Noskriet 100 kilometru dienā ir bauda. Ilzes un Daiņa Limanānu ģimenes stāsts

Skriet mudina greizsirdība

Kad viņi iepazinās, skriešana bija tikai Daiņa aizraušanās. Viņam pamatskolā padevies skriet krosus, tāpēc šis sporta veids iepaticies. “Mācoties un vēlāk, kad pārcēlos uz Rīgu, skriešana man palīdzēja uzturēt sevi formā. Protams, patika arī piedalīties sacensībās. Sportiskais azarts ir vajadzīgs,” saka Dainis.

Noklausījusies vīra teikto, Ilze pasmaida un atzīst, ka ar viņu gan viss neesot bijis tik vienkārši, – viņa skriešanai pievērsusies tāpēc, ka bijusi greizsirdīga. “Jau mūsu iepazīšanās laikā, kad vēl nebijām precējušies, Dainis ļoti aktīvi skrēja. Pat manā dzimšanas dienā brauca uz ārzemēm skriet maratonu!” Sieviete nesaprata, kas skriešanā ir tik ļoti interesants. Dainis gan centies arī Ilzi tajā ievilināt, viņa pamēģinājusi, bet īsti neesot sanācis, tāpēc viņai nepatika.

Gāja laiks, Dainis skrēja, bet viņa atbalstīja vīru kā līdzjutēja. “Kādās sacensībās, kad Dainis finišēja, visas komandas meitenes, krita viņam ap kaklu un slavēja, kāds viņš malacis. Es, mālā stāvot, redzēju, cik viņi visi kopā bija priecīgi, kādas emocijas tur valdīja. Tieši tajā mirklī nodomāju – nē, nē, nē, man šis neder, es arī gribu būt tur – ar Daini! Es arī gribu šīs emocijas,” Ilze atminas 13 gadu senus notikumus. Vēlāk abi pārrunājuši Ilzes vēlmi skriet, Dainis viņu pieteicis pirmajām sacensībām. Distanci Ilze veikusi ļoti labi un ieguvusi trešo vietu. Tā bijusi laba motivācija nepamest skriešanu un sākt trenēties pirmajam pusmaratonam, pēc tam arī pirmajam maratonam un tad jau ultramaratonam – garajam taku skrējienam.

Tik romantiski!

“Skriešanā mēģinu saskatīt romantiku, un visu šo gadu laikā man tas ir izdevies,” smaidot saka Ilze. Savu pirmo maratonu viņa skrēja Parīzē – mīlestības pilsētā. Sievas pirmajos skrējienos – maratonā un ultramaratonā – Dainis trasē devās kopā ar Ilzi un visu laiku bija viņai līdzās. “Skriet tik lēnā tempā, kā to darīju es, viņam noteikti bija ļoti grūti, jo strādā citas muskuļu grupas, nekā ir trenētas. Man ļoti patīk, ka vīrs mani vienmēr atbalsta, un trasē blakus viņam es jūtos tik droši! Dainim nācās izturēt arī manus niķus, nolikt malā savu grūtumu un palīdzēt man. Tāda ziedošanās no viņa puses… Tik romantiski!” Ilze šķelmīgi pasmaida un turpina: “Bet es jau zinu, ka vīram bija savtīgs mērķis – ievilkt mani vēl dziļāk skriešanā.” Dainis sievas sacīto papildina: “Ne jau tikai Ilzei bija labumi. Man nebija stundām jāsatraucas par to, kā sievai veicas, jo es viņai biju blakus. Un tas nav mazsvarīgi. Lai arī ir ierīces, kas seko līdzi, kur skrējējs atrodas, bet tās mēdz atvienoties, ja izlādējas baterijas. Un tad galvā raisās visādas domas par to, kas var notikt tumsā, kalnos…”  

Reiz Limanāniem bijusi ļoti satraucoša pieredze. Skrējuši ultramaratonu Korfu salā. Dainis jau finišējis un gaidījis Ilzi, bet 80. kilometrā viņa kartē vairs nebija redzama. Dainis ļoti satraucies. “Bet es nezinu, ka manai ierīcei ir izlādējušas baterijas, un mierīgi turpinu maršrutu. Ieskrienu finišā, bet Dainis mani nesagaida, kā tas mums ierasts. Domāju – kāpēc tā? Tās mums abiem bija ļoti emocionālas sacensības,” piedzīvoto atminas Ilze.

