“Ai, man nevajag, es tāpat drīz aizceļošu…” Irēnas Cepurītes dēls pašnāvību izdarīja īsi pirms Jāņiem

Šogad 22. jūnijā apritēja septiņi gadi, kopš Māra vairs nav. Laiks nav dziedinātājs, bet tas iemāca sadzīvot ar sāpēm, ļaujot nemeklēt vainu ne sevī, ne citos, vienlaikus apzinoties, ka neko nav iespējams pagriezt atpakaļ. Tagad, kad sāpju brūces ir apklājušās ar plānu laika plīvuru, Māra mamma Irēna Cepurīte par notikušo spēj runāt mierīgāk, asaras vairs neplūst straumēm, bet acis vēl aizvien spoguļo sāpes. Asaras ik pa laikam atrod vietu starp vārdiem, tās aizvien ir un būs daļa no viņas stāsta.

Ļoti gaišs, priecīgs, ticīgs bērns

“Māris bija mūsu saulīte, visu jauniešu kompāniju sirds un dvēsele – vienmēr jautrs, foršs, priecīgs. Viņam bija daudz draugu, viņš bija ekstraverts, emocionāli ļoti atvērts – ja priecājās, tad no sirds, ja bija bēdīgs, tad bija bēdīgs, un viņš to neslēpa. Viņš bija ļoti gaišs bērns. Ticīgs. Viņš vairākas reizes gāja nedēļu garā svētceļojumā no mūsu mājām Neretā uz Aglonu – gan kopā ar draugiem, gan kopā ar draudzeni no Taizemes, kad viņa ciemojās pie mums, Latvijā. Mēs esam luterāņi, bet viņam bija svarīgi šie Aglonas Dievmātes svētki,” tā sarunu par savu vidējo bērnu iesāk Irēna Cepurīte, trīs bērnu mamma.

“Māris baudīja dzīvi, reāli baudīja. Viņš bija ļoti sportisks – brauca ar riteni, skeitoja. Viņam patika ceļot, un viņš varēja pēkšņi izdomāt doties ar “stopiem”, piemēram, uz Viļņu, kur dzīvo viņa trešās pakāpes māsīca un brālēns,” stāsta Māra mamma, piebilstot, ka viņiem Lietuvā ir daudz radu, jo viņas vecāki ir lietuvieši.

“Kad jau kādu laiku dzīvoju Norvēģijā, kur strādāju par medmāsu, Māris atbrauca pie manis, jo gribēja studēt tūrismu. Viņš netika nevienā augstskolā, jo nezināja norvēģu valodu, bet ar angļu valodu nepietika. Dabūja šādus tādus darbiņus, pārsvarā celtniecībā. Ātri atrada jaunus draugus – gan latviešu, gan norvēģu puišus –, un starp viņiem bija arī tādi, kuri lietoja dažādas apreibinošas vielas. Arī Māris sāka pīpēt “zālīti”, par ko viņu, protams, daudz strostēju. Kad vienu rītu, atnākot mājās pēc nakts maiņas, satiku Māri pārnākam no kāda “tusiņa”, redzēju viņu pārspīlēti pacilātā garastāvoklī. Stāstīja, ka saticis senus draugus, ka kopā rakstīs mūziku un repos… Es jutu, ka viņš ir kaut ko lietojis, tāpēc tiešā tekstā arī pajautāju, ko ir lietojis. Viņš atklāti pateica, ka pamēģinājis LSD, bet tas jau esot normāli, “lai radošums atvērtos”, ka visas rokzvaigznes kaut ko lieto. Lūdzos, lai viņš nelieto tādas vielas, ka tas nav labi, bet… Vai tad viņš mani klausīja? Viņš bija pieaudzis, pats “menedžēja” savu dzīvi…”

Māra mamma atminas, ka reiz pēc kāda cita “tusiņa” Māris pārradās mājās pilnīgi pretējā noskaņojumā – bija ļoti satraukts, nomākts, neko nestāstīja. Pēc dažām dienām, kad krāmējis mugursomu, mamma jautājusi, kurp dosies. Braukšot atpakaļ uz Latviju, jo Norvēģijā viņam nepatīkot, nekas nesaistot. Iešot dienēt Nacionālajos bruņotajos spēkos.

