Inese Galante: "Es atvedīšu savu mammīti uz Latviju"
Operdziedātāja Inese Galante ar sirsnību atminas bērnību un caur asarām stāsta par savu aizsaulē aizgājušo māti, kura nesen 90 gadu vecumā nomira Vācijā.
Pēc savas mātes Ļubiņas jeb Ļubovas nāves dziedātāja skaita, cik mēnešu un dienu pagājis, kopš jādzīvo bez viņas. „Tik lielu mīlestību ir ļoti, ļoti grūti zaudēt,” nopūšas Inese Galante, neslēpdama, ka līdz ar mātes aizsaukšanu viņsaulē viņa jūtas kā zaudējusi daļu sevis pašas, savas dzīves.
Nebeidzama mīlestība, pieķeršanās un cieņa pasaulslaveno operdziedātāju ar viņas mammu vienoja visu mūžu, un tieši mātei Inese ir bezgalīgi pateicīga par meitas Diānas Galantes izaudzināšanu, ko māmuļa uzņēmās un ar prieku darīja, kamēr skatuves māksliniece ar sparu kaldināja savu operdziedātājas karjeru.
Bija līdzās, kad mamma aizgāja
Inese Galante atzīstas, ka pēc mammas zaudēšanas viņu kāds neizsakāms spēks velk uz Latviju, daudz biežāk un stiprāk nekā jelkad agrāk. Galantes māte pēc tautības bija ebrejiete, tomēr bija īsta Latvijas patriote. Inese teic: „Domāju, šodien neviens tik labi nepārzina latviešu literatūru, kā to zināja mamma. Apbrīnoju šo cilvēku, un man viņas ļoti pietrūkst.”
Dziedātājas māte apglabāta Vācijā, kur patlaban dzīvo gan Inese, gan viņas pusotru gadu vecākā māsa Tamāra. „Diemžēl tagad mamma atdusas Vācijā, taču viņas pēdējā griba bija, lai viņa tiktu apglabāta Latvijā. Ar laiku es šo viņas vēlmi noteikti izpildīšu. Tagad mamma ir tuvāk mums, savām meitām. Māsa ar vīru uz kapsētu iet divas reizes nedēļā, gandrīz vai kā uz darbu. Arī es, kolīdz ierodos Vācijā, taisnā ceļā dodos uz kapiem pie mammītes. Ar ziediem. Viņa bija liela puķu mīļotāja. Kad atgriezos ar ziedu klēpjiem no koncertiem, tā viņai bija laime. Mammai patika visas puķes, bet priekšroka vienmēr bija margrietiņām. Nākamvasar margrietiņu uz viņas kapa kopiņas noteikti netrūks. Es par to parūpēšos,” noteiktā balsī teic Galante.
Dziedātāja mammai bija sarūpējusi jauku dzīvokli Vācijā, tajā pašā mājā, kurā joprojām mīt Galante. Vācijā mākslinieces māte nodzīvoja ilgāk nekā divpadsmit gadu. Beidzamajā laikā meitas bija nolīgušas kādu dāmu, kas sirmajai kundzei palīdzēja mājas uzkopšanā, pavadīja viņu pastaigās un visādi citādi palīdzēja, kad tuvinieces nevarēja būt blakus. „Kad vien nebiju kur izbraukusi koncertēt un uzturējos Vācijā, vienmēr biju no mammas rokas stiepiena attālumā. Noskrēju lejā uz apakšstāvu un jau biju pie viņas. Klāt biju arī tad, kad mammīte aizgāja... Dāmai, kas mammu aprūpēja, dienā pirms aiziešanas viņa bija stāstījusi par mums visiem, par Latviju. Tieši tajā dienā viņa bija dikti runīga. Kad pievakarē dāma bija vaicājusi, kādu putru mamma vēlēsies brokastīs, viņa bija atbildējusi: „Līdz rītam vēl jānodzīvo.” Līdz rītam viņa nenodzīvoja. No Latvijas biju atvedusi Antonovkas šķirnes ābolus. Tie mammai vienmēr ļoti garšoja. Pēc mammītes aiziešanas ar ābolīti rīvēju viņai vaigus un krūtis, liku pie deguna, sacīdama: „Elpo, elpo, elpo! Tas ir no Latvijas, no manas draudzenes dārza. Lūdzu, elpo!” Bet neko vairs nevarēja izdarīt. Viņa aizgāja,” asarām acīs stāsta Inese Galante.
