Veiksmes formula: izvēlies partneri pēc asinsgrupas

Asiņu vidējais blīvums (ap 1060 kg/m3) ir ļoti līdzīgs tīra ūdens blīvumam – 1000 kg/m3. Taču, kad radās teiciens asinis biezākas par ūdeni, cilvēki ar to domāja pavisam ko citu. Patiesībā šo aspektu ir krietni daudz: asins radniecība un asins līnija, asinsbrālība, asins zvērests, asinsatriebība – tie ir tikai daži piemēri.

Gan pagānismā, gan jūdaismā, gan islāmā, gan kristīgajā reliģijā asinīm iedalīta īpaši svarīga nozīme. Atkarībā, no kuras puses skatās, tas ir gan svēts, gan okults, gan melnās maģijas simbols. Asinis izsenis izmantotas gan upurēšanā un citos dievību rituālos, gan raganu burvestībās. Savukārt mūsdienās, balstoties jau uz zinātniskiem pētījumiem par asins grupām, radušies jauni ticējumi par cilvēku saderību un diētām.

Ir vēl arī ezoteriskais skatījums uz cilvēka šķidro dzīvību, kas pauž: asinis satur daudzus uz ego vērstus gaismas nospiedumus, kas modernajām diagnostikas ierīcēm joprojām nav uztverami. Asinīs plūst atmiņas par dvēseles dzīvi, fizisko ķermeni, par cilvēka senčiem, kā arī par iepriekšējām dzīvēm. Šajā ziņā asinis ar savu noslēgto cirkulāciju ir kā otra būtne attiecībā pret cilvēku, kas ir no miesas un kauliem.

Faktiski visa cilvēka būtība nepārtraukti smeļas dzīves spēku no savām asinīm, tajā pašā laikā izlādējot tajās visu, kas tai vairs nav vajadzīgs.

Iespējams, pats senākais apliecinājums asiņu spēkam un nozīmei cilvēces dzīvē ir asiņu upuris, jo sevišķi, kad tika upurēti cilvēki. Rituālā nogalināšana tika praktizēta daudzās senajās kultūrās visā pasaulē, un galvenais tās mērķis bija izpatikt, nomierināt kādu dievu vai garu. Piemēram, tipiska upurēšana saistīta ar sausumu, zemestrīci, vulkāna izvirdumu un citām dabas katastrofām, kuras uzskatīja par atbildīgās jomas dievības nevaldāmām dusmām, ko tādā veidā varēja remdināt. Bieži vien cilvēki tika upurēti, arī iesvētot jaunu templi vai tiltu, kā arī sūtot līdzi kompānijai mirušam valdniekam, priesterim vai citam vadonim, lai tam aizsaulē būtu, kas kalpo.

Daudz apspriesta ārkārtīgi asiņainā un masveidīgā cilvēku upurēšana acteku kultūrā Dienvidamerikā, taču retais zina, ka spēcīga tradīcija ziedot dzīvības dieviem bija arī eiropiešu pagānismā un pat mums tik tuvā reģionā Skandināvijā, kur šo rituālu sauca par blotu.

“Pirms šā laika un ilgi pēc tam viņi ticēja birztalām un pakalniem, svētnīcām un svētiem iežogojumiem, un pagānu dieviem. Viņi upurēja savus dēlus, meitas un lopus un piekopa blotu ar ēšanu un dzeršanu. Tā viņi darīja savas māņticības dēļ. Visā zemē notika pats lielākais blots ar cilvēku upurēšanu, un mazākās lietās bija mazāks blots ar lopiem, ēdienu un dzērieniem,” tā vēsta 13. gadsimta seno skandināvu Gutasāga par laikiem pirms kristietības ieviešanas Gotlandē, Baltijas jūras salā, tikai ap 200 kilometru no Kurzemes.