“Nodomāju: kāpēc ne? Lai brauc! Armija viņam, sportiskam puisim, varētu piestāvēt. Arī tētis dzīvoja Latvijā, tāpēc domāju, ka viss būs labi…”

Ai, man nevajag, es drīz aizceļošu

Tas bija 2018. gada maija vidus, kad Māris atgriezās Latvijā. Viņa brālis Jānis, kurš ir par viņu gadu un divus mēnešus vecāks, dzīvoja un strādāja Oslo, bet māsa Alise, kurai tolaik bija 18 gadu, bija tikko atgriezusies mājās no studiju apmaiņas programmas Austrālijā. Arī tētis Maigurs bija Latvijā.

“Kā vēlāk secinājām, pirmās dīvainības no Māra puses pamanīja māsa. Biju uzdāvinājusi abiem biļetes uz kāda repa mākslinieka koncertu Ogres estrādē maija beigās, par ko sākotnēji Māris bija ļoti priecīgs. Taču pie pašas ieejas estrādē viņš pēkšņi teicis, ka neies tur iekšā, jo tur esot ļoti slikta enerģija… Vēlāk viņš izdzēsās no “Facebook”, vairs pēkšņi neatbildēja uz maniem zvaniem, lai gan līdz tam mums bija ļoti ciešas attiecības un atklātas sarunas. Ar brāli un māsu viņš vēl mazliet komunicēja, sūdzoties, ka nekur neatrod sev vietu, bet pamazām arvien vairāk noslēdzās. Abiem bija sajūta, ka Mārim ir “vajāšanas mānija” – ka viņš kļuvis nedrošs, no kaut kā baidās. Vienlaikus viņš bija kļuvis pārdrošs – kāpa uz jumta, sēdēja un meditēja. Ja vien mēs tolaik būtu tik zinoši, kādi esam šodien,” saka Irēna Cepurīte, Mentālās veselības atbalsta biedrības “Ogle” līdzdibinātāja, uzsverot, ka viņas dēla uzvedībā bija “pilna buķete” ar “sarkanajiem karodziņiem”, kas vēstīja, ka jaunieti ātri vajag ņemt pie rokas un vest pie kāda ārsta.

“To mēs saprotam tikai tagad. Bet vai tolaik vispār varējām iedomāties, ka ar mūsu dzīvespriecīgo Māri, mūsu saulīti, varētu kas notikt?… Nu, nekad!”

Pašķetinot pēdējās sarunas ar Māri, arī viņa tētis atzina, ka neko ļaunu nenojauta, lai gan, kā vēlāk izrādījās, arī viņu sarunās bija “noplīvojis sarkanais karodziņš”.

“Vīrs strādāja Rīgā. Aizbraucot uz laukiem, viņš aizrādīja Mārim, kāpēc viņš dzīvo nekārtībā, kāpēc neko nenovāc, neko nesakārto. Viņš arī bija lūdzis Mārim, lai pabeidz sataisīt siltumnīcu, bet dēls neko nebija izdarījis. Uz tēta jautājumu, kāpēc viņš neko nedara, Māris atteicis: “Ai, man nevajag, es tāpat drīz aizceļošu…” Bet tētis tam nepievērsa uzmanību, zinot, ka Mārim patīk ceļot, turklāt viņš jau iepriekš bija ieminējies, ka viņam ir plāns aizceļot uz Igauniju, iespējams, arī uz Taizemi pie draudzenes.”

