Kas ir naudas enerģija? Ko darīt, lai tā plūstu tavā makā

Ciniķi teic, ka galvenais dzinulis pēc lielas naudas – tā ir vienkārša un banāla skaudība. Daudzi gan to noliedz un tieksmi pēc naudas sauc par uzņēmību, mērķtiecību, godkāri un pragmatismu. Jau sen gudrie norādījuši, ka cilvēka laimes vislielākais ienaidnieks ir skaudība. Daudzi jūtas nelaimīgi, kad piedzīvo citu veiksmi. Un daži no viņiem mobilizējas un pieliek lielas pūles, lai kļūtu veiksmīgāki un bagātāki par citiem.

Filozofs Frānsiss Bēkons trāpīgi sacījis, ka nauda ir kā mēslojums. Ja to neizkaisa, no tās ir maz labuma. Naudu vēlams laist apgrozībā, ieguldīt izglītībā, dažādos projektos, veidot jaunus uzņēmumus un, protams, arī ziedot labdarībai. Interesanti, ka daudzviet psiholoģiskos un ezoteriskos tekstos īpaši uzvērta nepieciešamība ziedot. Nevis ziedot tāpēc, ka cilvēks ir turīgs, bet tieši otrādi – ziedot, lai viņš būtu turīgs. Gudrās grāmatās teikts – ja vēlies būt bagāts vai vismaz labi nodrošināts, iemācies ne tikai ņemt, bet arī dot. Svarīgi attīstīt devēja mentalitāti. Kāda ir cilvēka mentalitāte, tāda veidojas arī apkārtējā vide. Ja cilvēkam ir devēja mentalitāte, apkārtēja situācija piemērojas viņa mentalitātei. Viņam vienmēr būs ko iedot citiem. Tas nozīmē, ka viņš pēc savas definīcijas nevar būt nabags, jo viņš ir devējs. Protams, šeit var pieminēt arī karmas likumu, kas strikti noteic – ko sēsi, to pļausi. Ir uzskats, ka no sirds ziedota nauda atgriežas vairākkārt, tāda ir kosmosa kārtība. Ja nav naudas, ar ko dalīties, vēlams ziedot savu laiku un enerģiju. Galvenais, lai šī enerģija plūst un nestāv uz vietas. Turklāt labdarība tiek ieteikta ne vien karmas uzlabošanai. Tai ir arī psiholoģisks efekts. Cilvēkam, kas palīdz citiem, aug pašcieņa un pašvērtējums. Turklāt dāsnus cilvēkus parasti novērtē un ciena arī citi. Tā teikt, labi gan pašam, gan „Sašam”.

Labdarībai jau izsenis bijusi liela nozīme arī konkrētās bagātnieku aprindās. Miljardieris Dāvids Rokfellers kādā intervijā saka: “Kad biju jauns, vecāki man izsniedza kabatas naudu mēnesim. Desmit procenti man no tās man bija jāziedo labdarības mērķiem, desmit procenti jānogulda. Tas viss bija jāieraksta grāmatā, kuru mans tēvs ik nedēļu pārbaudīja. Tā bija laba skola, lai es izprastu, ko nozīmē labdarība. Brīvai iniciatīvai un atbildības izjūtai vienmēr jāiet roku rokā.”

Pirms kāda laika Amerikas Savienotajās Valstīs veica lielus pētījumus, salīdzinot turīgu cilvēku laimes izjūtu, un atklāja interesantu niansi. Tie, kam ziedošana labdarībai bija ieradums, tik tiešām jutās laimīgāki. Protams, var teikt, ka viņi ziedoja tāpēc, ka jutās laimīgāki. Tomēr nevar viennozīmīgi secināt, kas šeit vista, kas – ola. Vai viņi ziedoja tāpēc, ka jutās labi, vai labi jutās tāpēc, ka ziedoja. Katrā ziņā šis princips strādā.