Seno skandināvu reliģiskais centrs un galvenais templis atradās Zviedrijā, Upsalā, par to vēsta gan sāgas, gan 11. gadsimta ģermāņu hronists Brēmenes Ādams. Viņš ar pārspīlējumiem apraksta teiksmainu templi, kurā tiek pielūgti trīs dievi – Tors, Odins un Frejs – un ko apjož zelta ķēde, taču attiecībā uz upurēšanas rituāliem hronists ir reālistiskāks. “Tiek upurētas deviņas vīriešu kārtas galvas no visas dzīvās radības; uzskata, ka viņu asinis var pielabināt dievus. Bet to līķus pakarina birztalā pie tempļa. Šī birzs ir tik svēta pagāniem, ka pat tās koki saskaņā ar ticējumu kļūst svētīti, pateicoties nāvei un pūstošajiem upuriem. Kāds kristietis man stāstīja, ka redzējis šajā birzī izklaidus karājamies suņu, zirgu un cilvēku līķus, kopā septiņdesmit divus.”

Sāgās vēstīts, ka upurēšana un dzīres Upsalas templī notikušas deviņas dienas reizi deviņos gados. Katru dienu kopā ar dzīvniekiem ziedots arī vīrietis, tā ka kopumā sanākuši 72 upuri. 11. gadsimtā ik pēc deviņiem gadiem Upsalā norisinājās pagānu un kristiešu cīņas, līdz 1087. gadā karalis Ingolds, kā tiek uzskatīts, Upsalas templi iznīcināja. Tā pēdas nav atrastas.

Pētnieki domā, ka blota saknes iesniedzas indoeiropiešu tradīcijās. Ar blotu tradicionāli atzīmēja rudens ražas svētkus un ziemas saulgriežus. Līdzīgu upurēšanu ar sakramentālu maltīti veica arī citas ģermāņu ciltis, tostarp anglosakši. Uzskatīja, ka asinīm piemīt upura spēks, un pēc tā nogalināšanas ar tām tika apslacītas – stiprinātas – sienas, dievu statujas un visi svētku dalībnieki. Katoļu baznīca vēlāk no blota aizguva gan šo apslacīšanas aktu ar svēto ūdeni, gan svētīšanas nosaukumu angļu valodā.

Ir vēl kāds rituāls, kas radies seno indoeiropiešu kultūrā. Kad zēni bērnībā spēlē indiāņus, bieži vien starp diviem draugiem tiek noslēgta asinsbrālība, iegriežot pirkstā vai rokā un abiem saliekot brūces kopā, lai asinis sajauktos un cieši vienotu asinsbrāļus. Tā patiešām bijusi Ziemeļamerikas indiāņu cilšu tradīcija, taču ne tik spilgta, kā to demonstrē vesternos. Daudz raksturīgāki asinsbrāļi bija senajiem skandināviem un dienvidu slāviem.

Reiz norvēģu karotājs Orvars Odrs jeb Odrs Bulta sadomāja mēroties spēkiem ar izslavēto zviedru cīnītāju Hjalmaru. Tā nu Odrs Bulta kuģoja uz Zviedriju, satika Hjalmaru un abi metās cīniņā, kas ilga divas dienas un ko pavadīja daudz asinsizliešanas un dzejas, kā vēsta 13. gadsimta Sāga par Odru Bultu. Taču tā bija neizšķirta cīņa, un abi galu galā saprata, ka ir līdzvērtīgi pretinieki, tāpēc nolēma kļūt par asinsbrāļiem. Viņi noslēdza šo savienību, ļaujot savām asinīm plūst zem velēnas, kas pacelta ar šķēpu, pēc tam velēnu atlika vietā, skandējot zvērestus un buramvārdus. Šī sāga ir viens no senākajiem avotiem, kurā aprakstīts ziemeļeiropiešu asins zvērests.

Kā vēsturē slavenākais asins zvērests tiek minēts septiņu ungāru cilšu vadoņu 9. gadsimtā noslēgtā savienība, kas tradicionāli tiek uzskatīta par ungāru pirmo nerakstīto konstitūciju. Septiņi vadoņi to parakstīja ar savām asinīm, ko katrs no iegriezuma rokā satecināja vienā kausā. Šis paradums acīmredzot tajos laikos bija izplatīts, kad vajadzēja apstiprināt sevišķi svarīgus zvērestus.

