"Sirdsdziesmas" zvaigzne Andris Baltacis: "Popmūzikā tevi neviens negaida, pašam jāizcīnās"

Bija priekšnojauta, ka uzvarēsiet Latvijas Sirdsdziesmas finālā?  

Mums ar Daini Skuteli, ar kuru kopā izpildījām dziesmu Latgalietis ir, bija ļoti spēcīgi konkurenti, īpaši jau Artis Šimpermanis un Silvestrs Lorencs ar grupu Zelta kniede, tāpēc jau pirms balsošanas teikt, ka vinnēsim, nevarējām. Tomēr ikviens kareivis cer, ka viņš kļūs par ģenerāli, vai ne? Arī mēs domājām, ka varbūt dabūsim pirmo vietu. Nav jau tā, ka strādājam tikai tās pirmās vietas dēļ, bet tas ir milzīgs novērtējums un atzinība. Balva ir tas kompass, kas parāda, vai mēs strādājam pareizā vai nepareizā virzienā. Mēs visi esam draugi un vienlaikus konkurenti, un šoreiz mēs ar Daini Skuteli bijām veiksmīgāki. Mums sanāca ieskaņot un iedziedāt to dziesmu tā, ka cilvēkiem tā patika vairāk nekā Arta vai Silvestra izpildītās. Vinnēt Sirdsdziesmā ir pagodinājums un pamudinājums, pat handikaps darbam uz priekšu.

Šī nav jūsu pirmā uzvara. Esat atklājis drošu ceļu uz skatītāju un klausītāju sirdīm?

Gribu skatītājiem un klausītājiem iedot emocijas caur dziesmu un domāju, ka man tas izdodas. Pagājušajā gadā ar koncertuzvedumu Atgriežamies Latgolā visu Latviju izbraucām. Man tik ļoti tas viss patika! Ar Baltajiem lāčiem mums ir pauze, bet pagājušajā gadā sanācām visi kopā uz šo izrādi – braucām uz Nacionālo teātri no visām Latvijas pusēm. Tur mācījāmies, mēģinājām, jo vajadzēja saprast, kā mums kā grupai iekļauties izrādē tā, lai viss kolektīvs kļūtu par vienu organismu. Tā mums visiem bija ļoti laba skola. Viss izdevās lieliski. Man tik ļoti patika būt uz skatuves kopā ar Nacionālā teātra aktieru ziedu – Voldemāru Šoriņu, Daci Bonāti, Indru Burkovsku un citiem! Pieelpojos skatuves gaisu un uzņēmu tik daudz enerģijas! Biju tik laimīgs un starojošs, ka gribēju ar šīm savām izjūtām dalīties, un to vislabāk varu izdarīt dziedot. Tā es to redzu.

Pašai dziesmai taču arī ir nozīme?

Jā! Svarīgi, lai ir laba melodija, un mani vienmēr ir interesējis arī dziesmas teksts. Taga modē ir tāda māksla, ka vienu rindiņu ņem un nogriež desmit reižu no vietas, it kā prasītu – nu, tev pielēca vai ne? Tas nav man. Man patīk dzeja – arī dziesmā. Saprotu, ka tas varbūt ir nevajadzīgi, bet uzskatu, ka dzeja tomēr ir literārā laime. Koncertos starp dziesmām nestāstu par to, ka tālāk būs tāda un tāda dziesma, ar kuru man saistās daudzi pārdzīvojumi, bet mēģinu savu domu uz nākamo dziesmu vedināt ar dzejas rindām. Tā ir manis rakstīta vai arī bieži vien Broņislavas Martuževas dzeja, ko es ļoti mīlu. Viņa bija mana paziņa, un mēs esam gan kopā dziedājuši, gan par daudz ko runājuši.

Tad klausītājiem viss patīk?

Ne vienmēr. Pret sevi esmu diezgan kritisks un apzinos savas kļūdas. Esmu arī nepareizi izvēlējies repertuāru. Agrāk daudz ko pats ar savu uzvedību sabojāju. Tagad es uzpasēju skatītājus un uzpasēju arī pats sevi.

Latgaliešu šarmam gan jau arī ir kāda nozīme.

