Normunds Rutulis: "Aarzemnieku" nievāšana ir īsta latviešu skaudība

Pēdējā laikā medijiem un klausītājiem arvien biežāk tīk termins maigā vara. Tas gan tiek lietots politiski, taču tikpat labi var attiekties uz jebkuru, kurš ar plīša cimdiņiem ķeras vērsim pie ragiem, lai stingrā tvērienā grozītu lietas pa savam. Normunds Rutulis ir draudzīgs un strikts vienlaikus. Tā, protams, ir pašaizsardzība – aizsargbarjera pret manipulācijām, kuras maigo zēnu mēģina mīcīt pa savam.

– Kā jūties pēc tās sieviešu uzmanības, ko piedzīvoji diska prezentācijā?

– Tas bija labi. Jā, sieviešu uzmanība nez kāpēc man vienmēr tiek kaut kā piespēlēta. Bet es tā nemaz neuzskatu. Nezinu, laikam sabiedrība ir izsalkusi pēc tāda, bet es necenšos baigi izpatikt sievietēm. Man ir paveicies – ir viena manas dzīves sieviete, un es viņai cenšos būt labs un mīļš, apmierināt viņu visādās dzīves situācijās... Bet prezentācija vienā brīdī mani pat aizkustināja. Esmu cieši saistīts ar automašīnas Mini marku, esmu Latvijas kluba valdes priekšsēdētājs. Bija atbraukuši draugi no kluba. Es nevienu īsti neaicināju. Arī radiniekiem neuzbāžos ar saviem albumiem, koncertiem, nevienu neaicinu ciemos. Ja kādam ir vēlēšanās – lūdzu, piezvani, pasaki, kad gribi atnākt, es rezervēšu vietu. Gribi manu albumu – uzdāvināšu piecus, desmit, divdesmit. Tikai pasaki man to!

– Tieši tā. Lai tas nebūtu kā pienākums, ka jāiet uz radinieka koncertu vai jāklausās radinieka mūzika. Laika gaitā apmēram esmu sapratis, kuriem es simpatizēju vairāk, kuriem mazāk, bet vairs neuzbāžos. Galu galā katram mūsu steidzīgajā laikmetā ir tik daudz darāmā, ka vēl uzbāzties ar savu mūziku... nu, nevajag. Sadarbībai uzaicināju Mikrofona ierakstus. Iepriekš daudz ko darīju pats, bet tad vienmēr kaut kur aizšauj garām – nezināšanas vai laika trūkuma dēļ. Šajā periodā man vaļas brīžu ir maz, tāpēc uzticos profiņiem. Interese bija liela, izdāļāju pilnīgi visus albumus. Nāca kaut kādi paziņas – Norčik, vairs nav? Nu, kaut kā stulbi sanāca… Labi, ka Zelta Mikrofona pasākumā pirmā, kas dabūja disku, bija mana sieva, tad mums vismaz ir albums.

– Tev mazlietiņ kantes nerīvēja, ka prezentācija notika tirdzniecības centrā?

– Tieši otrādi!

– Nu, kur citur! Noslēgtā telpā man nepatīk...

– Teiksim, Ģildē būtu pa smuko.

– Tad cilvēkam speciāli jānāk, jāiet uz ģērbtuvi, jānovelk virsdrēbes – tas aizņem pārāk daudz laika. Bet lielveikalā cilvēks dzird gaiteņa otrā galā ko skanam, un tas viņam netraucē paskatīties, jo viņš jau tāpat bija domājis par makdonaldu vai kādu apģērbu veikalu. Labprātāk es prezentāciju rīkotu Centrālajā dzelzceļa stacijā – tur ir ārkārtīgi daudz cilvēku. Varbūt publika nav tā maksātspējīgākā, bet man tagad šķiet svarīgi vienkārši būt sadzirdētam.

Galma āksts kotlešu ballītē

– Tā var būt. Mēs tos saucam par kotlešu vakariem – kad cilvēkam īsti nav svarīgi, kurš viņu izklaidē. Iespējams, arī pagājušajā gadsimtā, Viktora Lapčenoka laikā, tā bija – restorāni ar mūziķiem, sēnītes, lunas...

– Bagāti onkas pasūtīja ballītes.