Reiz Zevs un Hēra no debesīm vēroja, kā lejā dzīvo cilvēki. Hēra pamanīja kādu ļoti nabadzīgu un cilvēku, kas gāja pa ceļu. Hērai kļuva viņa žēl, un viņa palūdza Zevam palīdzēt. “Es jau mēģināju, bet viņš nav gatavs pieņemt naudu,” atbildēja Zevs. Kad Hēra neatlaidās un uzstāja palīdzēt, Zevs piekrita: “Labi. Skaties, kas notiks.” Jau nākamajā mirklī nabaga priekšā uzradās maiss ar zeltu. Viņš to nepamanīja un atsita kāju. Noraizējies, ka ieplēsis savas novazātās sandales, viņš maisam apgāja apkārt un bēdīgs slāja tālāk.

Psihologi, kas pētījuši naudas piesaistīšanas mehānismus, atzinuši, ka ikvienam cilvēkam, kas vēlas būt turīgs, vispirms jāuzņemas atbildība par šo naudu. Turklāt jābūt skaidrībai, kā šī nauda tiks izlietota. Psihologi norāda, ka daudzi cilvēki paši izvēlas dzīvot nabadzīgi, jo patiesībā baidās no naudas. Protams, tas notiek zemapziņas līmenī. Cilvēkiem ir bailes no atbildības. Jo vairāk naudas, jo lielāka brīvība un izvēles iespējas. Līdz ar to arī lielāka iespēja kļūdīties un bailes pieņemt nepareizu lēmumu. Ja naudas ir maz, cilvēks spiests pieņemt situāciju, kāda tā ir. Bieži vien vieglāk ir būt upurim un visās nelaimēs vainot citus, nevis rīkoties un uzņemties atbildību. Sanāk tā, ka cilvēks apzināti grib naudu, bet zemapziņas līmenī – negrib. Viņš ir pilns baiļu un dažādu aizspriedumu. Viņam nauda saistās ar negodīgumu un ļaunumu, viņš neapzināti no tās atstumjas.

Ir arī bailes izcelties. Skaidrs, ka cilvēks ar lielu naudu pievērš uzmanību. Viņu apbrīno, aprunā un apskauž. Ir ļaudis, kas labāk dzīvo pieticībā, nevis izlec no pūļa. Turklāt ir bailes no nosodījuma. Ja cilvēks ir pārliecināts, ka godīgā ceļā neviens bagāts nevar kļūt, šī pārliecība bloķē viņa paša ceļu uz labklājību. Vēl ir neapzinātas bailes tikt izmantotam. Tas taču ir zināms, ka cilvēkam ar naudu uzrodas visvisādi draugi. Ja cilvēks kādreiz juties izmantots, iespējams, viņš baidās no scenārija atkārtošanās. Turklāt ir bailes no naudas pārvaldīšanas, kas prasa laiku un enerģiju. Ne velti teic, ka liela nauda – tie ir lieli kreņķi. Cilvēks šaubās un nespēj izšķirties, kur to ieguldīt. Galvenais – liela nauda nozīmē iespēju šo naudu pazaudēt. Un tas, protams, rada bailes.

Ir uzskats, ka brīva attieksme pret lielu naudu uzrodas tikai trešajā vai ceturtajā bagātnieku paaudzē. Tad iepriekšējās paaudzes jau ir iemācījušās tikt galā ar naudas slogu, un jaunā paaudze pret savu bagātību spēj izturēties mierīgi un objektīvi. Lai nauda radītu vēl vairāk naudas, veidotu jaunas darba vietas un sniegtu labumu gan pašam un citiem, pret to jāizturas nevis emocionāli, bet gan racionāli.

