"Man īsti ne no kā nav bail" - Linda Mūrniece jaunajā grāmatā atklāj, kā viņas politiskajā karjerā viss notika patiesībā

Linda, protams, varēja savas grāmatas atvēršanas svētku organizēšanu uzticēt tās izdevējiem – izdevniecībai Latvijas Mediji – un pati sastādīt tikai aicināmo viesu sarakstu, bet kur nu! “Es zinu, ko un kā gribu, tāpēc pieslēdzos pati!” Jau tikai viņas balss tonis pauž, ka lēmums nav apspriežams. Un tas nekas, ka suns Viljams nepacietīgi raujas uz mašīnas pusi; viņš ātrāk grib atpakaļ laukos. Arī pašai Salnēnos darba gana. Tāda nu reiz Linda ir. Meitene ar pistoli uz jumta.

Sirdsmiers svarīgāks par algu

Pāršķirstīsim jaunās grāmatas lappuses – ko jaunu par sevi tajā atklāj?

Patiesību. Grāmatā eju cauri savai politiskajai karjerai – no policijas leitnantes līdz iekšlietu ministres amatam, spilgtākajam karjeras posmam. Un rakstu visiem saprotamā valodā, caur saviem bērniem Helēnu un Haraldu, jo politikā nonācu, kad meitai bija trīs, bet dēlam tikai viens gads. Tad nav grūti iedomāties, ko tas nozīmēja viņiem, vīram un man. Kad demisionēju un vienlaikus šķīru laulību ar Raimondu, bērniem bija divpadsmit un deviņi gadi. Tāpēc arī visi karjeras posmi savilkti ar Helēnu un Haraldu – lai cilvēki saprastu, ka vienlaikus biju arī sieviete un māte. Tas bija reāli smagi.

   Ko bērni, tagad jau lieli izauguši, tev ir teikuši par to laiku?

   Ka viņiem manis pietrūcis. Toties viņiem bija perfekts tēvs, kurš lieliski ar visu tika galā, aizpildīja manas prombūtnes laiku. Arī komandējumos pavadīto, kad vispār nebiju Latvijā. Bērniem svarīgās dienās gan ļoti centos būt ar viņiem. Un, neraugoties uz aizņemtību, paguvu izdarīt arī visus tos darbus, ko dara citas sievietes, – māju uzkopt, ēdienu pagatavot.

   Pa kuru laiku?

   Tolaik daudzi man uzdeva šo jautājumu, jau klusāk pajautājot – vai tu vispār mājās gatavo? Nu kā var negatavot, ja mājās ir mazi bērni! Turklāt mums nebija vecmāmiņu, kas palīdzētu, pašiem bija jātiek galā. Un mēs kaut kā diezgan veiksmīgi visu saorganizējām, izdarījām. Diezgan bieži mājās pārnācu tikai pēc pusnakts un, lai gan jau astoņos no rīta bija sapulce, vārīju zupu. Kaut ko tādu laikam var dabūt gatavu tikai jaunībā. Tagad es tam vienkārši atmestu ar roku un ietu gulēt.

Kam atmestu ar roku?

   Politikai. Ne jau bērniem un zupai! Bet tolaik bija kaut kāda misijas apziņa – jāiet, jādara, kā kaut kas bez manis var notikt! No politikas aizgāju, kad man tad bija 41 gads. Būtībā īstais laiks, kad tajā vajadzētu ienākt.

   Demisija un vienlaikus šķiršanās. Raimondam beidzot vadzis bija pilns?

   Domāju, jā, tikai sīkāk to neiztirzāšu. Kur nu vēl publiskā sadaļa, kas deputātei un ministrei nāk līdzi! Tiešām bija ko turēt. Sanāca, ka 6. jūnijā bija mana pēdējā darba diena ministrijā un 9. jūnijā tika oficiāli šķirta mūsu laulība. Kārtējais smagais posms, man tā bija diezgan traģiska vasara. Ja nav darba, nav naudas. Tieši neilgi pirms tam valdība sev bija samazinājusi algas, jo valstī bija krīzes situācija. Ar kompensācijā saņemto naudu knapi pietika kredītu un līzingu nosegšanai. Nu nedzīvo ministri nez kādā leiputrijā, kā daudziem šķiet! Turklāt darbā ņemt mani neviens nesteidzās. Arī vēl tagad grūti iedomāties, kurš to gribētu...