Līdzīgi asins zvēresti bija parasta parādība klejotāju ciltīm. Piemēram, antīkais vēsturnieks Hērodots aprakstījis skitu rituālu: “Liela māla bļoda tiek piepildīta ar vīnu, un zvēresta dalībnieki, viegli sevi ievainojuši ar nazi vai īlenu, iepilina savas asinis vīnā; tad viņi iegremdē šajā maisījumā līku zobenu, dažas bultas, kaujas cirvi un šķēpu, tas viss tiek darīts, skandējot lūgšanas; beigās abas līguma puses iedzer katrs pa malkam no šīs bļodas, un to dara arī vadoņi un pārējie sekotāji”. Kā vēsta antīkie autori, tolaik katrs vīrs varēja noslēgt ne vairāk kā trīs asinsbrālības, lai nezaudētu ticamību savai lojalitātei. Asins brālības bija ļoti kārotas, bieži vien tās sekoja tikai pēc ilga draudzēšanās perioda.

Visilgāk asinsbrālības institūts saglabājies bulgāriem, serbiem un citiem dienvidu slāviem, iespējams, viņu īpašo nacionāli politisko apstākļu dēļ. Piemēram, ļoti spēcīga asinsbrālība bija ungāru haidukiem – bruņotiem dumpiniekiem, kas cīnījās pret osmaņu impērijas jūgu Balkānos un visā dienvidu Eiropā 15.–19. gadsimtā. Haiduku rituāls atšķīrās ar to, ka tie vīnu bieži vien aizvietoja ar pienu – lai tajā varētu labāk redzēt iepilinātās asinis.

Vienalga, vai asinsbrālība ar asins zvērestu ir noslēgta personīgi vai politiski, tai raksturīgas kopīgas iezīmes: lojalitāte un savstarpēja uzticēšanās, morālo attiecību skaidrība, savienības nesaraujamība, mantisko attiecību vai mantojamības neesamība, turklāt tika pieļauts, ka šo brālību var noslēgt arī starp dažādas ticības un dažādu cilšu pārstāvjiem. Mūsu priekšstati par drauga uzticību un nerakstītas vienošanās spēku, visticamāk, sakņojas asins zvērestā, kas gan mūsdienās vairs netiek apstiprināts ar asins nolaišanu. Lai gan – reāls asins zvērests joprojām tiek praktizēts daudzās noziedzīgās bandās visā pasaulē.

Cilvēku upurēšana un asins zvērests modernajā pasaulē ir praktiski izmirusi tradīcija, taču cita sena kārtība – asinsatriebība – joprojām ir neticami aktuāla daudzās valstīs – ne tikai čečeniem un kurdiem, kā varbūt iedomājamies. Šis vecais princips, kad par cilvēka nogalināšanu slepkavam noteikti pienākas nāve atriebības kārtā, pastāv tiesību sistēmās, kur valsts vai nu vispār neeksistē, vai arī nav spējīga nodrošināt likumu ievērošanu. Tādā situācijā upura ģimene, dzimta, klans vai cilts par savējā nogalināšanu pati soda slepkavu vai kādu no viņa dzimtas, lai atjaunotu savas ģimenes godu. Cilvēks tiek uztverts kā daļa no dzimtas jeb asins apvienības, un personīgā goda izpratne saplūst ar visas asins savienības godu.

Asinsatriebībai raksturīgas bīstamas sekas – atriebšanās nereti kļūst aizvien nežēlīgāka un izraisa veselu atriebe par atriebi ķēdi, izveidojoties par ilgiem, asiņainiem konfliktiem. Bieži vien tie noved pie abu naidīgo grupu noasiņošanas, un zināmi gadījumi, kad veseli klani atriebušies no paaudzes paaudzē par simtgadīgu noziegumu, kā dēļ viens otru pilnībā iznīcinājuši. Tā Kaukāzā, Dagestānas aulā Kadara, šāda asinsatriebība starp diviem klaniem ilga apmēram 260 gadus (no 17. gadsimta līdz 19. gadsimta sešdesmitajiem gadiem). Tāpēc jau senajām tautām izveidojās paradums, kas ļāva izbeigt asiņaino atriebšanās ķēdi, piemēram, atpērkoties ar pietiekami lielu izpirkumu.

