Regīna Devīte par pārmaiņām un aktrises darbu: "Ja ilgi sēž mājās, tad var drusku sapelēt"

 “Vienu laiku man bija ļoti daudz darba un es tikai strādāju, jo man šķita, ka dzīvē tāpat nekas nenotiek un nemainās. Tajā brīdī, kad apstājos, lai ievilktu elpu un nedaudz atpūstos, es pamanīju, ka laiks ir aizjoņojis un mainījies ir pilnīgi viss,” Regīna sāk sarunu, karotītei ritmiski sitoties pret kafijas tases malām. Tad viņa dziļi ievelk elpu, pasmaida un nosaka: “Vairs jau to nenoķeršu.”

18. janvārī jums bija dzimšanas dienas. Svinējāt? 

Kārtīgi svinējusi esmu tikai 50 gadu jubileju. Tolaik domāju, ka vienreiz arī man vajag lielu balli. Citus gadus šo dienu atzīmēju kopā ar ģimeni un draugiem, bet šogad pavadīju klusībā, pārdomājot dzīvi. Dzimšanas dienai īpašu vērību nepievēršu, drīzāk pirms tās jūtos tāda tramīga. Varbūt zemapziņā atceros brīdi pirms nākšanas pasaulē. Šai iekšējai sajūtai nav nekāda pamata, bet tā atkārtojas jau vairākus gadus. Kad jubilejas diena ir garām, atkal jūtos labi. Ir sācies jauns gads, jauns dzīves nogrieznis, es atkal ceļos, eju un daru. Lai gan kārdinājums laiskoties ir liels, jo es taču varētu sēdēt savā istabā, lasīt, žēlot sevi, neko nedarot. Cilvēks jau sevi ļoti mīl un ir apmierināts ar sevi arī treniņbiksēs un nekrāsotiem matiem. Bet tā nedrīkst! Vajag saņemties. Pārāk ilgi būt tikai ar sevi, dzīvot savā galvā un kaut ko domāt – tas ir kaitīgi. Es saku tā – ja ilgi sēž mājās, tad var drusku sapelēt. Tāpēc es piespiežos, piemēram, šorīt deviņos jau sēdēju friziera krēslā. Vienmēr satraucos par paziņām, ja man saka, ka viņi vairs negrib sevi savest kārtībā un iziet no mājām, tomēr es arī saprotu, ka tā ir viņu izvēle un es tur neko nevaru padarīt. Man pašai būšana cilvēkos un darbs ir viens no līdzekļiem, kā lēnāk novecot.

Tāpēc jūs joprojām daudz strādājat?

Pašlaik man nav ārkārtīgi daudz darba, bet esmu savā komforta zonā. Tagad priecājos, ka citi strādā un es atpūšos, bet tas ir ļoti bīstami, jo man jādomā, lai atpūtas nav par daudz. Es sevi pazīstu un zinu – jo vairāk man darba, jo vairāk tas mani disciplinē un es vairāk varu padarīt. Arī tagad mēdz būt dienas, kad atnāku mājās un stāvus iekrītu gultā, bet darbs man ir vajadzīgs. Tas mobilizē un liek saņemties. Joprojām strādāju par izrāžu vadītāju Valmieras teātrī, tiesa, uz pusslodzi. Jaunībā, kad man teātrī bija lielākas lomas un izrādē vajadzēja gan spēlēt, gan to vadīt, bija ļoti grūti. Esot uz skatuves, bija jāzina ne tikai sava loma, bet arī jādomā, vai strādnieki laikus paspēs pārbūvēt skatuvi, vai aktieri iznāks īstajā brīdī. Kaut gan bija jauki, ka, vadot izrādi, man tika uzticēta arī kāda loma un es varēja uziet uz skatuves kaut ko padarīt. Tomēr ir bijušas arī tādas izrādes, kad es, malā sēžot, esmu domājusi – cik labi, ka man tur nav jāspēlē!

Bijāt apmierināta ar tām lomām, ko jums uzticēja spēlēt? Negribējās kādu lielāku, skaistāku, nozīmīgāku?

