Tas bija viens mirklis, un viņa neatnāca mājās. Bez strīdiem, bez jebkādām nojautām

"Par iespēju ko saglābt, mēģināt parunāties, vai aiziet pie kādiem speciālistiem, viņa nevēlējās dzirdēt.  Teica, ka nemīl un viss, ka nevienu citu nevajag, bet, protams, ka cits jau bija. Mums abiem 34 gadi, jaunajam kavalierim 22. Vēlāk teica, ka viņiem esot tikai sekss un priekš kopdzīves atradīs ko piemērotāku. Vienā dienā no ģimenes idilles man dzīve pārvērtās ellē.

Noriju to krupi, piedevu krāpšanu, bet nekad dzīvē nepiedošu to, ka maniem bērniem jādzīvo šķirtā ģimenē. Vēlāk, kad atrada normālu dzīvesvietu, sākās bērnu raustīšana un draudēšana par bērnu atņemšanu. Lai gan pirms tam lielāko daļas audzināšnu uzņēmos es. Tas nebija tāpēc, ka viņa negribēja, bet tāpēc, ka man ir vairāk brīvā laika, kuru es pavadīju ar mazajiem. Es pat nepieļauju domu, ka teikšu - tu bērnus vairs neredzēsi vai kā tamlīdzīgi.

Bērniem ir vienlīdz vajadzīga kā māte, tā tēvs. Saprotu, ka dēls ir tik maziņš un ka māte viņam tagad sevišķi vajadzīga, bet es nevēlos kļūt par svētdienas tēti, negribu, lai man pazūd saikne ar dēlu. Šobrīd modelis ir tāds - 4-5 dienas bērni ir pie viena, 4-5 dienas - pie otra. Es ļoti ceru, ka tas nav mans ego, ka es gribu būt vairāk ar bērniem, bet tas viņus traumē.

Māte ir nobloķējusi sevī emocijas, viņa saka, ka bērniem nekas netrūks un ar viņiem viss ir kārtībā un viņiem būšot vēl vairāk uzmanības. Vēlējos pajautāt, lasot šeit rakstus par nervoziem bērniem, par bērniem, kuri čurā gultiņā, par huligāniem utt. Cik tāda šķiršanās reāli var ietekmēt mazuli, vai to var kā novērst? Reizēm man liekas, ka es esmu kā sūklis, kurš uzsūc visus bērnu pardzīvojumus. Tik ļoti žēl viņus, var redzēt to neziņu viņu acīs. Komunikācija ar māti ir neiespējama, viņa uzvedas agresīvi un iet tikai uz priekšu ar augstu paceltu galvu. Arī aizvainojums ir tik liels pēc tiem meliem un nodevības pēc tā, ka nedeva nekādu cerību, ka diez vai kopīgi varēsim ar bērniem kaut kur iziet. Tagad svinam atsevišķas jubilejas un sazinamies tikai par to, kur būs bērni".

"Diemžēl, šādas situācijas nav retums. Sāpīgi un smagi ir visiem, kas iesaistīti un ietekme no šāda pārdzīvojuma arī katram var izpausties citādi.

Reizēm mēdzam uzbūvēt situācijas, kas ārēji izskatās labi, tomēr iekšējās kārtības nav. Par to ir gan grūti runāt, gan biedējoši, gan arī trūkst pieredzes, kā to darīt. Vai arī ir mēģināts pieskarties, bet neveiksmīgas sarunas rezultātā nav turpinājuma un risinājuma, tad fiziska aizmukšana šķiet kā vienīgais glābiņš, tobrīd pat neizvērtējot un īsti neapjaušot situācijas nopietnību.

Bērni ir pa vidu. Cik saudzīgi un neitrāli tiks izskaidrota situācija, cik godīga būs pieaugušo attieksme un atbalstoša rīcība bērnu pārdzīvojumu un vajadzību sakarā, tas tad arī varētu ietekmēt gan emocionālās, gan uzvedības vai citādas grūtības.

Biežākās sekas ir nedrošība, nevērtība, motivācijas trūkums, uzticēšanās grūtības, kā arī emocionālā tuvumā bailes.

Grūti gan iedomāties, ka patiesi saskanīgas un emocionāli tuvas attiecības, kas būvētas uz savstarpējas uzticēšanās pamata starp partneriem, varētu šādi beigties. Ja grūtības tomēr bijušas un nav savlaicīgi risinātas, tad labi būtu ar bērniem to pārrunāt un atzīt. Vislielākās sāpes bērniem parasti rada negodīgums un izlikšanās, kā arī pieaugušo manipulācija ar radušos situāciju.

Ir speciālisti, kas klātienē var būt labi sarunu vedēji un palīgi situācijas stabilizēšanai. Lai veicas!".

Mammamuntetiem.lv/ Foto: All Over Press