Marija Naumova: "Man patīk lauzt savas robežas"

Drīz gaidāms jūsu jaunais projekts Mans tik ļoti… ļoti…; Marija Naumova, Veltījums Jānim Peteram, kurā izpildīsiet dziesmas ar Petera dzeju. Noteikti visu laiku esat skrējienā.

Man ir sajūta, ka vienmēr esmu skrējienā, bet, protams, kad tuvojas koncerti, skrējiena ātrums dubultojas.

Apkārtējie tiek jums līdzi? Nav tā, ka vēlaties pati vairāk izdarīt, bet kāds kavējas?

Ir visādi, bet mēs iemācāmies sadzīvot. Cenšos brīžiem būt mierīgāka un lēnāka, savukārt apkārtējie mācās sadzīvot ar mani un pieņemt manu ātrumu. Tas ir tāds abpusējs process. Vienmēr tāda esmu bijusi, jo man ir daudz enerģijas. Turklāt es vēlos tik daudz ko paspēt! Nenoliegšu, savureiz alkstu pēc miera un klusuma. Tādās dienās esmu viena un veltu laiku sev, un tad man ir pavisam cits temps. Tomēr būt lēnai – tā nav mana ikdiena. Kad esmu kādā projektā, burtiski nesos.

Jums tas patīk?

Es nezinu… Man tas ir dabiski. Pēc savas būtības esmu lidojošs cilvēks. Manī ir daudz gaisa, tāpēc esmu ātra. Kādreiz gribas, lai būtu citādi, bet lielāko daļu savas dzīves tā dzīvoju.

Jūs esat tik dažāda – to atspoguļo projekti, kuros piedalāties. Pieņemat katru jaunu lietu kā izaicinājumu, vai arī tam ir cits iemesls? 

Man patīk dažādas lietas, un gribu izmēģināt visu, ko varu. Turklāt visu, ko uzņemos, gribu izdarīt labi. Tas savukārt prasa laiku un enerģiju, un tāpēc es skrienu.

Tāds teicamnieces sindroms?

Nē, tas ir kaut kas cits. Varbūt sava veida perfekcionisms. Bet teicamniece – nē!  Arī skolā nebiju teicamniece. Tolaik man vairāk patika organizēt pasākumus nekā mācīties. Mamma ir perfekcioniste, un arī man kaut kādā mērā tas piemīt. Man patīk būt dažādai, un man tiešām ir ļoti daudz interešu. Man ir svarīgs viss – gan skatuve, gan ģimene, gan garīga izaugsme –, tikai ik pa laikam prioritātes mainās. Kad tuvojas projekti, tie ir pirmajā vietā, bet ģimenei būs bišķiņ jāpacieš.

Kur rodas tā daudzveidība? Kādā mirkļa uzplaiksnījumā, vai arī līdz katram savam projektam noejat garāku ceļu?

Projekti pie manis atnāk no tā, ko redzu, dzirdu, jūtu, kas mani interesē, kur es strādāju, kā strādāju ar sevi, ko attīstu sevī. No tā arī veidojas intereses un idejas, kurās smeļos pamatdomu.

Gadu gaitā jūs vārds – Marija Naumova – ir kļuvis par kvalitātes zīmi. Bieži vien projektos, kuros piedalāties, tiekat uzsvērta kā ķirsītis uz kūkas. Kāpēc tā? 

Nezinu… Varbūt tāpēc, ka, ja kaut kur esmu, tad tur esmu uz visiem simt procentiem. Mācos un cenšos atdot visu sevi tieši tam brīdim, kurā esmu. Tāpēc arī manas prioritātes mainās – ja būšu uz skatuves un domāšu par zupu, kas man rīt jāvāra, nekas neizdosies, jo nevarēšu par visiem simt procentiem būt šeit. Mācos pārslēgties, lai viss notiek dabiski. Domāju, tieši tas veido kvalitāti. 