Vienmēr esmu teikusi un teikšu, ka nevienam režisoram Valmieras teātrī man nekad neviena loma nav bijusi jādod; tās visas man ir dāvanas. Kroders pat izdomāja niecīgas lomiņas, lai tikai es būtu uz skatuves, jo viņam likās, kā tā es vairāk būšu piesaistīta aktieru ansamblim. Tādas pašas dāvanas esmu saņēmusi gan no Pētera Lūča, gan Vara Braslas, gan Mārtiņa Eihes, gan Valentīna Maculēviča. Valmieras teātrī ir tradīcija vai uzstādījums, ka izrādi nevajag atcelt, jādara viss iespējamais, lai tā notiktu, tāpēc uz skatuves man bija jākāpj pat tad, kad to nemaz negaidīju. Atceros, reiz Māra Mennika bija salauzusi kāju, un tad Feliksa Deiča Trīs māsās man speciāli tika izdomāta neliela lomiņa, lai es varētu palīdzēt Mārai pārvietoties pa skatuvi. Arī tad, kad kāda aktrise pēkšņi bija saslimusi, skatieni krita manā virzienā, jo, esot klāt mēģinājumos, izrādi zināju perfekti.  Tagad ar ielēkšanu vairāk nodarbojas ļoti talantīgie jaunie Valmieras teātra aktieri – kādam no viņiem aizsūta video un tekstu, un nākamajā dienā viņš ir gatavs spēlēt. Tas ir apbrīnojami!

Kad sāku spēlēt ārpus Valmieras teātra dažādu projektu izrādēs, tad tiešām izbaudīju procesu, jo man ne par ko citu nebija jādomā, tikai par savu lomu. Bet no sevis nekur nevar aizbēgt – tad, kad jūtu, ka kaut kas nav kārtībā, es piepalīdzu izrādes vadītājam darbā.

Valmieras teātri nesen atvēra pēc rekonstrukcijas, tur ir arī daudz jaunu aktieru. Joprojām jūtaties iederīga šajā vietā un kolektīvā?

Teātris tagad ir brīnišķīgs – tur viss ir tīrs, gaišs, skaists. Tomēr druscītiņ ir sajūta, ka tas vairs nav manējais, ka tas ir kļuvis svešāks. Es ļoti priecājos, ka jaunieši beidzot var spēlēt uz īstas skatuves, īstā teātrī. Tā ir realitāte, ka tagad teātris vairāk pieder jaunajiem aktieriem, un tajā nav nekā bēdīga. Kad teātra atklāšanā klausījos, kā Emīls Zilberts spēlē klavieres, man likās – laiks brāžas cauri zālei un tik daudz ko sev aiznes līdzi. Šķiet, vakar tikai ienācu teātrī, bet tagad jau jāsāk domāt, cik ilgi tur vēl varēšu strādāt, cik ilgi būšu vajadzīga un cik ilgi man patiks. Es negribētu strādāt vēl tad, kad cilvēki uz mani skatītos ar nožēlu un domātu – viņai jau nu sen vajadzēja iet projām. Ļoti svarīgi ir saprast īsto brīdi, kad tas ir jādara.

Daudziem jūs joprojām esat Zentiņa no Ugunsgrēka. Pati no šī tēla esat attālinājusies?

Es jau sen no viņas esmu atsvešinājusies, tāpēc mani nedaudz izbrīna, ka ir cilvēki, kas joprojām domā, ka es ar slotu rokā staigāju pa Bīriņu pili, un nemaz nezina, ka es strādāju Valmieras teātrī, ka esmu ne tikai aktrise, bet arī izrāžu vadītāja un ka mani sauc Regīna. Tāpat esmu pieņēmusi, ka sabiedrībā mani līdz pat mūža galam atpazīs kā Zentiņu. Nesen braucu autobusā un pamanīju, kā viena jauniete piebaksta otrai un norāda uz mani.

Tēlojat, ka neredzat?

