"Īstā latvju saimniece" Signe Ezeriņa: "Atskatos pagātnē un saprotu, ka bija traki"
Signe Ezeriņa pirms gada ieguva labākās saimnieces godu raidījumā Īstās latvju saimnieces, apliecinot, ka prot ne tikai teicami uzņemt viesus, bet arī gatavot. Kad Signe 17 gadu vecumā nonāca Indānos, viņa zināja, ka šajā vietā varēs piepildīties sapņi – viņai būs pašai savi zirgi. Bet nu Indāni ir kļuvuši par daudz ko vairāk – te uzauguši divi Ezeriņu bērni, krietns pulciņš Ezeriņu audžubērnu. Tās ir Signes mājas, un nevilcinoties viņa var teikt, ka Indānos viņa ir patiesi laimīga.
Dzimtas noslēpums
1936. gadā Signes vectēvs nopirka jaunsaimnieka zemi, uzbūvēja māju un laimīgi dzīvoja kaimiņos Indānu māju saimniekam Arvīdam Drēviņam. Taču padomju okupācijas vara 1940. gadā sagrieza visu kājām gaisā. Tā kā abu māju saimnieki negribēja stāties kolhozā, kam tad būtu jāatdod visi savi lopi un darba instrumenti, Signes vecvecāki nolēma pārcelties uz dzīvi Jūrmalā, bet Drēviņi – uz Kandavu.
Turklāt gan Drēviņš, gan arī Signes vectēvs kara laikā slēpās – neaizgāja karot ne pie vieniem, ne otriem. Pēc kara ikviens varēja pajautāt: “Kur tu biji kara laikā?” Bet godīgu atbildi neviens nebija gatavs sniegt, arī tāpēc dzīvesvietas maiņa šķita prātīgs lēmums.
“Es nezinu, kur un kā slēpās Arvīds Drēviņš, taču mans vectēvs ar vecmammu izdomāja īstu filmas cienīgu scenāriju,” atklāj Signe. “Vecmamma vectēvam uzšuva tādas pašas drēbes kā sev, un viņš kļuva par kalponi Dārtu.”
Signes vecvecāki apprecējās 1938. gadā, taču, saimniekojot savās mājās, bija tik smagi jāstrādā, ka 1939. gada beigās vecmamma pazaudēja savu pirmo bērniņu. Kad sākās karš, viņa gaidīja otru. Un vectēvs teicis: “Pirmo bērniņu smagā darba dēļ zaudējām, tāpēc tagad es neslēpšos mežā, jo tad nevarēšu strādāt lauku darbus.” Tā Signes vecvecāki izdomāja stāstu par kalponi, un vectēvs kļuva par Dārtu. Apkārtējie domāja, ka Dārta ir mazliet īpatnēja kalpone, kura ne ar vienu negrib runāt, taču ir ļoti strādīga. No bēgļiem un dažādo armiju vīriem, kas ik pa laikam ienāca pagalmā, Dārta paslēpās. “Reiz gan vectēvs nokļuvis bīstamā situācijā. Pļaujot zāli, jutis, ka kāds viņam tuvojas. Palūrējis uz aizmuguri un manījis, ka tas ir mežsargs, kurš teicis: “Es zinu, ka tu esi Andrejs.” Vectēvs paņēmis izkapti un griezies ar to tā, ka nožvīkstējis gar zirgu, un nobļāvies: “Turi muti, citādi labi nebūs!”” Bet pārsvarā pāra ikdiena ritējusi mierīgi, un abi drīz vien varējuši priecāties par meitiņu Astrīdu.
Būt neredzamiem
Kad padomju okupācijas vara izsludināja legalizāciju, visiem vīriem bija jāiet uz Talsiem. “Vectēvs stāstīja, ka Dievs viņam pilnīgi noteikti ir stāvējis klāt. Pie dokumentu pārbaudes milicis vectēvam prasījis: “Ko tad tu te dari?” No pēkšņā jautājuma vectēvs apjucis, izstomījis vien: “Ā, jā, neko.” Tad soli atkāpies no gaidītāju rindas, kura saplūdusi viņam priekšā, un viņš nemanot ātri aizgājis projām. No Talsiem uz mājām Kandavas apkaimē atnācis kājām.”
