Modē ir masu ekshibicionisms. Kas mums īsti kaiš?
“Ieejot facebook, pusē no attēliem, ko ievieto mani paziņas, nobildēts, ko viņi ēd, kā izskatās šķīvis ar pusdienām u. tml. Ko tas cilvēks domā? Jāparāda pasaulei, ka man ir ko ēst?” internetā raksta kāda dāma. Kā tad, ka jāparāda!
Vēl klāt pie nebeidzamajām zīdaiņu, mājdzīvnieku un ballīšu bildēm, nerunājot par selfijiem jeb tīksmiņiem (pašportrets), kurus daudzi pat pa vairākiem dienā ievieto kādā no portāliem. Skatieties visi – te es pielaikoju peldkostīmu, te – ēdu kūku, te mani bučo resnais Kārlis, bet šitās ir manas jaunās apakšbikses! Rakstiet jūsmīgus komentārus!
Plika bērneļa bilde ar parakstu "Mūsu cukurdupsītis Vilmāriņš gada vecumā"
Zinu pāri, kas pirms gadiem piecpadsmit nemitīgi piedalījās dažnedažādās atlasēs, lai varbūt kādreiz izcīnītu iespēju nofilmēties maznozīmīgā epizodē reklāmas klipā. Viņiem ārkārtīgi gribējās “tikt televizorā” – par katru cenu! Kad beidzot tas izdevās, apdullinošo slavas mirkli mēnesi no vietas svinēja visa dzimta. Pēc pasākuma mēroga varēja noprast, ka šīs 10 sekundes ekrānā būs mūža augstākais lidojums. Tagad viņiem līdzīgie var paši sarīkot katrs savu Holivudiņu, paši izritināt sarkano paklāju. Pateicoties visuvarenajam internetam, tie, kas agrāk rakstīja uz sētas Ja bil tut! Vasja, tagad, apreibuši no fakta, ka nu var paši režisēt, filmēt un demonstrēt, ņemas popularizēt savu personu, kā nu vien māk.
Reakcija uz šo masveida ekshibicionismu ir dažāda. Vieni rausta plecus – ja viņiem vajag, lai ņemas – kāpēc tas tevi uztrauc? Citi par attiecīgo sabiedrības slāni pasmīn un nosaka diagnozi: sak, tā uzvedas visu vecumu infantilas personības ar uzmanības deficīta sindromu.
Jautāsiet – kā tas var kaitēt? Var gan, un diemžēl ne tikai pašiem autoriem. Savā aizgrābtībā un vēlmē dalīties priekā un lepnumā ar vairākiem tūkstošiem cilvēku reti kurš iedomājas par bumeranga efektu. Piemērs no dzīves. Pirmklasnieks Vilmārs septembra otrajā nedēļā sāka ienīst savus vecākus. Kāpēc? Klasesbiedrs no interneta dzīlēm bija izprintējis 2008. gadā uzņemtu plika bērneļa attēlu, zem kura gādīgie vecāki (vārds, uzvārds) pierakstījuši – mūsu cukurdupsītis Vilmāriņš gada vecumā. Ī-ha-hahā, skatās visi šurp, kāds cukurdupsītim Vilmāriņam krāniņš! Rādi nu, cik liels pa šo laiku ir izaudzis! Mazliet sabiezinot krāsas, var teikt, ka Vilmāriņam daži turpmākie mūža gadi var būt krietni pabojāti.
Mēģinot izprast šo izrādīšanās tieksmi, Patiesā Dzīve lūdza dalīties pārdomās hipnopsihoterapeiti Daci Rolavu, sociālpsiholoģi Lailu Girsovu un psihoterapeitu Valdi Briedi.
Ekshibicionisma vēsture
“Vēsturiski ekshibicionisms ir vīrieša kāre izrādīt savu dzimumlocekli, tomēr konkrēta skaidrojuma, kāpēc viņš tā dara, īsti nav. Vieni saka – uzbudinās, ja sieviete bēg, citi – dižojas. Pēdējā gadsimtā ekshibiconisma sakarā runā arī par sievieti – krūšu izrādīšana, seksīgs apģērbs, veļa,” stāsta Dace Rolava. “Protams, priekšnoteikums var būt vēlme pārkāpt tabu, apkārtējo šokēšana – tas viss būtu attiecināms uz fallisko simbolu. Savukārt tas fenomens, ka tagad tīklā tiek izlikts te es biju, te es čurāju, te dzēru kokteili, psiholoģiski vēl ir ļoti maz pētīts, bet mēs lietojam šo pašu terminu, kas apzīmē – izlikšanu, izrādīšanos, jo tieši tā arī notiek – es izrādu sabiedrībai savu dzīvi un intīmos momentus.