– Varbūt tas ir mūziķa liktenis, ka tev gribot negribot tā jādara. Bieži vien korporatīvajos pasākumos ir ēdienreize, un mēs fonā muzicējam. Bet ar to jārēķinās! Tāds tas mūžs ir. Baigi labi pateica Jorans Šteinhauers, Aarzemnieku līderis, viņaprāt, mūziķi Latvijā nevar noslīpēt savas idejas, jo viņiem nav laika. Viņi raujas pa visādiem darbiem, trūkst miera...

– Jā. Bet šobrīd ir tā sakārtojies, ka varu pagūt visu. Man patīk izdarīt visu uzreiz. Ja kaut kas jāatstāj uz rītu, man uzreiz kādi ķēdes posmi jūk ārā un atkal sarežģīti to mehānismu iekustināt. Bet uzstāties ēdošai publikai – jā, man tas ir nepatīkami! Es to saucu par galma āksta funkciju. Labi, vairs nav trakie, biezie laiki, kad pasākumi cits pēc cita – Arēnā ballēs visi lielie mākslinieki. Bet viņiem vienalga, kas uzstājas – Labvēlīgais tips, Prāta vētra vai Rutulis. Viņiem galvenais – lai ir tusiņš! Tāpēc tā vērtība zūd. Tāpēc labprātāk dodos, kur mani tiešām gaida. Un sarīkojumus vadu vienīgi tad, kad ir vajadzīga tieši mana personība.

– Bet kā tu zini...

– Jūtu pēc sarunas. Parasti uzreiz atbildi nedodu, cenšos sarakstīties e-pastā. Tad ir laiks padomāt, lai nebūtu sastrēbts karsts... Tajā ziņā esmu diezgan karstasinīgs, tāpēc lēnām nomierinos, paskatos visus plusus un mīnusus, lai nav trīs pasākumu dienā. Es taču strādāju trīs radiostacijās. SWH ir mans pamatdarbs – darba dienas vidus no 12 līdz 15. Arī tam jāgatavojas vairāk nekā iepriekš, lai ēters būtu interesants, veikls, dinamisks.

– Nē... Nekad neesmu izmantojis darbu ļaunprātīgi, speciāli slinkojis vai halturējis. Šeit, atšķirībā no valsts radio, ir kapitālisms, jācīnās – visu laiku kāds elpo pakausī, tu nevari tā... čakarēties.

– Tu to jūti?

– Pagaidām nē. Bet rēķinos, ka kapitālismā jebkuru brīdi var bankrotēt. Man ir uzticēts arī SpinFM un SWH Gold. Spin FM biju galvenais producents, tagad vienkārši mūzikas redaktors – sakārtoju ētera pleilistes, pievienoju jaunumus...|

– Jā, es orientējos.

– Kā tu domā, jaunie neuzskata – o, mums te šlāgerdziedātājs atnācis?

– Viņi nemaz nezina! Daudzi jaunie nemaz nepazīst tādu Normundu Rutuli, un viņiem nav svarīgi, kurš to mūziku liek.

– Tie ir septiņdesmito, astoņdesmito,  deviņdesmito gadu hiti – zelta mūzika, paši labākie, arī latvieši – Zodiaks, Opus, Pērkons, mūzika, ar kuru pats esmu izaudzis.

Es izskatos pareizais?!

– Es jau nestrādāju tikai tādēļ, lai nopelnītu! Tagad vienkārši tā sakritis, ka mans darba rezultāts tiek arī pienācīgi atalgots. Bet man svarīgāks ir process. Es nevaru dzīvot bez darba. Visu laiku esmu kustībā. Nu, kad vairs galīgi neturu... vakar, piemēram, visu dienu neko nedarīju – pagulēju, tā... Laikam vairs nav tas vecums, kad vari dienām naktīm negulēt.

– Vai cilvēks ar gadiem iemācās noķert ķermeņa signālus, ka jāuzliek bremze, lai nenotērētos pavisam?

– Kā tad! Lai gan – ja nav uzdzīves, tad ķermenis baigi nenotērējas. Es arī sporta zālē sevi uzturu formā. Skvošu spēlēju. Sporta spēles man labāk patīk tādas, kurās esmu viens. Jo tad situāciju nosaku pats. Manī, cik esmu paanalizējis, ir tāda līderības vēlme. Jau kopš bērnības.