Ir aizspriedums, ka asinsatriebība ir tikai dienvidnieku karsto asiņu priekšrocība, taču agrāk tā bijusi arī skandināvu un ģermāņu zemēs, arī senajā Krievzemē. Šķiet, Eiropā bēdīgi slavenākā ir dienviditāļu atriebe, jo sevišķi Sardīnijas un Korsikas salās, no kurienes arī radies tās apzīmējums vendetta. Korsikā vendetta bija galvenais goda kodekss, kas prasīja nogalināt ikvienu, kas bija aizskāris ģimenes godu. Laikā no 1821. līdz 1852. gadam salā atriebības dēļ notika vismaz 4300 slepkavību, un vendetta tur pastāvēja vēl 20. gadsimta sākumā.

12.–19. gadsimtā asins atriebība tika aktīvi īstenota arī Grieķijas dienvidos – Mani pussalā, ko apdzīvo tieši antīko spartiešu pēcteči – manioti. Ne velti vārds maniaks cēlies no turienes – maniotu klanu atriebi dēvē par visizvirtušāko un cietsirdīgāko. Galvenais mērķis parasti bija maksimāls – iznīdēt naidīgo ģimeni līdz pēdējam tās loceklim. Karojošās puses parasti pārvācās dzīvot uz augstiem akmens torņiem bez logiem, ar ko nosēta visa Mani pussala, un pie katras iespējas nogalināja pretiniekus. Pamiers tika ievērots, tikai apmeklējot baznīcu, ražas novākšanas laikā. Vendettas ilga mēnešiem un pat gadiem. Pēdējā reģistrētā vendetta prasīja pat Grieķijas armijas un artilērijas iejaukšanos, lai to apturētu. Par spīti tam, vendettas gadījumi Mani notiekot vēl tagad.

Līdzīgs paņēmiens – pārcelties uz dzīvi aizsargtorņos – izplatīts arī Albānijā, kur asinsatriebība turpinās pilnā sparā. Lēš, ka pašlaik tajā iesaistītas vairāk nekā 5500 albāniešu ģimenes un ka ap 20 000 vīriešu un zēnu tāpēc dzīvo pastāvīgos nāves draudos.

Dzīvība ir asinīs

Asinsatriebība atspoguļo principu par noziegumam atbilstīga soda saņemšanu, kas Vecajā derībā formulēts kā “aci pret aci, zobu pret zobu”. Par kaitējumu otra īpašumam vainīgais atbild ar savu īpašumu; par veselības bojāšanu – ar atbilstošu materiālu kompensāciju, par slepkavību – ar izdzīšanu trimdā vai nāvi. Tas atbilst cilvēka visvienkāršākajai izpratnei par taisnīgumu. Savukārt Jaunā derība drīzāk aicina pāridarītājam “pagriezt otru vaigu”, tas ir, piedot, nevis atriebties.

Vecajā derībā atrodams arī galvenais pamatojums asiņu nozīmei upurēšanas sistēmā. Dievs, uzrunājot Mozu, paziņo: “Jo miesas dzīvība ir asinīs, un tās es jums esmu devis altārim, ka veicat izlīgumu par saviem grēkiem, – tās ir asinis, kas veic izlīgumu par visiem ļaužu grēkiem!” Citiem vārdiem – tie, kas nes asins upuri, tiek atpestīti no grēka sekām.

Vecās derības upurēšanu sniegtais izlīgums bija tikai uz laiku un daļējs, tāpēc to vajadzēja atkārtot ik gadu. Taču Kristus ziedoja pats savas asinis reizi par visām reizēm, padarot nākamās upurēšanas nevajadzīgas. Tieši to viņš domāja, mirstot krustā un sakot: “Tas ir pabeigts.” Vairs nekad nevajadzēs vēršu un kazu asinīm attīrīt cilvēkus no grēka. Tikai pieņemot Jēzus izlietās asinis uz krusta, var iegūt grēku atlaišanu.

Tādējādi gan kristīgajā ticībā, gan jūdaismā asinīm ir piešķirta īpaši liela nozīme. Jo sevišķi stingri to ievēro ebreji, kas ievēro Mozus grāmatā izteikto aizliegumu: “Ikviens no Israēla dēliem un svešinieks, kas pie jums apmeties, kas nomedī ēdamu zvēru vai putnu, lai notecina tam asinis un apber tās ar zemi. Ik radības dzīvība ir asinīs, kamēr tās viņā, un es Israēla dēliem esmu teicis: neēdiet nekādas asinis, jo asinis ir katras miesas dvēsele, – tiks nošķirts ikviens, kas tās ēdīs!”