Agrāk ar šo vārdu vairāk saprata tieši perveresu darbību, bet virtuālajā vidē mēs izrādām lielākoties savu ikdienas dzīvi, un to nu par perversiju ir grūti nosaukt. Tātad šis atslēgas vārds vai nu nederēs, vai arī tam ir jauns, vēsturisks pagrieziens. Psihologiem paveras plašas iespējas šo parādību pētīt, jo ir grūti pateikt, kas cilvēkiem liek tik ļoti sevi izrādīt. Protams, liela nozīme ir emocionālajam briedumam, kura var nebūt arī 40 gadu vecumā. Otrs aspekts – cik augsts ir pašpietiekamības rādītājs, kā es spēju pats ar sevi komunicēt. Protams, diez vai tā ir labākā socializācijas forma. Vai tomēr labāk nebūtu, ja mēs satiktos, runātos... Dokumentējot un izliekot tīklā maznozīmīgas ikdienišķas darbības, mēs virtuālo vidi ļoti piesārņojam.”
Mēdz būt, ka cilvēkam ir gan ģimene, gan draugi un paziņas, bet viņš tik un tā ir pārcēlies uz dzīvi draugos, komentē visu un visus, liek puzles, spēlē spēles, lasa citu sarunas, dienasgrāmatas, atsauksmes, viedokļus... Tā paiet visa diena. “Tad jau jārunā par atkarību, un tā ir problēma. Cilvēks zaudē robežu starp virtuālo un reālo pasauli, viņam nav jārēķinās ar novērtējumu – viņš to drīkst ignorēt. Tā socializēties ir daudz vieglāk. Jautājums – kāpēc cilvēks līdz tam nonāk? Varbūt viņš ir kautrīgs, viņam ir mazvērtības izjūta, grūti veidot kontaktus – tad viņš ar savu perversiju kaut kādā veidā vismaz var socializēties. Tikpat labi tā var būt bērnišķība, neizpaustās dusmas... Galu galā mēs tomēr nonākam līdz mīlestības trūkumam,” ir pārliecināta Dace Rolava.
Kas izraisa vēlmi izrādīties
“Pirmkārt, 80% cilvēku ir vajadzība būt tādiem kā citi, neatpalikt no bara, un sociālie paradumi ir ļoti lipīgi,” skaidro psihoterapeits Valdis Briedis. “Tātad tā ir modes lieta. Otrkārt, tā ir sava veida robežu, tabu pārkāpšana. Savā vidē, attiecībās ar citiem cilvēkiem, es esmu spiests ievērot ierobežojumus, kamēr virtuālajā telpā varu pārkāpt normas, jo nav tūlītējas atgriezeniskās saiknes; kolīdz parādās impulss, varu gāzt visu ārā, turklāt man par to nekā nebūs. Šajā ziņā virtuālā pasaule ir ideāla tiem pašiem žultainajiem komentētājiem u. tml. Vienlaikus izrādīšanās notiek, tieši gaidot atgriezenisko saiti, un tā nav pretruna. Reālajā dzīvē ir dzīvu cilvēku reakcija, bet virtuālajā – like (patīk – angļu val.), plusiņi, pat slikts komentārs tomēr ir uzmanība. Es saņemšu mirkļa gandarījumu un sākšu tos gaidīt. Vēl ir tāds aspekts – ja es kaut ko daru, tam ir vajadzīgi liecinieki – atbalstītāji, līdzjutēji. Es darbojos, mani redz!
Savukārt pašlaik populārie selfiji lielai daļai ir kā rotaļāšanās – pārsvarā vienas kompānijas lokā. Rādītāji, cik tas ir vai nav veselīgi, ir tas, vai tu dzīvē jūties labi. Ja labi, tad nekas ļauns no parotaļāšanās nenotiks, ja slikti – šāds mirkļa apmierinājums neko neatrisinās.”
Cik cilvēkiem tu agrāk varēji nodemonstrēt savu fotoalbumu?