Mans mērķis ir darīt jebkuru lietu tik labi, cik vien varu. Neinteresē paviršība. Mani saista dziļums. Šādu attieksmi sevī attīstu. Tas attiecas ne tikai uz skatuvi. Dzīvē ir lietas, kuras ļoti gribu izdarīt, bet vēl nevaru tām pieķerties, jo šķiet, ka man vēl nepietiek kvalitātes, ka vēl jāmācās. Cilvēki saka – Marija, tev sen jau tas bija jādara! Bet, kamēr pati nesajutīšu, ka ir pienācis īstais brīdis, ka esmu gatava, tikmēr nedarīšu.

Tas tāpēc, ka esat prasīga pret sevi.

Ļoti. Pieļauju, ka arī pret citiem. Gatavojoties jaunajam projektam, noklausījos interviju ar vienu no maniem mūziķiem. Viņam tieši pajautāja: “Cik Marija ir prasīga?” – uz ko viņš atbildēja: “Marija ir prasīga, bet viņa to māk pasniegt.”

Varbūt intuīcija man palīdz izvēlēties cilvēkus, ar kuriem iet kopā. Arī viņiem piemīt īpašība simtprocentīgi atdot sevi lietai, ko dara. Nevis pavirši, bet dziļi un no visas sirds. Man ir svarīgi, ka cilvēkam nav vienalga. Tas tiešām ir pats svarīgākais – lai nav vienalga.

Kā jūs nonācāt pie projekta Mans tik ļoti… ļoti…? 

Tas notika dabiski, jo Petera kungs man vienmēr bija īpašs cilvēks. Mums bija ļoti, ļoti siltas attiecības, tāpēc nevarēju to neizdarīt. Nebija citu variantu. Sapratu, ka gribu šim cilvēkam pateikt paldies. Esmu laimīga, jo dzejnieks tieši man ir sarakstījis vairāku dziesmu tekstus. Ne katrs izpildītājs ar to var palepoties. Tie ir burvīgi teksti. Bieži vien, kad Maestro Raimonds Pauls aicina izpildīt kādu dziesmu, tai jau ir teksts. Bet šie teksti radās mūsu sadarbībā ar Petera kungu. Mēs tos veidojām kopā – pārrunajot, spriežot… Tas bija sirsnīgi un neazmirstami… Mūsu sadarbība bija īpaša… (Marijas brūnajās acīs sariešas asaras, un viņa uz brīdi pieklust.)

Man ļoti pietrūkst mūsu sarunu. Mēs nerunājām bieži, bet katru reizi, kad sazvanījāmies, varējām runāt stundu. Tas bija kolosāli! Pēdējo reizi, kad biju pie dzejnieka ciemos, apsēdos viņam blakus uz grīdas un tajā brīdī biju tik laimīga… Viņš bija ļoti īpašs cilvēks – tik vieds un tik mīlošs. Latvijā otru tādu nezinu, arī pasaulē tādi cilvēki ir retums. Viņš dzīvoja starp mums un turpina dzīvot savā dzejā, viedumā un skaistajās atmiņās. (Marijai pār vaigu norit asara, un viņa, to noslaukot, viegli pasmaida.)

Jums nav bail savas emocijas parādīt arī koncertā? Mūsdienās cilvēki tik bieži sabiedrībā iziet ar izdomātu lomu, uzlikuši masku.

Gribas domāt, ka dzīvē esmu pati. Ikdienā nēsāju brilles, reti uzlieku meikapu. Kad to daru, vīrs smaidot prasa: “Marijas Naumovas seju zīmē?” Viņam atbildu – jā, bet emocionāli vienmēr esmu es. Parasti uz skatuves emocijas dubultojas, un, ejot dziļumā, ir fantastiska iespēja redzēt savas robežas. Tas ir ļoti interesants process.