Irēna, tev jābūt stiprai

Pienāca 2018. gada 22. jūnijs. Irēnai sākās atvaļinājums, un viņa atgriezās mājās no Norvēģijas. “Ar Māri nebiju runājusi jau divas nedēļas, viņš neatbildēja uz maniem zvaniem. Vīrs ar viņu bija ticies un runājis vēl nedēļas nogalē, bet, kad es aizbraucu uz laukiem, Māra mājās nebija. Nevarēja arī saprast, cik sen nav bijis. Domājām, ka ir devies uz pilsētu vai pie kāda drauga. Kad viņš nepārradās mājās Līgo dienā, iedomājāmies, ka varbūt aizceļojis uz Igauniju. Vakarā, kad kopā ar vīru un Alisīti devāmies uz zaļumballi, manī pēkšņi bija tik nenormāls smagums, tik nenormāls tukšums… Tā bija nelāga priekšnojauta,” atminas Māra mamma.

Šo nelāgo priekšnojautu vēl vairāk pastiprināja fakts, kas atklājās nākamajā dienā, – kārtojot Māra istabu, mamma atrada dēla naudasmaku, visus dokumentus, un arī viņa longbords, bez kura Māris nekad nekur negāja, bija mājās…

“Tad es zvanīju policijai, sakot, ka jau vairākas dienas neizdodas sazināties ar Māri. Paši izstaigājām tuvējo apkārtni, iedomājoties, ka varbūt viņš aizgājis dzīvot mežā, jo bija nopircis telti un visu nepieciešamo dzīvošanai dabā. Ielikām informāciju arī “Facebook”, uz ko daudzi atsaucās, stāstot, ka ir redzēts Rīgā, Grīziņkalna rajonā. Tur izstaigājām visu apkārtni, pa visiem veikaliem, rādot Māra bildi un jautājot, vai varbūt kāds ir kaut ko manījis. Bez rezultātiem. Nekur mēs viņu neatradām.”

Pēc nedēļas, 2. jūlijā, Irēna kopā ar grupiņu no Neretas evaņģēliski luteriskās draudzes devās uz Latvijas kristīgo māmiņu nometni, kas togad notika Mazirbē un kas bija ieplānota vēl pirms Māra pazušanas.

“Es biju tāda, kāda biju, – ļoti nomākta, neko neēdu, nekur sev neradu mieru… Tad viena no nometnes māsām saņēma manas rokas, un mēs lūdzāmies: Dievs, dod kādu skaidrību, kas ir noticis ar Māri. Un tās pašas dienas vakarā, jau gatavojoties doties pie miera, viena no māmiņām ienāca pie manis un teica: “Irēna, tev jābūt stiprai… Māris ir atrasts. Viņš ir miris…” Viņš izdarīja pašnāvību. Pakārās…” Irēnas balss aizlūst kā vējš, kas sapinas zaros, un viņas acīs sariešas sāpju asaras.

Bet viņa nevairās par to runāt, sakot, ka, atkal atgriežoties to dienu atmiņās un atkal ejot tām cauri, viņa arvien piegludina savas brūces, arvien atzīst notikušo un pieņem, ka neko vairs nevar mainīt. “Tas brīdis, kad man pateica, ka Māris ir atrasts miris, bija visšausmīgākais manā dzīvē. Nekā briesmīgāka nekad nav bijis, un es ceru, ka arī nebūs.”

Vienīgā izeja – pašnāvība?

“Mēs nedrīkstam sevi vainot, domāt, kur esam kļūdījušies, ko izdarījuši nepareizi, ko nepamanījām. Mums ir jābūt kopā un jāatbalsta citam citu – tas bija mūsu ģimenes svarīgākais uzdevums pēc Māra aiziešanas. Un mēs arī mobilizējāmies un, cik vien iespējams, turējāmies kopā. Mēs taču viņu mīlējām, bijām devuši labāko, ko spējām, palīdzējām, kā varējām, viņš pats izvēlējās ceļus, ko iet. Un ar tā brīža zināšanām mēs, cilvēki bez izglītības psiholoģijā, neko nebūtu varējuši mainīt,” šodien sapratusi Māra mamma.