Atkarībā no tā, kāds garastāvoklis. Kad man nav omas, izliekos, ka neko nesaprotu, ja esmu priecīga, tad pasmaidu, un gadās, ka cilvēki mani uzrunā, tad mēs aprunājamies, nobildējamies. Kad piekritu šai lomai, nemaz nevarēju iedomāties, par cik varenu tēlu izaugs Zenta, jo Neprāta cenā viņai bija paredzēts piedalīties tikai pāris epizodēs. Es Zentai esmu pateicīga par visu, ko viņa man devusi, – par atpazīstamību, par jauniem darbiem un par visu labo. Bet pēc šīs lomas es neskumstu.

Joprojām esat gatava visām lomām, ko jums piedāvātu?

Priecājos par jebkuru darbu. Lai gan… Man tagad ir tāds vecums, ka diez vai es piekristu būt septītais gurķis otrajā rindā, bet… kas to zina? Varbūt līksmi spēlētu, ja viss kopdarbs būtu interesants. Neuzskatu, ka man maza, niecīga loma būtu pazemojums, bet es gribu savu laiku veltīt kaut kam nozīmīgākam, vērtīgākam. Labi, ka tagad teātra specifika ir tāda, ka gurķu, redīsu un to, kas stāv aiz kapu krustiem, vajag arvien mazāk. Bet pieļauju, ka pienāks brīdis, kad būšu pavisam veca, sēdēšu mājās un domāšu, kaut man ļautu kādā izrādē pastāvēt kaut vai skatuves stūrītī. 

Visai bieži mēdz būt tā, ka aktieri vai teātra darbinieki aiziet prom un teātri no savas dzīves pilnībā izsvītro. Acīmredzot būt atkal teātrī ir ļoti sāpīgi, jo tur jau nav tikai darbs – tur ir pagājusi daļa dzīves. Tāpēc es jau tagad iedomājos, kā jutīšos, kad man no teātra būs jāaiziet.

Pieņemt pārmaiņas nav viegli, it sevišķi, ja tās ļoti krasi ietekmē dzīvi.

Protams. Esmu diezgan konservatīva un par daudzām pārmaiņām neesmu sajūsmā. Sevi par to baru: “Tu jau gribētu, lai ir ērti, lai ir tā, kā esi pieradusi!” Man patīk, ka viss rit savu ritējumu, tāpēc varu tikai iztēloties, cik smaga ir tā diena, kad, piemēram, apzinies, ka uz darbu, uz kuru gāji gadu desmitiem, vairs nebūs jāiet. Bet tas ir  jāpieņem! Ļoti daudzi cilvēki gados grēko ar to, ka negrib pieņemt jaunas lietas. Tiesa, saka jau, ka pieņemt pārmaiņas – tas no vecākiem cilvēkiem prasa ļoti daudz spēka, bet vecumdienās jau tā spēka nav tik daudz, tāpēc ir tik grūti.

Zinu cilvēkus, kuri speciāli kaut ko savā dzīvē sagrauj un izārda, lai varētu sākt no sākuma. Tā gan es nevarētu, tomēr ticu, ka man vēl spēka ir diezgan un visas dzīves pārmaiņas varu pieņemt nežēlojoties un nepretojoties. Pārmaiņas nozīmē, ka man kaut kas no jauna ir jāiemācās, kaut kas jāsaprot un jāpieņem. Pārmaiņu procesā bieži vien ir jāatzīst, ka tev ne vienmēr ir taisnība, un arī to cilvēkiem ar lielu dzīves pieredzi visos laikos ir bijis grūti izdarīt. Vienai paaudzei ir grūti pieņemt nākamās, aiznākamās paaudzes dzīvesveidu un uzskatus. Būtu optimāli, ja mēs varētu saglabāt vērtīgo no iepriekšējās paaudzes un katra paaudze varētu likt klāt vēl kaut ko vērtīgu. Bet nereti gadās, ka tās vecās vērtības tiek pilnībā iznīcinātas un būvētas tikai jaunas. Bet ej tu zini, kas kuram liekas vērtīgs…

Uzskatāt, ka zāle jaunībā bija zaļāka, saule spīdēja spožāk un dzīve bija labāka?