Savukārt 1949. gadā, kad notika izsūtīšana, Signes vectēvs ar ģimeni iegāja mežā. Izsūtāmo sarakstos viņu gan nebija, jo oficiāli skaitījās, ka vecmamma ar trīs bērniem ir viena pati, tomēr ģimene bija piesardzīga – sazin kurš var ienākt pagalmā. No aizmeža kaimiņmājām, kur dzīvoja Signes vecmammas māsa, izsūtīja visus, jo tika uzskatīts, ka viņi bija pārāk pārtikuši.
Signes Indānu sākums
Tagad Signe saimnieko nevis vectēva mājās, bet tai kaimiņos – Indānos, kurā savulaik dzīvoja Arvīda Drēviņa ģimene. Saimniece stāsta, ka viņa, dzīvojot Jūrmalā, sapņojusi, ka viņai kādreiz būs savi zirgi. Tad viņa satikusi Indānu mantinieci Silvijas kundzi, kura teikusi, ka viņai nebūs spēka atjaunot tēva mājas. Savukārt Signe izteica domu, ka viņa būtu laimīga, ja viņai būtu šādas lauku mājas. Silvijas kundze Signei jautājusi, kāpēc viņa grib laukus, uz ko sekojusi atbilde: “Kā tad es citādi pie sava zirga tikšu?” Kaķis, suns un kāmis viņai jau pilsētā bija.
Uz to Silvijas kundze teikusi: “Mans tēvs divdesmitajos gados tieši tāpēc šo saimniecību nodibināja – lai viņam būtu pašam savs zirgs. Savulaik viņš bija kalps Rīgā, un tolaik cilvēki aicināti pārcelties uz dzīvi laukos, veidot jaunsaimniecības. Tad viņš no kāda brīvības cīnītāja atpirka viņam iedalītos 15 hektārus zemes un sāka saimniekot.”
Signei tolaik bija tikai 17 gadu, bet Silvijas kundzi saruna bija tā iespaidojusi, ka viņa uzdāvināja jaunajai jūrmalniecei senču mājas. Jaunā saimniece par to bijusi ārkārtīgi lepna – tagad viņai bija vieta ar veciem kūts mūriem, aizaugušu ābeļdārzu, bijušajiem padomju saimniecības laukiem. Un iespēja īstenot sapni par zirgiem.
Indānu atdzimšana
“Indānos esmu kopš 1991. gada. Bet tā pa īstam kopš 1993. gada, kad kā veterinārārste un lauksaimniece pabeidzu Smiltenes lauksaimniecības tehnikumu.”
Kad ienāc Indānu pagalmā, redzi, ka katra lieta un augs – koks, puķu dobe, pirtiņa, lapene – ir savā vietā, it kā arhitekts un ainavu dizainers gadu desmitiem te visu būtu slīpējuši, bet patiesībā te pieliktas tikai pašu rokas.
“Mans tētis deviņdesmitajos gados teica, ka dzīvot uz laukiem nekad nenāks. Taču viņš bija ar mieru palīdzēt. Lielo māju mēs neuzbūvējām, taču uzcēlām saimniecības ēku, kas pilnībā ir pārtapusi par dzīvojamo māju.”
