Profesors Kristaps Jaudzems: "Dzīves princips ir vienkāršs - būt kustībā"
Kustība, daba un vēlme nemitīgi iet uz priekšu – tās ir lietas, kas spilgti raksturo profesoru Kristapu Jaudzemu. Viņam atpūta visbiežāk nozīmē nevis mierīgu zvilnēšanu dīvānā ar kafijas tasi, bet gan slēpes, skriešanas apavus, orientēšanās karti vai kalnu taku. Arī vadot Latvijas Universitātes Medicīnas un dzīvības zinātņu fakultāti, viņam svarīga ir kustība uz priekšu – domās, darbos un iecerēs.
Kustībā un dabā
Ideālās brīvdienas vienmēr tiek pavadītas ārā, pie dabas. Manā izpratnē atpūta nozīmē kustību, nevis vienkārši nekā nedarīšanu. Ziemā tā galvenokārt ir distanču slēpošana, vasarā – orientēšanās sports un skriešana. Orientēšanās man ir kas vairāk nekā tikai sports – tas ir veids, kā būt dabā, pārbaudīt sevi un vienlaikus piedzīvot kaut ko ļoti īstu. Sacensības notiek visā Latvijā, un vasarā gandrīz katra nedēļas nogale paiet tajās.
Visi ceļi ved uz Cēsīm
Dzīvoju Cēsīs, un man šķiet, ka tā ir ļoti laba vieta dzīvei. Turpat līdzās ir gan Žagarkalns, gan Ozolkalns, un vismaz reizi gadā dodos arī tur paslēpot. Šajā pilsētā ir miers, daba un sajūta, ka viss būtiskais ir tepat līdzās. Ja pie manis atbrauc ciemiņi un gribu parādīt Cēsis, gandrīz vienmēr vedu viņus uz Cīrulīšu dabas takām. Manuprāt, tā ir viena no skaistākajām vietām apkārtnē. Tur ir Gauja, gleznaini skati uz ieleju, meža takas, klintis, ala un ļoti īpaša noskaņa. Vienas pastaigas laikā tur var sajust gan mieru, gan dabas varenību. Protams, vienmēr ir vērts izstaigāt arī Cēsu vecpilsētu, kur vienuviet var izbaudīt gan kultūras dzīvi, gan patīkamu pilsētas atmosfēru.
No vietām, kur Cēsīs aiziet paēst, noteikti gribu pieminēt Kest. Tur vakariņas kļūst par piedzīvojumu – vairāku kārtu maltīte, pārdomāta pieeja un sajūta, ka viss radīts ar personīgu attieksmi.
Kultūras dzīve
Mums ar sievu patīk aiziet uz teātri, reizēm arī uz operu vai baletu. Nesen bijām Dailes teātrī uz Sapņu noveli. Tas ir ļoti spēcīgs uzvedums, īpaši scenogrāfijas ziņā – vizuāli iespaidīgi un atmiņā paliekoši. Vēl pavisam nesen bijām arī operā uz baletu Kazanova – brīnišķīgs vakars ar lieliskiem māksliniekiem, mūziku un atmosfēru.
Tā kā dzīvojam Cēsīs, mēdzam aizbraukt arī uz Valmieras teātri. Īpaši spilgti atmiņā palikusi izrāde Pazudušais dēls mazajā zālē, kur viss notiek ļoti tuvu skatītājam. Šādās izrādēs robeža starp skatuvi un zāli gandrīz izzūd. Ja ir iespēja, iesaku aiziet uz izrādi Tuvāk – romantiska drāma ar ļoti tiešu emocionālo spriegumu.
Grāmatas uz austiņām
Pēdējā laikā grāmatas vairāk klausos, nekā lasu. Tā kā daudz braucu gan ar mašīnu, gan vilcienu, audiogrāmatas ir ļoti ērts veids, kā ikdienā uzzināt kaut ko jaunu. Izmantoju aplikāciju Shortform, kur var lasīt un arī klausīties grāmatu kopsavilkumus. Man patīk, ka fragmenti nav pārāk īsi un galvenās idejas tajos izklāstītas diezgan sistemātiski.