– Jā.

– Varbūt tā ir vienpatība, ne līderība.

– Nē, es neesmu vientuļš! Un vienpatis arī ne. Es rēķinos ar citiem. Ļoti.

– Skatoties, kādos (smejas). Bet tā baigi pēc sabiedrības nealkstu. Nelabprāt apmeklēju arī tā sauktās afterpārtijas. Zinu, ka man rīt, parīt jābūt formā, un nevaru atļauties aizdzīvoties.

– Pusmūža prātīgums?

– Viedums, jā (smejas). Apstākļi, dzīve iemācījusi. Nesaku, ka arī citiem tā jādara, bet es tā jūtos labi.

– Es izskatos pareizais?!

– Reizēm man kāds saka – nu, vecīt, tu laikam Ošo esi lasījis, tā prāto un tādas atziņas. Nu, izņemot pasakas, tādu literatūru esmu maz lasījis. Mani neinteresē. Tiešām. Cenšos atziņas meklēt savā dzīvē un, izdarot secinājumus, rīkojos tālāk. Tā arī audzinu savus bērnus, tā ģimenē dzīvojam, arī sieva tāpat. Mums kopdzīve ir perfekta – jau kopš 1991. gada.

– Tu varētu uzrakstīt grāmatu – kā laimīgi nodzīvot.

– Nē, to es nevarētu! Man nepatīk...

– Jā. Tieši tas mani sociālajā vidē kaitina. Pat seksu māca parastajos ziņu portālos – kā pareizi darīt, kā ieņemt bērnu... Tādas absurdas lietas! Vispār pazudusi intimitāte, viss ir tik atvērts un vulgārs... Par to nevajag runāt tik atklāti, turklāt nevajag nevienu mācīt! Manuprāt, cilvēks šajā pasaulē ir nācis, lai pats visu sasniegtu. Arī es visu sasniedzu pats. Man nav bijuši bagāti vecāki, kas dāvinājuši naudu, mājas, dzīvokļus... Neko. Pats visu esmu nopelnījis. Tāpat arī bērnus audzinu – lai viņi paši visu gādā, lai nav atkarīgi. Lai negaida dāvanas. Vienīgā dāvana ir no Dieva – tava dzīvība. Izmanto to! Prieks, ka mana meita Linda tāda ir – diezgan aktīva, tūlīt beigs otro kursu arhitektūrā.

– Ļoti nopietna specialitāte.

– Man pašam ļoti patika arhitektūra – projektēju ēkas. Es labi zīmēju. Zīmēšanā man bija četri virzieni. Auto un moči. Tā kā tolaik nodarbojos ar motokrosu, man bija savs mocis, tas bija īpaši aktuāli. Sievietes man dikti patika zīmēt, īpaši portretus, un mājas – ar mežiņu, upīti... Jā, sen tādas lietas nav darītas...

– Man bija sazīmēts! Vecāki tieši sāka būvēt māju blakus Ādažiem – padomju laikā tur bija spicākais kolhozs, varēja dabūt izdevīgus aizņēmumus. Un tad es mūsu mājas projektus pārzīmēju – visu, kas man nepatika – savās skolas kladēs.

– Un ņēma vērā?

– Nē. Nu, ko tur... Tajā laikā viņi paši neko īsti nesaprata.

– Nē, nē. Kaimiņu ieteikumus gan ņēma vērā.

Kad gribas pamukt

– Nē... Esmu rīdzinieks. Bet mums ir vasarnīca. Jābrauc zāli pļaut, tas ir labs veids, kā atiet no ikdienas. Lai gan biežāk to dara sieva. Zāle vasarā aug kā bārda – jāpļauj vismaz reizi nedēļā! Bet Rīga man ir vajadzīga. Kaut ir reizes, kad gribas pamukt, tad izskrienu no valsts. Tas vislabāk ļauj atpūsties.

– Kaut ko spontānu no tevis var sagaidīt?