Jūdaismā dzīvnieku asinis netiek patērētas – tas atspoguļots šīs reliģijas prasībām atbilstīgā ēdienu sagatavošanas tradīcijā jeb košerā. Asinis no gaļas tiek dabūtas ārā, notecinot, skalojot, mērcējot un atkal skalojot. Tādā veidā dzīvnieka enerģijas un dzīves spēks, ko satur tā asinis, tiek aizvāktas, un gaļa ir derīga cilvēka uzturam – viņš nepārņems sevī kādas dzīvnieciskās dziņas.

Neraugoties uz šo stingro principu, ebreji ir smagi cietuši no tā sauktā asins apmelojuma, kas saistīta ar ebreju Lieldienām. Saskaņā ar to ebreji tiek apvainoti citu ticību, sevišķi kristiešu, bērnu upurēšanā, lai izmantotu viņu asinis savos rituālos un macu (neraudzēta maize) cepšanā. Šis apmelojums radies no folkloras jau Romas impērijas laikā, bet īpaši populārs kļuva 12. un 13. gadsimtā, saglabājoties pat līdz mūsdienām. Tas sasniedza kulmināciju 15. un 16. gadsimtā Austrumeiropā (Polijā, Lietuvā) ar ebreju vajāšanu, pogromiem jeb grautiņiem, arestiem, spīdzināšanu, sodīšanu un slaktiņiem. Iemesli ne vienmēr bija reliģiski – arī savtīgi, jo ebreji tolaik bija diezgan turīgs iedzīvotāju slānis.

Arī islāmā ir aizliegts uzturā lietot asinis, jo tās tiek uzskatītas par netīrām, bet islāmā tīrība ir daļa no ticības. Tāpēc ir specifiskas metodes, kā iegūt fizisku un rituālu tīrības stāvokli, ja reiz notikusi asiņošana. Īpaši noteikumi un aizliegumi attiecas arī uz sievietēm – menstruāciju, pēcdzemdību vai citu dzemdes asiņošanu reizēs. Taču islāms neaizliedz asiņu pārliešanu, ja tā ir nepieciešama dzīvības glābšanai. Ar šādu aizliegumu pasaulslavena ir kļuvusi sekta Jehovas liecinieki.

Atturies no asinīm!

Jehovas liecinieki no Bībeles pētnieku pulciņa par atsevišķu kristiešu konfesiju galīgi noformējās 1931. gadā Amerikā un mūsdienās aptver gandrīz astoņus miljonus aktīvu sekotāju visā pasaulē. Ļoti bieži viņi ir iedzinuši izmisumā un bezizejā ārstus, jo kategoriski atsakās no asiņu pārliešanas, par spīti tam, ka tikai šī procedūra var glābt viņu dzīvību. Jo īpaši smagi tas ir gadījumos, kad vecāki izlemj bērnu vietā.

Neskaitāmi bieži šādi – izglābjami – pacienti tāpēc nomiruši, bet ir bijis arī, ka asiņu pārliešana veikta piespiedu kārtā. Tā Krievijā pēdējos gados bijis ne mazums gadījumu, kad ārsti panākuši tiesas spriedumu, kas ļāvis viņiem pārliet asinis Jehovas liecinieku bērniem par spīti vecāku pretestībai. Gruzijā, lai glābtu kādu četrgadīgu stipri apdegušu meitenīti, iejaucās pat prezidents Mihails Saakašvili. Savukārt britu ārsti 2000. gadā atrada faķīra cienīgu kompromisu  – pārstādīja jehovistam viņa sievas nieri, neizmantojot donora asinis. 2011. gadā pirmo reizi Krievijā Sanktpēterburgas tiesa sodīja Jehovas liecinieci par sava bērna slepkavību, neļaujot pārliet asinis, taču – drīz bija spiesta savu lēmumu atcelt... Kopumā situācija ir dramatiska – simtiem šo ticīgo iet bojā, ļoti bieži dzemdējošas sievietes un viņu jaunpiedzimušie, tikai tāpēc, ka neatzīst asinis. Kāpēc šāds nāvīgs aizspriedums?

