Mūsdienu realitāte - nofilmēta seksuālā noskaņā, video pārdots. Annika: "Bijušais vīrs mani neizvaroja, bet draudēja - ja nebūs seksa, publicēs to video!"
Mūsdienu tehnoloģijas ir radījušas jaunas seksuālās ekspluatācijas formas, kurās upuri bieži vien pat neapzinās, ka tiek izmantoti. Tā ir slepena filmēšana un piespiedu dalība pieaugušo satura radīšanā, padarot virtuālo vidi par vēl vienu platformu cilvēktirdzniecībai un seksuālai vardarbībai. Patiesi stāsti no Latvijas un centra "Marta" vadītājas Ilutas Lāces komentārs.
Datora vai mobilā tālruņa ekrānā guļamistaba, un daudz kāru skatu tīmeklī veras uz kailu sievieti vai mīlas ainu. Home jeb mājas video, tā to dēvē pieaugušo filmu pasaulē. Viņa ir pārdota, pašai nezinot. Vai arī pārdota, izmantojot šantāžu. Digitālais laikmets ir mainījis seksuālās vardarbības, ekspluatācijas, prostitūcijas un sutenerisma seju un radījis jaunas izpausmes, bet arī klasiskā prostitūcija un sutenerisms nekur nav izzuduši.
Sazāļo un pārdod izvirtuļiem
Nesen plašu rezonansi visā pasaulē guva prātam neaptverams skandāls Francijā – Dominiks Peliko regulāri sazāļoja sievu Žizeli Peliko, pat līdz komai, un aicināja svešiniekus viņu seksuāli izmantot. Noziedzīgā darbība ilga desmit gadu (!), vardarbību filmēja un translēja tiešraidēs tērzētavā, kur vīrieši fantazēja par seksu ar partneri, kura tam nav piekritusi.
Skandalozajā procesā par Žizeles Peliko izvarošanu tiesas priekšā stājušies piecdesmit vīrieši, bet, iespējams, iesaistīti bijuši pat astoņdesmit. Viņas vīrs, 71 gadu vecais trīs bērnu tēvs, savu vainu atzīst, bet lielākā daļa citu apsūdzēto ne.
Žizele, kura ar Dominiku apprecējās 1973. gadā, pat nenojauta, kādas briesmu lietas ar viņu tiek pastrādātas. Miegazāļu dēļ viņai radušās nopietnas atmiņas problēmas, tāpēc tuvinieki uzskatīja, ka sievietei ir Alcheimera slimība.
Kaut arī nereti šāda veida prāvās cietušā identitāte netiek atklāta, Žizele Peliko pieprasīja atklātu procesu, lai cilvēki zina un lai šī prāva ir kā brīdinājums sievietēm būt modrām, jo tuvais cilvēks var izrādīties monstrs. Pēdējā vārdā Aviņonas tiesas namā šā gada 19. novembrī viņa teica: “Mačo un patriarhālai sabiedrībai, kas trivializē izvarošanu, ir pienācis laiks mainīties. Ir pienācis laiks mainīt to, kā mēs uztveram izvarošanu.” Process vēl notiek, un līdz šīs publikācijas nodošanas brīdim spriedums vēl nebija pasludināts.
Apvārdošana. Sekss. Šantāža
Slepena filmēšana vai fotografēšana un seksuāla satura materiālu izplatīšana tikai pieaugušo satura vietnēs ir šodienas realitāte arī Latvijā.
Biedrības Centrs MARTA darbinieki, sniedzot palīdzību sievietēm dažādās krīzes situācijās, ir saskārušies ar digitālā laikmeta jauno realitāti. Centra vadītāja Iluta Lāce stāsta: “Piemēram, vīrietis savaldzina sievieti, viņiem veidojas tuvas, intīmas attiecības, un viņš pierunā nofilmēt kaut ko erotisku vai izmēģināt grupu seksu. Sieviete pat nezina, ka viņas foto vai video pēc kāda laika jau klejo internetā un it kā tuvais cilvēks ar to pelna naudu. Tā ir seksuālā ekspluatācija un cilvēktirdzniecība. Šādi gadījumi ir bijuši mūsu centra redzeslokā, un, pārrunājot tos ar ārvalstu kolēģiem, secinājām, ka līdzīgas problēmas ir aktuālas arī citās valstīs. Sievietes tiek iemānītas attiecībās, pēc tam tiek veidoti un izplatīti pornogrāfiska rakstura materiāli, un ar tiem kāds nopelna. Tas var kļūt arī par šantāžas rīku: “Tu negribi darīt to vai vēl kaut ko? Aizsūtīšu ierakstus vai bildes tavai ģimenei, taviem kolēģiem!” Mēs redzam, kā ar sievietēm ir manipulēts, kā viņas ir izmantotas, kādi viltus paņēmieni, šantāža un iebiedēšana pielietota. Iebiedētās sievietes dara to, kas ir pret viņu gribu, un bieži vien pakļaušanai tiek izmantota arī izsmalcināta emocionālā vardarbība vai pat fiziska iespaidošana. Vainīgie arī meklē dažādus ceļus, kā izvairīties no soda; pirmstiesas izmeklēšanas procesā viņi atrod veidus, kā ietekmēt cietušo. Var pazust pierādījumi, cietusī var it kā ne no šā, ne no tā atteikties no liecības... Noziegums paliek neatklāts, un pāridarītājs var meklēt nākamos upurus.”