“Izrādīšanās kāre ir zināms narcisma sindroms, un par harmonisku briedumu te diez vai varēs runāt,” saka Laila Girsova. “To ļoti provocē arī jaunākās tehnoloģijas. Cik cilvēkiem tu agrāk varēji nodemonstrēt savu fotoalbumu? Radiem, ciemiņiem un salidojumos klasesbiedriem. Iespējas kļūt publiskiem tagad ir ļoti plašas, tāpēc tiek stimulēts kā narcisms, tā konformisms, un vilinājums būt publiskam un atpazīstamam ir ārkārtīgi spēcīgs. Pati izrakstījos no kāda portāla, jo apriebās dienu no dienas skatīties primitīvās sadzīviskās bildītes, kuras nepagurdami ievietoja mani studiju biedri.”
To, ka problēma ir aktuāla visos vecumos, apliecina piemērs ar kādu sešdesmit gadu vecu sievieti, kura visā nopietnībā pārdzīvo, ka feisbukā par viņas mazbērnu bildēm izrādītā sajūsma nav pietiekama. Kad draudzene painteresējās, kāpēc tev to vajag, atbild – man jau cita nekā nav ar ko lepoties. Uz jautājumu, kāpēc vispār šādā kārtā vajadzētu ar kaut ko lepoties, viņa atbildēt nemāk (ir uzskats, ka sievietes izjūtot lielāku vajadzību piederēt pie kādas grupas, un, jo grūtāk padodas reālā draudzēšanās, jo lielāka atkarība no virtuālajām attiecībām). “Visticamāk, tas ir dziļi slēpts uzmanības deficīts, apkārtējie viņai nespēj dot to, pēc kā viņa alkst,” teic Laila Girsova. “Plus pašapziņas trūkums – vajag bonusus tavam statusam. Tā kā ar neko citu viņa izcelties nevar, piemēram, nespēj uzrakstīt interesantu komentāru vai tamlīdzīgi, tad ievieto mazbērnu, kaķu vai puķudobju attēlus. Protams, gaidot atzinību. Jāteic, arī blogeru subkultūra – ar retiem izņēmumiem – ir diletantisma apoteoze. Turklāt šī izrādīšanās patoloģija arvien pieņemas spēkā, no vienas puses, vairojoties sociālajai izolētībai, no otras – paplašinoties publiskajai telpai. Mazu bērnu izlikšanu internetā, iespējams, veicina arī Holivudas mode – džolijas un piti taču savus bērnus rāda, tad nu skatieties – manam ir vēl apaļāks dupsītis! Vispār jau neveselīga parādība.”
Dažādie krāniņa pagarinātāji
Visi aptaujātie speciālisti pārmērīgu izrādīšanos skaidro ar cilvēka nepilnvērtības izjūtu – tādā veidā viņš cenšas iegūt gratifikācijas, atsauksmes. “Tā pati sešdesmitgadīgā sieviete redz, ka citi saņem novērtējumu, viņai arī vajag. Tuvākajā vidē – kaimiņi, radi – viņa sajūsmu nesaņem un jūtas nenovērtēta. Protams, jebkura objekta novērtējums var būt arī negatīvs, tomēr ir cerība saņemt to labo. Virtuālajā vidē, atšķirībā no reālās, dominē idealizētas un izfantazētas hipotētiskās reakcijas, un gaidas to kāpina. Grozi, kā gribi, viņai pietrūkst emocionāli tuvu attiecību, un tas ir vēl viens faktors, kāpēc izrādīšanās šķiet tik svarīga. Tā ir mūsu gadsimta liga, un paradokss ir tas, ka tīklā it kā tiek veidotas attiecības, bet faktiski tās ir tukšas attiecības, kas dod tikai mirkļa apmierinājumu,” tā Valdis Briedis.
“Signāls – apmierinājums, signāls – apmierinājums. Vai arī frustrācija, ka apmierinājums nav tāds, kādu es gaidīju. Tādējādi es caur mirkļa apmierinājumiem sāku zaudēt reālās attiecības, jo tām ir vajadzīgs laiks. Virtuālā pasaule zināmā mērā dod arī varas apziņu – es kaut ko izdaru, un ļaudis atsaucas. Varu komentēt, varu izdzēst, varu izlādēt negācijas, uzrakstot indīgu komentāru. Katrā ziņā emocionāla ņemšanās iznāk pamatīga. Bet! Tas rada tikai deficītu, jo atgriezeniski nedod to uzlādēšanās iespēju, ko dod dzīvas attiecības ar dzīvu cilvēku. Reizēm tiešām šķiet, ka cilvēks nevar ne 100 gramu iedzert, ja nenobildējas un neieliek to draugos. Tie, kas pārņemti ar sociālajiem tīkliem, faktiski rada atsevišķu virtuālu pasauli, kas viņu ievelk kā atvarā.