Interesanti, ka ārpus civilizētas sabiedrības naudai vispār nav nekādas nozīmes. Naudai nav ne mazākās vērtības ne Kongo džungļos, ne Himalaju kalnu alās, ne uz neapdzīvotas salas. Tur vecs sarūsējis cirvis būs daudz vērtīgāks par naudas banknotēm, kuras derēs vienīgi ugunskura iekuram. Arī mežā, ja būsiet apmaldījies, naudai nebūs ne mazākās vērtības. Pavisam cita situācija ir civilizētā pasaulē. Kā atzīmējis amerikāņu psihologs Antonijs Robinss, stāvoklis, kurā atrodas cilvēks, ir tiešs viņu uzskatu atspulgs. Un tas attiecas arī uz viņa finansiālo situāciju. Katrs ir savas laimes un nelaimes kalējs. Piemēram, pavisam vienādās finansiālās pozīcijās var nonākt gan bankrotējis miljonārs, gan rūpnīcas strādnieks, kas pēkšņi pazaudējis darbu. Ne vienam, ne otram nav naudas. Viens kals plānus, kā radīt jaunus uzņēmumus un atkal nopelnīt miljonus, bet otrs – pētīs sludinājumus un meklēs darba vietu citā rūpnīcā.

Kaudzēm izlaists dažādu brošūru un grāmatu ar visdažādākajām pamācībām, kā nopelnīt un piesaistīt naudu. Ezoteriska virziena piekritēji ir pārliecināti, ka galvenais – mainīt savus priekšstatus un attieksmi pret naudu. Vēlams nevis sapņot par miljoniem, bet gan smalki un visās detaļās saprast, kā noritēs turpmākā dzīve ar šiem miljoniem. Un uzdot sev jautājumu – cik daudz naudas īsti vajadzīgs. Banāla atbilde, ka daudz vai ļoti daudz, šeit neder, jo nepieciešama konkrētība. Un tad vēlams sastādīt plānu, kā šī nauda tiks izlietota. Cik daudz ēdienam, apģērbam, rēķiniem, izglītībai, izklaidei, pirkumiem, ieguldījumiem uzņēmējdarbībā, palīdzībai citiem un tā tālāk. Tas nozīmē – uzņemties atbildību par šo summu. Ne velti uzskata, ka nauda ir enerģija, kuru būtu nesaprātīgi ignorēt. Naudas enerģija pastāv gluži kā elektrība, tāpēc vēlams iemācīties ar to apieties. Rainis filozofēja, ka nauda ir koncentrēts darbaspēks, tāpat kā akmeņogles ir koncentrēta saules enerģija. Ej nu sazin, kā ar akmeņoglēm, bet par naudu Rainim ir pilnīga taisnība. Kam nav naudas nopirkt autobusa biļeti, tam jātērē sava enerģija un jāiet kājām.

Kā izteicās vācu rakstnieks Bertholds Auerbahs: “Iedzīvoties lielā naudā ir izveicība, noturēt to savās rokās – gudrība, bet prasmīgi izlietot – māksla.” Kā daudzi novērojuši, naudai patīk vieglums. Tā viegli plūst no viena objekta uz otru. Ja mēs katru eiro izdodam ar smagu sirdi, ar rūgtumu maksājam rēķinus un algas dienā secinām, ka tās atkal ir par maz, nauda zaudē vieglumu. Un tas nozīmē, ka tiek bremzēts naudas ceļš. Ir ticējums, ka bauda bēg no saspringtiem un neapmierinātiem cilvēkiem, savukārt vieglums un pozitīva attieksme piesaista pozitīvas dzīves situācijas un līdz ar to arī veiksmi un naudu. Hārvarda universitātē veica pētījumu un secināja, ka ikviena cilvēka dzīves kredo un mērķi nosaka viņu labklājību. Pētot dažādus naudas iegūšanas veidus, psihologi konstatēja, ka cilvēki iedalāmi vairākās grupās. Turklāt katrai grupai viņi piešķīra kāda dzīvnieka nosaukumu – atbilstošu grupas raksturam. Pirmā grupa saucas – kurmji. Kurmji dzīvo zem zemes un ir akli. Ja viņi izlien virs zemes, tad jau drīz vien taisās atpakaļ – lejā. Pētnieki norāda, ka kurmja tipa cilvēkiem interešu loks ir ļoti mazs – lielākoties fizioloģisku vajadzību apmierināšana. Ēdiens, miegs un televizors. Nekādu lielu plānu un finansiālu mērķu viņiem nav. Vairākumam nav nekādu finanšu uzkrājumu, daļa ir bezdarbnieki un saņem sociālos pabalstus.

