Mazs Latvijas uzņēmums ražo ekskluzīvu šokolādi, kuru slavē gardēži visā pasaulē

Viņas nākotnes vīzija ir tikpat bagāta un slāņaina kā viņas radītās, meža iedvesmotās šokolādes trifeles, ko novērtē gardēži visā pasaulē. Savu aizraušanos ar ražošanu, eksportu un šokolādi viņa ir pārvērtusi plaukstošā un ekskluzīvā biznesā. Sākot ar izsmalcinātu garšu radīšanu un beidzot ar uzņēmuma vadīšanu ar drosmīgu radošumu, Laura Sebre, zīmola “NelleUlla” vadītāja, dalās ar savu saldo panākumu noslēpumiem, pārvarētajiem izaicinājumiem un savu redzējumu par šokolādes nākotni Latvijā.

Tu vēlējies tikties Mežciema kafejnīcā Cub&Cino, vietā, kur apkārt nepārtraukti skan kapučīno aparāta troksnis, trauku šķindoņa, cilvēku čalas. Tev šādi apstākļi nemaz netraucē?

Nemaz. Braukājot apkārt pa pasauli, esmu iemācījusies strādāt gan ceļā, gan trokšņainās lielpilsētu kafejnīcās.

Kā izskatās tipiska Lauras Sebres darba diena? Vai tāda vispār eksistē?

Manas darba dienas ir ļoti dažādas. Kad grafiks ir normāls, piemēram, kad bērns ir vesels, cenšos vienu dienu nedēļā strādāt no mājām, parasti trešdienās. Tas ļauj vairāk pievērsties pārdošanas darbiem. Šobrīd, kad uzņēmumā ir daudz ražošanas darbu, mana klātbūtne ir īpaši svarīga, jo es pati regulāri vadu ražošanas procesus. Tomēr tad nevaru veikt pārdošanas un stratēģiskos darbus. Tāpēc no rītiem strādāju tepat, kafejnīcā, bet pārējo dienu pavadu ražošanā.

Mūsu sezona sākas jau augustā. Daudz ražojam eksportam, un šie klienti preci pasūta krietni laicīgāk, kas nozīmē, ka mūsu aktīvā sezona nav tikai decembrī. Tā ilgst no augusta līdz decembrim, ar vislielāko pārdošanu no septembra līdz decembrim. Piemēram, uz Ameriku pirmās kravas tiek sūtītas jau jūlijā.

“Šodienas bilance – 500 kg šokolādes trifeles un aptuveni 300 tāfelītes ceļā uz Vāciju,” vēsta NelleUlla ieraksts Instagram. Pastāsti, kā mazam uzņēmumam no Latvijas izdevās iekarot Eiropas un pasaules šokolādes tirgus?

Tādās valstīs kā Vācija un Beļģija roku darbs vairs netiek izmantots jau sen, jo tas ir pārāk dārgi. Viņi lielākoties strādā ar mehanizētām tehnoloģijām – varbūt dekorus uzliek ar rokām, bet pilnībā ar rokām gatavotu produktu neviens vairs neražo. Tādējādi mēs darbojamies mazā, unikālā nišā, kur praktiski esam vienīgie. Salīdzinājumā ar citiem ražotājiem mūsu produkts patiesi izceļas.

NelleUlla šokolādes izstrādājumu galvenā vērtība slēpjas tajā, ka pildījums tiek gatavots ar rokām. Tas nozīmē, ka recepti varam pielāgot tieši tā, kā mums vislabāk patīk, un mums nav jāpielāgojas kādam iepriekš noteiktam procesam. Pildījums ir patiešām īpašs, un dekorēšanas process piešķir produktam unikālu raksturu – neviens cits nevar izgatavot tieši tādu pašu. Mūsu trifeles ir vizuāli atšķirīgas, tās izceļas ar krāsainajām ogām un dabiskumu. Tāpēc pirmais, kas piesaista uzmanību, ir mūsu dizains – tik interesants, ka līdzīgas versijas citiem vienkārši nav. Tas arī rada šo brīvo nišu tirgū, ko esam veiksmīgi aizpildījuši. Šokolāde no ziemeļu mežiem – dziļa, bagātīga un noslēpumu pilna. Tā atklājas tikai tiem, kuri patiesi ļaujas tās garšas vilinājumam…

Kā tev radās interese par ekskluzīvo šokolādi? Tomēr ilgus gadus esi darbojusies finanšu jomā.

Šokolādes nozarē es nonācu nejauši, tomēr mani vienmēr ļoti ir interesējusi ražošana – tas gan ir fakts! Mani saistīja arī mārketings, bet tajos laikos, kad studēju, tu varēji iet tikai vienā virzienā un viss. Cipari man ļoti patīk un padodas, taču jau sen jutu, ka, salīdzinot ar draugiem un kursabiedriem, neesmu izteikts finansists. Līdz ar to es pabeidzu maģistrantūru mārketingā. Apvienojot abus šos aspektus, mani vairāk interesēja, kā visu salikt kopā. Jau pašā sākumā vai ļoti drīz pēc studijām es sāku strādāt ar zīmolu Emīla Gustava šokolāde. Mani ļoti interesēja eksports, kā tas ir – iznest Latvijas produktu pasaulē. Tā bija sava veida sajūta – Latvija var, mēs varam! Mēs varam kvalitātē, mēs varam dizainā un patiesībā ļoti spēcīgi daudzos aspektos.

Tev ir finansista izglītība, bet tava darba ikdiena ir cieši saistīta ar radošumu un komunikāciju. Vai izvēlējies studēt finanses, tāpēc ka ģimenē jau ir kāds “ciparu cilvēks”?