Saimniece stāsta, ka pašu pirmo atjaunoja kūti – mūra sienas tai bija, bet jumts bija sabrucis. “Visu tīrījām ārā, vedām to pagalma vidū, kur mums veidojās dārziņš. Kūti sadalījām uz pusēm: vienu atvēlējām dzīvnieciņiem, otru – saimniecībai ar lauku virtuvi. Augšstāvā starp siena pantiem varēja pārnakšņot. Mērķis bija, lai tad, kad pabeigšu tehnikumu, man šeit būtu vieta, kur dzīvot. Tā arī notika. Kad atskatos uz pagājušajiem 30 gadiem, saprotu, ka bija traki, taču absolūti nekas mums nav bijis par grūtu. Šodienas divdesmitgadnieki man šķiet vēl tik bērnišķīgi, jo man pašai ir bērni šajā vecumā, bet arī man bija 20 gadi, kad pārcēlos uz Indāniem un sāku saimniekot.” Šobrīd saimniekošanu savā lauku sētā Signe neizjūt kā darbu. Viņa teic: “Katru rītu sevi lutinu ar to, ka samīļoju savus mīluļus zirgus. Mana laime ir mans vīrs un bērni, mani Indāni. Laime ir, ka varu saplūst ar dabu. Laime, ka varu dzīvot šajā laikā.”
Lauku romantika
Pa šiem gadiem saimnieki uzbūvējuši pirtiņu ar augšas istabiņu, kur viesiem nakšņot; lapeni, kur baudīt sētas mieru; šķūni kā svinību zāli. Te var apskatīt senlietu kolekciju, kur vienkopus savākti dažādi veco laiku darbarīki, ieskaitot lielu vienkoča koka tīni – brīvdabas muzeja cienīgu eksponātu.
Signes saime savu sētu atver dažādiem televīzijas šoviem un piedāvā lauku tūrismam. “Sākumā mans tētis bija skeptisks. Viņš teica: “Mums te nav ne jūras, ne ezera, ne upes. Taču es turējos pretī: “Toties mums būs romantiska lauku sēta!””
Signe brauca uz kursiem un mācījās – visur viņai teica, ka pirmie pieci gadi būs mierīgi, jo iespējamiem apmeklētājiem Indānu sēta vēl jāiepazīst. “Taču jau pirmajā vasarā par mums sāka interesēties un braukt, jo no mutes mutē aizgāja ziņa, ka Indānos ir jauki, ka te ļauj darboties.”
Kad lauku tūrisms jau bija ieskrējies, Indānu saimniekiem zvanīja un piedāvāja sadarbību ar šovu un filmu uzņemšanu. Signe uzskaita: “Tepat pagalmā filmēta kinolente Mazie laupītāji, šefpavāra Mārtiņa Sirmā raidījums, divas sezonas televīzijas šovam Latvijas princeses. Arī šovs Lauku sēta, kuram pateicoties sētā uzbūvēta āra virtuve.”
Āzis Latvietis un citi iemītnieki
Pagalmā katru ciemiņu sagaida divi viesmīlīgi garspalvaiņi – milzīgi, pinkaini suņi: balts Pireneju aitu suns, kā arī brūns tibetiešu un vietējā skaistuļa krustojums. Indānos pavisam ir trīs milzīgi ganu suņi – Bigī, Biminī un Sāra, kā arī mopsis Marcipāns. Tālumā redzami Signes lolojumi – trīs zirgi un divi poniji. “Mūsu vecajai ponijmeitenei Tinkibellai ir vairāk nekā 20 gadu. Otrs ponijs ir Dūcis – vienīgais čalis manā zirgu meiteņu pulciņā; viņam ir gaiši zilas acis, un viņš ir fantastisks – apveltīts ar lielu intelektu. Manas lielās zirgu meitenes ir Oga, Lita un Bija.”
Vēl Signei ir govs Abava, kurai pagājušogad piedzima telīte Salaca. Saimniece pati slauc savu Abavu un pati taisa krējumu. Viņa lepojas, ka vīrs ir fantastisks siera meistars.
“Vēl mums ir kazas un āzis vārdā Latvietis. Tāpat aitiņas Bidzītes un auns Augustiņš, arī jēri ir saskrējuši un kazlēni.” Viņa pati cērp aitas un tad brauc uz Pāci un Dundagu, kur vilnu samaina pret dziju. Indānos mīt vēl seši truši un astoņi kaķi. Te visiem vietas ir gana!