Kurmjiem seko vistas. Šīs grupas pārstāvji ir izteikti izpildītāji, kas nevairās no darba, bet vairās no atbildības. Noteiktā laikā viņi ierodas darbā un noteiktā laikā dodas mājās. Dzīvo lielākoties pēc citu izdomātas un noteiktas kārtības. Viņu nākotnes plāni – samaksāt visu rēķinus un cerēt, ka darba devējs pieliks pie algas.

Trešā grupa  saucas pērtiķi. Tie ir uzņēmīgi un attapīgi ļaudis. Vēlas izsisties un kaut ko sasniegt. Gatavi daudz strādāt, lai sasniegtu savus mērķus. Aktīvi un izdomas bagātīgi. Viņi arī ir šīs pasaules galvenais dzinējspēks.

Tomēr ir vēl viena grupa – kaķi. Tie ir ļaudis, kas staigā, kur pašiem patīk. Kaķiem piemīt laba intuīcija un nestandarta domāšana, tāpēc spēj pieņemt oriģinālus lēmumus. Viņi neakceptē sabiedrības uzspiestos noteikumus, bet rīkojas, kā paši uzskata par vajadzīgu. Redz un izmanto to, kam citi paiet garām.

Franču dramaturgs Adrians Dekursels trāpīgi atzīmējis, ka gudriem cilvēkiem nauda ir līdzeklis, bet nelgām – mērķis. Pasaulē fiksēts ne mazums gadījumu, kas skaidri apliecina, ka daudzi ļaudis vienkārši nav piemēroti lielai naudai. Viņus labāk turēt pa gabalu no naudas. Kad viņi to iegūst, bezjēdzīgi izšķiež un vēl sataisa kaudzi nepatikšanu. Tā, piemēram, Floridas pāris Alekss un Roda Tosi laimēja džekpotu 1990. gadā loterijā, kura laimests bija 13 miljoni dolāru. Taču jau ap 2006. gadu viņi dzīvoja nožēlojamos apstākļos, kur viņu vienīgā elektrības padeve nāca no vada, kas bija pievienots automašīnas dzinējam. Alekss nomira, nesagaidot tiesas prāvu par izvairīšanos no nodokļu nomaksas, savukārt Ronda mēģināja apmuļķot „federālus”, apgalvojot, ka viņa esot pārāk slima, lai stātos tiesas priekšā. Viņai piesprieda divu gadu cietumsodu un uzlika par pienākumu samaksāt 1,1 miljonu dolāru ASV Ieņēmumu dienestam.

Ņūdžersijas štatā dzīvojošā Evelīna ieguva džekpotu gan 1985., gan 1986. gadā, kas kopā veidoja 5,4 miljonus dolāru. Pēc vairākiem gadiem viņa bankrotēja un dzīvoja treilerī. Vainojama bija viņas pārmērīgā tērēšanās un tieksme pēc azartspēlēm. Vēlāk viņa atzina: “Ikviens gribēja manu naudu. Visiem bija pastiepta roka, lai iegūtu kaut daļu no tā, kas man bija. Sapratu, ka nebiju iemācījusies vienu no angļu valodas vienkāršākajiem vārdiem – nē! Es vēlētos, kaut man būtu otra iespēja, jo šoreiz es būtu daudz gudrāka.” Viņa ar ironiju sacīja, ka atšķirībā no citiem, kas ar laimestu nodzīvo tikai sešus mēnešus, viņai izdevies noturēties vairākus gadus.

Nepaveicās arī Viljamam Hartam, kas pirms 1989. gada bija vietējā sabiedrībā cienīts cilvēks. Taču viss mainījās, kad viņš Mičiganas loterijā laimēja 3,1 miljonu dolāru. Divu gadu laikā viņš pašķīrās no sievas, zaudēja aizbildniecību pār bērniem, izšķieda visu savu bagātību un vēl tika apsūdzēts par slepkavības mēģinājumu. Kā atzina viņa advokāts, visa nauda aizgājusi nepatīkamā šķiršanās procesa un Harta kokaīna atkarības dēļ.