Savā ziņā tā ir arī reklāma, tēla veidošana – par mani runā, par mani raksta, mani komentē. Citam milzu dzinulis var būt skaudība – kaimiņš, re, jauno mašīnu izlicis, es toties savu smuko pliko sievu un pats sevi Kanāriju salās! Apmierinājums varens. Tāpat kā bildēšanās blakus savai mašīnai – es pats jūtos mazvērtīgs, tāpēc kā sava krāniņa papildinājumu blakus lieku mašīnu. Faktiski visi šie gājieni ir falliskās izpausmes, krāniņa pagarinātāji. Arī meitenēm. Caur to es parādu savu pilnvērtību – re, kas man ir! Tas parāda tikai vienu – es jūtos slikti.”
“Viens no sabiedrības attīstības uzdevumiem ir būt tādam, kāds tu esi,” domā Valdis Briedis. “Izklausās vienkārši, bet nav nemaz tik viegli, īpaši, kad tu saskaries ar savām ēnas pusēm. Dzīve virtuālajā pasaulē ir iespēja izvairīties no atrašanās aci pret aci ar sevi, no savām ēnas pusēm, no sevis apzināšanās. Kulta seriālā Šerloks pats Holmss par sevi saka – es esmu inteliģents sociopāts. Parādiet man ikdienā cilvēku, kurš apzinās un atzīst, ka atšķiras no lielākās ļaužu daļas, ka viņam ir tādas un šitādas ēnas puses... Viens no rādītājiem tam, ka es neesmu nonācis pats līdz savam es, ir tas, ka, palicis viens, es jūtos vientuļš un kļūstu traks. Savukārt, ja es esmu nonācis pie sevis un savām vajadzībām, vientulības izjūtas nebūs – būs vienkārši vienatne. Rezumējot – pašpietiekams cilvēks savu jauno galošu foto draugos neliks, viņam tāpat labi!”
Publiskā vaimanāšana žurnālos
Ekshibicionēšanās paveids ir publiskot savu attiecību peripetijas ne tikai internetā, bet arī drukātajā presē. Daža vietēja mēroga slavenība pēc šķiršanās no otras puses nespēj palikt mierā, kamēr visiem preses izdevumiem, kas ir ar mieru par to rakstīt, nav krustu šķērsu izklāstījušas, kā tieši tikušas pamestas, kā jutušās un cik daudz gudrības, vieduma un brieduma uz pamešanas pamata nācis klāt. Vai otrādi – kolīdz parādījies kāds pielūdzējs, nevar vien rimties gavilēt – beidzot klāt īstā mīlestība, sen nolemtā, īstā otrā puse, urā! Protams, visi tā nedara. Tie, kas dara, droši vien sev iestāsta, ka dalās pieredzē, kas kādam var noderēt. Kas tas ir? Terapija?
“Ja cilvēkam reāli trūkst tuvu emocionālu attiecību, nav draugu, ar kuriem izrunāties, tad viņš stāstīs visiem, kas ar mieru klausīties, atrodot jebkādu pamatojumu, kāpēc viņš tā dara,” turpina Valdis Briedis. Tātad – ja viņš savu bēdu stāstu izstāsta trim žurnāliem, cilvēkam kļūst vieglāk? “Zināmā mērā – jā! Tas ir grēksūdzes princips. Ja ir strutas, tās ir jātīra. Kad cilvēks ir ievainots, ievainojums jāiztīra, jāizsēro process. Katrā sērošanas procesā ir enerģijas porcija, kas, ja to neizlieto, var pārvērsties agresijā. Stāstīšana žurnāliem arī ir darbība – es nevaru aiziet un izlamāt to cilvēku, bet varu to izdarīt caur žurnālu, tviteri vai citu. Tas ir arī saziņas veids starp iesaistītajiem cilvēkiem – viens slepeni lasa, ko portālā sarakstījis otrs, viņš var viņu izmest no saviem sekotājiem utt. Vesels process.”