Bērēs bija vairāk nekā simt cilvēku, ne tikai Cepurīšu ģimenes plašais radu pulks, bet arī ļoti daudz jauniešu – Māra klasesbiedri, draugi no Latvijas un Norvēģijas.

“Mēs centāmies atvadas no Māra padarīt par tādu “tusiņu”, kāds viņam pašam būtu paticis, – skanēja reps, viņa mīļākās dziesmas. Un sarunās ar Māra draugiem atklājās, ka katram trešajam ir bijušas vai ir kādas mentāla rakstura problēmas. Tas bija šokējoši! Bet tolaik neviens par to nerunāja, un jaunieši nezināja, kur vērsties, pie kā meklēt palīdzību. Tāpēc, kad pēc 40 dienām atkal sanācām kopā Māra piemiņas pasākumā, mēs ar jauniešiem, viņa draugiem, runājām, ka par maz zinām viens par otru, ka par maz komunicējam savā starpā par būtisko, ka vajag satikties biežāk. Norunājām, ka sarīkosim radu un draugu saietu arī pēc gada, Māra dzimšanas dienā 12. jūlijā,” stāsta Māra mamma.

Šī ideja pamazām transformējās līdz sajūtai, ka, lai pievērstu sabiedrības uzmanību pašnāvības tēmai, ir jārīko festivāls, jāpieaicina speciālisti un jāsauc lietas īstajos vārdos. Jāuzklausa citam citu. Jārunā.

“Mēs varbūt nekad līdz galam nezināsim, kas notiek otram dvēselē, bet, esot blakus, varam dot vairāk, nekā domājam. Mēs visi esam ļoti dažādi – viens sāpēs nespēj pat parunāt, bet man uzreiz gribējās kliegt, stāstīt, kas noticis ar mūsu Māri, un kaut ko darīt, lai pasargātu citus jauniešus, kuri nonākuši dzīves grūtībās. Lai kādu, iespējams, izglābtu, lai citiem nesāpētu tā, kā mums sāp…” stāsta Irēna Cepurīte, atkal un atkal uzsverot, ka tolaik neviens pat nenojauta, ka tik jautram un foršam puisim varētu būt tik dziļas, apreibinošo vielu izraisītas mentālas problēmas.

“Bet mēs nedrīkstam viņam neko pārmest, viņu nosodīt, jo mēs pat nespējam iedomāties, kam viņš gāja cauri, kā viņš jutās, ja kā vienīgo izeju redzēja pašnāvību.”

Tā paša gada rudenī tika nodibināta Mentālās veselības atbalsta biedrība “Ogle”, lai vairotu sabiedrībā zināšanas un izpratni par pašnāvību un depresiju, lai pievērstu uzmanību mentālas veselības nozīmei.

Ja nav neviena, kas sasilda

Jau nākamā gada vasarā netālu no ģimenes mājām Viesītes novada Saukas dabas parka teritorijā ezera krastā notika pirmais mentālās veselības festivāls “Ogle”, kas vienkopus pulcēja Latvijas roka un hiphopa māksliniekus un aicināja runāt par garīgās veselības aktualitātēm, problēmām un pārmaiņu rosināšanu. 

Kāpēc “Ogle”? Tāpēc, ka oglīte pie oglītes rada liesmiņu, un pat divas oglītes ir jau pavards, kas silda. Viena oglīte nedeg – tā paliek melna un izdziest. Tāpat izdziest arī cilvēks, ja paliek viens, ja nav neviena, kas viņu sasilda.

Šo septiņu gadu laikā Mentālās veselības atbalsta biedrība “Ogle” sadarbībā ar Veselības ministriju, mentālās veselības atbalsta organizācijām un jomas ekspertiem ir rīkojusi ne vien festivālus, bet arī radījusi iespēju apmeklēt izzinošas lekcijas, klausīties atklātas diskusijas un iedvesmojošus pieredzes stāstus no cilvēkiem, kuri izgājuši cauri psihiskām grūtībām.