Piedalos Rēzijas Kalniņas režisētajā izrādē Akmens aizslīd garām. Izrādes beigās esmu emocionāli absolūti kaila. Šī izrāde ļoti aizskar cilvēkus, un daudzi man prasa, kā pēc tās vispār varu savākties. Tur ļoti būtisku lomu spēlē tas, ka cilvēkam ir spējas būt šeit un tagad. Pēc izrādes eju uz ģērbtuvi, pasēžu tur desmit minūtes un esmu atgriezusies atpakaļ – esmu tagad un šeit. Tas ir tik kolosāli, ka spēju to izdarīt! Tā ir fantastiska lieta, un tā man palīdz dzīvē. Piemēram, kad man ir skumji, domāju – varu pārslēgt sevi uz kaut ko citu. Es to daru, un tas sniedz lielu atvieglojumu. Ir tik labi apzināties, ka tu esi tas, kurš var kontrolēt domas, virzīt emocijas uz gaismu un prieku, stūrēt tajā virzienā, kur tev patīk. Tas ir tik interesanti.

Ir cilvēki, kuri mēdz iestrēgt kādā stāvoklī un netiek no tā ārā gadiem. Kā jūs nonācāt pie atziņas, ka pati varat kontrolēt savas emocijas, enerģiju?

Es jau no jaunības mācos sevi iepazīt. Braucu uz Indiju, nodarbojos ar jogu, dodos uz retrītiem, āšramiem, dejoju intuitīvas dejas, meditēju, izpildu elpošanas vingrinājumus, nodarbojos ar skaņu terapiju, spēlēju gongus.

Starp citu, arī teātris ir viena no iespējām. Vispār skatuve ir fantastiska iespēja paskatīties uz sevi, tā ir spogulis. Uz skatuves nevar melot, jo skatītāji to uzreiz pamana un sajūt. Domāju, kvalitāte var nebūt perfekcijā, bet gan enerģijā un attieksmē. Mākslinieks var netīri nodziedāt, bet skatītājam ir vienalga, jo viņš to ir izdarījis no visas sirds. Cilvēki ir aizkustināti nevis tāpēc, ka tas bija fantastiski pareizi nodziedāts, nospēlēts, nodejots, bet tāpēc, ka tas bija patiesi.

Kad eju uz koncertu vai izrādi, gribu redzēt to, cik cilvēks ir atbrīvots. Tas dod to patiesumu, jo, tikko cilvēks ir saspringts, to uzreiz var just, un enerģija netiek vairs nodota un saņemta. It kā viss ir, bet – nav… Baigi dārgs šovs, tu noskaties, un ir sajūta – okei, redzēju… Tas arī viss. Bet tas tevī neko neaizskar, nevienu dvēseles stīdziņu. Un var būt arī tā, ka tu klausies, iespējams, šķībi kaut ko nodzied, un tu sēdi, un tev asaras tek. Tur ir tā lieta. Viss slēpjas patiesumā. Manuprāt, mums tā tiešām trūkst.

Iepriekš runājām par maskām. Ir TikTok, Instagram un citi sociālie tīkli, blogeri. Tur cilvēki grib sevi parādīt perfektus. Visapkārt ir padomdevēji un piemēri par to, kādām, piemēram, jāizskatās meitenēm, lai viņas tiktu uzskatītas par skaistām. Tagad redzam piecgadīgas meitenes ar meikapu, astoņu gadu vecumā viņas jau runā par to, ka ir resnas… Vecāki savus bērnus pieradina pie tā, ka viņiem ir jāatbilst kaut kādiem standartiem, uzliek viņiem ierobežojumus, limitus – arī kā personībām. Pēc tam tas viss atspoguļojas tajā, kā bērni domā. Viņi nevar izvēlēties sev profesiju, nav izlēmīgi, ir nedroši, nezina savu dzīves ceļu. Tas tāpēc, ka mēs, pieaugušie, skrienam pakaļ laikmeta modei, sekojam tai. Jā, mode vienmēr ir bijusi ierocis.

