Lolita Ritmanis novēl katram atrast kādu, ko mīlēt: “Esmu pateicīga par savu dzīvi”

Ar komponisti Lolitu Ritmanis tiekamies viesnīcā “Radisson Blu Elizabete Hotel”. Latvijā viņa ir tikai pāris dienu, un galvenais viesošanās mērķis ir ierakstīt mūziku Dzintara Dreiberga filmai “Tīklā. TTT leģendas dzimšana”. Uzreiz pēc mūsu tikšanās viņai jau nākamā – īsais laiks Latvijā komponistei ir ļoti noslogots un saplānots pa minūtei. Tomēr Lolita ir smaidīga, ļoti atklāta un vaļsirdīga. Viņa stāsta par ciešo saikni ar Latviju, par ģimeni, mazmeitiņu un to, kā top mūzika.

Ierakstu studija gluži kā otrās mājas

Komponiste Rīgā ieradās neilgi pirms Jāņiem, lai ierakstītu mūziku režisora Dzintara Dreiberga jaunajai filmai Tīklā. TTT leģendas dzimšana. “Šoreiz atlidoju viena, ierasti uz Latviju dodos kopā ar vīru, kurš ir mans skaņu ierakstu režisors, vai kopā ar ģimeni.” Lolita ir gandarīta, ka ierakstā gāja ļoti labi, un kopumā šī ir viņas ceturtā sadarbība ar Latvijas Radio, tāpēc tur jau jūtas kā mājās. “Priecājos, ka pēc vēsturiskās spēlfilmas Dvēseļu putenis sadarbība ar Dzintaru turpinās.”

Lolita atzīst, ka komponēt mūziku ir liela atbildība, bet darbs ar Dzintaru ir fantastisks. “Režisors, strādājot pie Tīklā. TTT leģendas dzimšana, bieži saka – šī ir saldskābmaize! Man tā saldskābmaize asociējas ar virsū uzsmērētu sviestu, var būt arī pastēte un pa virsu ievārījums. Tā maize man ir saldāka, bet Dzintaram skābāka. To es sapratu tikai pāris nedēļu pirms tam, kad devos uz Latviju.” Deviņdesmit pieci procenti filmas mūzikas jau esot gatavi, palikuši tikai daži fragmenti, kas jāpieslīpē. “Dzintars runā vizuāli un ir ļoti izpalīdzīgs šajā posmā. Ļoti svarīga ir arī komunikācija, lai mūsu savstarpējā valoda ir saprotama. Un mums tāda  ir  gan tagad, gan bija tad, kad tapa Dvēseļu putenis.”

Bērnības atmiņu takas

“Tā ir jauka doma, ka pie komponista atnāk mūza, taču esmu jau tik daudz komponējusi, ka tā ir mana ikdiena. Es nevaru tā – šodien nejūtos labi vai arī mūza ir devusies pie kāda cita, tāpēc nekomponēšu. Man ir jāspēj komponēt jebkuros apstākļos, jebkad, taču dažreiz ir bijis arī tā, ka mūza atnāk pie manis pastaigas laikā. Tad es paņemu telefonu un iedungoju kādu melodiju. Dažreiz tas ir vienkārši ritms, kas no zila gaisa uzradies. Tā man ir jau kopš bērnības, kad es sēdēju pie klavierēm un improvizēju. Laimīgā kārtā vecākā māsa Brigita sāka pierakstīt to, ko es komponēju.”

Daži sakot, ka Lolita komponē jau no vienpadsmit gadu vecuma, bet viņa pati to sauc par improvizāciju. Komponiste saka paldies māsai, kura pamanīja un sāka pierakstīt viņas improvizācijas. “Iespējams, māsa tad bija mana mūza. Kaut gan, domājot par to laiku, jāteic, ka visa ģimene mani vienmēr atbalstīja. Es biju tas izlutinātais bērns, salīdzinot ar Brigitu un brāli Albertu, jo tad, kad viņi vēl auga, vecāki strādāja visādos darbos, lai tētis varētu pabeigt medicīnas skolu. Piemēram, nedēļas nogalēs vecāki gāja zemenes lasīt, pupas lasīt un vagas galā nolika bērnus, lai paši varētu strādāt, bet, kad es piedzimu, tētis jau bija ārsts. Tad Brigita un Alberts bija pusaudži.”