Skaistākā un elegantākā sieviete Rīgā
Spilgtākais, kas Inesei nāk prātā, atceroties mammu, ir elegance un neatkārtojamā gaumes izjūta. „Viņa nekad nebija ģērbusies kā visi pārējie. Nekad. Viņai bija sava gaume, pa īstam ekskluzīva gaume. Vienalga, ko viņa vilka mugurā, tas bija ar tādu šiku. Un tā stāja... Kolīdz sāku par to runāt, jūtu, ka ir jāiztaisno mugura. Vienmēr mums ar māsu atgādināja: „Meitenes, stāja!”
Mammai bija šuvēja, poļu dāma ar kolosālu gaumi. Arī ateljē bija viena kundze, uz kuru mamma varēja paļauties. Viņa šūdināja mammītei tērpus. Bija arī savs kurpnieks. Viss tika taisīts pēc mammītes gaumes un īpaši viņai. Ļubiņa bija dāma no matu galiņiem līdz papēžiem. Mammīte bija ļoti izskatīga sieviete. Pat komponists Juris Karlsons, kurš bija mans dekāns konservatorijā, mēdza viņu dēvēt par skaistāko sievieti Rīgā. Mellužos mūsu ģimenes dzīvoja blakus, bijām kaimiņi,” atminas Inese.
„Viņai patika pustukši skapji. Nekad nekā nebija par daudz. Viņa mēdza teikt: „Modei un tam, kas tev piestāv, nav nekāda sakara!” Domāju, ka viņas stila izjūtai es nespēju pat tuvoties. Tagad, kad mammas vairs nav, mēdzu šad tad uzlikt galvā kādu no viņas cepurēm. Man no mammas palika turbāni, čalmas un dažādas citas galvassegas, pavisam sešas vai septiņas. Šo to arī mana meita tagad nēsā, daļu atdevām manai māsai,” atklāj pasaulslavenā operdziedātāja, skumji piebilzdama: „Labāk viņa būtu dzīva un tās cepures nēsātu pati.” Līdz pat pēdējai dzīves stundai dziedātājas mamma centās nepieļaut, ka izskatās pēc sačākstējušas vecenītes. „Viņai vienmēr bija sakopti, uzlakoti nagi. Ne spilgti, bet neuzkrītoši eleganti. Kādu laiciņu vēl pirms aiziešanas aizsaulē, kad mammītei bija saasinājušās veselības problēmas, izsaucām ātro palīdzību, lai aizvestu viņu uz slimnīcu. Sanitāri zvanīja un prasīja: „Piedodiet, kuram te bija slikti?! Kurš te mirst nost?” Trīs jaunieši gaidīja, kamēr mamma pucējas. Viņa stāvēja pie spoguļa un teica: „Nē, šie klipši neiet klāt. Bez klipšiem es nebraukšu!” Vienalga, cik slikti bija, viņai vienmēr bija jāuzkrāso lūpas, ar zīmulīti jāiezīmē uzacis. Ja frizūras veidošanai nebija laika, tad galvā lika turbānu, uz acīm – tonētās brilles. Viņa mēdza teikt: „Es aiziešu kā dāma...” Un tā viņa arī aizgāja.
Man ir tāds respekts pret to. Šī pašcieņa un cieņa pret citiem cilvēkiem!” apbrīnu pauž Inese Galante, kura domā, ka viņas meita Diāna Galante, izvēloties tērpu mākslinieces profesiju, savā ziņā ir ietekmējusies no vecmāmiņas.
Žagari bija acupriekšā
„Arī man tā bija liela skola. Atceros, bērnībā no rīta mēs ar māsu Tamāriņu kā pūkaini velnīši izkāpām no gultas un, uzmetušas halātiņus, gājām uz vannasistabu sakārtoties. Mammīte jau stāvēja priekšā sakopta, ar frizūru. Viņa mums tik uzsauca: „Vecenītes! Meitenītes! Ātrāk!” Brokastis jau bija gatavas. Vai nu putra, vai olas uzvārītas. Ļubiņa agri cēlās. Viņa teica: „Tiem, kas agri ceļas, Dieviņš palīdz.” Mūs ar māsu mamma ģērba kā lelles. Vienādās kleitās. Ja pilsētā bija kāda filmēšana, mūs vienmēr nofilmēja un rādīja televīzijā,” pasmaida Inese Galante.