“Bēdu stāsti žurnāliem ir tā pati vēlme būt publiskam, nereti ar privātu lietu stāstīšanu aizraujas histeroīdas personības. Ja kāds izrādās jau neadekvāti, pārspīlēti, iespējama arī pašuztveres deformācija, kad cilvēks sevi nespēj vērtēt kritiski,” piebilst Laila Girsova. “Es to saucu par Kombuļu Ineses fenomenu. Viņa, sevi pozicionēdama, acīm redzami nesaprot, ka par viņu nevis fano, bet gan uzjautrinās, un ar milzu entuziasmu turpina tādā pašā garā, ticēdama, ka ir populāra un atzīta.”
Izrādīšanās virtuālajā vidē nenotiek tikai caur foto un komentāriem. Daudziem internets kalpo kā tribīne neesoša talanta demonstrēšanai, atzinības, hm, gūšanai un mijiedarbībai ar pielūdzējiem. Atsevišķa parādība ir pamatīgais slānis dzejnieku, kuri izpaužas, piesārņodami portālus ar nožēlojamām rīmēm un peršām, kuras nenosauksi pat par diletantismu.
Ir mīlestība – kaujaslauks,
Un itin bieži – neapjausts.
Kad divi tiekas divatā,
Tad saķeras tie cīniņā.
Lai neiedomājas par daudz
Tas otrs, ko sirds mīlēt sauc –
Šķiet gudrāk spēlēt paslēpes
Un nodomus slēpt paēnās.
Ir mīlestība – kaujaslauks,
Un itin bieži – neapjausts.
Var melot, tēlot, mānīties,
Bet beigu beigās – skūpstīties.
Domājat, ar šādu pērli lepojas 16 gadu veca meitiņa? Nekā, tā izpaužas pusmūža sieva (un tādu ir melnais tūkstotis plus daži vīri!), no sirds uzskatot to par dzeju. Tādiem virtuālajā telpā visi ceļi vaļā – vārda brīvība ir, toties nav pilnīgi nekāda kultūrslāņa un iekšējas cenzūras. Tā sacīt – jaunavīgs prāts. Neskarts. Ja neuzmanīgi ieminēsieties, ka šim bezpalīdzīgajam ražojumam nav nekāda sakara ar dzeju, viņi būs dziļi izbrīnīti – sak, kas manam dzejolim vainas?! Kāds 18 gadus vecs puisis, portālā uzdūries līdzīgam savārstījumam, nolasīja to ģimenes locekļiem un noprasīja – mammu, vai tā tante ākstās? Viņam bija grūti saprast, ka pieaudzis cilvēks ko tādu domājis nopietni. Teiksiet, lai taču izpaužas, kas tur ko uztraukties? Jā, droši vien. Pārdomu vērts, ir, rau, kas... Citēšu anonīmu dakteri: “Ja tādu pajoliņu būtu trīs četri, varētu uzjautrināties, bet šīs traģikomiskās izpausmes vairs nesmīdina sava masveidīguma dēļ, otrādi – līdztekus žēlumam uzmācas šaubas par nācijas garīgo veselību.” Diemžēl grūti nepiekrist, jo tikko citētajam klabeklim 10 stundu laikā pēc publicēšanas pievienoti 82 jūsmīgi komentāri (komentētāji no visas tiesas analizē dzejolī pausto dziļo domu un slavē negaidītās beigas) un 196 atzīmes patīk. Būs vēl!