Lolita atminas, ka brālis viņu šad un tad kaitinājis, jo bijis īsts razbainieks, toties māsa bijusi gluži kā otra mamma. “Reizēm brīnos, ka neesmu izaugusi par briesmīgu cilvēku, jo mani ļoti lutināja – varēju darīt, ko vien vēlos. Pāri tam visam esmu sapratusi, ka esmu ļoti laba organizatore, un tas man ir no tēva. Toties mamma bija tāda, kas sludināja, ka mīlestība ir darbos, nevis tikai vārdos. To es cenšos piekopt.” Kad vecāki devās viņsaulē, Lolitai ar brāli un māsu nācās iemācīties pašiem turēties kopā. “Kad kāds no mums ir Latvijā, noteikti dodas pie vecākiem uz kapiem. Es jau biju aizgājusi. Man gan teica, lai neeju viena, tomēr es aizgāju. Izraudājos, padziedāju, arī putniņi dziedāja. Tas man vienmēr ir emocionāls pārdzīvojums.”

Prasti Lolita Ritmanis uz Latviju brauc reizi gadā, bet šogad te bijusi jau divas reizes. Viņa ieradīsies arī uz Dzintara Dreiberga filmas pirmizrādi. “To es nevēlos palaist garām!”

Mūzika un māksla ir dziedinošas

Komponiste ir pateicīga par daudzām lietām, sākot jau ar to, ka vecāki viņu atbalstīja. Daudzi uzskata, ka mākslinieka profesija nav stabila, tāpēc mudina bērnus mācīties kaut ko praktiskāku. “Manuprāt, vienmēr ir jābūt plānam B. Šajos laikos būt par mūziķi, mākslinieku ir izaicinoši, bet… Mums visiem tādas personības ir vajadzīgas, jo pasaule ir traka. Kaut vai sociālie mediji – kam ticēt, kam neticēt? Mēs redzam, ka pasaule tagad ir sašķelta. Ja atgriežamies pie mākslas – tai nav jābūt obligāti mūzikai, tā var būt arī dzejas lasīšana. Māksla mums palīdz, tā dziedina.” Lolita nepiekrīt uzskatam, ka nākotnē komponistus nevajadzēs, jo ir mākslīgais intelekts. Māmiņdienā dēls viņu aizvedis uz džeza koncertu, un tur viņa sajutusi gan mūziku, gan mākslinieka izteiksmes. “Tas ir tik vērtīgi, tāpēc ticu, ka komponisti un mūzika būs vēl vairāk vajadzīga.”

Lolita stāsta, ka dažkārt mūzika nāk no sirds un dvēseles, bet ir arī tāda, kas radīta, sadarbojoties ar citiem – vai nu ar filmas režisoru, vai baleta mākslinieku, solistu, un tad ir tie praktiskie jautājumi, ko katrs vēlas. “Lielākoties esmu pasūtījumu komponiste, bet, kad nav pasūtījumu, sadarbību, es mēdzu arī komponēt – atpūšoties. Pēc visiem šiem gadiem man aizvien visvairāk patīk process. Ir tādi komponisti, kuriem process riebjas, bet nav izvēles – ir jākomponē. Tas ir interesanti, jo bieži vien tie, kuri apgalvo, ka viņiem mūzikas rakstīšana ir mokas, sakomponē kaut ko patiesi burvīgu. Man tās nav mokas.”

Vienīgās mokas komponistei ir tad, ja viņa kaut kā iekūlusies darbā, bet īsti neštimmē personības, ar kurām kopā jāstrādā, “taču darbs paliek darbs”. Vēl interesantāk esot tad, ja šis cilvēks vēlas turpināt ar viņu strādāt. “Tad gan man nākas pierast pie personas rakstura un vērtībām. Taču, jo vecāka es kļūstu, jo mazāk vēlos ar tādiem cilvēkiem strādāt kopā. Tas gan nenozīmē, ka es saku: “Mana mūzika un viss! Neko nevar mainīt!” Tā nav. Ja jūtu cieņu, īsto attieksmi, tad  uzrakstīšu kaut vai desmit variantus, lai atrastu īsto un abām pusēm viss patiktu.”   

Visu laiku ir ko darīt

Divas dienas nedēļā Lolita Ritmanis pasniedz lekcijas maģistriem mūzikas komponēšanā Dienvidkalifornijas Universitātē. Tur filmu mūzikas maģistra programmu var apgūt deviņos mēnešos. “Mācu divus kursus, un man ir arī privātie studenti. Strādājam pie ierakstu sesijām, komponējam mūziku. Konkurence ir sīva – šogad pieteicās 250, bet ir tikai 20 vietu. Ir grūti izvēlēties, kurus ņemt, kurus ne; visi vēlas kļūt par komponistiem. Jāteic, ka mūsdienās ir arī vieglāk par tādiem kļūt, jo ir vairāk iespēju.”