“Protams, mēs gribētu, ka “Ogle” būtu plašāk apmeklēta. Iespējams, daudzus atbaida nosaukums – mentālās veselības festivāls. Bet mūsu galvenais mērķis ir pašnāvību prevencija, bet vārds “pašnāvība” joprojām ir stigma. Mēs nerunājam caur puķēm, mēs saucam lietas īstajos vārdos un esam gandarīti, ka, gadiem ejot, sabiedrība pie tā pierod un kļūst pieņemošāka, jo – runāšana par pašnāvību neizraisa pašnāvību.

Irēna Cepurīte kopā ar savu ģimeni un domubiedriem nepagurstoši turpina darboties, meklējot arvien jaunas iespējas, kā uzrunāt sabiedrību, kā izglītot līdzcilvēkus mentālās veselības jomā. Un šogad sadarbībā ar Sabiedrības integrācijas fonda atbalstu top projekts, kas vērsts uz mentālās veselības atbalsta sistēmas uzlabošanu, īpaši koncentrējoties uz cilvēkiem, kuri zaudējuši tuviniekus pašnāvības dēļ, un brīvprātīgo atbalsta tīkla veidošanu (programma ”Līdzcilvēks”), piedāvājot iespēju saņemt emocionālu atbalstu no brīvprātīgajiem ar līdzīgu pieredzi.

Projekts paredz sadarbību ar Norvēģijas organizācijām (pieredzes apmaiņu Norvēģijā – vizīti pie citām NVO, lai apgūtu labās prakses piemērus, kā attīstīt atbalsta sistēmu Latvijā), sabiedrības izglītošanu un kopienu iesaisti (tie būs sarunu vakari “Tu neesi viens” – pasākumi, kuros speciālisti un cilvēki ar pieredzi dalīsies zināšanās un iedrošinās atvērtām sarunām par mentālo veselību), lai mazinātu stigmu, pievērstu sabiedrības un politikas veidotāju uzmanību problēmai un uzlabotu mentālās veselības resursu pieejamību.

“Tas ir tik svarīgi – būt vērīgiem un empātiskiem, pamanīt izmaiņas līdzās esošo cilvēku uzvedībā un pasniegt palīdzīgu roku,” saka Irēna Cepurīte un arī šovasar aicina uz festivālu “Ogle”, kas 11. un 12. jūlijā notiks Tallinas kvartālā Rīgā.

Varēja būt sliktāk

“Es varu tikai iedomāties, cik nenormāli grūti pēc brāļa aiziešanas ir Jancim un Alisītei. Iekšējais smagums, ko visi nesam, prasa ļoti daudz spēka. Bet viņi ir gudri un visu saprot, un es domāju, ka šī rūgtā pieredze ir padarījusi viņus vēl stiprākus. Viņi daudz par to runā ar saviem draugiem un, iespējams, ar sava brāļa piemēru kādu arī uzrunā, un attur no nepareiziem soļiem,” cerīgi saka trīs bērnu mamma.

“Māris bija mazliet pārgalvīgs, tomēr, lai kas arī notiktu, vienmēr optimisma pilns. Piemiņas pasākumā, kas bija 40 dienas pēc bērēm, kopīgi skatoties video, kur Māris brauc pa kalnu ar skeitbordu, nokrīt, nobrāž visu sānu līdz asinīm, pieceļas, turpina sevi filmēt un optimistiski saka: It could be worse… (“Varēja būt sliktāk” – tulk. no angļu val.), viņa brālim Jānim, kurš ir tetovētājs, radās ideja uztetovēt šo frāzi – brālim par piemiņu. Viņam bija līdzi tam nepieciešamais aprīkojums, un viņš piedāvāja šo frāzi uztetovēt visiem, kuri to vēlas. Mums ar Alisi šis Māri raksturojošais teiciens ir uz apakšdelma, Jānim uz plaukstas sāna pamatnes, tētim – tieši uz ribām, kur Mārim bija nobrāzums,” stāsta Irēna Cepurīte, piebilstot, ka šādu tetovējumu tajā dienā sev izvēlējās apmēram 20 Mārim tuvo cilvēku.