   Kāpēc?

   Kurš gan gribēs sev padotībā cilvēku ar tādu CV, kāds ir man? Pēc tā spriežot, es varu strādāt tikai par priekšnieku! Darba piedāvājumu saņēmu tikai pēc trim mēnešiem – palīdzīgu roku pasniedza Aija Šmidre, uzaicinot strādāt izdevniecībā Rīgas Viļņi par galvenā redaktora vietnieci. Man tobrīd tas bija ļoti svarīgi – atkal saņemt algu. Joprojām saku paldies Aijai par pretimnākšanu, jo visi citi no manis bija novērsušies. Šis laiks vispār labi parādīja, kas ir kas manu draugu un paziņu lokā. Pēc tam drīz vien saņēmu apjomīga darba piedāvājumu viesnīcā Hotel Roma, un, lai gan pašlaik tā ir slēgta – tur rit remontdarbi –, es joprojām atbildu par šo ēku.

   No izaicinājumiem tu nebaidies, tas nu ir skaidrs.

   Tiesa, bet tik aizrautīgi tajos vairs nemetos. Pirms dažiem mēnešiem man piedāvāja ļoti labu darbu – gadās tomēr drosminieki, kuri ir gatavi riskēt –, kas man tiešām ļoti patiktu, taču tad izvērtēju situāciju – vai šī darba dēļ es būtu gatava atteikties no savas tagadējās dzīves? Vismaz tobrīd nebiju. Kā draugi smējās – izgāji Salnēnu pagalmā, paskatījies saulrietā un pateici darbam nē… Aptuveni tā arī bija. Jo tad es nevienu saullēktu un saulrietu īsti nevarētu sagaidīt, atkal būtu jāskraida kostīmos pa Rīgas centru. Bet tas vairs nav mans. Pār mani ir nākusi apgaismība, saulriets un sirdsmiers man tagad ir svarīgāki par algu. Naudu es nopelnu, rosoties savos Salnēnos, darot fizisku darbu. Varbūt mazāk nekā pelnītu, strādājot citiem, bet tagad varu atļauties visu darīt mierīgi. Un ne man ir priekšnieks, ne es kādam esmu priekšniece – tikai pati sev.  

Pret augstiem amatiem bijības nav

   Kāpēc grāmatas nosaukums ir Meitene ar pistoli uz jumta?

   Tā par mani kādreiz izteicās Juris Rekšņa. Mēs iepazināmies, kad sāku strādāt policijā, vēlāk kļuvām par labiem draugiem. Pie pistoles tiku diezgan ātri. Strādāju smagā jomā – nodaļā, kas cīnījās ar reketu. Bieži darbā nācās pavadīt naktis, vairākas dienas no vietas, it visā turēju līdzi puišiem, bet kā tad tā – viņiem visiem ir pistoles, bet man nav! Ar šo protestu tad arī devos pie Kriminālpolicijas priekšnieka Laimoņa Liepiņa. Viņš zināja, cik nopietni un atbildīgi izturos pret darbu, tāpēc daudz neiebilda, deva atļauju kārtot visu nepieciešamo, lai ieroci iegūtu. Ar tagadējo prātu gan domāju – man bija 21 gads, vēl bērns, bet jau pistole rokā! Kad kļuvu par ministri, manus bijušos kolēģus lūdza izteikt savas domas par mani. Rekšņa tad atbildēja – nekas jau nav mainījies, tā pati meitene ar pistoli uz jumta! Tas man palika atmiņā.

Kad biji ministre un deputāte, tu Saeimas plenārsēžu laikā diskutēji ar milzīgu degsmi. Reizēm, aizstāvot savu viedokli, arī klupi virsū kolēģiem. Iedomājos, ka ar jumtu varbūt domāta valdība, bet ar pistoli – tavs viedoklis, pārliecība.

   Pārnestā nozīmē tā arī varētu būt. Un to degsmi nenoliegšu – tolaik man un maniem kolēģiem tās un ideālu netrūka. Tagad, cik manu, tādu nav nevienam. Grāmatā rakstīts arī par laiku, kad mana partija – Vienotība – degsmi un ideālus pazaudēja. Tad arī labprāt no tās izstājos – un ne mirkli to nenožēloju.