Indānos netrūkst arī mājputnu – tītaru, zosu, pīļu, vistu, gaiļu te ir daudz. Signe stāsta, ka zosis, piemēram, esot ļoti labas aktrises: “Ar tām braucām uz Kuldīgu filmēties Vara Braslas filmā Vectēvs, kas bīstamāks par datoru. Manas zosis tur var redzēt, taču mani gan ne, lai gan arī esmu tur klāt.” Signei kāds kungs uzdāvinājis pāvus: “Tagad pa sētu staigā tikai pāvu puisis. Pāvu meitenes ir iegājušas mežā, laikam uz neatgriešanos, bet varbūt atgriezīsies. Jā, lauku dzīvei ir arī skarbā puse.” Tepat blakus Indānu sētai ir mežs, tāpēc lapsas mēdz viesoties saimniecībā, bet daudz bīstamāki ir vilki, no kuriem cieš aitas. “Dažkārt pat gaišā dienas laikā vilks nekautrējas darīt to, ko viņš dara. Tāpēc priecājos, ka mums ir suņi, kas sargā ganāmpulku no vilkiem. Lāči gan līdz mums vēl nav atnākuši, lai gan kas to zina,” domīgi teic Signe.
Padarīt pasauli labāku
Signe Ezeriņa ir laimīga divu bērnu mamma. Taču abi ar vīru izvēlējās pieņemt arī audžubērnus. Šobrīd viņu ģimenē ir septiņi audžubērni, taču pavisam kopā viņiem tādu ir piecpadsmit.
“Kad mūsu meitai bija četri gadi un dēlam tikai viens, meita teica, ka ļoti vēlas draudzeni. Nejauši vietējā avīzē izlasīju ziņu, ka Irlavas bērnunams aicina ģimenes kļūt par vasaras viesģimenēm. Ar vīru nolēmām, ka varētu kādam bērnam kļūt par atbalstu vasaras laikā. Tā mēs iepazināmies ar savu Līgu. Divas vasaras viņa brauca pie mums, līdz iedomājāmies viņai pajautāt, vai viņa nevēlas pārcelties pie mums pavisam. 2002. gadā mēs Līgai kļuvām par aizbildņiem, jo toreiz audžuģimeņu vēl nebija. Tolaik viņai bija 14 gadu.”
2005. gadā Kandavas bāriņtiesa aicināja aizbildņu ģimenes mācīties par audžuvecākiem. Signe ar vīru aizgāja mācīties, bez kādas tālākas domas. “Taču, kad nokārtojām eksāmenus un kļuvām par pilntiesīgiem audžuvecākiem, mums sāka zvanīt no iestādēm, vai varam kādu pieņemt, jo bijām audžuvecāku datu bāzē. Sākumā teicām, ka nevaram! Neticējām, ka Latvijā ir tik daudz vientuļu bērnu, taču izrādās, ka viņu ir ļoti daudz.”
Drīz vien ģimenē ienāca divpadsmitgadīgā Dace, un tieši tobrīd Signe ar vīru apjautuši, ka viņi grib dot pajumti tieši pusaudžiem. “Viņus neviens īsti negrib pieņemt, visi vēlas palīdzēt tiem mazajiem.” Signe uzsver, ka viņi necenšas būt šo bērnu vecāki un nealkst, lai tiktu saukti par mammu un tēti. Viņi grib būt draugi, kas palīdz, atbalsta un sniedz roku, kad tas ir nepieciešams.
“Visi piecpadsmit bērni ir izauguši, un visi ir mīļi. Vismaz reizi gadā katrs atbrauc ciemos un atrādās. Lai arī saka, ka pasauli nevar mainīt, man šķiet, ka caur šiem bērniem mēs pasauli esam padarījuši mazliet labāku.”