Noteikti ne! Es vienmēr priecājos, ka Latvijā ir tik daudz gaišu cilvēku un tik daudz brīnišķīgi labu lietu. Ka ir tik daudz gudru jauniešu, tādu, kas izdomā dažādas inovācijas. Tāpēc man nepatīk, ka ziņās vai kaut kur citur dzirdu vaimanāšanu par to, cik pie mums ir slikti. Nevar tā šausmināties par to, cik viss ir briesmīgi: demogrāfija kritiski zema, bērni nelasa grāmatas un nemācās, jaunieši tikai slaistās. Tas ir par traku, un tā taču nemaz nav! Tāpēc jau kādu laiku neskatos televizoru, bet internetā caur telefonu gan mēdzu ielūkoties, jo tomēr gribas zināt, kas notiek pasaulē.

Komentārus arī mēdzat palasīt?

Esmu sev solījusies, ka tos ignorēšu, bet dažreiz man interesē, ko cilvēki par kādu notikumu saka, un tad es iebrienu tur, kur nevajag, un palasu. Un viņi tur saka! Ja kādreiz gribas kādu šausmeni paskatīties, tad to var nedarīt. Atliek tikai ieiet komentāros – tur varēs izjust visas tās pašas emocijas.

Agrāk, kad cilvēki rakstīja vēstules, bija nosacījums, ka tajā dienā, kad vēstule ir uzrakstīta, to nevajag nosūtīt. Ja nākamajā dienā domas nav mainījušās, tad var sūtīt projām. Bet kas tagad – uzraksta, nepārlasa un tik nospiež pogu. Ja vēl to var darīt anonīmi, tad komentāri pārsniedz jebkuras robežas. Bet tad es atkal domāju – varbūt labi, ka cilvēkiem ir iespēja izteikt savu viedokli. Jā, komentāri bieži vien ir šausmīgi. Bet Spānijā vēršu cīņas agrāk rīkoja, lai cilvēki izliktu savu agresiju, tās skatoties, un tad viņi mājās devās izlādējušies. Iespējams, ka komentējot cilvēks jūtas tāpat, kā vērojot vēršu cīņas, un internetā atstāj visu to, ko būtu atstājis sadzīvē. Tas varētu būt vienīgais attaisnojums. Es bieži vien iztēlojos, ka cilvēks sēž savā virtuvē un lamājas uz visiem, ko redz, un par visu, kas ienāk galvā.

 Saka jau, ka ikvienam aktierim ir jābūt kā psihologam, kā izmeklētājam, visu laiku jāuzdod jautājumi, lai saprastu, kāpēc viņa attēlotais varonis ir šādi rīkojies, kāds bija motīvs, kādas emocijas. Šo ieradumu esmu paņēmusi arī ikdienā un ļoti bieži analizēju cilvēkus. Nereti, lasot komentārus, prātoju – kāpēc viņš tā rīkojās? Tad domāju dažādus scenārijus. Nav jau tā, ka vienmēr uzminu kādas rīcības iemeslu un jau pa gabalu kā suns saožu cilvēka motīvus un to, kurš ir labais un kurš sliktais. Bet man patīk to darīt. Vēl es iztēlojos, ka viss, kas bijis interneta vidē, nekur nepazūd, bet gan nonāk milzīgā serverī, kur nepārtraukti tiek patērēts nenormāli liels enerģijas apjoms, lai to atdzesētu. Tāpēc cilvēkiem ļoti vajadzētu domāt, ar ko viņi piesārņo pasauli, lai nepatērējam tik vērtīgos resursus nežēlīgu komentāru dzesēšanai.

Pieminējāt šausmu filmas. 

Kādreiz man gribas paskatīties kaut ko mistisku, lai var drusku padrebināties, pabaidīties. Bet īpaši neaizraujos, jo saka jau, ka šādas filmas esot kaitīgas organismam. Smadzenes neatšķirot simulāciju no īstenības, tāpēc tās ķermenim dod tādus pašus impulsus kā tad, ja viss uz ekrāna redzamais notiktu dzīvē. Daudz vairāk man patīk palasīt Stīvenu Kingu un iztēloties aprakstīto. Manas spilgtās iztēles dēļ dēls mēdz teikt: “Nebur drāmu!” Īpaši tas izpaužas, kad par kaut ko uztraucos; tad mēdzu tā sadomāties! Tādos brīžos sevi norāju, mēģinu nomierināties un salikt visu pa plauktiņiem. Neteikšu, ka man ir ļoti stabila nervu sistēma, bet kuram mūsdienās tāda ir? Man ļoti patīk cilvēki ar stabilu nervu sistēmu, es sev tādu gribētu… Toties es māku labi izlikties. Darbā ir situācijas, kad iekšēji esmu panikā un jau palīdusi pagaldē, bet tēloju, ka pilnībā kontrolēju notiekošo. 