Gribu būt tuvs skatītājiem un klausītājiem, saprotams, bet negribu būt tāds ļurbīgs pašpuika. Bišķiņ ieturēt distanci, bet nebūt tāds latgalietis, kurš ap sevi izveidojis mūri. Runāju ar visiem gan latgaliski, gan latviski, un tāpat runā ar mani – es pielāgošos. Mana kā latgalieša sūtība nav aizvērt durvis un teikt, ka tikai Latgalē ir īstā vieta, ka tikai latgalieši visu dara pareizi un pārējie neko nejēdz. Tādu cilvēku šodien ir daudz, arī mākslinieku un politiķu vidē. Es ne! Esmu atvērts un skatos uz priekšu. Vienmēr esmu teicis, ka vispirms esmu latvietis un pēc tam esmu pa īstam gruntīgs latgalietis. Šīs divas lietas man ir ļoti svarīgas – Latvija un Latgale.

Domājat latviski vai latgaliski?

Latviski. Man ir ļoti interesanti. Bērnībā ģimenē dzīvojām mamma, māsa un babiņa, mājās mēs vienmēr runājām latviski, bet tūlīt aiz mājas durvīm, piemēram, ar kaimiņiem – latgaliski. Mājās latgaliešu valoda bija dzirdama tikai tad, kad mamma ar babiņu savā starpā bārās. Viņas neizmantoja lamuvārdus krievu mēlē vai vēl kādus, bet valoda bija ļoti sulīga ar tāāādiem izteicieniem…

Pastāstiet, kāds jūs bijāt bērnībā!  

Man visu laiku sanāca sadarīt kaut kādas blēņas, kaut gan nemaz nebija ļaunu nolūku. Tiesa, paklausīgs bērns es nebiju, tāpēc mājās vienmēr stāvēja bērza žagars.

Kādas blēņas darījāt?

Vienas no spilgtākajām atmiņām ir par manu pirmo mīlestību. Man bija gadi pieci, kad līdz ausīm biju samīlējies kaimiņienē Inārā, kurai bija jau astoņpadsmit. Viņas mamma vēl mani pavilka uz zoba: “Andrīt, Inārai jau ir 18 gadu, nu jūs varētu precēties.” Man tik to vajadzēja dzirdēt! Tad Inārai parādījās brūtgāns, viņam bija motocikls Java. Ai, cik es biju greizsirdīgs! Lai tam puisim kaut kā ieriebtu, es Java bākā iebēru cukuru, un tas motociklu piebeidza. Tagad šausminos – tajā laikā sevi par to noteikti būtu pamatīgi noslānījis.

Vēl man bērnībā ļoti patika kino, īpaši Vella kalpi, skatījos un apbrīnoju, kā viņi cīnījās, lēca uz galdiem, kā aizstāvēja Rīgu. Visam ticēju un domāju, ka tad, kad izaugšu, būšu kā viņi. Skatījos un domāju, ka tāpat kā viņi neiešu uz tualeti nedēļām, mēnešiem ilgi. Tagad nesaprotu, kā šāda doma man vispār varēja ienākt prātā! (Smejas.)

Tāpēc mācījāties par režisoru, lai pats uzņemtu šādas filmas?

Nē, es gribēju aiziet projām no mūzikas, jo bija kļuvis par traku. Bohēma un viss pārējais mani vilka tikai uz vienu pusi. Nebija sajūtas, ka muzikāli varu attīstīties un augt. Bija sasniedzis tādu vidēju pļumpapā līmeni, un nekas vairāk nenotika. Nu varu teikt atklāti – tobrīd likās, ka esmu zvaigzne, kaut gan nebiju nekas. Toreizējie draugi, pielūdzējas – tas viss bija gremdējoši. Ja tu nepaspēj saprast, kas notiek, un neizkāp no tās vides ārā, var būt par vēlu. Vienā brīdī ir sevi jāsalauž. Jā, ja pēc tam gribas atgriezties mūzikā, tad ir ļoti smagi, bet, ja ir talants un vēlme, to var izdarīt.

