"Klau, ko darīsim, ja sāksies karš?" Psihoterapeites padoms, ja ģimenē ir atšķirīgi viedokļi par X stundu

Konsultē Inese Elsiņa, PhD – klīniskā un veselības psiholoģe, kognitīvi biheiviorālā psihoterapeite, emocijās fokusētās terapijas psihoterapeite

Sarunas uzsākšana

“Klau, ko mēs darīsim, ja sāksies karš?” noteikti nav jautājums, ko kopā ar pankūkām celt brokastu galdā svētdienas rītā vai noņurdēt tieši pirms iemigšanas. Neatkarīgi no abu partneru redzējuma par situācijas nopietnību un vēlamo scenāriju šādai sarunai ir īstā vieta un īstais laiks. Lai vispār sāktu ar otro pusīti apspriest gatavību un rīcības plānu X stundai, vispirms ir jāatrod brīdis, kad abi partneri ir atbrīvoti un tos neiztraucēs bērni vai cita ikdienas kņada. Kad un kur – tas jau ir atkarīgs no katra pāra paradumiem un savstarpējām attiecībām.

Vēl ir svarīgi partneri par šo sarunu brīdināt, lai abas puses ir morāli sagatavojušās. Vēlams tematu pieteikt maigi, piemēram, sakot: “Esmu ilgāku laiku domājusi par to, ko mēs darītu, ja sāktos karš, tāpēc es gribu tev izstāstīt savu viedokli un dzirdēt arī tavu. Kad mēs varētu par to aprunāties?” Šis ievirzīs partneri aptuvenajā sarunas fokusā, taču neliks uzreiz nonākt pie vienīgās pareizās atbildes.

Iepazīt otra taisnību

Kad tiek aizskarta tik dziļa, sāpīga un arī eksistenciāla tēma, ir tikai dabiski, ka par to ir grūti runāt pragmatiski un bez emocijām. Katram šķiet, ka viņa iekšējā taisnība ir galvenā un pareizā, un saruna var ātri kļūt par personīgu apvainojumu pilnu diskusiju – kam vairāk argumentu, kurš seko kādai informācijas plūsmai, kurš satraucas par niekiem, kurš situāciju neuztver pietiekami nopietni. Šāda konflikta eskalācija nepalīdz ne otra pārliecināšanai, ne risinājuma atrašanai.

Gatavojoties sarunai, abiem partneriem ir emocionāli jānomierinās un jāapzinās, ka neviens nevar aprēķināt ideālo variantu, kā rīkoties X stundā. Abi partneri ir satraukušies un apjukuši par šo situāciju pat tad, ja ārēji tā nešķiet. Nav nekādas garantijas, ka viens scenārijs ir labāks par otru. Šāda apziņa jau sniedz papildu sazemētību un apziņu, ka abi divi partneri tomēr atrodas tajā pašā laivā.

Iesākot sarunu par to, kā rīkoties X stundas gadījumā, ir svarīgi, lai abi no pāra ieņem mierīgu un līdzsvarotu pozīciju un atceras, ka otra cilvēka taisnība nav nepareiza, tā ir tikai citādāka. Konstruktīvākam sarunas iesākumam vēlams, lai katrs no pāra bez pārtraukšanas izklāsta savu situācijas redzējumu, tikai tad otrs pretī izstāsta savu viedokli. Tādējādi pāris labāk varēs izprast otra partnera domu gājienu un iepazīt otra taisnību un izmantotos informācijas avotus.

Ar viedokļu izklāstīšanu vien itin bieži nepietiek. Iespējams, otras pusītes redzējums ir tik šokējošs, ka to grūti pieņemt bez saasinātām emocijām. Šādā gadījumā var lieti noderēt abu variantu apdomāšana katram savā nodabā. Katrs no pāra var paņemt lapu, to sadalīt četrās daļās un uzrakstīt plusus un mīnusus katram variantam, ņemot vērā gan dažādus praktiskos, gan emocionālos aspektus. Piemēram, ja pāra diskusija ir par to, vai X stundas gadījumā palikt Latvijā vai meklēt patvērumu citur, jāņem vērā ne tikai praktiskie jautājumi par mājokļa pārdošanu un visas iedzīves pārnešanu uz citu valsti, bet arī emocionālā dilemma par to, ko vispār katram nozīmēs māju un radinieku atstāšana. Tie ir ne mazāk svarīgi jautājumi, turklāt visbiežāk tieši tie var eskalēt strīdu nākamajā līmenī, ja partnerim šķiet, ka viņa emocijas netiek uztvertas pietiekami nopietni.

