs.”

Lai saņemtu speciālista tālruņa numuru, sūti īsziņu ar kodu PDZ55 (bez atstarpēm) uz numuru 1881.
Pakalpojuma maksa 1.50 EUR (ar PVN)
 

Andris Bernāts, žurnāls "Patiesā Dzīve" / Foto: no Ivo Puriņa privātā arhīva

Citi šobrīd lasa

Pētnieki kaklā nejauši atklāj līdz šim nezināmu orgānu
Filma, kas saniknoja latviešus visā pasaulē: britu darbs, kur Latvija un Rīga esot parādīta kariķētā gaismā 1
"Delta" lidojumā pasažiere satrakojas par aicinājumu uzvilkt sejas masku un iesit pa seju stjuartei
Pievienot komentāru

Герцогиня Кэтрин придумала план на случай разрыва с принцем Уильямом