Dziedātāja uzsver, ka lielu lomu viņas personības tapšanā spēlējusi audzināšana. Tā ielikusi stingrus pamatus raksturā, sparu, ticību sev, saviem spēkiem un neatlaidību, virzoties pretim mērķiem. „Mājās nebija domstarpību, piemēram, par to, vai gribam brokastīs ēst to vai šo. Tas, ko mammīte bija pagatavojusi, bija jāēd. Mammai bija tikai divi varianti – viņas viedoklis un nepareizs viedoklis. Viņai iebilst neviens mājās pat necentās. Mammīte bija mūsu karaliene, kurai visi pakļāvās. Bet viņa ne tikai valdīja pār savu ģimeni, bet arī kalpoja tai. Viņa ļoti mīlēja manu māsu, mani un tēti, mēs bijām ļoti mīloša ģimene,” stāsta Galante, noteiktā balsī uzsvērdama: „Mamma bija valdonīga, gudra un zinoša, kā arī ļoti mīļa. Katrs vārds pār viņas lūpām nāca ar pārliecību. Mums, bērniem, bija sarakstīti pa punktiem uzdevumi, kas mājās jāpaveic, – katru dienu bija vismaz četri darbiņi. Pēc tam varējām iet ārā spēlēties vai pastaigāties. Saldējumu vai kādu šokolādes konfekti, ja bijām nopelnījušas, saņēmām nedēļas nogalē. Bulciņu, cukurgailīšu un tamlīdzīgu našķu mūsu mājās nebija. Mamma teica, ka tie ir tikai mēsli, kas bojā veselību un zobus.
Tētis... Visu, ko mammīte teica, viņš izdarīja. Tomēr šad un tad tētiņš pa kluso mēdza mums, meitenēm, nopirkt kādu saldējumu vai pacienāja ar bonbongu. To mamma redzēt nedrīkstēja. Tāpat viņš mūs ar māsu, vēlāk arī manu meitu Diānu, mēdza piesegt, aši nomazgājot traukus vai notīrot galdu mūsu vietā, lai varam ātrāk tikt ārā pie draugiem spēlēties vai pastaigāties.”
Galante atceras, ka bērnībā mājās pie sienas vienmēr bijis pielikts žagaru saišķītis. „Dakteris bērziņš vienmēr bija acu priekšā. Bet nekad mūžā, pilnīgi nekad man mājās neviens nebija pieskāries. Ne ar žagaru, ne roku, ne ar sliktu vārdu. Nekad! Tas žagariņš pie sienas bija ne brīdinājums, ne pamācība, bet atgādinājums, ka par visu ir jāatbild. Tā bija ļoti gudra audzināšana,” domā dziedātāja.
Māc skumjas, atgriežoties dzimtajā jūrmalā
Inese stāsta, ka viņas tētis džentlmeniski izturējies ne tikai pret sievu, bet arī citām sievietēm. „Sasveicinoties vienmēr mēdza noskūpstīt roku. Reiz, atceros, savā dzimšanas dienā biju ciemos saaicinājusi draugus – visu klasi. Man ar visiem bija labas attiecības. Mans tētis bučoja meitenēm rociņas, un viena mana klasesbiedrene pat apraudājās. Laikam nebija pieradusi un nobijās. Tas bija tik mīļi!” iesmejas operzvaigzne.
Galante spriež, ka viņai ir ļoti atšķirīgas izjūtas, atceroties savus mīlošos vecākus. „Kad domāju par tēti, mani pārņem gaišums, mīļums, asaras sariešas acīs. Mamma man dod spēku. Domājot par viņu, ir sajūta, ka mani kāds ceļ aiz elkoņiem uz augšu, dod milzu enerģiju un atgādina, ka ir jāizslej mugura. Kā šprice, kā enerģijas kodols, kas acumirklī liek ticēt, ka tu visu vari! Mana mammīte bija sportiska un stipra. Spēcīgākais vēlējums, ko viņa mums, savām meitām, kā ar āmuriņu centās iekalt, bija Raiņa vārdi: „Lai ir grūt’, vajag spēt stipram būt un uzvarēt!”