“Kad savā darbā sociālās aprūpes centrā Drammenē, Norvēģijā, eju pie pacientiem, viņi pamana manu tetovējumu un jautā, kādu vēsti tas nes. Un es esmu savā ziņā priecīga par iespēju atkal par to runāt – tā es ar sevi “strādāju”,” stāsta Irēna Cepurīte. Viņa neslēpj, ka pēc notikušā bijuši periodi, ko var saukt par depresīviem, – nāca raudiens, neko negribējās. Viņa gāja pie ārstiem, dzēra zāles. Uz brīdi tas arī palīdzēja, bet tad viņa aizdomājās, ka viņai taču vēl ir Jancis un Alisīte, ka viņu dēļ ir jācīnās, jāķepurojas un jāiet uz priekšu.

“Meklēju citas alternatīvas – tiku uz apzinātās elpošanas nometni, kur iemācījos atbrīvot emocijas, tās izelpojot, un tādējādi iegūt jaunu spēku dzīvei. Tagad to praktizēju. Prieku rodu dažādās fiziskās aktivitātēs – kopā ar draudzenēm ziemā peldam, slēpojam, ejam pārgājienos. Man palīdz arī lūgšanas. Ir jāmeklē prieks un jādzīvo ar mīlestību! Neapskaužot, neaprunājot, nevienam nevēlot ļaunu. Ir svarīgi “negruzīties” par to, ko nevar mainīt, un pozitīvi noskaņoties uz to, ko ir iespējams mainīt. Un savu domāšanu ir iespējams mainīt – redzēt glāzi pa pusei pilnu, nevis pustukšu kā pesimists. Jā, es esmu optimiste – man glāze ir pa pusei pilna!” Irēna pirmoreiz mūsu sarunas laikā pasmaida.

Protams, sāpes par dēla aiziešanu nekad nepāries, bet viņa gribētu ticēt, ka dēla dzīve nav bijusi veltīga. Jo pēc viņa aiziešanas dzima festivāls, kura mērķis ir pasargāt citus. Un šī apziņa, ka, palīdzot citiem cilvēkiem, viņa dara svētīgu un ļoti noderīgu darbu, pašai dod ne tikai atspērienu turpināt dzīvot, bet arī spēku šīs sāpes izturēt.

“Ogles” mērķis

Samazināt pašnāvību riska izplatību Latvijas populācijas vidū par 25 % līdz 2030. gadam un novērst mentālās veselības problēmu parādīšanos, izglītojot sabiedrību par to lielo nozīmi.

Atbalsta programma “Līdzcilvēks”

“Līdzcilvēks” ir jauna atbalsta programma, kas sniegs palīdzību cilvēkiem, kuri zaudējuši tuviniekus pašnāvības dēļ, piedāvājot iespēju saņemt emocionālu atbalstu no brīvprātīgajiem ar līdzīgu pieredzi.

Kā programma darbosies?

• Brīvprātīgie – tie būs cilvēki, kuri paši piedzīvojuši tuvinieka zaudējumu pašnāvības dēļ, bet ir izgājuši sērošanas procesu un ir emocionāli stabili, lai sniegtu atbalstu citiem.

• Apmācības – pirms uzsākt darbu, brīvprātīgie izies apmācību programmu kopā ar terapeitiem un sociālajiem darbiniekiem.