Diemžēl mūsu skolās nemāca ļoti svarīgas pamatlietas – kas ir sieviete, kas ir vīrietis, kas ir laime. Arī to, kā pareizi būtu jāelpo. Bet ar elpošanu var tik daudz ko panākt!  Savu veselību neapzaudēt. Kad mēs esam pieauguši un sākas problēmas ar veselību, sākas meklējumi, kā veselību sakārtot, bet tam tā nebūtu jābūt. To var mācīt jau no bērnības.

Pie šādām domām un spējām visdrīzāk nonāk ar pieredzi…

Protams. Man vienmēr ir bijusi tieksme sevi iepazīt. Deviņpadsmit gadu vecumā sāku meditācijas ceļu, bet 25 gados manā dzīvē ienāca joga, prānajama, retrīti, skaņu terapija, gongi, intuitīvās dejas… Skatuve man ir lielisks spogulis – tur nav iespējams melot. Skatītājs vienmēr sajūt, vai mākslinieks dod visu no sirds.

Teicāt, ka ar sevis izzināšanu strādājat jau ilgi gadus. Kā tas viss sākās?

Domāju, ka tas bija liktenis. Padomju laikos manam tētim blakus bija cilvēki, kas nodarbojās ar jogu. Kad es augu, septiņdesmito gadu beigās, man līdzās bija cilvēki, kuri stāvēja uz galvas, meditēja, skaitīja mantras. Mums mājās bija filozofiskas sarunas.

Deviņpadsmit gadu vecumā pieteicos savam pirmajam konkursam Office Queen Latvijas Televīzijā. Konkursa programmā bija personības attīstības seminārs – Panākumu filozofija. Man tas bija tāds – oho!  Pirmo reizi sapratu, ka ir lietas un instrumenti, ar kuriem varu darboties. Pēc tam aizgāju strādāt uz firmu, kas šo semināru organizēja. Viņi bija pirmie, kas Latvijā nodarbojās ar personības attīstības treniņiem. Tad pie mums atbrauca dzenbudistu mūki. Tā kā es runāju angliski, viņi dzīvoja pie mums mājās. Toreiz redzēju mūku pāri, kuru skolotājs bija Thich Nhat Hạnh – ļoti slavens dzenbudistu mūks. Viņi mani pārsteidza ar lielu vienkāršību un pazemību, bet tajā pašā laikā izstaroja tādu gaismu, prieku, mīlestību, mieru. Un viņi bija absolūti laimīgi.

Tad man bija pirmā apzinātā meditācija. Domāju, ka tas bija svarīgs punkts, kas mani novirzīja iet šo ceļu. Pēc tam jau sekoja joga, Indija un viss pārējais. Tagad dodos arī uz retrītiem – šovasar biju Itālijā. Joprojām mācos, iedziļinos sevī un krāju pieredzi, ar kuru dalos, un ar laiku to darīšu vēl vairāk. Man svarīgi ir iepazīt sevi un citas kultūras, salauzt savas robežas un augt.

Arī dažādie mūzikas žanri, kuros jums ir programmas, ir robežu laušana?

Taisnība, tāpēc nevaru nosaukt vienu mīļāko. Franču mūzika man ir tuva, tā man viegli padodas un arī piestāv. Bet man patīk arī Ziemassvētku programmas, kas ir pilnīgi citādā gaisotnē, citā enerģijā. Man ir svarīgi just baznīcas sajūtu sevī, un ir vienalga, koncerts notiek baznīcā vai koncertzālē, jo tu pats vari uzbūvēt atmosfēru sev apkārt un dot cilvēkam vēlamo noskaņu.

Man patīk stipras dziesmas, garīgas dziesmas, arī huligāniskas. Biju sajūsmā par romu programmu, arī flamenko, jo tajās bija cita jauda. Turklāt man ir temperaments, ar ko varēju tās iznest. Man arī rokenrols ļoti patīk. Nekad neesmu dziedājusi roku, bet domāju, ka arī līdz tam nonākšu. Jā, un man patīk arī šūpuļdziesmas. Nevaru kaut ko vienu izcelt.