Atceros, kad vēl dzīvojām Jūrmalā, no Bulduriem pa pludmali viņa varēja aiziet līdz Vaivariem un pat vēl tālāk. Tētis gāja viņai nopakaļ, lai savāktu savas meitenes – mūs ar māsu –, jo mēs mammas ātrajai gaitai līdzi netikām. Mammīte tik uz aizmuguri uzsauca: „Meitenītes – ātrāk! Vecenītes – žiglāk! Uz priekšu! Nekādas sēdēšanas!” atmiņās gremdējas dziedātāja, kuras ģimene Mellužos nodzīvoja vairākus gadus. „Tur bija brīnišķīga vieta. Ar zemeņu dārzu, pļavām. Pašiem bija arī sava gotiņa,” atklāj Galante. Tagad ik pa laikam Inese dodas pastaigāt gar jūru. Esot tur, aizvien viņu pārņem skumjas – žēl aizgājušās bērnības. „Tik ļoti ceru sagaidīt dienu, kad pastaiga pa Mellužu pludmali manī raisīs prieku par jaukajām atmiņām, kad varēšu tur pabūt ar jaukām izjūtām, nevis skumjām,” bilst Inese.
Dziedātājas tēvs aizsaulē aizgāja pirms 16 gadiem, un mammai, kurai pēc teju 50 laulībā aizvadītiem gadiem uzticamā dzīvesbiedra pēkšņi vairs līdzās nebija, tas bija smags trieciens. Pāris gadu vēlāk viņa piekrita Ineses aicinājumam pārcelties uz Vāciju. Mammai sekoja arī Galantes māsa ar ģimeni.
Balsi mantojusi no senčiem
Ineses Galantes mamma pēc profesijas bija ekonomiste, savukārt tēvs – inženieris, tomēr abiem bija laba balss. „Mammai bija mākslinieciska dvēsele. Bērnībā viņa dejoja baletu, apguva klavierspēli. Vēl 85 gadu vecumā viņa spēlēja klavieres un bez problēmām varēja nospēlēt divus trīs skaņdarbus. Viņa arī spēlēja akordeonu un ļoti labi dziedāja. Savukārt tēvs prata skaisti, plastiski dejot. Domāju, ka balsi esmu mantojusi. Tēvabrālim bija fenomenāla balss, dramatiskais baritons. Lai arī dziedāšanu par profesiju viņš neuzskatīja, vēlējās studēt mūziku. Diemžēl kara laikā viņš gāja bojā.”
Protams, Ineses Galantes vecākiem pat prātā neienāca, ka meita varētu kļūt par dziedātāju. „Kā jau visi normāli vecāki tajos laikos, viņi sapņoja, ka bērni izmācīsies kādu riktīgu profesiju, ar ko var turēties virs ūdens,” pasmaida pasaulē atzītā un augstu vērtētā Latvijas operdziedātāja. Galante uzskata, ka bez ģimenes atbalsta noteikti nebūtu tik daudz sasniegusi.
„Man ir ļoti veicies ar to, ka vecāki ne tikai mani ļoti mīlēja, bet arī uzticējās man. Visu, ko gribēju, ko uzskatīju par svarīgu, viņi akceptēja. Arī vēlmi kļūt par dziedātāju. Nekad neesmu bijusi ne vieglprātīga, ne slinka. Bērnību izbaudīju ļoti ilgi. Tajos laikos tā bija norma. Vecāki gādāja par bērniem, un viņi varēja atļauties ilgāk palikt aijāti un apčubināti. Daudz ilgāk nekā šodien. Protams, atceros arī to, ka jau 14 vai 15 gadu vecumā biju noskaņota mainīt pasauli... Neesmu ne Vanga, ne Nostradams, ne Dievs, ne eņģelis, tomēr gribējās pieskarties pie katra veca vai slimiņa cilvēka. Pieskarties ar nūjiņu vai roku – ting! Lai viņš kļūst jauns, vesels un laimīgs. Maza meitene būdama, visus pakritušos dzērājus centos uzstutēt kājās vai vismaz apsēdināt, lai pasargātu viņu nieres no aukstuma. Laikam ne velti sāku studēt medicīnu, tomēr priekšroku galu galā devu mūzikai. Glābēja misija mani pavada visu mūžu. Tāda romantiska, ideālistiska pasaka, ko no sirds gribas piepildīt vēl šodien. Dziedināt un padarīt pasauli labāku cenšos ar savu balsi, to jūtu kā savu misiju,” atklāj Inese Galante, par kuras neatkārtojamo balss tembru neskaitāmi klasiskās mūzikas cienītāji nudien mēdz atzīt, ka viņas dziedājumam piemīt iedvesmojošs un dziedinošs spēks.