Atgriežoties pie grāmatu lasīšanas – jāatzīst, pēdējā laikā man ir piemetusies tā pati slimība, kas daudziem mūslaiku cilvēkiem. No nenormālās informācijas pārbagātības tā ir piebāzta galva, ka smadzenes vairs nekādu informāciju negrib ņemt pretī. Tāpēc pašlaik nelasu. Pērku grāmatas, krauju kaudzē gultas malā un gaidu, kad domu juceklis galvā rimsies un atkal varēšu lasīt.

Varbūt vajag sevi kaut kā palutināt, lai var atslābināties un galva iztīrās no domām?

Man patīk baseins un pirts, un tiešām ilgi tur neesmu bijusi. Ar ēdienu sevi necenšos lutināt, jo ir jādomā par figūru. Nav jau nekāds noslēpums, ka ar gadiem vielmaiņa kļūst lēnāka, un es neesmu nekāds kaulu kambaris, tāpēc no saldajiem jāatsakās. Tomēr, ja man ledusskapī būs kūka, tā mani sauks pie sevis. Es apēdīšu vienu gabaliņu, tad otru, un pēc tam būs nožēla, ka esmu to darījusi. Vēl jau ir tas – ja ikdienā ēdīšu visādus gardumus, ar ko tad sevi palutināšu svētkos? Lai gan negribētu, ka tagad būtu kā manā bērnībā. Dzīvojām laukos, un, kad braucām uz pilsētu, es zināju, ka tur būs saldējums. Tolaik man pat prātā nevarēja ienākt, ka kādreiz pienāks tādi laiki, ka saldējumu varēšu ēst jebkurā brīdī un tik daudz, cik gribēšu. Kad mamma un tētis brauca uz pilsētu, vienmēr kaut ko garšīgu atveda, bet saldējums tas nevarēja būt, un tāpēc tas bija tik īpašs.

Mans patīk vēls rudens, kad jau lapas ir gandrīz nobirušas un gaiss smaržo pēc trūdošām lapām. Un šī gada ziema visa ir tāda. Mani tā ļoti sajūsmina, jo es varu braukt uz saviem laukiem, staigāt pa mežu, pa krūmiem un meklēt ziemas sēnes. Fotografēju tās un tad publicēju Facebook Latvijas mikologu grupā. Pēc tam visi apspriežamies, es uzzinu daudz jauna. Cilvēki nemaz nenojauš, ka ziemā aug ļoti daudz sēņu; citi tās pat lasa un ēd. Man gan pietiek tikai ar skaistumu. Bricis sola, ka šāda ziema turpināsies, es viņam ticu, jo tā man ir pa prātam.

Tuvojas arī pavasaris un lauku darbi.

Puķes, dobes un kociņi būs jāstāda. Jau tagad domāju tiem vietu. Lai arī man laukos ļoti patīk, es nevarētu tur dzīvot mēnešiem ilgi. Katrā ziņā es nespētu būt askēts vientuļnieks un sēdēt alā. Vislabāk jūtos, kad vienu dienu esmu burzmā, bet otru pilnīgā vientulībā. Pāris mēnešu man bija nedaudz brīvāks, bet no februāra atkal aktīvi braukāšu pa Latviju ar savu monoizrādi Sieviete ar dzeltenām brillēm.