Savu nostāju Jehovas liecinieki pamato ar pašu paplašināto Bībeles likuma skaidrojumu atturēties no asinīm. Pēc viņu uzskata, Bībele skaidri liek saprast, ka asinis ir svētas Dieva acīs, jo tajās atrodas cilvēka vai citas būtnes dvēsele. Tāpēc jehovieši ne tikai atsakās no asinīm uzturā, bet arī no visiem citiem asiņu un to galveno sastāvdaļu (eritrocītu, leikocītu, trombocītu, plazmas) uzņemšanas veidiem. Ik pa laikam Jehovas liecinieki gan revidē savu pozīciju, reizēm nonākot līdz kurioziem, piemēram, aizliedzot pārliet asinis un barojot ar asinis saturošu barību arī mājas mīluļus vai pielīdzinot asiņu pārliešanu un orgānu pārstādīšanu kanibālismam. Jaunākie noteikumi gan nav vairs tik strikti, proti, par orgānu pārstādīšanu katrs ticīgais var izlemt pēc savas sirdsapziņas, un tie, kas būs piekrituši asiņu pārliešanai, bet vēlāk to nožēlojuši, vairs netiek izstumti no jehoviešu sabiedrības.

Kad pirms apmēram simts gadiem zinātnieki centās noskaidrot, kāpēc daļa no asiņu pārliešanas procedūrām beidzas letāli, tika atklātas cilvēka asinsgrupas. No oficiāli atzītām 32 asiņu tipu sistēmām visplašāk lietotā ir četru asinsgrupu sistēma: A, B, AB, O.

Eiropā daudzi pat nav iegaumējuši savu asinsgrupu, turpretī Japānā to zina katrs. Apsēstība ar asinsgrupām japāņiem aizgājusi tiktāl, ka ar tām tiek marķēti pat produkti, tostarp kalendāri, košļājamā gumija un prezervatīvi. Izvēloties partneri darbā, draudzībā un mīlestībā, japānis noteikti pievērsīs uzmanību otras puses asinsgrupai – vai tā ir saderīga ar viņējo. Tiesa, ir divi pretēji viedokļi par to, kas ir ideālais partneris: vai tas, kuram ir tāda pati asinsgrupa, vai arī tas, kurš ir pretpols. Bet cik vispār zinātniski pamatota ir šī japāņu teorija?

Ažiotāža ar asinsgrupām Japānā sākās 1927. gadā, kad Tokijas Sieviešu skolotāju skolas profesors Furukava Takedzi ievēroja atšķirības studentu temperamentā pēc viņu asinsgrupas, proti, ka cilvēki ar A grupu ir maigāki un intelektuālāki, ar B grupu – iekarsīgi un neinteliģenti. Savus novērojumus viņš publiskoja rakstos un grāmatās, kas aizgāja uz urrā, neraugoties uz to, ka Furukavam nebija zinātnieka reputācijas un viņš savu teoriju nevarēja pamatot ar neapgāžamiem pierādījumiem. Tā laika militarizētā valdība pat uzticēja Furukavam projektu, kura mērķis bija radīt japāņu superzaldātu.

Pēc Furukavas nāves četrdesmitajos gados interese par asinsgrupām atslāba, taču uzliesmoja ar vēl lielāku spēku, kad 1971. gadā žurnālists Nomi Masahiko publicēja grāmatu Izpratne par saderību pēc asinsgrupām, kurā paplašināja Furukavas teoriju pēc savas apjēgas. Bez kādas medicīniskās vai zinātniskās izglītības žurnālists radīja modernās zinātnes brīnumu – viņa grāmata tiek atkārtoti izdota jau divdesmit-un-kuro reizi, visa sabiedrība vadās pēc šīs tipoloģijas, iespējams, pat vairāk nekā rietumnieki pēc savas astroloģiskās zīmes. Reklamētajam asinsgrupu temperamentam ir tik liela ietekme, ka, piemēram, B grupas vīrieši pat piedzīvo zināmu diskrimināciju – aptaujās ap 40% sieviešu atzīst, ka nekad neprecētos ar šādu vīru!

Starp citu, japāņu popkultūra iesaistījusi savā saderības sistēmā arī rietumu zodiaku – kā zināms, 12 zodiaka zīmes pakļaujas četriem elementiem (Gaisam, Zemei, Ūdenim, Ugunij). Japāņi kombinē šīs stihijas ar asinsgrupām, iegūstot 16 tipus, kam savukārt nosaka saderību.