Neesam pārcilvēki

Ilzes pievēršanās skriešanai pārim pavēra jaunas iespējas dzīvē. Piemēram, Dainis nav sevišķi gribējis ceļot, bet, kad Ilze pajautājusi, vai viņi var braukt uz Parīzi, ja tur skries maratonu, vīrs atbildējis – jā, protams! Tagad vismaz divas reizes gadā abi dodas skriet uz ārzemēm – dažreiz brauc abi kopā, citreiz Ilze dodas meiteņu kompānija vai Dainis ar puišiem. Kopīgos galamērķus gan viņi cenšas izvēlēties tā, lai katru reizi skrietu citā vietā. ”Mums ļoti patīk Parīzes maratons, tāpēc tur esam atgriezušies vairākas reizes. Ilzei pagājušajā gadā bija iespēja skriet amatieru skrējienā Parīzes olimpisko spēļu ietvaros. Tā bija unikāla pieredze un liela veiksme,” pastāsta Dainis.

Ikdienā pāris kopā netrenējas, jo katram ir cits skriešanas temps. Toties katru sestdienu viņi brauc uz Siguldu. “Man ļoti patīk ceļš uz un no Siguldas, jo tad mēs varam aprunāties, kas pa nedēļu ir noticis, ko esam sadarījuši un kas jādara. Citreiz mēdzam arī kopā paklusēt. Dažreiz mums pievienojas dēls Gustavs,” saka Ilze. Pagājušajā nedēļā gan viņa esot aizdomājusies, ka piecas stundas, kas paiet ceļā un treniņā, esot ļoti daudz, bet šis laiks ir aizpildīts kvalitatīvi, tāpēc vērtīgs. “Protams, mēs neesmu pārcilvēki. Tāpat mīlam ielīst dīvānā, ierušināties plediņā un skatīties filmas un seriālus. Bet pēc treniņa jūtamies nopelnījuši šo laiku dīvānā un atpūšamies bez sirdsapziņas pārmetumiem,” savus ieradumus atklāj Ilze. Tomēr ļoti bieži abi no treniņa atgriežas enerģijas pilni un var aktīvi rosīties, darot mājas darbus.

Ir jādara. Aizbildinājumu nav

Cilvēki mūsdienās izvairās no fiziskām aktivitātēm, atrunājoties ar aizņemtību. Limanāni šad tad prātojot, kā gan savu laiku aizpilda tie, kam nav tāda aktīva hobija kā viņiem. Ja kādam no viņiem gadoties trauma, tad parādoties ļoti daudz brīvā laika… “Apzināmies – tas ir tāpēc, ka mums viss brīvais laiks ir pakārtots skriešanai. Būsim godīgi, mēs bieži vien sportam veltām vairāk nekā desmit stundu nedēļā. Ja tu strādā pamatdarbu, skrien un brīvdienās dodies uz sacensībām vai treniņiem, nekam citam daudz laika neatliek,” secina Dainis, un sieva smaidot nosaka: “Tāpēc mēs dzīvojam dzīvoklī, nevis mājā.” Agrāk Ilzei bijis ļoti svarīgi, lai mājās viss ir kārtīgs, lai vāzīte stāv tieši tur, kur tai jābūt, lai palagi ir izgludināti un segas pareizi salocītas. Tagad viņa vairs neesot tāda perfekcioniste, jo darāmas daudz foršākas lietas.