Savdabīgus likteņa pavērsienus piedzīvoja Viljams Posts. Viņa māte mira, kad viņam bija tikai astoņi gadi, bet viņa tēvs pēc bērēm nosūtīja viņu uz bērnunamu. Lielāko savas dzīves laiku Posts pavadīja kā klaidonis, līdz 1988. gadā viņš iegādājās Pensilvānijas loterijas biļeti un laimēja 16,2 miljonu dolārus. Neticami, bet jau pēc vairākiem mēnešiem viņš bankrotēja. Pavisam neprātīgas summas viņš iztērēja par mājokļiem, automašīnām, laivām, aizdomīgiem biznesa darījumiem un lidmašīnu. Vēlāk Posts atzina, ka pirms lielā laimesta viņš tomēr bija daudz laimīgāks. Mūžā beigās Posts pat iekūlās vienu miljonu dolāru lielos parādos. Viņš nomira 2006. gadā bez graša kabatā no elpošanas mazspējas.

Nelāgi izgāja arī Džefrijam Dampjeram, kas 1986. gadā Ilinoisas loterijā laimēja 20 miljonus dolāru. Tūlīt pēc balvas iegūšanas viņš nekavējoties sāka apdāvināt visus savus tuviniekus ar dārgām dāvanām, tostarp automašīnām, mājokļiem un eksotiskiem ceļojumiem. Dampjera vedeklai Viktorijai Džeksonei ar to nepietika, un viņa kopā ar savu puisi Natanelu nolaupīja miljonāru un viņu nogalināja. Abus vainīgos sauca pie atbildības un piesprieda mūža ieslodzījumu.

2005. gadā Lielbritānijas iedzīvotājs no rietumu Jorkšīras, 42 gadus vecais Rodžers Grifits loterijā laimēja 1,8 miljonus sterliņu mārciņu, taču astoņu gadu laikā viņš paguva visu naudu iztērēt. Kad viņa bankas kontā bija atlikušas tikai septiņas sterliņu mārciņas, viņš lūdza palīdzību vecākiem. Viņa sieva Lara Grifitsa presei atklāja, ka lielā summa negatīvi ietekmējusi abu dzīvi. Ticis pie lielas naudas, Grifits ielaidies dēkā ar citu sievieti un sagrāvis ģimeni. “Teikšu godīgi – laimēt loterijā nemaz nav tik jauki, kā to citi stāsta,” atzina Lara Grifitsa. “Vairākums cilvēku pēc tik liela laimesta galu galā nonāk situācijā, kas ir vēl sliktāka nekā pirms lielās veiksmes. Turklāt visi uz jums skatās greizi, jo šo naudu jūs neesat nopelnījuši. Lielais laimests sagrāva mūsu ģimeni. Pirms tam mēs bijām kā komanda, kas dodas vienā virzienā, bet pēc tam mūsu ceļi šķīrās Pašlaik esmu daudz sliktākā situācijā nekā pirms lielā laimesta.”

Velna un Laimas nauda

Laika gaitā par naudu izveidojušies daudzi mīti, stereotipi un aizspriedumi. Tā gan pielūgta, gan nolādēta. Kaut bieži apgalvots, ka nauda pati par sevi nav ne laba, ne slikta, tā tomēr vairāk iekrāsota ar negatīvu akcentu. Neviens taču nesaka, piemēram, svētā nauda, taču teicienu „nolādētā nauda” var dzirdēt itin bieži. Tās dēļ nodoti draugi, piekrāpti kolēģi, nogalināti radinieki. Tās dēļ viens otrs gatavs pārdot māti un tēvzemi. Tā kā nauda ir viena no varas formām, pēc tās dzenas daudzi. Ne velti latviešu sakāmvārds vēsta: “Par naudu pat velns danco.” Interesanti, ka latviešu folklorā naudas īpašnieki visbiežāk ir velni, dažādi zemes un pazemes gari, kā arī miroņi. Par iedāvināto naudu viņi parasti prasa kādu upuri. Dažkārt nauda tiek iedota uz noteiktu laiku, pēc kura cilvēks nokļūst aizdevēja ķetnās. Nu gluži kā tagad kredītņēmēji – bankas varā. Latviešu folklorā naudas piederību pazemes pasaulei norāda tās atrašanās vietas – zem priedēm, eglēm, paegļiem, arī ābelēm. Velni un citi gari, kas ir naudas saimnieki, diezgan bieži parādās konkrētu dzīvnieku – melna āža, auna, kaķa, suņa, lāča – izskatā.