Mammas jubileju atzīmēs arī turpmāk
Inese nāk no ilgdzīvotāju dzimtas. „Mammas brālis bija arhitekts, kurš piedalījās gan Bērnu pasaules, gan Jūras pērles projekta veidošanā. Viņš nodzīvoja 84 gadus. Otram onkulim ir 98, savukārt vectētiņam bija 80 gadu, kad viņš aizgāja. Mammīte nomira, kad viņai bija 90 gadi un astoņi mēneši. Un man vēl ir par maz. Man ir stipri par maz...” jau atkal asaras iemirdzas dziedātājas acīs. Caur vieglu nopūtu Galante atklāj, ka mammas 90. jubileja skaisti nosvinēta Vācijā. „Lai arī kur es būtu, lai arī cik daudz būtu darba, vienmēr esmu izmantojusi katru izdevību būt šai dienā kopā ar mammīti, viņai pieskarties, sabučot, apskaut... Nogaršot kaut ko no viņas svētku cienasta. Mammīte burvīgi gatavoja. Jubilejā mammai gan es biju kaut ko pagatavojusi, gan māsa, daļu pasūtījām no restorāna. Tā bija ļoti sirsnīga kopāsanākšana.
Savā dzimšanas dienā mamma katram no mums izteica kādu novēlējumu. Ļoti īsi, konkrēti un personiski. Viņa nekad daudz nemuldēja, nebija nekādu tukšu runu,” stāsta Inese, svarīgā balsī uzsverot: „Bet viņa nekad neklusēja, ja redzēja, ka kāds aizskar vājāko. Viņa pateica divus vārdus tā, ka pāridarītājs sāka bučot mammai roku. Katrs viņas solis, katra frāze un skatiens citos cilvēkos izraisīja ļoti dziļu cieņu.”
Ikreiz, kad Inese devās koncertēt, viņa atvadījās no mammas, sacīdama: „Tu gaidi mani! Tev mani jāsagaida!” „Un mammīte man atbildēja: „Es gaidīšu tevi. Tu esi mana dzīve, un es tevi dievinu. Tu esi mans eņģelis.” Un tas tā bija visu mūžu... Nu kā var atteikties no tādiem vārdiem?! Kā var atteikties no mīlestības? Mātes līdzās nekad nav par daudz,” sapratusi Galante.
„31. decembris – mammītes dzimšanas diena – šoreiz bija pirmoreiz bez viņas. Cik ilgi es dzīvošu šai pasaulē, tik ilgi arī atzīmēšu viņas dzimšanas dienu. Savas mammas priekšā varu tikai dziļā pateicībā paklanīties līdz zemei. Par to, ko viņa ir devusi gan man ar māsu, gan manai meitai. Tā bija īstā dzīves skola.
Apņēmos mammas dzimšanas dienā aiziet pie tās mājas, kur reiz dzīvojām, pastāvēt, paklusēt un aizdegt svecīti, ko Vācijā nopirku, kad mamma nomira. Ļoti reti dzeru, bet šajā dienā mājās sveču gaismā atļāvos iedzert vīnu,” atzīstas dziedātāja.
Inese Galante jau pabijusi savā kādreizējā pagalmā. Viņai bijusi izjūta, ka vēlas iepazīties ar cilvēkiem, kas tagad dzīvo viņu ģimenes mājās. „Kad mamma nomira, kaut kāds nezināms spēks mani aizrāva, vilkšus aizvilka uz manu bērnības rajonu Rīgā, kur pavadīju lielāko daļu savu bērnu dienu laika, kur uzauga mana meita. Pulkveža Brieža iela, Alunāna iela, Valdemāra iela – ar šo rajonu man saistās pašas skaistākās atmiņas. Tomēr tā arī nespēju sevi piespiest piezvanīt pie durvīm... Aizgāju prom. Sapratu, ka man nav jāzina, kas tagad tur dzīvo. Lai paliek atmiņās tās bērnības mājas, kādas tās bija toreiz,” teic Inese Galante.
Inta Mengiša / Foto: Rojs Maizītis, no izdevniecības Rīgas Viļņi arhīva un Ineses Galantes privātā arhīva