Viņa taču pati gribēja!
“Cilvēkiem, ar kuriem mēs Centrā MARTA strādājam, ir trauksme, stress. Sievietes tiek iebiedētas, viņām draud, notiek seksuālā vardarbība. Lai noturētu sievieti attiecībās, viņai var nodarīt miesas bojājumus, nogalināt. Diemžēl ne vienmēr tiesībsargājošajās institūcijās ir izpratne par situācijas nopietnību. Viņa taču pati gribēja, pati piekrita – tāds ir arguments. Kaut kas tiek darīts, bet ne vienmēr cietušajai nodrošina aizsardzību un nošķir no pāridarītāja. Ir bijuši gadījumi, kad mēs saskatām vardarbību, seksuālo ekspluatāciju un cilvēktirdzniecību un vēršamies policijā. Cietusī sieviete uzraksta iesniegumu, bet policija atbild, ka neredz tur nozieguma sastāvu,” situāciju komentē Centra MARTA vadītāja. “Ievainojamākas ir sievietes, kuras no vardarbības cietušas ģimenē, kurām ir zems izglītības līmenis un mazi ienākumi. Viņas ir vieglāk savervēt, apmānīt un ievilināt. Taču mūsu redzeslokā ir arī sievietes, kurām ir augstākā izglītība un labs darbs. Viņas pornogrāfisku materiālu izveidē iesaistītas, pašām to nezinot. Vienkārši uzticējās… Uzticējās cilvēkam, kurš izmantoja, bet pēc tam šantažēja un iebiedēja. No tā neviens īsti nav pasargāts. Tāpēc ir svarīgi atpazīt vardarbību. Esam uzrunājuši politiķus, lai likumos tiktu iekļauta arī vēršanās pret tehnoloģijās balstītu seksuālo vardarbību. To pieprasa arī jaunā šā gada Eiropas Savienības direktīva.”
Lai varētu izturēt, lieto narkotikas
Seksuālās izmantošanas tēma, protams, nav pārcēlusies tikai uz interneta vidi kā pornogrāfisku materiālu izgatavošana un izplatīšana. Sievietes joprojām tiek savervētas, lai nodarbotos ar prostitūciju klātienē. Lielākam riskam pakļautas meitenes, kas tikko beigušas skolu, kurām nav laba atbalsta ģimenē. Izvarošana un piespiedu sekss ietekmē sievieti gan fiziski, gan mentāli, un, lai to varētu izturēt, daudzas sāk lietot atkarību izraisošas vielas. “Kad šīs jaunās sievietes nonāk mūsu redzeslokā, ir jāstrādā ar daudziem problēmjautājumiem. Ar veselības nostiprināšanu un uzlabošanu, jo ir dažādas slimības – HIV, seksuāli transmisīvās, ginekoloģiskās saslimšanas. Jāstrādā ar atkarību mazināšanu, ideālā variantā – ar novēršanu, bet, ja lietotas smagās narkotikas, tas nav tik vienkārši. Liels prieks un sasniegums ir tad, ja izdodas panākt, ka cilvēkam rodas motivācija sakārtot un mainīt savu dzīvi, atgūt bērnus, atrast darbu un meklēt palīdzību, ja saņemti draudi. Sievietes, iespējams, ir redzējušas, kas notiek ar viņu bēdu māsām, kuras mēģina pretoties un nepakļauties suteneram, – viņas var nogalināt. Ne vienmēr tas tiks klasificēts kā slepkavība, tā var būt it kā pārdozēšana vai pašnāvība,” stāsta Centra MARTA vadītāja.
Kara un nabadzības vaibsti
Latvijā bordeļi nav atļauti, bet dažās Eiropas valstīs gan. Tajos lielākoties ir sievietes no nabadzīgajām Austrumeiropas vai trešās pasaules valstīm.
“Darbinieces, kas strādā dažādās palīdzības organizācijās, dalījušās vērojumos par situāciju Vācijā un Nīderlandē, proti, ļoti labi var redzēt, kurā valstī notiek karš. Tur sievietes atrodas sarežģītā situācijā, un ar to kāds nopelna. Tas ir necilvēcīgi!” saka Iluta Lāce.