Naudai bieži vien piedēvētas arī maģiskas spējas. Piemēram, īpašs spēks bija monētām, ar kurām aizspieda mirušajam acis. Bēru dienā šo naudu noņēma un noslēpa, nevienam nedodot. Ar šīm monētām varēja ārstēt dažādas vainas – rozi, augoņus un citas kaites. Jo vairākiem nomirējiem monētas bija uzliktas, jo lielāks bija šīs naudas dziedējošais spēks. Bet ne jau tikai velns un gari „šeptēja” ar naudu. Arī Laima varēja uzdāvināt kādam grūtdienim naudu, kas turklāt bija neiztērējama. Velns naudu aizdeva vai prasīja par to upuri, bet Laima to dāvināja kā labvēlības zīmi. Laimas dāvāto naudu cilvēks parasti atrada it kā nejauši.

Latviešu folklorā pieminēta arī naudas ziedošana. To ziedoja kāzās, bērēs, piedzimstot bērnam, rūpēs par ražību un citos gadījumos. Ziedošanas pamatā bija vēlme izpelnīties dievību labvēlību, kā arī pateicība par atbalstu. Visvairāk tika ziedots sieviešu kārtas dievībām un gariem, kuru pārziņā bija likteņa lemšana, auglība, ražība un veselības nodrošināšana. Piemēram, dzemdībās ziedoja zelta naudu Mārai un Laimai. Ziedojumi pārsvarā notika tajās vietās, kurās parādījās vai dzīvoja dievības.

Tagad daudzi cilvēki spiesti secināt, ka nokļuvuši situācijā, kad naudas pelnīšana kļuvusi par smagu ikdienas slogu un obligātu pienākumu. Filozofs Kalils Džibrans atzinis: “Komforts ienāk tavās mājās vispirms kā viesis. Tad tas kļūst par pastāvīgu iemītnieku, bet vēlāk – par kungu.” Tas nozīmē, ka cilvēks sāk kalpot savam komfortam. Cilvēks ir pieradis pie konkrēta komforta līmeņa, un viņš vairs nespēj atļauties pelnīt mazāk, jo tad kritīsies komforta līmenis. It kā paradoksāli, bet daudzi cilvēki pārdevušies verdzībā savam komfortam. Īsta brīvība ir vienīgi tad, kad cilvēks dara to, kas patīk, un tik daudz, cik grib. Protams, ideālā variantā cilvēks dara sev patīkamus darbus un nopelna tik, lai nodrošinātu sev un savai ģimenei cilvēka cienīgus apstākļus.

Reizēm gan vērts ieklausīties padomos, kas iesaka sabalansēt savas vēlmes un iespējas. Uz harmonisku un pieticīgu dzīvesveidu aicināja holandiešu filozofs Benedikts Spinoza: “Nauda ir kā visu lietu pārstāve, un tāpēc sanāk, ka tās tēls parasti visvairāk nodarbina pūļa dvēseli, jo pūlis lāgā nespēj iztēloties kādu prieka veidu, ja to nepavada ideja par naudu kā par prieka cēloni. Šis netikums piemīt tiem, kas dzenas pēc naudas, ne trūkuma un ne nabadzības spiesti, bet tāpēc, ka ir iemanījušies izdzīvošanas mākslā un ar to lepojas. Taču tie, kas zina naudas patieso lietojumu un kuri bagātību mēra tikai ar vajadzību, dzīvo mierīgi, iztiekot ar to, kas ir.”