Daža "dzejniece" uzdod par savējo literatūras klasiķu darbus
Retāk, bet sastopami arī prozas meistari, pašmāju Ošo, kuri dienu no dienas metriem un kilometriem vārsta kopā a la filozofiskas pārgudras sentences par dzīves jēgu – tukšas un bezjēdzīgas. Grafomānija nav lamu vārds, bet medicīnisks termins, un, ja kādu psihes pētnieku interesē spilgtas klīniskās izpausmes, atliek ieskatīties draugiem.lv sadaļā Populārākās dienasgrāmatas – tur atrodami tādi piemēri, kādus normāls cilvēks ar kritisku attieksmi nejaudātu dabūt gatavus nedz skaidrā prātā, nedz dziļā reibumā. Tam vajadzīgas īpašas dotības. Vienīgais pozitīvais attiecīgās jaunrades aspekts – tiesa gan, visai, hm, apšaubāms – tā var kalpot kā jautrības ierosinātājs. Īpaši gadījumos, kad daža dzejniece, uzdodot par savu, ievieto portālā dzejoli, kura pirmie divi panti pa taisno paņemti no Jāņa Grota, bet trešais – no Čaka (tikpat viltīgi izdarās vairāki autori), bet simtos mērāmais fanu pulciņš sajūsmā gavilē. Turklāt ar vienādu entuziasmu slavējot gan nosperto Grotu, gan pašas meistarienes autordarbus. Paralēli varenajai gaumei pārsteidz dzejas mīļotāju katastrofālā neizglītotība – nu, neviens, pavisam neviens neatpazina visai populāru Grota dzejoli (lieki piebilst, ka arī Čaku ne)! Protams, padomju laikā neiet skolā nevarēja, bet katrs atcerēsies, ka teju katrā klasē bija daži biedri, kurus cauri skolai izstūma vai nu aiz līdzjūtības, vai padomju humānisma vārdā (lasi – lai nepazeminātu skolas rādītājus). Ja nebūtu interneta, mēs nekad neuzzinātu, ka viņi visi tagad raksta dzeju.
Saldumiņus un bučmūlīšus darbā nepieņem
Tomēr ar izrādīšanos vien dzīve internetā nebeidzas. No sazvērestību teoriju viedokļa dzīve sociālajos tīklos ir arī lielisks veids, kā, pirmkārt, par indivīdu uzzināt lērumu informācijas, otrkārt, novērst uzmanību no reālās dzīves, iemidzināt modrību un vadīt visus procesus, jo tīklā ietekmēt cilvēkus ir pulka vieglāk. “Kā agrāk rīkojās diktatori – sapulcināja cilvēkus laukumā un teica runas. Darbojās pūļa princips. Savā ziņā virtuālā pasaule ir milzu laukums, kur brīvprātīgi sapulcējušies cilvēki. Paskatīsimies kaut vai uz Ukrainas notikumiem – cik viegli tiek manipulēts ar cilvēku emocijām un attieksmi!” saka Valdis Briedis.
Tomēr nav nemaz jāmeklē sazvērestības ar mērķi izvilināt informāciju, jo cilvēki labprātīgi paši par sevi izplata tik daudz personiskas informācijas, ka reizēm atliek vien noelsties. Tvītots tiek pat no dzemdību galda – man atvērums ir tik un tik... Katram, kurš lieto kādu no sociālajiem tīkliem, jāapzinās, ka viņš rada savu e-identitāti, ar kuru var iepazīties gan potenciālie darba devēji, gan zagļi, skauģi un parādu piedzinēji. Ja esi zem sava foto parakstījis, ka uz nedēļu aizbrauc slēpot, atgriežoties nevajadzētu brīnīties par apzagto dzīvokli.
Ko potenciālais darba devējs var secināt pēc sociālo tīklu profiliem?
Ainārs Ērglis savā blogā aprakstījis, ko darba devējam par potenciālo darbinieku liecina viņa e-identitāte. Viņš atgādina: gan fotogrāfijās un video, gan ieraksti par ikdienas gaitām, gan viedokļa paušana par dažādiem procesiem – tas viss rada priekšstatu par lietotāju. Ja cilvēks nav mainījis privātuma uzstādījumus, profilā publicētā informācija ir brīvi pieejama visiem, tostarp darba devējam. Tieši par šīm virtuālajām personībām, izskatot darba meklētāju pieteikumus, rodas jautājums – vai, apzinoties, ka potenciālajam darba devējam ir iespēja piekļūt profila informācijai, tā tiek tālredzīgi veidota? Vai vismaz darba meklēšanas periodā saturs tiek pārskatīts un nepiemērotākais izdzēsts? Visticamāk, ka ne. Ērglis min dažas pērles, kas to apliecina. Piemēram, cilvēks piesakās darbā kā sociālo mediju eksperts. CV un motivācijas vēstule apmierinoša, taču pats eksperts vai nu ir reģistrējies tikai pāris sociālajos tīklos un konti ir neaktīvi, vai vispār nelieto sociālos tīklus. Loģisks jautājums – no kurienes radīsies eksperta iemaņas, ja cilvēks šajā vidē nedarbojas? Vai darba devējam būtu jānotic, ka pietiek ar novērojumiem, kā to dara citi?