Žanri dažādi, un katrai dziesmai jau ir arī savs stāsts, kas jānodod skatītājam.

Pēc savas būtības esmu dažāda. To var arī redzēt – varu būt ļoti klusa, ļoti skaļa, ļoti jautra un ļoti skumja. Nav nevienas dziesmas, kuru izpildu vienkārši tāpat vien. Nav tādu koncertu, kuros monotoni dziedātu un tāpat stāstītu par katru nākamo dziesmu.

Man bija interesanti strādāt ar romu programmu, jo aptuveni gadu pirms tās sāku pētīt, kādi viņi ir kā tauta. Gribēju izzināt viņu vēsturi, koncerta laikā man ar to gribējās padalīties. Vēlējos izstāstīt par genocīdu pret romiem, un tur parādījās tik dziļas emocijas. Pēc tam bija pasaules romances. Cik tas bija aizraujoši! Tik daudz ko uzzināju un varēju dalīties ar skatītājiem. Esmu ļoti ziņkārīga, tāpēc man vienmēr ir, ar ko padalīties ar skatītājiem. Arī par Parīzi. Starp citu, cilvēki dažkārt man uzraksta – esam Parīzē, kur iet, lai redzētu kaut ko skaistu, īpašu? Iesaku, un tad viņi man pēc tam atkal raksta – paldies, mēs ieraudzījām pavisam citu Parīzi! Man ir pieredze, un man patīk to dāvāt citiem.

Nedarāt tikai ķeksīša pēc.

Tā tiešām nemāku.

Tā sev uzliekat lielāku slodzi.

Ja es mazgāju traukus, tad es mazgāju traukus. Tas ir arī tas, ko tagad mācos. Tā ir kalpošana. Ja mazgā traukus tāpēc, lai tos nomazgātu, tas ir tā – nekā, bet, ja mazgā traukus un gribi to izdarīt labi, tur jau ir pavisam kaut kas cits.

Parādās jēga.

Jā. Pilnīgi visā ir sava jēga. Piemērs par trauku mazgāšanu sasaucas ar Paulu Koelju slavenās grāmatas Alķīmiķis galveno varoni. Arī viņš mazgāja traukus, un viņam tā bija meditācija. Nesen izlasīju domu, kas dziļi aizskāra manu sirdi: “Kad tu vari kaut ko parastu, vienkāršu, materiālu padarīt par garīgu, tas ir skaistākais, kas varētu būt.” To gribu iemācīties – materiālo padarīt par garīgo. Sevī. Ne citiem. Lai tāda būtu mana attieksme. Tas, manuprāt, ir skaisti.

Jums svarīgs saturs kopumā, lai tas būtu kvalitatīvs. Ne tikai izpildījums, teksts, bet arī formāts un tas, kāda jūs pati būsiet uz skatuves.

Esmu par sievišķību. Man ir daudz kleitu, jau kādu laiku no savas garderobes esmu izslēgusi džinsus. Vairumā projektu esmu pati sev stiliste un tērpus izvēlos pati.  Esmu arī sev režisore. Tajā ir plusi un mīnusi. Kad veidoju projektu, tērpi ir neatņemama daļa no tā. Kamēr neredzu tērpu, dažkārt ir ļoti grūti iztēloties, kā tas viss būs, bet, tiklīdz ieraugu, viss saliekas kopā. Tagad pat nespēju iedomāties, kā man tas būtu – strādāt ar stilistiem.

Gan jau svarīgs būtu abpusējais kontakts.

Protams! Ir cilvēki, ar kuriem nekādi nesanāk būt uz viena viļņa, bet citreiz – hops, un ir! Man ir bijušas sadarbības ar stilistiem, skapī ir pat pāris viņu ieteiktu kleitu, bet tās tā arī netiek vilktas. Pati sevi laikam vislabāk pazīstu. (Smaida.) Apģērba ziņā esmu diezgan konservatīva, bet tajā ir vieta brīvībai.