– Protams! Tikai... man ir grūti. Sestdienas reti kad brīvas, arī svētdienās kādi sarīkojumi. Tāpat pie mammas jāaizbrauc kaut reizi mēnesī. Esmu bijis dažās ekspedīcijās kopā ar citiem večiem, bet tas ir plānoti. Vispār man patīk dzīvot tā, lai nevienam nav jāuztraucas par to, kur esmu, kāds esmu. Man vienmēr patīk no sākuma visus nolikt pie vietas – nogādāt mājās, visu sakārtot, un tad es varbūt varu kaut kur aiziet. Šad tad martā vai oktobrī izraujos uz autoizstādēm Ženēvā. Šogad nesanāca – iekrita Zelta mikrofons, pašam albums. Bet kādus sešus gadus esmu braucis.

– Jā. Reizēm sieva pārmet, ka viņu neņemu līdzi, saku – beidz! Mēs ar večiem divreiz gadā satiekamies, un mums jau nav tikai Ženēva, vēl izbraucam kādu līkumu... Pagājušogad bijām interesantā pilsētā Sošo, Francijā, tur ir vienīgais Peugeot piedzīvojumu muzejs pasaulē. Bet viss saistīts ar auto, jā!

– Bet tev nav četrdesmitgadnieku ambīciju, ka vajag baigo mašīnu?

– Man jau ir!

– Jā, laba ikdienas mašīna... Esmu apmierināts.

– Vai tas nozīmē, ka tev ar pašapziņu viss kārtībā, tā nav jāpalielina ar mašīnas gabarītiem?

– Ne tā. Labi, tagad, kad jau trešo gadu esmu prom no BMW, saprotu, cik tomēr šis stereotips ir spēcīgs, īpaši attiecībā uz šīs automašīnu markas vadītājiem. Un bieži vien es viņiem piekrītu. Kad pats braucu ar BMW, tā nedomāju.

– Tieši otrādi, personība meklē to marku. Izvēlas, lai varētu kļūt bišķi citādāks, augstāks.

– Ar lielākiem muskuļiem?

– Jā. Jo lielākoties BMW ir ļoti dārgas automašīnas.

Latvieši – lūdzu, bez shēmiņām!

– Nu, es jau to varu... Bet vai man to vajag?

– Labi, labi. Bet vai tev negribas kādreiz norēkties?

– Nē, tas bojā balss saites. Vismaz man.

– Izkliegties varu. Dabīgi. Bet ne mūzikā. Lai gan man patīk arī smagāka – nav tā, ka klausos tikai vieglo. Bet nevaru darīt to, ko fizioloģiski nevaru izdarīt.

– Varbūt tev tikai šķiet, ka nevari.

– Nē. Es zinu, ko varu. Tāpēc nav pat jēgas mēģināt! Protams, visādi gudrinieki ir teikuši – Norča, tu esi baigi foršais džeks, un es tevi klausītos, ja vien tu dziedātu rokmūziku! Man šķiet, tā ir vistīrākā lišķošana. Un es rokmūziku negribu dziedāt. Nekad neesmu pat mēģinājis. Vienkārši man tas mūzikas žanrs kā izpildītājam nešķiet interesants. Man patīk klausīties, kā to dara citi.

– Nu, maestro Paula gadījumā jau nav iespējas izvēlēties! Viņš iedod veselu albumu, un tad tu to raksti. Viņš jau apmēram saprot, uz ko esi spējīgs.

– Lūk, mans jautājums bija – vai tev nav gribējies parādīties ar mazliet citu šķautni?

– Es jau parādos! Ar house mūziku nodarbojos – kā producents, dīdžejs, citiem šķiet – o, vecīt, šitais vecais Rutulis arī to prot!? Bet rokmūzika saistās ar manu jaunību – tas ir vecs mūzikas žanrs, un man tā ne visai. Estrādes mūzikā jūtos kā zivs ūdenī – kāpēc man kaut ko eksperimentēt? Ir daudz, ko nevaru izdarīt, – neesmu iemācījies mutes ermoņikas spēlēt, kārtīgi līdz galam apguvis stepu, lai gan pirms Radio SWH biju diezgan augstā līmenī. Hausmūzikā man jau ir izdoti divi albumi, viens no tiem pirms gadiem pieciem saņēma Mūzikas ierakstu Gada balvu. Pērn novembrī izdevu otru – mans pseidonīms ir N’Works.

