"Nu, kad tad būs bērni?" Kā cilvēki cenšas piepildīt savu sapni par ģimeni
Mūsdienu sabiedrībā jautājums par bērniem bieži kļūst par emocionāli smagu tēmu, īpaši, ja plāni nesakrīt ar realitāti. Neauglība skar arvien vairāk cilvēku, un šis ceļš, kas ietver gan ārstēšanu, gan sabiedrības attieksmi, var būt daudz sarežģītāks, nekā daudziem šķiet. Par ģimenes pieaugumu mākslīgā ceļā - žurnāla "Jauns OK" jaunākajā numurā.
Studijas, karjera, nopietnas attiecības, balta kāzu kleita un bērniņš. Iespējams, nekļūdīsimies, sakot, ka šāda vīzija par pieaugušo dzīvi ir ne vienai vien meitenei īsi pēc vidusskolas beigšanas, taču nereti dzīve ievieš savas korekcijas. Reizēm šis plāns norit ar nelielu nobīdi – teiksim, īstais un vienīgais vīrietis uzrodas tikai pēc 35 gadu vecuma. Jāvārds ir teikts, 12 mēneši pagājuši, taču bērniņš tā arī vēl nav pieteicies. Visticamāk, tieši šajā mirklī pakrūtē sāk kņudēt trauksmaina sajūta: ja nu kaut kas ar mani – vai ar mums – nav kārtībā?
Esmu jau sen pārstājusi skaitīt, cik reižu man jautāts, kāpēc man nav bērniņa. Man ir 34 gadi, esmu precējusies, taču pati vēl neesmu izlēmusi, kad un vai vēlos bērnus. Un tomēr daudziem šķiet pilnīgi normāli pie vakariņu galda small talk ietvaros pajautāt par maniem reproduktīvajiem plāniem. Pat ignorējot faktu, ka tas ir ārkārtīgi personisks temats, mani visvairāk pārsteidz, cik viegli un pavirši tiek pieminēta lieta, kas patiesībā ir ārkārtīgi intīma un dārga. Vienam dzīve bez bērniem ir izvēle, otram – apstākļu sakritība vai īstā partnera neesamība, taču trešajam – sāpīga realitāte un smaga cīņa par sapņa piepildījumu.
Neauglība nav retums vai privāta nelaime, kas notiek “ar kādu citu”. Tā ir plaša un reāla pieredze, kas skar ļoti dažādas ģimenes. Pasaules Veselības organizācijas aplēses rāda: ar neauglību dzīves laikā saskaras aptuveni katrs sestais cilvēks. Latvijā šī statistika iegūst īpašu konkrētību – arvien biežāk bērni pasaulē nāk, izmantojot medicīnisko palīdzību, un sabiedrībā pamazām iezīmējas izpratne pret reproduktīvās veselības jautājumiem. Tomēr stigmas ēna joprojām ir jūtama, un daudzi pāri izvēlas klusēt. Un šādu izvēli var saprast – neauglība joprojām ir bubuļa lomā, tāpēc cilvēki par to izvairās runāt. Tajā pašā laikā pērn Latvijā katrs 20. bērns ir nācis pasaulē ar mākslīgās apaugļošanas palīdzību.
Ceļš līdz bērniņam vienmēr sākas ar sarunu un precīzu diagnostiku. “Pirmajā vizītē mēs pārrunājam visus jautājumus un cenšamies saprast iespējamos neauglības cēloņus. Analīzes nepieciešamas gan pacientei, gan partnerim; vīrietim obligāta ir spermogramma. Pat ja sākotnēji šķiet, ka iemesls varētu būt sievietes veselības stāvoklis, bieži vien redzam novirzes arī partnera analīžu rezultātos, tādēļ ārstēšana nepieciešama abiem,” skaidro klīnikas Northway ginekoloģe, reproduktoloģe un neauglības ārstēšanas speciāliste Nellija Seimuškina. “Vizītes laikā, ja tas iepriekš nav darīts, tiek veikta ultrasonogrāfija, lai novērtētu dzemdes un olnīcu struktūras un nojaustu iespējamo problēmu loku. Tālākie izmeklējumi un taktika vienmēr ir individuāli pielāgoti – katram pārim var būt atšķirīgs cēlonis un līdz ar to arī atšķirīgs risinājums.” Nellija Seimuškina uzsver, ka neauglība nav tikai sievietes vai vīrieša problēma – šī diagnoze skar pāri kā kopumu, nevis kādu atsevišķi.