   Dedz, izdedz, un – kā vārdā? Bet kaut ko jau politikā pavadītajos gados iemācījies, ieguvi.

   Milzīgu pieredzi un pārliecību par sevi. Tā nav zudusi arī tagad. Man īsti ne no kā nav bail, izņemot dažas cilvēciskas bailes, bet citādi drosmīgi iešu pa priekšu visur, kur man būs jāaizstāv sevi vai savējos. Man gan arī raksturs tāds kareivīgs, ne jau par visu var pateikties tikai pieredzei un rūdījumam.

   Apguvu arī tīri praktiskas lietas, iepazinu likumus un likumdošanu. Likumi gan nemitīgi tiek grozīti, visiem grozījumiem varbūt neizsekoju, bet, ja būtu tāda nepieciešamība, situācijai aktuālos pārskatītu, papētītu. Likumu pamatus es tiešām zinu – un zinu labi. Tāpēc arī daudzi tolaik domāja, ka pēc izglītības esmu juriste. Bet es esmu žurnāliste.

   Un vēl, kā jau politiķim pienākas, iemācījos runāt par jebkuru jomu un tēmu, aizstāvēt savas domas. Varbūt arī tas jau bija dabas dots, bet šajos gados to lieliski attīstīju.

    Politiķim jāmāk pārliecinoši runāt arī par to, par ko viņš nav pat dzirdējis.

    Par to jau arī stāsts. Pamanīji – pie mājas, kurā esmu apmetusies, rok asfaltu. Man nav ne jausmas, kāpēc tas tiek darīts, bet es pierādīšu, ka tas ir jādara!

  Un vēl es tajos gados ieguvu ļoti labus kontaktus, iepazinu vienus no saviem uzticamākajiem draugiem līdz pat šim brīdim – Ati Kamparu un Aldi Kušķi. Demisijas laikā viņi bija vienīgie, kas mani atbalstīja, no manis nenovērsās. Tuvāk par to un vēl dažiem cilvēkiem, kuri karjeras laikā parādījās manā dzīvē vai no tās pazuda, lasiet grāmatā. Tikai piebildīšu, ka par visiem rakstu tīri cilvēciskā izpratnē.

   Tev politikā ir autoritātes?

   Nav. Un ne tikai politikā, bet vispār. Arī tas ir guvums no politikā pavadītajiem gadiem. Mani nevar pārsteigt ar augstiem amatiem, es pret tiem nejūtu nekādu bijību. Viesnīcu vadot, ne reizi vien gadījās viesis, kurš, norādot uz sevi, ir pompozi teicis – tu vispār zini, kas es esmu? Atbildes vietā tikai paraustīju plecus – man pilnīgi vienalga, kas tu esi! Jo esmu kontaktējusies gan ar visām mūsu valsts augstākajām amatpersonām un prezidentiem, gan citu valstu augstākajām amatpersonām. Arī ar tagadējo Latvijas prezidentu Edgaru Rinkēviču man ir labas attiecības, mūsu karjeras daudzus gadus gāja paralēli. Lasot viņa atsauksmi par manu jauno grāmatu, pat asaru nobirdināju – cik jauki, ka viņš par mani tā domā! Grāmatā būs lasāmas arī jau bijušo prezidentu atsauksmes.

   Bet, protams, ir cilvēki, pret kuriem jūtu ļoti lielu cieņu. Piemēram, Vaira Vīķe-Freiberga.

Grāmata trijās nedēļās

   Kā tu, žurnāliste, nokļuvi policijā?

   Žurnālistiku studēju neklātienē. Klātienes studijām paliku pirmā aiz strīpas un īsti to arī nevarēju atļauties, jo nebija, kas mani uzturētu. Sāku strādāt Iekšlietu ministrijas preses centrā, laikrakstā Kaujas Postenī, bet man tur ātri vien kļuva garlaicīgi – apkārt notiek dzīve, visi ķer noziedzniekus, bet es par to tikai rakstu! Tad arī nolēmu pati viņus ķert.