– Man nav svarīgi, lai zina. Tas ir mans hobijs. Agrāk daudz spēlēju video, datorspēles – auto sacensību simulatorus. Tagad tam vispār nevaru atrast laiku, ja nu retu reizi telefonā, starp koncertiem vai sēžot rindā pie zobārsta. Tagad laiku veltu producēšanai, arī šogad sanāca trīs labi skaņdarbi, viens ir Bet bet jaunais remikss, vienu gatavoju arī vienam no Eirovīzijas finālistiem.

– Tu nekad neesi mēģinājis uz Eirovīziju?

– 2002. gadā dziedāju ar Ievu Kerēvicu, bet netikām finālā. Pirms tam – ar Jāni Stībeli, viņa grupā biju bundzinieks un bekvokālists.

– Tā ir tīra latviešu skaudība: kā tā var būt – mēs visu gadu trenējamies, esam populāri, taču mums nekā?! Bet Dons, man šķiet, neskauda. Jā, viņš bija pārsteigts, jo visa sabiedrība jau paredzēja, ka viņš uzvarēs. Viņš to nevarēja neņemt vērā, un tas ir pilnīgi cilvēcīgi. Man ļoti patika intervija ar Joranu – ļoti vitāls, enerģisks cilvēks. Kaut latvieši vairāk būtu tādi kā viņš!

– Un pozitīvismu, kas viņa dziesmā, mums varbūt ļoti vajag.

– Vienkāršību. Nē, viņš negāja uzvarēt! Tur jau tā atšķirība. Viņš gāja darīt to, ko prot. Un arī atzinās, ka varēja sanākt un varēja nesanākt. Viņš nav profesionālis. Un latvieši ir tiešām nenovīdīgi – visu laiku kaut ko shēmo. Atnāk vācu puika, ar diezgan lielu dzīves pieredzi, pietiekami intelektuāls, un panāk savu. Mēs ar viņu aizkulisēs vienu Smokie dziesmu nodziedājām. Pārējie viņu sūtīja ratā – netraucē, mēs gatavojamies! Visi koka ģīmjiem, jau trīs stundas pirms uznākšanas. Un finālā – visi jau sadeguši! Bet Jorans, pat varbūt neapzinoties, izdarīja kā profesionālis – viņš negāja uzvarēt, bet piedalīties, iepriecināt citus un pirmām kārtām sevi, savu mammu, tēvu. Un te ir rezultāts!

– Vai tu ar savu Ošo gudrību māki sevī neielaist satraukumu, kas apkārt valda?

– Kaut kā esmu iemācījies. Mēģinu distancēties no apkārt notiekošā. Es neesmu vienaldzīgs, bet nevaru ar savu esību šeit, kaut piketēšanu pie Krievijas vēstniecības vai tamlīdzīgām akcijām, aizturēt to, kas notiks. Līdz ar to – es labāk daru ko vērtīgāku. Latviešu ķengāšanās par Krievijas prezidentu man šķiet vienkārši tukša muldēšana. Man patika, kā Borovkovs teica – tie visi ir daiļdirsēji.

– Nē, es cenšos distancēties no tā visa. Ir dažādi cilvēki – tādi, kas to vien gaida, ka tu uzvilksies, kļūsi nikns. No tā viņi barojas. Kad sāku strādāt SWH, radio ēterā ar to saskāros pat ļoti bieži, un jāatzīst, ka tas iedzen pamatīgu robu garastāvoklī. Tāpēc mēģinu ap sevi veidot tādu kā virtuālu vairogu – tas mani vienkārši neskar. Savā ziņā tā ir vienaldzība pret tādiem cilvēkiem. Jo – ja tu neatbildi vai atbildi ļoti precīzi, īsi, neaizvainojot, kaut viņš ir aizvainojis tevi, tā ir kā lode viņam pierē. Bet ja tu pats uzvelcies un sāc diskusiju... Esmu tas, kurš tādās karstās sarunās vienmēr zaudē.

– Kāpēc?

– Es neprotu savaldīties. Un nesavaldība rada haotiskumu domās, nevajadzīgu uzvilkšanos. Tāpēc labāk pasēžu malā un vispār paklusēju. Tad, kad esmu paklusējis, jūtos kā uzvarētājs.