• Atbalsta sistēma – katrs brīvprātīgais tiksies ar “palikušo” (cilvēku, kurš nesen zaudējis tuvinieku) vienu reizi mēnesī 45–75 minūšu garumā, nodrošinot emocionālu atbalstu un sapratni.

• Ilgtermiņa attīstība – pēc projekta noslēguma jaunās brīvprātīgo grupas tiks apmācītas regulāri, nodrošinot nepārtrauktu atbalstu mērķa grupai.

* Vairāk informācijas “Ogles” mājaslapā: www.ogle.lv.

Māris bija ļoti pozitīvs

Jānis Cepurītis, Māra vecākais brālis, kopš 2013. gada dzīvo Oslo, Norvēģijā, strādā par tetovētāju, glezno un veido juvelierizstrādājumus:

“Mēs neviens nenojautām, ka Māris jūtas tik slikti. Jā, viņam bija divdesmitgadnieka “standarta problēmas” – viņš meklēja savu vietu dzīvē, neviens darbs, ko darīja, viņam nepatika. Viņam bija arī attiecību problēmas, bet vispār viņš vienmēr bija pozitīvs, skaļš, pat mazliet bravurīgs. Mēs tiešām nemanījām, ka viņā iekšā notiek kas tāds… Tas mums visiem bija šoks, absolūti negaidīts.

Nedaudz paradoksāli, bet tikt pāri sērām par brāļa nāvi man visvairāk palīdzēja tieši tas, ka visa ģimene uzsākām organizēt mūzikas un mentālās veselības festivālu “Ogle”, aicinot cilvēkus runāt par garīgās veselības aktualitātēm un problēmām. Ap mums izveidojās burtiski vesels tīkls, mums pievienojās daudz cilvēku ar līdzīgām sāpēm, un tas šo negatīvo enerģiju zināmā veidā slāpēja. Nebija arī laika ļauties supersliktām sajūtām, jo bija jārisina dažādi ar festivāla organizēšanu saistīti jautājumi.

Esmu gadu un divus mēnešus vecāks par Māri, un šī mazā gadu starpība mūsos vienmēr radīja zināmu sacensību. Mēs uzaugām kopā laukos, ģimenē nebija daudz naudas, tāpēc, kad abi sagribējām riteņus – es sapņoju par BMX, Māris gribēja kalnu divriteni –, vecāki mums palīdzēja atrast iespēju, kur kaut ko nopelnīt. Strādājām graudu noliktavā, kur putekļi bija tik biezi, ka reāli divu metru attālumā viens otru neredzējām. Darba apstākļi bija diezgan traki, tur ilgāk par divām minūtēm nevarēja izturēt, bija jāskrien ārā klepojot. Saimnieks arī nesamaksāja tik, cik bija solījis, bet riteņiem mēs nopelnījām. Un tā ir visskaistākā atmiņa kopā ar brāli – kā mēs abi kopā braucam pa ciematu ar saviem jaunajiem riteņiem. Tas bija ļoti foršs mirklis.

Bet par savu mentālo veselību esmu diezgan drošs. Man savā ziņā ir ļoti paveicies, jo man nekad nav bijis nekādu negatīvu domu, ne trauksmes, ne depresijas. Es vienmēr esmu bijis ļoti apmierināts ar dzīvi. Varbūt vienīgi agrīnā tīņu vecumā bija kādas bēdīgākas dienas, bet tad es vēlāk apguvu meditāciju un pusgadu meditēju katru dienu pa pusstundai. Domāju, ka tas mani nolika uz droša turpmākā ceļa, jo nekad pēc tam neesmu šaubījies par savu mentālo veselību.

Jā, šī tēma mūsu ģimeni ir skārusi ļoti personīgi, bet man dažkārt pat šķiet, ka īsti nesaprotu tos cilvēkus, kuri iet cauri šīm smagajām problēmām, jo pats neko tādu neesmu piedzīvojis.