Jaunībā biju liela Žannas Aguzarovas fane. Viņa dziedāja rokenrolu un bija traka visās savās izpausmēs. Tolaik ļoti daudz staigāju pa disenēm un biju tāda stiļaga. Pati sev taisīju trakus tērpus, lai viņai līdzinātos. Varēju vienā reizē uzvilkt trīs svārkus! Varu būt arī tāda, ne tikai klasiska. Man tīri labi patīk viss, kas ir greizi un nepareizi, un ir brīži, kad tas piestāv, un ir, kad nepiestāv. Te laikam atkal izpaužas mana dažādība. ( Smejas.)

Jums vēl arvien ir lampu drudzis pirms uzstāšanās?

Harijs Spanovskis mēdza teikt, ka ar gadiem uztraukums tikai pastiprinās, jo pieaug prasības pret sevi. Un tiešām – pirms uziešanas uz skatuves tas ir milzīgs, bet, tiklīdz esmu tur, acumirklī pazūd. (Marija dzirkstoši iesmejas.)

Aktieriem teātrī ir bišķiņ citādi. Viņiem ir ģenerālmēģinājums, kurā ir skatītāji. Viņi jau ģenerālmēģinājumā saprot, kas strādā un kas nestrādā. Mums, izpildītājiem, ir mazāk iespēju. Pirmais koncerts ir ģenerālmēģinājums, un tikai pēc tā var saprast, kas ir izdevies un kas jāpielabo. Tāpēc arī pirms pirmā koncerta vienmēr pārņem liels uztraukums, jo ir neziņa par to, kā būs. Jo esmu taču strādājusi no visas sirds. 

Aplausi ir tas, kas parāda, cik ļoti skatītājiem patika. Ar tiem nevajadzētu skopoties?

Tūlīt izstāstīšu. Vienā izrādē spēlēju ar jaunu izpildītāju, kurai ir galvenā loma. Kad skatītāji pēc izrādes aplaudē, mēs visi viņu aicinājām iziet priekšā, bet viņa ļoti kautrējās. Katru reizi viņa teica: “Nē, ejam visi kopā.” Uz to es viņai atbildēju: “Ja tu uztver skatītāju aplausus tikai kā aplausus un tos tikai klausies, tad tiešām nav jāiet paklanīties, bet, ja tu ej pie viņiem un paklanies pateicībā par to, ka viņi ir atraduši laiku, iztērējuši naudu un atnākuši, un viņi tev aplaudē, tad iziet un paklanīties ir daļa no pateicības.” Ar šādu attieksmi uztveru aplausus. Mākslinieka vislielākais nopelns ir aplausi.

Mēs, latvieši, gan citreiz esam skopi ar aplausiem, un vēl kāds mēdz celties kājās desmit minūtes pirms koncerta vai teātra izrādes beigām un skrien projām, lai tikai pirmais varētu tikt līdz garderobei vai izbraukt no stāvlaukuma.

Mēs esam ziemeļu valsts. Francijā aplausi ir krietni skaļāki. Tur cilvēki ir pieņemošāki, brīvāki, viņi ir gatavi priecāties un baudīt. Viņi atbalsta arī jaunos izpildītājus, kuriem varbūt kaut kas nesanāk. Tur tādā ziņā ir daudz vieglāk. Pie mums nereti ir sajūta, ka cilvēki ir atnākuši tevi novērtēt un gaida, ko tad tagad parādīsi. Nemākam baudīt. Tas ir tas, kas mums mentāli jāmaina. Ir jāmācās baudīt to, kas tev ir dots tagad un šeit.