Viņa pati gan neesot no tiem akadēmiski domājošajiem cilvēkiem, kuri uzskata, ka vienīgais veids, kā kļūt par komponistu, ir, pārzinot visu mūzikas literatūru un solfedžo. Ir cilvēki, kuri apsēžas un komponē; viņi izjūt mūziku. Mūsdienās ir tik daudz izcilu un talantīgu komponistu, kuriem nemaz nav tik pamatīgu teorijas zināšanu. Viss ir atkarīgs no tā, ko komponists vēlas darīt. “Nesen pabeidzu darbu pie īsfilmas Navah Has Thoughts. Tā sāks ceļot pa festivāliem, bet rudenī ierakstīju mūziku Amerikas filmai The American Miracle. Atlasē bija 15 komponisti, un priecājos, ka viņi izvēlējās mani. Atminos, ka filmas komandai patika mūzika arī no Dvēseļu puteņa. Pirmizrāde jau bija.” Lolita priecājas, ka nemitīgi klāt nāk jauni darbi, bet nākamais lielais projekts esot censties atbrīvot jūlija otro pusi līdz pat augusta vidum un neko nedarīt.

Svarīgi saglabāt latviskumu

“Mums ir maza vasarnīca Ziemeļamerikas ziemeļrietumos, netālu no jūras kanāla. Tur var redzēt kalnus, ir stirniņas, krūmi pilni ar kazenēm. Ceru, ka vismaz uz nedēļu atbrauks visi trīs bērni un mazmeitiņa. Mēs ar mazmeitiņu Liliju esam labākās draudzenes. Viņa mani sauc par omīti, bet es nedomāju, ka viņa saprot, ka esmu vecāka par viņu. Lilija domā, ka esam vienaudzes, un tad, kad abas pavadām laiku kopā, viņa mani ņem pie rokas un ved savā spēļu mājiņā. Man ir jātiek tur iekšā un pēc tam kaut kā jātiek no tās arī ārā. Ar Liliju runāju tikai latviski, un mans vīrs Marks, kurš ir amerikānis, arī runā ar viņu latviski. Meita Aija ar meitiņu runā gan latviski, gan angliski, gan arī drusciņ spāniski, jo viņas vīrs ir Salvadoras izcelsmes. Latviešu valoda Amerikā mums ir klātesoša. Arī Latvija maniem bērniem ir tuva sirdij.”

Komponiste palepojas, ka dēls Andris vadīs Pasaules latviešu nometni 2x2, kas nākamvasar pirms Dziesmu un deju svētkiem būs Amerikā. Dēls izdevis arī savu albumu. Viņa priecājas un lepojas arī par otru meitu Ilzi, kura ir viena no tautas deju ansambļa Pērkonītis vadītājām Losandželosā. Ilzi vīrs bildinājis, kad notika Dziesmu un deju svētki Latvijā. “Tas apliecina, ka mums visiem saikne ar Latviju ir cieša. Mēs cenšamies piekopt latviskās tradīcijas. Jāteic, ar katru nākamo paaudzi tas kļūst arvien grūtāk – nevis tradīciju ziņā, bet valodas kontekstā, jo nav garantijas, ka bērns apprecēs latvieti. Man pašai tā bija. Mani vecāki noteikti bija pārliecināti, ka es apprecēšu latvieti, bet tā nenotika. Paldies Dievam, ka mans vīrs ir Marks; precējušies esam jau 36 gadus. Marks runā latviski un nesatraucas par to, ja kāds viņu izlabo, ja viņš nepareizi pasaka kādu latviešu vārdu. Zinu, ka aprunāt Marku latviski nav iespējams, jo viņš visu saprot.  Es ļoti mīlu vīru un priecājos, ka savas dienas gaitas varu sākt kopā ar viņu pie rīta kafijas. Ir dienas, kad pieceļamies jau ļoti agri, pulksten piecos, lai parunātos vai noskatītos kādu pārraidi. Mēs izbaudām laiku kopā. Pēdējo trešdaļu savas dzīves cenšos arī vēl vairāk ceļot, pavadīt laiku kopā ar ģimeni – bērniem un mazmeitiņu.”

Gandarījums par Straumes triumfu

Lolita Ritmanis no visas sirds priecājas par filmas Straume panākumiem. Komponists Rihards Zaļupe viņai ir mīļš draugs, viņa pazīstot arī Gintu Zilbalodi un Matīsu Kažu. “Kad Straume ieguva Oskaru, man zvanīja Amerikas draugi, kuri arī priecājās par Latviju. Man ir sajūta, ka Straume lēni ieplūda Holivudas okeānā, un tad uzreiz: “Esi redzējis? Esi?” Man zvanīja draugi un teica: “Lolita – Latvija, Latvija!” Esmu dzimusi Amerikā, bet vienmēr saku, ka esmu latviete. Nekad neesmu to slēpusi. Visi tuvākie arī zina, ka dodos uz Latviju, un viņiem liekas, ka Latvijā pazīstu visus. Laimīgā kārtā es tiešam pazīstu daudzus, kuri strādāja pie Straumes.”