Brālis dzīvoja piedzīvojumiem bagātu dzīvi

Alise Cepurīte, Māra māsa, dzīvo Vācijā, kur pilna laika apmācībās studē vācu valodu, strādā par tulku Norvēģijā un vada “Ogles” projektus:

“Galvenais, kas man palīdzēja pārdzīvot brāļa nāvi, bija tieši “Ogles” izveidošana un mešanās darbos, lai “aizmirstos”. Protams, palīdzēja arī tuvinieku un draugu atbalsts, bet laikam tomēr esmu cilvēks, kam ir vieglāk sevi noslogot ar darbiem, nevis sēdēt un runāties.

Tikai pēc kāda laika sapratu, ka patiesībā sēras nekur nepazūd un izlikšanās, ka to nav, nepalīdz. Tāpēc pieņēmu lēmumu uzsākt terapiju un tikai pēc vairāku terapeitu nomaiņas atradu savu īsto, ko apmeklēju jau gandrīz trīs gadus. Darbs ar sevi, runāšana un refleksija palīdz sēras mazināt. Pilnībā tās nepazudīs nekad, jo ilgas pēc tik tuva cilvēka neizgaist, lai arī cik gadu paiet…

Bet šobrīd sēras nav visu nomācošas. Šodien es spēju gremdēties atmiņās par brāli, paliekot pozitīva. Bieži atceros brāli jau uz pozitīvākas nots, tomēr reizēm sanāk arī paraudāt, bet tā ir daļa no zaudējuma.

Manī vēl joprojām ir miksētas emocijas. Tās ir arī milzīgas skumjas, ka nepamanījām to, cik ļoti slikti viņam tajā brīdī bija. Skumjas, ka kopā nepiedzīvosim daudzus svarīgus dzīves momentus. Brālis vienmēr teica, ka gribēs iepazīties ar manu nākotnes vīru un izvērtēt, vai viņš man ir “gana labs”. Tāpat zinu, ka brālis būtu bijis vislabākais tētis un onkulis.

Šai emociju mikslī ir arī mazliet dusmu, ka šim procesam, kas bija emocionāli ļoti traumatizējošs, man bija jāiet cauri 18 gadu vecumā. Tas ir atstājis manī dziļas, dziļas rētas, un kopš tā brīža mana dzīve pilnībā mainījās. Es mainīju studiju virzienu – gribēju studēt arhitektūru, bet bija pārāk grūti koncentrēties mācībām. Pāris gadus pastrādāju dažādus darbus, paralēli darbojos “Oglē”. Bet, pateicoties “Ogles” izveidei, ieguvu daudz jaunu iespēju, izstudēju starptautisko menedžmentu un iepazinu tik brīnišķīgus cilvēkus, kurus bez šīs traģēdijas un dzīves trajektorijas maiņas noteikti nebūtu satikusi.

Lai arī cik ļoti gribētos, lai brālis būtu izvēlējies palikt, viss notikušais motivē palīdzēt citiem, jo brālis vienmēr palīdzēja tiem, kuriem to vajadzēja. Tad nu cenšos ikdienā no tā iedvesmoties.

Atmiņu par brāli ir daudz, un tās ir ļoti raibas, jo brālis vienmēr mācēja atrast jaunus veidus, kā izaicināt vai likt uztraukties, tā teikt, dzīvoja piedzīvojumiem bagātu dzīvi. Man bieži likās, ka viņš mani “abižo”, tikai vēlāk sapratu, ka viņš par mani rūpējās un ļoti daudz man iemācīja. Vienmēr izaicināja izmēģināt jaunas lietas, bija lielākais manu konditorejas prasmju fans – tas iedrošināja mēģināt, mācīties, darīt. Viņš man mācīja, cik ļoti svarīgi ir būt jaukai un saprotošai pret citiem. Un man īpaši spilgti atmiņā palicis kāds izbrauciens ar mašīnu – skan “veca” mūzika, un mēs kopā sapņojam par to, ko nākotnē gribētu darīt…