Es visu dzīvi par kaut ko sapņoju, bet līdz sapņa realizācijai vienmēr paiet diezgan ilgs laiks. Manā jaunībā ļoti pieprasītas bija monoizrādes, toreiz sapņoju, ka es arī tādā gribētu spēlēt. Tagad man jau ir divas – pirmā bija Visa dzīve priekšā, tagad ir Sieviete ar dzeltenām brillēm. Jaunajā izrādē ir aizskarta ļoti aktuāla tēma – šķiršanās. Manuprāt, tagad vairāk nekā jebkad cilvēki uzskata, ka, ja gribas šķirties, tad jāšķiras. Nemaz nepūlas ģimeni un attiecības saglābt. Agrāk šādu lēmumu tomēr pieņēma pārdomātāk. Nesaku, ka tas bija labāk, jo cilvēki kādreiz visu dzīvi dzīvoja kopā ekonomisku apsvērumu dēļ vai tāpēc, ka citur nebija kur dzīvot. Un bija ļoti nelaimīgi. Bet katrs jau ir savas dzīves režisors – kā grib, tā dara.

Jums pašai ir scenārijs, pēc kura dzīvot un būt laimīgai? 

Vienīgais, par ko esmu pārliecināta – ka mana laime nevar būt simtprocentīgi atkarīga no otra cilvēka. Katrā ziņā, ja es zinātu, kā pareizi jādzīvo, es visiem to izstāstītu. Bet es nezinu. Man ir manas receptes, kas uzlabo dzīvi, bet es nedomāju, ka kādam tās der, jo katrs cilvēks ir atšķirīgs.

Kad runājām par laiku intervijai, uzskaitījāt dienas, kad brauksiet uz Rīgu.

Esmu nedisciplinēta un bieži kavēju, tāpēc ar sevi cīnos. Jaunībā visu nokavēju, neskaitāmas reizes vilciens vai autobuss aizgāja gar degunu. Tāpēc, kad man Rīgā ir darbs vai no Rīgas jādodas tālāk ar kādu izrādi, cenšos no Valmieras atbraukt jau iepriekšējā vakarā. Uz galvaspilsētu atmūku arī tad, kad man gribas pamainīt vidi. Tad mēdzu izdomāt sev kaut kādas darīšanas Rīgā un braucu. Dažādība uzlādē, tāpēc, kad jūtu, ka mani pārņem vientulība un skumjas, mainu vidi. Man nepatīk ar savu slikto sajūtu iet pie cilvēkiem, un šis ir veids, kā ar sevi tikt galā. Savukārt, kad dzīvē notiek kaut kas nejauks vai man ir nodarīts pāri, man vajag kādam pažēloties, nostāstīt bēdu no sevis nost, un labi, ka ir draudzenes, kas uzklausa. Tad es stāstu un stāstu, dažreiz pat vienu bēdu pa trīs lāgiem, līdz esmu to no sevis norunājusi un man kļūst labāk. Zinu, ka vajadzētu iet pie psihoterapeita, bet es sevi mierinu – ja draudzene man stāstīs savu bēdu, es taču arī viņu uzklausīšu. Ļaunu prātu uz saviem pāridarītājiem neturu, parasti ļoti ātri piedodu, bet kļūstu piesardzīgāka, jo saprotu – ja cilvēks vienreiz ir izdarījis kaut ko sliktu, tad viņš to var atkārtot. 

Gadās taču arī tā, ka tas otrs nemaz neapzinās, ka ir kādam nodarījis pāri, jo uzskata, ka ir rīkojies pareizi.

Jo ilgāk es dzīvoju, jo vairāk saprotu, ka ikkatram no mums ir savas pareizības un nepareizības, savs raksturs, vērtības. Viens cilvēks ir jaukāks, otrs drusku nejaucenis. Tāpat kā seriālos – kas tas būtu par seriālu bez negatīvā tēla? Tāds nejaukāks cilvēks otram liek mobilizēties un domāt, kā tikt ar viņu galā. Es šeit nerunāju par necilvēkiem, kuri apdraud otra dzīvību, bet par līdzcilvēkiem, kas ir mums apkārt un ar sava rakstura iezīmēm piešķir dzīvei vairāk krāsu. Uzskatu, ka pa reizei var arī pastrīdēties un paplēsties, tas pat ir ļoti veselīgi. Labi tikai būtu, ja pēc strīda cilvēks padomātu, ka varbūt man nav taisnība, un palūgtu piedošanu. Zinu, ka to izdarīt ir ļoti grūti, bet jācenšas. Jā, dzīve nav vienkārša….