Te mazai atkāpei jāpiebilst, ka drīz pēc Krievijas iebrukuma Ukrainā dažās tīmekļa vietnes Telegram grupās parādījās brīdinoši ieraksti ar vēstījumu – sievietes, esiet uzmanīgas! Pie Polijas robežas uzdarbojas vīrieši, kas nav saistīti ar labdarības organizācijām. Viņi piedāvā nogādāt kaut kur drošībā, aicinot sēsties privātajos auto un autobusos. Kur nogādāt? To var tikai minēt un nojaust. Šo problēmu apzināja, un iesaistījās starptautiskās palīdzības organizācijas – ja ne tās novēršanā, tad vismaz mazināšanā.
Nesodiet cietušo!
Latvijā liels solis likumu sakārtošanas un arīdzan cilvēcīgas attieksmes virzienā ir lēmums nesodīt personas, kas nodarbojas ar prostitūciju. “Līdz 2020. gadam likums paredzēja sodus, ja sekss par maksu notika 100 metru no skolas vai baznīcas,” stāsta Iluta Lāce. “Taču sodīja nevis to, kurš pērk, bet cilvēku, kas šos pakalpojumus piedāvā. Bija gadījumi, kad sieviete izmantota, atrodas bīstamā situācijā, ir lamatās, un tad atnāk policija un uzliek sodu. Tas, par laimi, valstī ir novērsts, pret savu gribu seksuāli pakļautās, vardarbības un cilvēktirdzniecības rezultātā cietušās personas vairs netiek sodītas.” Centra MARTA vadītāja uzskata – ir ļoti būtiski, lai ar visu likuma bardzību vērstos ne tikai pret tiem, kas vervē un organizē noziegumu, bet arī pret seksa pircējiem. “Valstīs, kurās šī sistēma darbojas, tiesībsargājošās institūcijas, izsekojot seksa pirkšanas naudas plūsmu, var atklāt arī organizētās noziedzības tīklus, kas nodarbojas ar cilvēktirdzniecību. Mēs ļoti vēlētos, lai Latvijas likumos tiktu iekļauts sods seksa pircējiem. Tie ir cilvēki, kas sievietes neciena, skatās uz viņām kā uz seksa priekšmetu. Būtu tikai loģiski, ja arī pret viņiem tiktu vērsti soda mēri. Diemžēl pagaidām tas tā nav. Mēs šo jautājumu aktualizējam kopš 2005. gada daudz dažādos veidos un formātos. Bet mēs priecājamies, ka vismaz vairs nav sodu par prostitūciju. No policijas dažkārt nācies dzirdēt – vairs nav iespējams notvert sutenerus, jo nav iespējams sodīt prostituētās personas.”
Starp citu, Latvija ir pievienojusies ANO 1949. gada Konvencijai par tirdzniecības ar cilvēkiem un par citu personu prostitūcijas ekspluatācijas izskaušanu, un tur teikts, ka no prostituētām personām nekas nav jāprasa. Ir jāvēršas pret organizatoriem un pircējiem.
Par sutenerismu tikai daži kriminālprocesi
Valsts policijas Sabiedrisko attiecību nodaļas vecākā speciāliste Gita Gžibovska Patieso Dzīvi informēja, ka 2021. gadā par sutenerismu sākti 12 kriminālprocesi, un šajā skaitlī atspoguļojas vēl iepriekšējo gadu policijas darba rezultāti. 2022. gadā sākts viens kriminālprocess, 2023. gadā divi, bet šajā gadā līdz novembra sākumam nebija sākts neviens kriminālprocess.
Valsts policijas pārstāve skaidro likumu un normatīvu līkločus, no kuriem izriet secinājums – likumdevējs nav līdz galam izdarījis savu darbu.
2020. gadā stājās spēkā Administratīvās atbildības likums, kas paredz, ka administratīvos pārkāpumus, sodus un amatpersonu kompetenci administratīvo pārkāpumu procesā nosaka attiecīgo nozari regulējošajos likumos vai pašvaldību saistošajos noteikumos. Diemžēl svarīgais Prostitūcijas ierobežošanas likuma projekts ir iesprūdis varas gaiteņos. Tas tika izstrādāts un iesniegts izskatīšanai jau 2017. gadā, taču politiķiem acīmredzot bija lemjami svarīgāki jautājumi. Valdība šo likumprojektu skatīja 2020. gada februārī, bet viedokļi bija atšķirīgi un vienošanās netika panākta. Tā kā šis likums nav ieviests, policijai šādās situācijās ir sasietas rokas.
Kurp doties Latvijai?
