4 bērnu māmiņa dalās pieredzē, kā radusi spēku aizbēgt no vīra alkoholiķa: "Atkarīgie nemainās"
"Toreiz paņēmu četrus bērnus, katram pa maisiņam drēbju, un aizgājām no finansiāli labiem apstākļiem uz briesmīgu dzīvokli, kur nebija nekā," savas dzīves grūtāko lēmumu atceras četru bērnu māte. Viņa dalās savā pieredzē, cerot, ka šis stāsts palīdzēs citām saprast, ka ir situācijas, kur vienkārši ir jābūt stiprai un jārīkojas, lai pasargātu savus bērnus un sevi.
Māmiņa dalās savā stāstā sociālajā vidē un atgādina: nav mūsu spēkos mainīt kādu, kurš pats nevēlas mainīties. Un ka vienīgais, kas jādara - vajag pasargāt sevi un bērnus, tikt vaļā no šīs līdzatkarības. Sākums bijis tiešām smags, bet arī bezcerīgākajos brīžos viņa zinājusi, ka tur, augšā, kaut kas saslēgsies un risinājums atradīsies. "Mīļās māmiņas, atkarīgie nemainīsies. Ja esi līdzatkarīga, paņem bērnus pie rokas un bēdz," viņa iedrošina citas.
Lūk, viņas pieredzes stāsts:
"Ilgi domāju rakstīt vai nerakstīt. Arī īsti laika nebija. Saņēmos, īsi nebūs, bet varbūt mans stāsts līdz kādai māmiņai aizies. Pēdējā laikā lasu daudz ierakstus par to - vai vīrieti var mainīt, vai var palīdzēt atkarīgajam, par necieņu utt.
Es esmu tā mamma, kas kādu laiku atpakaļ dalījās ar savu pieredzi, kā aiziet (aizbēgt)no alkoholiķa. Toreiz paņēmu četrus bērnus, katram pa maisiņam drēbju, un aizgājām no finansiāli labiem dzīves apstākļiem uz briesmīgu dzīvokli, kur nebija nekā. Lai arī sākums likās šausmīgs, grūts, bet nekas neiespējams. Un šobrīd mums ir viss dzīvei nepieciešamais.
Kā pagāja šis gads - kā pa viļņiem. Labāk, sliktāk, atkal labāk. Bet pāri visam mums ir miers, bērni pa šo gadu ir ļoti auguši, palikuši mierīgi un atvērušies, kļuvuši ļoti patstāvīgi. Pa šo gadu gandrīz palikām bez dzīves vietas, jo sakrita dažādi apstākļi, ka biju iekavējusi maksājumus, bet atkal augstāki spēki stāvēja klāt, un izlīdu kā caur adatas aci.
Arī šobrīd smags periods, kad jāsaņem sevi rokās, jāpieslēdz smadzenes, lai nomaksātu visu, samaksātu nometnes un sataisītu auto, jo tā ir ikdienas nepieciešamība. Bet es zinu, tur, augšā, noteikti kaut kas saslēgsies, un atradīsies risinājums.
Kāpēc es šo rakstu?
Tāpēc, ka nav mūsu spēkos mainīt cilvēku, kurš pats negrib mainīties. Kurš nesaprot, ka Dievs viņam ir devis ģimeni, bērnus, bet cilvēks izvēlas atkarības. Ir drausmīgi būt līdzatkarīgam, bet to tu saproti tikai tad, kad esi atbrīvojies no līdzatkarības.
Tagad atskatos uz šo gadu uz šo mieru un nesaprotu, kur bija manas smadzenes un spēks tik ilgi dzīvot tādu dzīvi. Reāli esot blakus atkarīgam cilvēkam - ir gremdēt sevi, savus bērnus. Manā situācijā arī mūsu aiziešana cilvēkam nedeva neko, viņš turpina dzert un nedomā pat atmest. Nu jau gadu viņam ir iemesls dzeršanai - sieva viņam atņēma visu, viņš ir vientuļš, kaut gan agrāk nebija vientuļš, bet tāpat dzēra, un vienmēr bija kāds iemesls. Skatījums ar bērnu acīm par tad un tagad - viņi negrib ne tikai tur atgriezties, bet viņi nav ne reizi bijuši ciemoties, lai cik tas arī skumīgi nebūtu.
Tēvs vairs neatbalsta bērnus viņu ārpusskolas izglītībā, vairs nebrauc uz sacensībām un koncertiem - un visam ir atbilde, jums ir mamma, lai arī par visu domā. Viņš zina, ka dēlam šis ir ļoti svarīgs gads, lai viņš varētu savu karjeru turpināt jau ārpus LV robežām. Bet sajūta tāda, ka viņš gaida, kad es izgāzīšos un nespēšu iedot vajadzīgo, un tad man nebūs variantu, būs jālūdz viņam. Tā tas nebūs. Kad dēls divreiz palūdza tēvam finansiālu atbalstu, lai tiktu uz sacensībām ārpus LV, tēvam atbilde bija - aizskrēji līdzi mātei, lai viņa arī domā un dod. Tā ir viņa absurda domāšana, ka tādā veidā varētu atgūt dēlu atpakaļ, jo tika pateikts, ja būtu palicis te, tad visu tev segtu.
Kad vēl dzīvojām tur, bērni, jau ieraugot, ka tēvs atver pirmo alus pudeli vai viskiju, bija stresa pilni, jo zināja, ka tēvs atkal nāks un meklēs ar visiem kašķi.
Kad sākām dzīvot atsevišķi, bērni teica, ka ir neierasti mierīgi, klusi, un nav jābaidās, nav strīdu, nav baiļu. Un brīžiem es domāju, ka es to ātrāk varēju izdarīt, bet arī bija cerība, ka mainīsies, būs labi, tad simts iemesli, kāpēc nevaru aiziet, netikšu galā, nav kur iet, un atkal cerība, ka viņš mainīsies.
Līdz sapratu, ka morālais mobings kādā dienā pārvērtīsies fiziskā, un sapratu, ka viss ir tik tālu, ka sāc apdomāt, kā vieglāk aiziet no dzīves. Un tā jau ir bedre, kur tu noved sevi, esot līdzatkarīgai. Nav viegli vienai cīnīties, domāt par visu, bet tas vieglāk nekā dzīvot tādu dzīvi.
Nē, mīļās māmiņas, nemainīsies atkarīgie. Varbūt uz gadu, bet pēc atkal viss pamazām atgriezīsies, un dubultā. Jūs varat būt egoistes un ciest pašas, bet neļaujiet ciest bērniem. Ja jums ir šaubas, ka netiksiet galā, ka jums nav kur iet, ziniet, ka tur, augšā, ir augstāki spēki, kas īstajā brīdī jums palīdzēs. Atkarība ir slikta lieta, bet līdzatkarība ir drausmīga. Un tādas dzīves visvairāk cieš bērni. Mēs nevaram mainīt pasauli, mēs varam mainīt paši sevi. Uz kuru pusi, tas jau no mums ir atkarīgs.
Ja esi līdzatkarīga, paņem bērnus pie rokas un bēdz."