Manam tētim un māsai vienmēr ir labi padevušies cipari. Mēs visi esam “ciparu cilvēki”, tāpēc tas, ka iešu mācīties finansistos, bija pilnīgi skaidrs. Un es to nekādā ziņā nenožēloju, jo finanses mani joprojām ļoti interesē. Arvien striktāk cenšos nodalīt, kad ir laiks mārketingam un biznesa radošajai pusei un kad – finansēm. Cipari ir tie, kas nekad nemelo. Zināšanas, ko ieguvu Banku augstskolā, ir ļoti spēcīgas. Toreiz bija liels konkurss un studēt tika tikai tie, kam tas tiešām padevās. Šīs mācības bija ļoti vērtīgas. Tas man ir noderējis 100 % visās dzīves situācijās. Forši, ka pamatā man ir šī finansista izglītība, jo bilances māku nolasīt un saprotu visu stratēģiski. Vecāki man nekad nav spieduši izvēlēties konkrētu mācību virzienu. Piemēram, arhitektūra mani ļoti interesēja, tomēr pietrūka radošās puses – matemātika bija, bet radošajā pietrūka. Laba izglītība ir pamatu pamats, domāju, tas pat nav diskutējams – pēc tam jau katrs var domāt. Manos laikos visi bija vai nu ekonomisti, finansisti, vai juristi, jo toreiz visiem likās – šīs ir tās profesijas, kur visvairāk varēs nopelnīt. Man vēl ir paveicies, ka finanses man tiešām arī patīk, padodas un interesē, bet domāju, ka ļoti daudzi izmācījās un aizgāja strādāt kaut ko pilnīgi radošu.

Cipari un finanses ir tiešām svarīgs pamats uzņēmējdarbībā, un novērtēju, ka man tas ir. Radošuma un analītiskās domāšanas apvienošana ir spēcīgs instruments, kas noteikti man palīdzējis veidot veiksmīgu biznesu. Būtībā tu vari izmantot savas finanšu zināšanas, lai uzlabotu ražošanu, eksportu un visus citus procesus. Tas, ka tev ir arī interese par radošo pusi, dod iespēju inovatīvi pieiet produkta izstrādei un mārketingam.

Tu desmit gadus strādāji uzņēmumā Emīla Gustava šokolāde. Kā tev šķiet, kādas bija īpašnieku pieļautās kļūdas, galvenie zīmola sabrukšanas iemesli? Ko tu pati esi mācījusies no šīs pieredzes?

Tie bija tādi savdabīgi laiki. Eksporta bija maz, bet vietējais tirgus bija ļoti liels. Manas paaudzes uzņēmēji 20 gados ir izgājuši cauri tik daudz kam, ka tas vidējam latvietim nemaz nav aptverams. Pieredze, ko pēdējos 20 gados guvuši Latvijas uzņēmēji, ir vienkārši fenomenāla! Tie bija citi laiki, kad Latvijas tirgus strauji attīstījās un pieaugumi bija, piemēram, 300 %. Tie ir nereāli pieaugumi, un normāli tam visam tu nespēj tikt līdzi. Arī mums pašiem bija milzīgs pieaugums vienā gadā, un tu visādā ziņā vari netikt tam līdzi un beigās visu pazaudēt. Tas ir liels risks, jo toreiz attīstījās Latvijas tirgus, viss bija pilnīgi jauns: jauni tirdzniecības centri, jauni produkti, cilvēkiem parādījās nauda. Tas vēl bija pirms krīzes, pēc tam nāca pirmā lielā krīze. Daudzi cilvēki nezināja, kā rīkoties, un situācija pati par sevi nebija stabila. Es teiktu, ka vienkārši trūka pieredzes. Nebija pieredzes, kā lietas darīt ne pirms, ne pēc. Par kļūdām es domāju, ka tās ir normāla daļa no procesa. Esmu pieļāvusi savā uzņēmumā tādas pašas kļūdas. Ar kļūdām ir tā, ka tu mācies tikai tad, kad pats cauri tām esi izgājis. Tu vari skatīties no malas un domāt, bet, kamēr pats neesi tajā visā iekšā, nav pamata neko pārmest. Viņi bija pirmie Latvijā, kas to darīja. Tirgus bija jauns, un neviens nezināja, kā rīkoties konkrētā situācijā. Nebija pilnīgi nekādas pieredzes. Tu visu būvē principā no nulles. Pat pašizmaksas aprēķins ir jāveido no nulles, jo šo tēmu tu tikai skolā esi mācījies un reālas prakses nav. Tāpat visas tās dzīves situācijas – kā tirgot, kur tirgot produktu, kā samazināt, kā paplašināt sortimentu, kā sekot līdzi finansēm – tas viss ir no nulles. Sākumā visi mācās un attiecīgi tiek pieļautas visādas iespējamās kļūdas, kas ir tikai pašsaprotami. Neapzinoties tirgus situāciju un nezinot, kas būs tālāk, nemaz nerunājot par krīzi. Es domāju, ka reālajā dzīvē to krīzi neviens negaidīja. Piemēram, šodien cilvēki plus mīnus nojauš, ka kaut kas var notikt, bet toreiz tā nebija. Viss bija vienkārši – šodien mums ir un viss! Bet beigās tu kārpies, kā vari, un vairs nevari izkļūt ārā. Tomēr, kas ir svarīgākais, toreizējie Emīla Gustava šokolādes īpašnieki man daudz ko iemācīja, esmu par to viņiem pateicīga, toreiz to neapzinājos, tagad apzinos.

Visu interviju lasi žurnāla "Jauns OK" jaunākajā numurā!