 Redzu, ka jaunie dziedātāji iet tādu pašu ceļu, kā es savulaik gāju. Zinu, kā ir, kad paklūpi un no tevis nekas nepaliek pāri. Tāpēc par jaunajiem mūziķiem vienmēr ļoti pārdzīvoju. Daudzi no viņiem nav psiholoģiski gatavi tam, kas notiek mūzikā. Muzikantu dzīve un pasaule ir nežēlīga – kāds garāmejot tevi var sabradāt lupatās. Paskaties, cik mums daudz ir dziesmu viendienīšu! Tās pēkšņi mākslinieku uzrauj augšā, un pēc tam viņi krīt – un viņu vairs nav. Tikai spēcīgākais, spējīgākais, psiholoģiski nobriedušākais cilvēks to var izturēt. Tāpēc jābūt biezai ādai un mērķim, kura dēļ iet uz priekšu. Tiklīdz sāksi skatīties atpakaļ vai uz sāniem, viss sabruks.

Pēdējais laiks jums ir bijis ļoti aktīvs – izrāde, TV šovi, uzvara. Jūtat lielāku uzmanību un mīlestību?

Mīlestību – jā. Bet tā jau nedodas tāpat, tā ir jāņem un visu laiku jāuzpasē. Un no manis tiek arī prasīts un gaidīts. Kad esi sasniedzis noteikta augstuma latiņu un parādījis, ka vari uz tās turēties, tev ir jāpieliek visi spēki, lai no tās nenokristu. Pašlaik es uz tās latiņas stāvu un nedaudz iepauzēju, neskrienu taisīt kaut ko lielu.

Vienmēr esmu sev teicis, ka jābūt lieliem mērķiem, pat tādiem, ka tu domā, ka nevari tos sasniegt. Bet īstenībā jau vari. Es esmu to pierādījis. Piemēram, Pārdziedi mani izpildīju tādus gabalus, kurus nekad nebiju dziedājis un par kuriem pat domāju, ka principiāli tos nedziedāšu. Es nevis pārkāpu pāri sev, bet kļuvu par uzvarētāju pats savās acīs. Man vienalga, kādi bija rezultāti, jo es biju uzvarējis pats sevi, un man tas bija galvenais. Paskatoties no malas, apzinos, ka man bija viena liela kļūda – pirmās trīs dziesmas izvēlējos tādas, kurās bija jāiegulda ļoti liels darbs. Gatavojoties domāju – ja šīs izpildīšu, tad viss būs kārtībā. Pārējie priekšnesumi bija tādi, kuros man īsti vairs nevajadzēja censties. Tā bija mana kļūda. Ar pirmajām trīs dziesmām sasniedzu noteiktu virsotni un pēc tam sāku braukt no tās lejā, bet vajadzēja vēl vairāk censties, lai mans līmenis visu laiku tikai kāptu uz augšu. Kad pats skatījos šovu, redzēju, ka nevis cīnos, bet jau baudu procesu. Varbūt citiem tā neizskatījās, bet pret sevi esmu kritisks, tāpēc labi redzu savas kļūdas.

Spēku un enerģiju gan tur saelpojos. Redzēju, kā citi strādā, un paņēmu arī sev nelielas noderīgas niansītes. Maksims Busels (aktieris, kurš uzvarēja šovā – red.) bija lielisks, cepuri nost, bet man bija divi citi favorīti – Aija Andrejeva un Juris Kaukulis. Aiju es apbrīnoju, jo viņai ir nenormālas spējas strādāt, un ieguldītais darbs ir redzams. Tajā mazajā cilvēciņā ir tik daudz enerģijas, tāds kamols iekšā!

Dzīvē arī uzliekat sev tādu latiņu, ko nav tik viegli sasniegt, vai zināt savu iespēju robežas?

Kad biju jauns, man gribējās mašīnu, pēc tam bija vēl daži sapnīši. Tos visus ļoti ātri piepildīju, un pēkšņi vairs nebija mērķa, uz kuru tiekties. Vienā momentā sapratu, ka ir bezjēdzīgi sev likt mazus mērķus, ir jāliek tādi, kurus gandrīz nav reāli sasniegt. Lai tos piepildītu, ir jāiegulda milzīgs darbs. Ir interesantāk dzīvot, ja tev ir liels mērķis, kura dēļ tu visu laiku centies. Tas ir aizraujoši!

Vai nav tā, ka mērķis ir tik liels, ka kādā brīdī pazūd motivācija uz to iet, jo šķiet – nekad to nesasniegsi?