Laužot mītus
Gadās, ka diagnozes ceļš ir īsāks un lēmums par mākslīgo apaugļošanu jeb IVF (In vitro fertilization) kļūst acīmredzams jau pirmajā tikšanās reizē. “Ja izmeklējumi jau ir gatavi un iemesls ir skaidrs, piemēram, izteikti spermogrammas traucējumi vīrietim, mēs varam uzreiz secināt, ka nepieciešama mākslīgā apaugļošana un jāpiesakās valsts apmaksātajai programmai. Gaidīšanas laiks šobrīd vidēji ir ap trīs mēnešiem, dažkārt uzaicinājumu var saņemt pat mēneša laikā. Tajā pašā laikā pacients var arī atlikt lēmumu līdz pusgadam, ja vajadzīgi papildu izmeklējumi vai kādas operācijas.” Šis elastīgums ļauj mazliet ievilkt elpu, bet vienlaikus ārste atgādina, ka laika faktors reproduktoloģijā ir ļoti nozīmīgs.
Mākslīgās apaugļošanas process sākas ar īsu hormonu kursu, kas palīdz vienlaicīgi nobriest vairākām olšūnām. Pēc tam ārsts drošā, īsā procedūrā olšūnas paņem no olnīcām un nodod laboratorijai, kur tās apvieno ar partnera vai donora spermu. Iegūtie embriji tiek pārvietoti uz dzemdes dobumu, kur tie turpina attīstīties dabiskā vidē sievietes ķermenī.
Sabiedrībā joprojām dzīvo vairāki mīti, kas baro nedrošību. Viens no izplatītākajiem – bažas, ka stimulācija “iztukšos” olnīcu rezervi, tādējādi liedzot iespēju vēlāk ieņemt bērnu dabiskā ceļā. “Tā noteikti nav. Vienā ciklā organisms saražo noteiktu olšūnu skaitu; mēs paņemam tikai tās olšūnas, kas paredzētas šajā ciklā. Nākamajā ciklā olnīcas atkal saražo jaunas olšūnas. Stimulācija arī nepaātrina menopauzes iestāšanos, jo to nosaka ģenētiska predispozīcija,” uzsver daktere Seimuškina. Līdzīgi tiek apstrīdēts arī mīts par onkoloģijas risku. “Stimulācijā lietotie medikamenti ir vērsti uz olšūnu nobriešanu. Ja sievietei nav ģenētiska riska, tad pat atkārtotas stimulācijas nepalielina iespēju saslimt ar vēzi. Mēs vienmēr rūpīgi iztaujājam pacienti par anamnēzi, nepieciešamības gadījumā veicam papildu analīzes un tikai tad uzsākam terapiju.”
Visu rakstu lasi oktobra Jauns OK numurā!
Vēl oktobra numurā lasi sarunu ar pasākumu vadītāju Aivi Ceriņu – par dubļiem, klusumu, drosmi un atgriešanos pie sevis. Skaistumkopšanas sadaļā – mūsdienīga anti-age pieeja: kā rūpēties par ādu gudri, dabiski un bez pārspīlējuma. Modes lappusēs – šokolādes toņi, adījumi, silti audumi un detaļas, kas padara rudens stilu gan valkājamu, gan izsmalcinātu. Ieskatāmies arī Holivudas aktuālajās sejās – jaunajos talantos, kas ienes svaigu enerģiju uz ekrāniem. Un ceļojumu sadaļā – tropiskā Maurīcija, kur daba, miers un luksuss savijas neaizmirstamā pieredzē.