Zinātnieki visu šo spēlēšanos uzskata par nenopietnu, lai gan nenoliedz, ka asinsgrupai var piemist ietekme uz veselību. 2010. gadā amerikāņu zinātnieki atklāja, ka 30–40 gadus vecām sievietēm ar 0 asinsgrupu ir daudz mazākas iespējas ieņemt bērnu nekā citu asinsgrupu sievietēm šajā vecumā. Agrākie pētījumi rāda, ka A tipam ir smagākas paģiras, 0 grupai – labāki zobi. Nopietnāki atklājumi: A tipam ir lielāks risks saslimt ar krūts, aknu vai aizkuņģa dziedzera vēzi, kā arī par 20% lielāka iespēja iedzīvoties kādā sirdskaitē, savukārt 0 grupai ir vismazākais risks ciest no siena drudža vai citas alerģijas. Par B tipu atklāts, ka šiem cilvēkiem ir mazākas pretošanās spējas bīstamiem vīrusiem, piemēram, zarnu baktērijai E.coli.

Iedvesmojoties no japāņu asinsgrupu tipiem, amerikāņi attīstīja diētu, kas balstās uz asinsgrupu. Deviņdesmitajos gados naturopāts Pīters D’Adamo sāka šīs idejas propagandu: ievērojot savai asinsgrupai atbilstošu diētu, cilvēks var saglabāt veselību, samazināt stresu, uzturēt savu ideālo svaru un dzīvot ilgāk.

Jau viņa tēvs Džeimss D’Adamo, arī naturopāts, strādādams dažādos Eiropas SPA, ievēroja, ka dažiem pacientiem labāk palīdz veģetārs uzturs ar mazu tauku saturu, kamēr citu veselības stāvoklis, tā ēdot, faktiski pasliktinās. Viņš sāka apkopot pacientu asinsgrupas un secināja: 0 grupas slimnieku stāvoklis uzlabojas, ievērojot gaļas un proteīniem bagātīgu diētu un nodarbojoties ar aerobiku, kamēr A pacientiem ir labāk, kad viņi ēd sojas proteīnus un apmeklē jogu.

Saskaņā ar D’Adamo bestselleros izvērsto scenāriju asinsgrupas radušās secīgi. Pirmā bijusi 0 grupa jeb mednieki, kas izveidojušies pirms apmēram 30 000 gadu. Mūsdienās 0 asinsgrupa īpaši bieži konstatēta afrikāņiem un Amerikas indiāņiem. Nākamā radās A grupa – zemkopji, kas lietoja daudz veģetārāku uzturu. Šā tipa pārstāvji ir plaši sastopami Rietumeiropā un Japānā. Tad nāca B tips jeb klejotāji – tagad izplatīts Austrumeiropā, Rietumindijā, ziemeļu Ķīnā un Korejā –, kas sāka darboties kā lopkopji un tagad labi panes piena produktus. Visjaunākā, ap 1000 gadu veca, ir AB grupa – savā ziņā mīkla, kā raksta D’Adamo, un tā var paciest plaša spektra uzturu.

Lai gan diēta ir populāra un daļēji iemantojusi arī labas atsauksmes, tomēr speciālistu aprindas noliedz, ka šādam uztura virzienam būtu kāds zinātnisks pamatojums, līdz šim trūkst arī nopietnu pētījumu, kas to varētu sniegt.

Asinis vispār vēl ir ļoti noslēpumaina substance – ne velti tām joprojām nav atrasts mākslīgs aizvietotājs, pārāk daudz tām ir neaizstājamu pienākumu. Asiņu uz zemes ir tik, cik to ir. Tās riņķo katrā cilvēkā noslēgtā lokā, un šajos piecos litros ir ieslēgts ne tikai dzīvības spēks, bet vēl mistiskākas vērtības, par kurām, iespējams pat nenojaušam. Kad Volfganga Gētes radītais Fausts – cilvēka augstāko pūliņu simbols – noslēdza līgumu ar ļauno spēku pārstāvi Mefistofeli, tas lika parakstīties ar asinīm. Un, kad Fausts to uztvēra kā zobošanos, Mefistofelis bija nopietns: “Asinis ir ļoti īpašs šķidrums.”