Centra MARTA vadītāja Iluta Lāce uzskata, ka mūsu valsts varētu iet ziemeļvalstu un līdztiesības modeļa virzienā. Tāds patlaban pastāv Zviedrijā, Norvēģijā, Islandē, Francijā, Īrijā, arī Kanādā un Izraēlā. “Līdztiesības modelis nozīmē, ka mēs uz prostitūciju neskatāmies kā uz darbiņu, bet uzlūkojam to kā vienu no vardarbības formām. Pornogrāfija uzskatāma par filmētu prostitūciju, kas arī klasificējama kā vardarbība. Diez vai cilvēks varētu sevi pakļaut šāda veida darbībām labprātīgi un ar patiesu piekrišanu,” saka Centra MARTA vadītāja. “Ar visu bardzību likuma priekšā būtu jāatbild tiem, kas vervējuši un ar pornogrāfiskiem materiāliem pelnījuši, kā arī tiem, kuri šos materiālus pirkuši. Atbildība jāparedz arī tad, ja sievietes bijušas fiziski iesaistītas prostitūcijā. Latvija ir parakstījusi dažādas cilvēktiesību konvencijas, mēs esam Eiropas Savienībā, kurā eksistē direktīva par cilvēktirdzniecību, un ir uzstādījums, ka jāvēršas pret pieprasījumu.
Seksuālā ekspluatācija maina savas formas, parādās interneta resursi, tiek ražoti un izvietoti pornogrāfiski materiāli, bet, ja tiek meklēti un atrasti veidi, kā to samazināt vai likvidēt, tas mazina arī cilvēktirgotāju interesi savām darbībām izvēlēties konkrēto valsti. Latvijai ir ļoti būtiski veikt dažādus pasākumus, lai vērstos pret organizēto noziedzību.”
Ludmila: “Jutos kā ar dubļiem aplieta…”
Ludmila: “Ar vīru izšķīros pasen. Apprecējāmies drīz pēc vidusskolas, pēc tam sapratām, ka attīstāmies katrs savā virzienā, un šķīrāmies. Man bija daži viegli romāniņi, bet nekā nopietna, līdz satiku Juriju. Astoņus gadus jaunāks par mani, bet tas nebija šķērslis. Jurijam bija neliels bizness IT jomā. Lutināja mani, apdāvināja, rīkoja romantiskas vakariņas. Mūsu attiecības attīstījās strauji, drīz kļuvām tuvi, reizēm satikāmies pie manis, bet biežāk pie viņa labā studijas tipa dzīvoklī. Tuvības brīži bija bez kompleksiem, jutos brīvi savos bez dažām minūtēm četrdesmit gados. Izrādījās, ka mūsu seksuālās spēles slepus filmētas un manas atklātās bildes, kuras viņš palūdza uzņemt, lai it kā sajustu un redzētu mani, kad esam darbos, ir atrodamas internetā. Kā es to atklāju? Pavisam nejauši. Viņš, ejot dušā, nebija izslēdzis datoru, un es nezin kāpēc piegāju un ielūkojos. Gribēju dzirdēt paskaidrojumu, bet viņš draudēja – ja kaut kur ziņošu vai stāstīšu, viņš visu aizsūtīs uz manu darbavietu. Negribējās skandālu – ne man, ne viņam, tāpēc izdevās vienoties, ka tas viss pazūd. Vēl ilgi pēc tam jutos kā ar dubļiem aplieta.”
Annikas stāsts. Šantāža ar saplēstām drēbēm un smago seksu
Annika: “Vardarbīgās attiecībās dzīvoju vairākus gadus, līdz saņēmos un izšķīros. Bijušais vīrs lūdzās, solīja laboties, un es noticēju. Viņa solījumi šķita tik patiesi... Sākumā viss bija kā medusmēnesī. Pēc tam soli pa solim atkal sākās noniecināšana, skandāli, viņš pieprasīja un spieda nodarboties ar seksu, pat ja es to negribēju. Kāda konflikta laikā viņš man sāka uzmākties, es pretojos, viņš saplēsa halātu, iegāza mani gultā un sāka filmēt, vienlaikus mani izģērbjot kailu. Mani neizvaroja, bet viņš piedraudēja – ja nebūs seksa, publicēšu video! Un pārsūtīja to man. Tas bija briesmīgs – halāts saplēsts, redzams viss, ko var redzēt. Iesaistot policiju, panācu tuvošanās aizliegumu. Tomēr pēc kāda laika saņēmu vairākas īsziņas, no kurām varēja saprast, ka daži cilvēki domā, ka esmu prostitūta. Man jautāja, vai man patīk lomu spēles un smagāks sekss. Acīmredzot video ar vīra vardarbību pret mani bija redzējuši sveši cilvēki. Nomainīju tālruņa numuru. Šķirtais vīrs par vardarbību pret mani tika tiesāts.”