Ja abiem partneriem ir radikāli atšķirīgi viedokļi, viņi ir kā divi āži uz šaura tilta, kas nevar tikt viens otram garām. Ja viens uzvarēs un tiks realizēts tieši tas scenārijs, otrs kritīs no tilta, jutīsies sāpināts un pievilts. Pat ja viens partneris sitīs dūri uz galda un teiks, ka abi kā ģimene darīs tikai šādi un nekā citādi, tas otra cilvēka prieku par šo scenāriju nekādi nepalielinās. Lai nonāktu pie kopsaucēja, ir nepieciešama sadarbība – jā, arī berze un pielāgošanās. Pārim jāuzdod jautājums: vai abi partneri ir konkurenti savos viedokļos vai tomēr komanda, kas meklē labāko scenāriju visai ģimenei? Komanda, visticamāk, paņemtu pa daļiņai no abiem piedāvātajiem risinājumiem tā, lai abas iesaistītās puses būtu puslīdz apmierinātas ar rezultātu.

Vai strīdu iepauzēt?

Ja saruna tomēr ir eskalējusies līdz emocionālam strīdam, šo sarunu var iepauzēt. Gluži kā filmās rāda – tagad mēs par šo nerunāsim, atgriezīsimies savās ikdienas lietās un tad vēlāk, kad abi būsim gatavi, atkal ķersimies pie diskusijas. Tomēr ir svarīgi, lai šī pauze ir apzināta. Nav jau nekādas jēgas paslaucīt visu šo tematu zem paklājiņa, pēc nedēļas atkal piesēsties pie galda un sākt strīdu no gala. Pauzes ietvaros katram no pāra nepieciešams reflektēt, emocionāli nomierināties un arī iepazīties ar partnera sagatavoto plusu un mīnusu konspektu, ja tāds ir sagatavots. Jāsaprot, kā katrs aspekts liek justies, kā scenārija punktus varētu pielāgot, lai tie  radītu abām pusēm pieejamu vidusceļu.

Taču jāņem vērā, ka arī tik nopietnām sarunām kā kara iespējamība nevajadzētu būt trauksmes un pāra strīdu pilnām. Strīda iepauzēšana dod katram partnerim arī iespēju saprast, kas novedis līdz strīda eskalācijai. Nereti šāda emocionāla konflikta eskalācija izgaismo citas pāra attiecību problēmas, kas, iespējams, ir ilgi gruzdējušas partnera prātā un tad sagaidījušas emocionāli sakāpinātu diskusiju, lai nāktu gaismā. Šāda refleksija var palīdzēt saprast, ka primāri jārisina pašu attiecību jautājums un attieksme vienam pret otru, nevis X stundas kritiskās izvēles.

Spēt pateikt – man ir bail!

Neatkarīgi no diskusijas gaitas partneriem ir svarīgi būt saskaņā ar savām emocijām un bailēm. Ir tikai loģiski, ka runāšana vai pat tikai domāšana par ārkārtas situāciju raisa bailes, tāpēc par tām arī jāstāsta savam partnerim. Jāizstāsta viss, kas uz sirds. Ka naktīs grūti aizmigt, jo pa prātu šaudās domas par vēl vienu 2022. gada 24. februāri, ka gribas sirdsmieram iegādāties radioaparātu, ka bailes neļauj domāt racionāli – atklātība pret otru partneri par savām emocijām tikai palīdzēs. Otra partnera uzdevums savukārt ir šīs emocijas uzklausīt, pat ja šķiet, ka partneris visu pārspīlē un kara situācija vēl nav tik nopietna, lai būtu jākravā koferi un 72 stundu soma. Nav svarīgi, kāda ir realitāte, bet gan jādomā, kā partneris jūtas par to un kā abi viens otram var palīdzēt.