Oi, ir bijis tā, un ne reizi vien! Bet manī ir tas latgalieša spīts. Ja mani pa vienām durvīm izdzen ārā, es ieeju pa otrām.

Teikšu atklāti, kā ir – neviens popmūzikā tevi negaida, jo tur jau ir pietiekami daudz cilvēku. Tev pašam ir jāpierāda, ka tur iederies. Ir bijis tā, ka man prasa, ko es tur meklēju. Lai gan man kā mūziķim pieredze ir no deviņdesmitajiem gadiem, ar rāvienu šajā vidē iegāju kopā ar grupu Baltie lāči pirms divdesmit gadiem. Toreiz mēs nevienam neļāvām brīvi elpot. Šlāgeraptaujā trīs gadus bijām pirmajās vietās. Viss, kas ar mums notika, bija slimīgi, nepareizi; mums kaut reizi bija jāzaudē. Savā eiforijā neredzējām, kas notiek apkārt, mums bija čuras galvā. Labi, ka pēc kāda laiciņa viss bišķi nomierinājās un sākās kritumi un kāpumi.

Atgriežoties pie mērķiem – ja tu gribi kaut ko sasniegt, tad ar pilnīgi visu var tikt galā. Protams, ir brīži, kad mērķis šķiet nesasniedzams, kad viss krīt no rokām, kad raudiens nāk un ir pilnīga tukšuma izjūta, jo nekas nesanāk. Iespējams, daudziem šķiet, ka muzikanta dzīve ir saldena, jautra un viegla. Jā, protams, saldena tā ir pie galda, kad var kārtīgi iepidžināt, kad ir glāzīte, draugi, kad var no rīta līdz vakaram jautroties, bet… Agri vai vēlu iestājas kaut kādas paģiras – ne tikai fiziskās, bet arī morālās un psiholoģiskās. Tad sākas ļoti grūts laiks, līdz atkal atrodi sevi un kādu dziesmu, kas paceļ, un mērķi, uz ko iet.

Mūsdienās gan reti kura dziesma iesēžas klausītāju prātos uz palikšanu. Kāpēc tā?

Lai dziesma dzīvotu, tajā jābūt kodam. Bieži vien tie ir pareizi salikti vārdi, kas uzrunā, piedziedājums, kas trāpa sirdī, melodijas, kas ievelk sevī. Mēdz gadīties arī tādas situācijas, ka tu pacel ārā kādu pavisam aizmirstu gabalu un tas sāk dzīvot jaunu, veiksmīgi dzīvi. Tā Baltajiem lāčiem bija ar dziesmu Pār Baikāla drūmajām stepēm. To ierakstījām vienam Latvijas Televīzijas raidījumam, tad tā aizgāja tautās un izraisīja baigo vilni. Pār Baikāla drūmajām stepēm ir sena dziesma par katordzniekiem, bet cilvēki to asociēja ar mums. Baltie lāči tai iedeva pareizo kodu, kas citiem nebija izdevies. Lai dziesmai būtu tas pareizais kods, ir jāsakrīt daudziem faktoriem: laikam, vietai, situācijai, izpildītājam. Vēl jau ir tas – ja cilvēks pats sevi labi pazīst, izlaiž dziesmu it kā caur sevi, viņš spēj tai iedot savu personīgo skanējumu, iepriecināt sevi un citus.

Vienmēr dziedat to, kas jums patīk?

Ne gluži. Man, piemēram, ļoti patiktu dziedāt poproku vai roku, bet domāju, ka tad man būtu ļoti maz piekritēju. Šlāgeri dziedu un spēlēju tāpēc, lai būtu tuvāk tautai un nopelnītu. Daudzās valstīs tieši šlāgeris vai kantrimūzika ir daudz populārāka par rokmūziku. Es nemaz neapvainojos, ja man saka, ka esmu šlāgermuzikants. Labi pārzinu šo jomu un tajā jūtos ērti, kaut gan varu dziedāt arī poproku un roku. Bet tur ir ļoti daudz jāstrādā, un tirgus tajā virzienā ir ļoti šaurs. Šlāgermūzikā var strādāt plašāk.

Kā ar teātri – arī tas jums ir tuvs?