Vēl. Cilvēks piesakās strādāt nopietnā uzņēmumā darbam ar korporatīviem klientiem, taču profila fotogrāfijās dīžājas meitene visai pieticīgā apģērbā (nerunājot par galeriju saturu). Tas nenozīmē, ka nedrīkst ievietot foto no ārpusdarba nodarbēm, jo tas dažkārt liecina par cilvēka aizraušanos un var par dažiem punktiem iespaidot lēmumu pozitīvā virzienā – piemēram, visi darbinieki ir sportiski, tāpēc priecātos kolektīvā uzņemt cilvēku ar līdzīgām interesēm. Secinājums elementārs (un tiešām jābrīnās, ka vēl joprojām ir cilvēki, kas to nesaprot!) – ļoti personiskus materiālus izlikt publiskai apskatei nevajadzētu. Jāapzinās, ka mūsu virtuālais tēls ir pieejams gan potenciālajiem darba devējiem, gan sadarbības partneriem, konkurentiem, kolēģiem un citiem. Un vēl vajadzētu padomāt, ko par jums liecina tas, ja pieteikums darbam tiek atsūtīts no e-pasta adreses salduminjsh@xxxx vai buchmuuliitis@xxx...
Nopietni un pa jokam par atkarību no izrādīšanās
No interneta par internetu: kāda britu 19 gadu veca Facebook lietotāja paziņojusi, ka jūtot paniku un viņai sametoties nelabi, ja viņa savā profilā nav publicējusi vismaz 20 pašportretus dienā. Viņa atzīst savu problēmu. The Telegraph aplūkojis izteiktākās pazīmes, kas liecina, ka esat atkarīgi no sociālajiem medijiem. Tātad: pirmais, ko darāt pēc pamošanās no rīta, ir pārbaudīt, cik reižu jūsu iepriekšējā vakara asprātīgais komentārs ir retvītots vai "laikots" (angļu val. like, izrunā [laik] – patīk).
Jūs restorānā nevarat sākt ēst, pirms neesat nobildējis savu maltīti un ievietojis attēlu draugos. Romantiskas vakariņas divvientulībā taču nav romantiskas, ja neesat ar to padalījušies!
Bērni pieķer jūs pētām Facebook profilu, kamēr lasāt viņiem vakara pasaciņu. Jūs apzināties, ka tas ir slikti, un piedāvājat maksāt viņiem 50 centus katru reizi, kad viņi jūs pieķers. Tas vairs nav kontrolējams, ja par šo naudu viņi jau var iegādāties iPad.
Pasākumā jūs sveicināt draugus ar viņu Twitter konta nosaukumu. “Hei, @prettywoman, kā klājas?” Pēc vienas glāzītes jūs aizmirstat viņu īsto vārdu. Vai viņiem vispār ir īstais vārds? Kas zina?
Jūs nevarat aiziet uz tualeti, neizmantojot tās 20 sekundes laika, lai aplūkotu, cik cilvēkiem patīk jūsu foto. Pašportretu fotografēšana, sēžot uz tualetes poda, norāda, ka esat aizmirsuši standarta uzvedības normas.
Pirmdienas rītā kolēģis prasa, kā pagāja nedēļas nogale. Jūsu reakcija ir: “Ko? Tu neredzēji satriecošās bildes, ko ievietoju savā profilā?” Uz ko saņem atbildi: “Ē... vēl ne.” Un tad nodomājat: “Jāizdzēš sevi no viņa sekotājiem. Nepateicīgais muļķis...” Jūs spiežat man patīk pats saviem Twitter ierakstiem. Jums patīk savas bildes. Izbeidziet. Tūlīt! Jūs iečekojaties pa ceļam uz darbu. Jūs iečekojaties, kad dodaties pusdienās. Jūs iečekojaties bārā pēc darba. Jūs iečekojaties, kad esat mājās, bet tad pēkšņi saprotat, ka esat aizmirsuši atslēgas, bet ne telefonu (protams!). Kāds jums izstāsta joku, jūs atverat muti un nevis ļaujaties tīriem, neviltotiem smiekliem, bet sakāt lol. Tad sākat smieties pats par savu asprātību. Skatoties šovus, jūsu nervozitāte ir ļoti augsta, jo izmisīgi cenšaties būt pirmais cilvēks, kas ietvītojis “Uzmanību, resnā fifa /Vai žūrija ir apreibinājusies?” Pēdējā laikā jūsu izteicieni nepārsniedz 140 zīmes.