Protams, mēs, mākslinieki, vēlamies skatītājam dotu pašu labāko, kas mums ir šajā brīdī. Kādam sanāk labāk, kādam ne tik labi. Ir dažādas dienas. Skatītājs nezina, kas māksliniekam tajā brīdī dzīvē notiek, bet viņš par spīti visam ir uz skatuves. Norāt, nopelt vienmēr ir vienkārši, bet pateikt vismaz paldies ir jauki. Zināt, esmu bijusi daudzos bērnu koncertos. Kad viņiem kaut kas nesanāk, mēs vienmēr aplaudējam un smaidām, pat aizkustinājuma asaras sariešas acīs, jo ir milzīgs mīļums pret mazo cilvēku, kurš ir uznācis uz skatuves un centies. To, ka mākslinieks cenšas vai necenšas, ļoti labi var redzēt, un, ja arī viss nesanāk perfekti, kāpēc viņu neatbalstīt? Aplausi ne tikai dod māksliniekam spēku, bet arī skatītājiem pašu enerģija palielinās – plaukstu skaņa kā maza, bet ļoti reāla enerģijas iekustināšana gan uz skatuves, gan zālē. Tā ir kā maģija – visi kopā radām vibrāciju, kas paceļ garastāvokli un sirdi.

Pielūdzēji un pielūdzējas jums sūta vēstules, izsaka apbrīnu?

Agrāk bija gan daudz vēstuļu, gan pielūdzēju, pat neatlaidīgi līgavaiņi. Tagad viss notiek caur sociālajiem tīkliem un ir pavisam citādi. Mana auditorija gan ir nobrieduši cilvēki ar dzīves pieredzi, līdz ar to ir mazāk karstgalvju. Bet, neskatoties uz to, esmu daudz ko piedzīvojusi. Mūziķiem mani pat burtiski nācās sargāt no kāda ļoti neatlaidīga līgavaiņa. Ir, ko atcerēties un par ko pasmieties. Bija forši!

Saka jau, ka mazi bērni un cilvēki gados ir ļoti patiesi, viņi neliekuļo.

Tā tiešām ir.  Kad vecvecāki bija dzīvi, man bija ļoti svarīgi, lai viņiem patiktu tas, ko dziedu. Gribējās, lai viņi koncertos ir zālē un lai viņiem ir prieks. Lai tētim patiktu. Tāpēc arī varbūt mans repertuārs veidojās tāds, lai atbilstu viņu gaumei.

Nekad neesat nožēlojusi savu karjeras izvēli?

Nē. Protams, ir bijušas lietas, no kurām kādā brīdī atteicos, pat no ļoti lieliem piedāvājumiem. Taču tā es saglabāju savu brīvību, saglabāju sevi un savu dzīvi un varēju būt ne tikai šovbiznesa dalībniece. Man bija svarīgi, lai manā dzīvē valda harmonija. Lai ir ģimene, vīrs, bērni, laiks sev, un lai paliek radošais process. Popularitāte nekad nav bijusi mans mērķis, ar naudu man ir vienkāršas attiecības, toties radošais process man ir svarīgs. Man ļoti patīk teātris, bet es negribētu tajā strādāt pastāvīgi. Ja esi sistēmā, tā kļūst par rūpnīcu, bet, ja esmu teātrī tikai uz kādu projektu, to tiešām varu no sirds izbaudīt, daudz mācīties un atklāt sevī jaunas lietas.

Kad jums piedāvā kādas jaunas lietas, piekrītat uzreiz vai ir nepieciešams laiks, lai apdomātos?

Esmu iemācījusies apdomāties. Vienmēr lūdzu vismaz diennakti laika. Tomēr ir pierādījies, ka visvairāk paļaujos un ieklausos pirmajās izjūtās.

No jaunā, nezināmā nav bail?

Man patīk lauzt  robežas. Visaugstākais jogas līmenis ir tantra, un to var aprakstīt trīs vārdos – pasaki visam jā. Tas nenozīmē, ka tev visam ir jāpiekrīt, bet tev viss ir jāpieņem. Tas ir kolosāli – lauzt savas robežas. Jā… Jā.