Ikdienā atrast laiku treniņam Limanāniem nemaz neesot grūti. “Es bieži skrienu mājās no darba. Ļoti efektīvi! Laika ziņā tas pats, kas atbraukt ar sabiedrisko transportu,” saka Ilze un atzīst, ka viņa ir ļoti disciplinēta skrējēja – nekādas atlaides sev nedodot un stingri ievērojot trenera izstrādāto plānu. “Ir jādara. Aizbildinājum un atlaižu nav,” Ilze pret sevi ir prasīga.

 Dainis gan vairāk ļaujas emocijām, piemēram, aiziet skriet nevis tad, kad ieplānots, bet pēc stundas, jo viņam tā gribas. Doma par to, ka vispār varētu vairs neskriet, nekad neesot ienākusi prātā, jo viņi dzīvojot tādā kā burbulī. “Visi mūsu draugi skrien, un es nevarētu pēkšņi izdomāt un vairs neskriet. Tāpat liela motivācija ir tas, ka blakus ir otrs cilvēks, kas pamudina,” atklāts ir Dainis. Uz priekšu abus dzenot arī sportiskie mērķi – noskriet garas un pat ļoti garas distances. “Atnākot mājās pēc darba, gribas ēst, nevis iet uz treniņu, bet mums ir mērķis, kam jāgatavojas. Zinām, ka būs jāskrien desmit stundu skrējiens kalnos, un mūs motivē tas, ka regulāri treniņi palīdz sagatavoties. Tad var noskriet dienā 100 kilometru ar baudu,” Dainis paskaidro treniņu nozīmīgumu.

 Ultramaratonisti ir pārliecināti – ja esi skrējienam gatavojies, tas ir baudāms, patīkams, interesants, aizraujošs, emocionāls, bet, ja neesi, tad tās būs mokas, kam sekos – nekad vairs, negribu, man riebjas… “Tāpēc arī man šķiet pareizi ieguldīt laiku, lai pēc tam izbaudītu svētku sajūtu,” saka Ilze.

Uzdevums – aizvest skrējējus līdz finišam

Lai arī pašlaik Limanāni vairāk ir pievērsušies ultramaratoniem, viņi piedalās arī Rimi Rīgas maratonā un ir tempa turētāji. Cilvēki uzskata, ka garo distanču skriešana ir individuāls sporta veids, bet viņi mēģina pierādīt pretējo – ka tas savā ziņā ir komandu sports, ka var skriet nevis pa vienam, bet grupā un sev tīkamā tempā. “Ja cilvēki vēlas, viņi var Rimi Rīgas maratona mājaslapā www.rimirigamarathon.com/lv atrast informāciju un skriet kopā ar mums. Tad būs komandas sajūta!” mudina Dainis.

Tempa turētāji ir gan profesionāļu sacensībās, gan amatieru. “Uzņemamies šefību par kādu grupiņu un palīdzam viņiem vienmērīgā tempā noskriet visu maratona distanci,” paskaidro Ilze. “Mēs, latvieši, Rimi Rīgas maratona laikā esam tādi kautrīgāki, skrējējus atbalstām klusi. Līdzjutējiem jābūt aktīvākiem – tas ļoti palīdz. Ziniet, kā ir Spānijā? Tur skrējējs ir zvaigzne! Visi viņu uzmundrina! Skrienot šķiet, ka bezmaz vai varoņdarbu dari. Pūlis dzen uz priekšu. Ir svētku sajūta, visapkārt bungas, taures, svilpes. Tas ir kolosāli!”

Pieredzējušie sportisti uzskata, ka daudzi cilvēki pārprot skriešanu un domā, ka jāskrien ātri, lai būtu rezultāts. Bet tā nemaz nav! Ilze teic – no daudzām sievietēm, kas sasniegušas 40+ gadu vecumu, nākas dzirdēt, ka viņas baidās skriet, bet vajadzētu būt tieši otrādi, jo skriešana nāk veselībai tikai par labu. “Protams, ja tu to dari pareizi un dozēti, nepārcenties un neaizraujies ar ātrumu. Nav jākaunas tipināt vai skriet lēni – galvenais ir darīt.”