Teātris man visu dzīvi ir bijis blakus. Kad mūzikā jūtos galīgi iztukšots, tad atgriežos pie teātra, arī kritiskajos brīžos. Esmu režisors, mācījos Sanktpēterburgā. Kad izvēlējos šo profesiju, labi apzinājos, ka teātris man dos daudz tādu lietu, kas pēc tam noderēs gan dzīvē, gan muzicējot. Man ir svarīgi, lai mūzika, ko izpildu, nonāk līdz cilvēkam un lai viņš emocionāli tai līdzpārdzīvo. Nevar tā vienkārši stāvēt un dziedāt. Tur ļoti palīdz apgūtās zināšanas. Man ir bijusi arī monoizrāde, ar Baltajiem lāčiem spēlējām Daugavpils teātrī un jau pieminētā Atgriešanās Latgolā Nacionālajā teātrī.

Kādreiz nav bijusi vēlme pārcelties uz Rīgu? Viss tuvāk, ceļš līdz koncertiem īsāks.

Esmu lauku cilvēks, pilsētā nevaru. Kad eju pa Rīgu, varu pēkšņi sākt aulēkšot lieliem soļiem kā tāds lauku losis, līdz sāku skriet. Pilsēta mani padara tramīgu, nervozu. Ja es dzīvotu Rīgā, tad būtu Latvijai aptuveni pa vidu un ceļš uz visām pusēm būtu daudzmaz vienādi garš. Ja tagad jābrauc no Rēzeknes uz Kurzemes pusi, ceļā jāpavada garas stundas. Tomēr man nekad nav bijusi doma, ka es varētu dzīvot Rīgā. Nē, brālīši! Esmu Latgales muzikants, Rīgā ir Rīgas muzikanti. Kā mūsējais ir Rīgā, tā viņš vairs nav Latgales muzikants, viņš jau ir Rīgas muzikants ar Latgales akcentu. (Smejas.)

Tagad runāsim nopietni. Man patīk braukt uz koncertiem, jo tad var sagatavoties. Esot ceļā, pārdomāju, kā uzstāšos, ko runāšu, mēģinu atcerēties, esmu jau bijis tajā vietā vai neesmu. Ja atskriešu nesavācies, nesakoncentrējis, cilvēki teiks, ka tas Baltacis galīgi jau… Ka tam Baltacim galvā sakāpis. Man ir jābūt līmenī.

Pats braucat?

Jā, man patīk.

Teicāt, ka vasarā lielus koncertus neplānojat. Atpūtīsieties?

Atpūšoties strādāšu. (Smejas.) Jā, kā jau teicu, ir lieli plāni uz rudeni. Es bieži vien visu ko izpļāpāju, un tad plāni nobrūk, jo visu enerģiju esmu iztērējis pļāpājot. Zinu, ka mana vasara būs darbīga, daudz kustēšos. Es mīlu mieru, lauku dzīvi. Agrāk biju dūšīgāks, un daudzi jautā, vai esmu ievērojis kaut kādas diētas. Nekādu diētu, vienīgi esmu pilnībā atmetis alkoholu. Pārējais – dzīvoju tāpat kā agrāk. Lauku mājā vienmēr ir ko darīt – tad vajag zālīti nopļaut, tad tur roku pielikt, tad citur kaut ko padarīt. Tur viss ir jāuzpasē. Turklāt ļaudis zina, kur es dzīvoju, un garāmbraucot var ar pirkstiem rādīt un teikt – Baltacis nav nopļāvis zāli, laikam guļ. Es tā nevaru! Man taču savs prestižs ir jāuztur, man vajag, lai viss ir kārtībā.

Garāmbraucēji, pielūdzējas ciemos nenāk?

Nē, nav tik traki.

Ko sieva saka, ka jūs vienmēr pa vakariem un brīvdienām kaut kur muzicējat?

Sieva nav greizsirdīga. Mūzika viņai ir tuva, pati beigusi mūzikas vidusskolu. Skaidrīte pazīst muzikantu dzīvi, manus kolēģus, ko mēs darām, ko nedarām. Viņa jau gadiem ir blakus man tajā iekšējā virtuvē un ļoti labi to pārzina. Mana sieva nekad neteiks – vai, mans muzikantiņš, vajag pažēlot! Tieši otrādi, viņam man šad tad pārmet par to, kā es runāju, kad uzstājos vai tieku intervēts. Skaidrīte ir filoloģe, beigusi žurnālistus, un to viņa mēdz atgādināt. Mana valodiņa tiešām reizēm klibo, un tad sieva norāda, kur plato e nevietā lietoju, prasa, kas man tie par jaunvārdiem. Man pie valodas arī vēl jāpiestrādā. Re, nemaz man tā dzīve nav tik salda, tik vienkārša. (Smejas.)