Uzklausīšana ir nepieciešama arī pretējā situācijā – ja viens no partneriem ir pavisam mierīgs un uzskata, ka satraukumam vēl nav pamata. Mierīgais partneris var izskaidrot, kādos novērojumos vai ziņās balsta savu viedokli un kas būs tie signāli pasaules politikā vai kara notikumos, kad arī viņš sāks satraukties. Šāda pieeja sniedz arī papildu drošības sajūtu un pārliecību satrauktajam partnerim, ka viņš ir sadzirdēts. Un, pat ja satraukumam vēl nav pamata, vismaz ir skaidri noteikts signāls, pēc kura satrauktais partneris atkal varēs ar šo diskusiju un problēmu vērsties pie otra partnera un risināt jau nopietnākā gaismā.

Partnera uzklausīšana ir svarīgs faktors, ko ņemt vērā visdažādākajās diskusijās, arī tad, ja runa nemaz nav par karu. Bieži ir situācijas, ka pāris jau atnācis pie psihoterapeita, lai risinātu samilzušās problēmas, un tad sesijas laikā saka viens otram: “Es nezināju, ka tava sāpe ir tik nopietna.” Kad runa ir par sāpīgiem jautājumiem, ir sevišķi svarīgi otra pārdzīvojumus un emocijas uztvert nopietni un sadzirdēt, lai pastiprinātu sapratni un izvairītos no problēmām pāra attiecībās arī nākotnes griezumā.

Izslēgt ikdienas trauksmi

Lai gan karš notiek aiz valsts robežām, emocionāli tam ir viegli ielauzties katra ikdienā un prātā. Neraugoties uz sarunas iznākumu, pārim nepieciešamas aktivitātes, kas mazina negatīvās informācijas apjomu un ļauj atslēgties. Protams, katram ir savi ierastie hobiji un laika pavadīšanas veidi, kas aizpilda smadzeņu “ētera laiku”, taču, ja kara šausmas vēl aizvien ir kā fona troksnis katrai ikdienas darbībai, var palīdzēt arī ikdienišķo paradumu pārskatīšana. Ja pierasts, ka vakariņu laikā televizorā skan ziņu pārraide, iespējams, tās vietā var ieslēgt mūziku. Tā kā aktivitātes svaigā gaisā arī palīdz emocionālajai veselībai, pāri var doties regulārās kopīgās pastaigās. Ja piemājas parki jau apnikuši, var prātu nodarbināt, atrodot jaunu izaicinājumu svaigā gaisā, piemēram, apciemot visas tuvākās ielas, kuru nosaukums sākas ar konkrētu burtu. Šķietami bērnišķīgā aktivitāte liek pieslēgties cita veida maņām un atvieglo no informatīvās pārpūles.

Diemžēl bieži vien pāra iekšējā saskaņa X stundas jautājumā un papildu aktivitātes neatrisina ārējos trauksmi izraisošos faktorus. Draugu vai radu, kam aktuālākā tēma ir kara iespējamība, apciemošana var rezultēties trauksmē un nepatīkamās emocijās. Ja satikšanās reizēs jūtams, ka saruna tā vien virzās uz kara tēmām, svarīgi tajās neiesaistīties. Sākumā ir vērts palūgt: “Varam šodien par šo tēmu nerunāt?” Bet, ja tas nepalīdz, ieteicams nomainīt sarunas vidi. Piemēram, ja ciemos ir ieslēgts televizors, kur atkal fonā rāda Ukrainā notiekošo, var ierosināt iziet ārā – iedzert kafiju ārpus mājas vai pastaigāties. Fona trokšņa maiņa vien jau uzreiz palīdzēs domas virzīt citur.

Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par "Bez strīdiem par X stundu" saturu atbild SIA Izdevniecība Rīgas Viļņi.