Komponiste ir pārliecināta, ka talantīgi cilvēki nevar sēdēt savā istabiņā un cerēt, ka kādu dienu viņus kāds atradīs. Viņai ir žēl, ka Straumes mūzika netika nominēta Oskaram, jo mazliet par vēlu sākās kampaņa – cilvēki to nezināja. “Jāteic, ka tajā visā ir romantikas periods. Kamēr viss notiek, tā ir eiforija. Filma vienmēr būs laba, mūzika vienmēr būs laba, bet mirklis ir tagad. Nedrīkst pēc pieciem gadiem pamosties un teikt – biju komponists tai filmai. Es pieļauju, ka arī Rihards tagad dara un turpina, taču jāņem vērā, ka cilvēki mēdz aizmirst, jo nāk vietā kaut kas jauns. Jādara ir tagad, jāturpina. To es viņiem novēlu!”

Vai tiešām vīriešu profesija?

Runājot par Latvijas un Holivudas šovbiznesa aizkulisēm, Lolita teic, ka aiz Latvijas robežām “jūra ir plašāka”. “Cik daudz šeit ir lielo filmu, cik daudz Latvijā ir komponistu, cik daudz ir diriģentu, kas vēlas būt Dziesmu svētku virsdiriģenti? Vienalga, cik talantīgs esi, paies laiks, kamēr tiksi augstāk, jo vieta jau ir aizņemta. Es godīgi varu pateikt, ka neesmu nekādā Holivudas virsotnē. Esmu laimīga par savu karjeru. Neesmu tikusi tajā līmenī, kur ir daži mani kolēģi, kuri par filmām pelna miljonus, bet man ir laba dzīve, esmu pateicīga par savu dzīvi.”

Lolita atklāj, ka pārsvarā komponisti ir vīrieši, sieviešu ir ļoti maz. Holivudas filmām, kas nopelna vislielāko naudu, tikai ap 2 % komponistu ir sievietes, TV izrādēm ap sešiem procentiem. Atliekot vien izdarīt secinājumu – aizvien kaut kas traucē būt pārliecinātam, ka sieviete var. “Esmu viena no sieviešu komponistu organizācijas dibinātājām. Mums šogad jau desmit gadu! Pirmsākumos bijām divdesmit filmu mūzikas komponistes, bet tagad esam pa visu pasauli kopā jau tūkstotis. Kad šajā organizācijā biju prezidente, tad man bija pavisam cita cepure galvā. Es bieži gāju runāt ar ierakstu studiju pārstāvjiem nevis par sevi, bet par savām māsām. Lūdzu atļauju, lai sievietes var konkurēt uz dažādiem darbiem, teicu: “Lūdzu, uzaiciniet konkurēt!” Kāds studijas pārstāvis man atklāti atbildēja: “Nezinu, vai es sievietei uzticētu radīt mūziku tik lielai filmai.” Patiesība ir tajā, ka sievietes arī ir spējīgas, ne tikai vīrieši. Tieši tāpēc man ir svarīgi palīdzēt jaunajai paaudzei, tāpēc es arī mācu jaunos censoņus – jo ticu viņiem.”

Ikvienam vajag kādu, ko mīlēt

Gadu gaitā Lolita Ritmanis ir sapratusi, cik ļoti svarīga visiem ir laba veselība. “Esmu pateicīga, ka meitai Ilzei izdevās izārstēt krūts vēzi. Tā ir mana dārgākā pateicība. Vēl esmu pateicīga par mīlestību. Par to, ka tā eksistē, par to, ka mēs varam mīlēt.” Katram vientuļniekam, kurš nav iepazinis mīlestību un izveidojis ģimeni, viņa novēl atrast kādu, ko mīlēt, jo vienmēr ir arī cits vientuļnieks, ar kuru parunāties, ar kuru būt kopā. Viņasprāt, mīlestība ir kaut kas neaprakstāms, jo var mīlēt, aizverot acis, neredzot otru, var mīlēt savus aizgājušos vecākus.

“Apbrīnojami ir tas, ka mēs spējam raudāt, just līdzi, nebaidāmies būt īsti šajos grūtajos laikos. Es nerunāšu par politiku, bet, atklāti sakot, Amerikā esam ļoti noguruši no tā, kas mums ir bijis un notiek apkārt. Pēc noguruma var rasties apātija, un diemžēl sabiedrībā tā notiek. Vienaldzība noved pie sliktām sekām, tāpēc es visiem novēlu mīlēt. Mīli savus tuviniekus un mīli arī savu ienaidnieku, ja vien to vari! Sūti labo enerģiju pasaulei!”