Skrien arī dēli

Ilzei un Dainim ir divi dēli. Vecākais, Emīls, studē ārzemēs, Gustavs mācās skolā. Emīls jau esot noskrējis savu pirmo maratonu, kaut gan viņam daudz labāk ejot pie sirds peldēšana un ūdenspolo. Gustavs gan esot aktīvs skrējējs, jau piedalījies gan Stirnu buka, gan Rimi Rīgas maratona bērnu distancēs. “Viņš ir skrējējs-baudītājs. Neskrien ātri, nesacenšas, nav tendēts uz uzvaru. Man tik ļoti patīk, ka viņš izbauda procesu, un mēs atbalstām viņa pieeju. Visiem nav jābūt uzvarētājiem,” mamma smaidot stāsta par jaunāko dēlu.

 Arī Dainis priecājas, ka bērni ir aktīvi un uzreiz ir gatavi iesaistīties, izdzirdot, ka kopā ar vecākiem būs jāpiedalās kādās sacensībās. Dainis novērojis, ka tagad ikvienam bērnam tiek dota iespēja iesaistīties lielajos skriešanas pasākumos. “Kad mēs augām, tā nebija.  Domāju, ka jaunā paaudze uzaugs ar pavisam citu attieksmi pret skriešanu. Viņi domās, ka tā ir forša,” vīrietis ir cerību pilns. 

Hobijs ar pievienoto vērtību

Dainis un Ilze ultramaratonā ir veterānu kategorijā. “Šajā sportā ir jāiegulda daudz pūļu, bet distance ir gara un tās laikā tu gūsti tādu 10–15 stundu baudījumu. Neesmu dzirdējis, ka kāds 100 metru skrējējs veterāns būtu gatavs lidot pusi dienas ar lidmašīnu, lai tikai noskrietu tos 100 metrus. Mēs gan to darām, un tas ir kolosāli!” Dainis raksturo sava hobija burvību. Ilze smaidot teic, ka viņa esot diezgan liela zaķpastala. “Ja man būtu, piemēram, Rumānijā, kur mēs skrējām pagājušajā gadā, jādodas vienai 50 kilometru skrējienā kalnos, kur ir lāči, tas būtu biedējoši. Bet šādā organizētā taku skrējienā es esmu kopā ar citiem un varu piedzīvot ļoti lielu dabas daudzveidību un cilvēku viesmīlību, dažādu tautu kultūru. Piemēram, Taizemē cilvēki bija tik laipni un sirsnīgi, ka man likās – viņi mani skrējiena laikā paspēja apčubināt!”

Pāris skrējis klasisko maratonu Barselonā, Parīzē, Porto, Venēcijā un uzskata, ka tas ir ātrākais veids, kā apskatīt pilsētu arhitektūru. Maratona laikā ļoti labi var redzēt, kādi cilvēki dzīvo kurā valstī. Korfu skrējuši 100 kilometru; sala ir tik maza, ka izskrējuši tai cauri un visu apskatījuši. “Tur aiz katra stūra ir skaista pludmale, un tu nemaz nedomā par tiem 100 kilometriem, bet visu laiku sajūsminies – cik skaisti, cik skaisti!” Ilze atspoguļo savas emocijas.

Limanāni ir pārliecinātu, ka viņiem kā pārim šāds hobijs nāk tikai par labu, jo “mēs par tik daudz ko varam runāt, mums ir viens un tās pašas problēmas”. Kad bijuši jaunāki, bijis grūti otram pateikt, par ko sirsniņa sāp, bet tad atklājuši, ka vispirms var parunāt par skriešanu un tā aizrunāties arī līdz tam, kas satrauc un nomāc. “Vēl mums ir palīdzējis tas, ka Ilzei ir personīgais kāju masieris. Un tas arī mūs satuvina,” pajoko Dainis, un abi gardi pasmejas. Viņi saskatās, un Dainis saka: “Mēs reti strīdamies. Ļoti reti.”