Atgriežamies nopietnā toņkārtā. Interneta vietne Mashable.com publicējusi sarakstu ar darbībām, kuras nekad nevajadzētu veikt sociālajos tīklos. Acīm redzami, ka visi sarakstā ieļautie punkti apzināti empīriskā ceļā, un domāt, ka nekas no turpmāk minētā uz jums nekad neattieksies, būtu pārmēru optimistiski.
Saraksta galvgalī ir aicinājums nedokumentēt savas nelikumības. Pārkāpt likumu, protams, nav labi, bet, ja tā gadījies, ir ļoti muļķīgi ar šo faktu lielīties. Piemērs. Jauniešu ballītes mēdz izvērsties visai vētrainas, un klasiska kļūda ir ar lepnumu ievietot internetā video vai foto materiālus, kuros jūs esat redzami smēķējam zālīti vai varonīgi demolējam atkritumu konteineru.
Tālāk. Diemžēl ņirgāšanās, aizskaršana, citu skolēnu vajāšana kļuvusi par vienu no lielākajām problēmām skolās. Jāuzsver, ka nav pieļaujama arī cilvēka vajāšana virtuālajā vidē. Diemžēl ir pat gadījumi, kad šāda vajāšana novedusi cilvēkus līdz pašnāvībai.
Prāta darbs nav arī nomelnot skolotājus, kolēģus un priekšniekus. Ja jums sveša ētika, vismaz iedarbiniet pašsaglabāšanās instinktu – jūs nekad nevarat paredzēt, pie kura pasniedzēja būs jākārto eksāmens, kurš kolēģis var kļūt par jūsu priekšnieku utt. Faktiski, nomelnojot jebkuru cilvēku, galu galā ieriebsi tikai pats sev.
Nekad nav par biežu atgādināt: nepubliskojiet konfidenciālu informāciju! Mājas adresi, personas kodu u. tml. Reizēm tas notiek gluži nejauši – piemēram, gribēdami palepoties ar jauniegūtā sertifikāta attēlu, neiedomājamies, ka uz tā nodrukāti arī privāti dati.
Ņemiet vērā, ka mūsdienu tehnoloģijas ļauj meļus atmaskot daudz ātrāk. Klasiska kļūda – darbinieks, kurš saslimis un atprasījies no darba, savā Facebook lappusē ievieto fotogrāfijas no koncerta vai ballītes, ko šajā laikā apmeklējis.
Domā, ko raksti! Ilūzija par anonimitāti nereti mudina cilvēkus uz nepārdomātu rīcību, piemēram, ievietojot komentārus pie ziņu vietnēs publicētiem rakstiem. Nesen kāds amerikāņu skolēns nez kādēļ uzrakstīja par nodomu “nogalināt tik daudz cilvēku, lai šis uzbrukums tiktu atspoguļots nacionālajās ziņās”. Viņa personība ātri vien tika noskaidrota, un viņu aizturēja. Tas, ka puisim nebija ieroču un pat reāla plāna, kā draudus realizēt, neko nenozīmēja.
Nedemonstrē savu neprofesionālismu – jau pieminējām, ka darba devēji seko līdzi potenciālo darbinieku aktivitātēm. “Divas reizes esmu atteicis darbu koledžas absolventiem, kas bija pozējuši ar ieročiem rokās,” atzinis kādas kompānijas viceprezidents.
Nepaļaujies uz konfidencialitātes uzstādījumiem – lai gan sociālie tīkli regulāri uzlabo sistēmas, kas aizsargā privāto informāciju, tomēr simtprocentīgas aizsardzības nav un nevar būt. Tāpēc speciālisti iesaka – radiniet sevi pie domas, ka visa jūsu publiskotā informācija var kļūt zināma jebkuram, arī pavisam nepazīstamiem cilvēkiem.
Un, visbeidzot, nesteidzies emociju uzplūdos komentēt kādu ziņu vai paziņas fotogrāfiju. Vispirms dziļi ievelc elpu un brīdi padomā!
Māra Vilde, žurnāls "Patiesā Dzīve" / Foto: Shutterstock/ All Over Press, Edijs Pālēns, LETA