Visur jābūt perfektam?

Jā. Grūta dzīve.

No sarunas noprotu, ka esat mazliet māņticīgs.

Tiesa. Ja no rīta pirmo satieku sievieti ar tukšu spaini rokās, varu griezies atpakaļ uz mājām un nekur nedoties. Arī tad, ja pirmo satieku sievieti pie auto stūres, vienmēr mēģinu izlocīt, ar kādas firmas mašīnu viņa brauc. Ja vīriešu dzimtas vai nekatrās, tad mēģinu sev iegalvot, ka tomēr viss varbūt būs labi. Kaķi un 13. datums mani netraucē, bet ir lietas, ko pieskatu. Tā nav tikai māņticība. Piemēram, strādājot uz skatuves, notiek liela enerģijas apmaiņa, un man ir nepieciešama publikas atdeve – tā, lai es uz skatuves pieelpojos tās īpašo gaisu. Ir koncerti, kas ir pozitīvi, tur viss norit gludi, un pēc tiem esmu tā uzlādējies, it kā man būtu divi propelleri aizmugurē. Esmu gatavs mājai jumtu raust nost, skriet uz priekšu un kalnus gāzt. Un tad ir tādi koncerti, kad viss noritējis perfekti, kā pa diedziņu, bet pēc tam nemaz nav spēka, kaut gan neesmu darījis vairāk kā citas reizes. Tas viss ir atkarīgs no enerģijas apmaiņas ar skatītājiem un klausītājiem, cik daudz es atdodu un cik viņi dod man pretī – vai arī es tikai dodu un pretī neko nesaņemu. Tāpēc, pirms kāpju uz skatuves, man ir savas rituālās darbības, lai no tā visa sevi mazliet pasargātu. Man pašam jābūt spēcīgam, viedam un uzmanīgam.

Ko jūs darītu, ja jums būtu pavisam brīva diena?

Tāda pavisam brīva? Ja visi darbi būtu padarīti, tad iekāptu mašīnā un kaut kur brauktu. Man ir viens mērķis, par kuru visu laiku sapņoju, bet nekādi neizdodas realizēt. Gribu ar sievu aizbraukt uz Franciju. Nevis uz Parīzi, bet uz kādu zvejnieku ciematiņu, kur ir šauras ieliņas, kur var pasēdēt ielas malā ēstuvītē un brokastīs apēst kruasānu, klausoties, kā vietējie savā burvīgajā valodā pārrunā rīta notikumus. Man patīk viņu miers, tieši tajā plūdumā ir baigais kaifs. Vienmēr atlieku šo braucienu, jo citas lietas šķiet svarīgākas, steidzamāk izdarāmas. Jā…

Varbūt šovasar būs kāda brīva diena?

Iespējams. Lāčiem tagad ir pauze, tāpēc vairāk pastrādāšu pie dokumentālajām filmām. 24. jūnijā Latvijas Televīzijā demonstrēja Atgriežamies Lotgalā. Post scriptum, pašlaik top dokumentālā filma par lauku kapelu Dunduri, kas ēterā būs rudenī. Tur būs aktieris Artis Robežnieks, mūziķis Atis Auzāns un citi. Mēs visi mācījāmies Daugavpilī, bijām jauni un dulli un kopā muzicējām Dunduros. Apskatīsim mūs dzīvi no 1989. gada līdz šodienai.

Un vasarā domāsiet par to, kā realizēt grandiozos plānus rudenī.

Pēc uzvaras uz lauriem nedrīkst ilgi gulēt. Nevaru sev visu laiku teikt, cik es labs un skaists, kā man viss sanāk. Jāstrādā neapstājoties, tāpēc tagad vajag sarīvēt rociņas un domāt, ko iesākt ar nākamo gadu. Tagad vēl gribu darīt un varu darīt tā, lai man pašam nav kauns.