Visvairāk mani interesē psiholoģija un psihobioloģija. Man šķiet saistoši, kā tiek skaidroti mūsu lēmumi, emocijas un uzvedība – ne tikai no psiholoģijas, bet arī no bioloģijas skatpunkta. Kādi mehānismi aiz tā visa stāv, kas notiek organismā un kā tas ietekmē mūsu rīcību. No grāmatām, kas palikušas atmiņā, man ļoti patika Simona Sineka Leaders Eat Last. Tā ir grāmata par cilvēku uzvedību un organizācijas kultūru, turklāt daudzas lietas tajā skaidrotas arī no bioķīmiskā skatpunkta. Savukārt no psiholoģijas klasiķiem noteikti jāmin Daniela Kānemana Thinking, Fast and Slow – viena no tām grāmatām, kas liek uzmanīgāk paskatīties pašam uz savu domāšanu.
Roks cauri laikiem
Mūzikā man tuvāks ir roks, īpaši alternatīvais roks. Ir grupas, kas nāk līdzi vēl no jaunības un kuras joprojām klausos ar prieku. Piemēram, Incubus un Creed. Tās man saistās ar noteiktu laiku un sajūtu, bet nav palikušas tikai pagātnē. No nesenākiem atklājumiem esmu iecienījis Alter Bridge.
Kalniem pāri
Ceļojot man patīk apvienot lietderīgo ar patīkamo. Diezgan bieži cenšos konferenču apmeklējumus savienot ar nelielu tūrismu. Tas ir labs veids, kā ne tikai aizbraukt darba darīšanās, bet arī mazliet iepazīt konkrēto vietu.
Kalni man vienmēr ir bijuši tuvi. Divus gadus dzīvoju Francijā, tāpēc Alpi man kļuva īpaši pazīstami un mīļi. Ar draugiem cenšamies vismaz reizi gadā aizbraukt trīs vai četru dienu kalnu pārgājienā. Tā ir ļoti īpaša sajūta – vairākas dienas būt kalnos, iet, nogurt, atjaunoties un vienkārši izrauties no ikdienas. Pēdējoreiz bijām Dolomītos, un tas bija viens no tiem braucieniem, kas ilgi paliek atmiņā.
Tālāki galamērķi
No tālākiem galamērķiem man ļoti patīk Amerika. Tā man šķiet ideāla vieta gariem izbraucieniem ar automašīnu. Es pats divus gadus dzīvoju Dienvidkalifornijā, un viss ASV rietumkrasts man šķiet brīnišķīgs – īpaši nacionālo parku dēļ. Josemitu nacionālais parks ir fantastiska vieta, tāpat arī Lielais kanjons. Tur ir tāda mēroga daba, ko grūti salīdzināt ar kaut ko citu.
Man kādu laiku sanāca padzīvot un pastrādāt Austrālijā, un tad izmantoju iespēju apskatīt arī Jaunzēlandi. Austrālijā, protams, īpašu iespaidu atstāja Lielais Barjerrifs, savukārt Jaunzēlandē mani visvairāk aizrauj kalni un ainavas. Tā ir vieta, kur daba šķiet gandrīz neticami skaista – ļoti tīra, plaša un pirmatnēja.
Virziens, leģenda, ceļa izvēle
Ja man būtu jāizvēlas kāds dzīves princips, tad tas droši vien būtu ļoti vienkāršs – visu laiku jābūt kustībā. Man nepatīk apstāties. Nepārtraukti gribas kaut ko mainīt, pārbaudīt, izmēģināt un uzlabot. Un pat tad, ja beigās izrādās, ka rezultāts nav tieši tāds, kā sākumā gaidīts, tā vienalga ir pieredze.
Ja domāju par mantru, tad tā, iespējams, nāk no orientēšanās. Tur ir viens ļoti vienkāršs princips: virziens, leģenda, ceļa izvēle. Vispirms jāzina, kurā virzienā doties. Tad jāsaprot, ko tieši tu meklē. Un tikai pēc tam jāizvēlas, kā tu līdz tam nonāksi. Man šķiet, ka arī dzīvē tas darbojas līdzīgi. Virziens ir tavs mērķis un iemesls, kāpēc kaut ko dari. Leģenda palīdz saprast, ko tieši meklē, savukārt ceļa izvēle ir tas, kā tu līdz tam nonāc.