   Minēji, ka strādāji nodaļā, kas cīnījās ar reketu. Nav noslēpums, ka tolaik dažādu grupējumu līderiem bija itin labas attiecības ar vienu otru valdības pārstāvi.

   Domāju, arī tagad nekas nav mainījies. Tikai ar reketu citā izpratnē.

   Tev joprojām ir pistole?

    Ir. Turklāt man ir ne tikai pistoles glabāšanas, bet arī nēsāšanas atļauja. Ja gribētu, tad varētu te, pie galda, sēdēt ar ieroci. (Pasmejas.)

Esi to kādreiz lietojusi?

   Dzīvē ne, tikai šautuvēs. Roka man netrīc! Prasme rīkoties ar ieroci un šaut ir vēl viena lieta, ko esmu labi apguvusi. Cik tā ir noderīga, to gan nezinu.

   Mazums, kas tev tur, Salnēnos, meža vidū vienai dzīvojot, var gadīties...

   Protams, ierocis dod drošības izjūtu.

   Tavas iepriekšējās grāmatas Gandrīz dienasgrāmata un Gandrīz gadagrāmata attiecīgi tapa piecu un divu gadu laikā, bet šī – mēneša laikā. Kā tas iespējams?

   Precizēšu – trīs nedēļu laikā. Rudenī un ziemā man bija ļoti depresīvs periods. Tumšie vakari, mežs, es viena... Tikai – cik ilgi tā čīkstot sēdēsi? Kur ir glābiņš? Kaut ko darīt. Izlēmu rakstīt grāmatu. Par to biju jau domājusi, un nu bija pienācis atbilstošs brīdis. Kad par to paziņoju ar ierakstu feisbukā, atkāpšanās ceļa vairs nebija. To bija izlasījis arī kāds no izdevniecības, saņēmu sadarbības piedāvājumu, ātri vien parakstījām līgumu, un es, uztaisījusi kumelīšu tēju un aizdegusi sveci, ķēros pie rakstīšanas. Vedās raiti, jo rakstīju par to, ko zinu. Atlika tikai precizēt jau piemirstus faktus un datumus, dažas nianses par politiku, kurās pati nebiju līdz galam iedziļinājusies. Tad zvanīju Kamparam vai Kušķim. Un, ja paredzētajam grāmatas lappušu skaitam vajadzīgo teksta sadalīja uz trim nedēļām, nemaz tik daudz dienā nebija jāuzraksta. Izturējos pret to kā pret darbu un noteikto apjomu dienā arī uzrakstīju. Kad pieliku punktu, pati biju mazliet pārsteigta, kā man tas izdevās. Tālākais darbs – bilžu piemeklēšana un tamlīdzīgi – bija pat lielāks. Viss kopā aizņēma pusgadu. Smejos, ka atkal varētu sākt kaut ko rakstīt, jo atkal tuvojas rudens, kad dzīve Salnēnos pierims.

Sapņi jāformulē precīzi!

   Nu jau labu laiku, kopš tur esi pamukusi no Rīgas, kuras centrā nodzīvoji ilgu laiku. Ilgi loloji sapni par savi viesu namiņu?

   Būtībā doma par savu viesu namiņu, kurā būtu visādi nieciņi, sīkumiņi, man bija jau jaunībā, jo man patika rūpēties par cilvēkiem, vidi. Tikai karjera aiznesa uz pavisam citu pusi... Atceros pat, ka reiz par šo sapni kādam tiku stāstījusi. Kosmoss mūs dzird! Tāpēc, kad man uzticēja vadīt viesnīcu ar 88 numuriem, nodomāju – es taču prasīju mazu namiņu, kāpēc man iedevi šo... Mācība – pirms savas vēlmes sūtīt kosmosā, noformulē tās precīzi!

   Tomēr tagad viesu namiņš man ir. Kad kovida dēļ aizvēra Hotel Roma un neviens nezināja, kas notiks tālāk, man pamazām nācās atlaist darbiniekus, savus kolēģus. Piecdesmit piecus cilvēkus, pa vienam vien... Tas bija pat smagāk nekā aiziešana no ministrijas. Vēl tagad, to atceroties, man ir slapjas acis... Pašai gan bija jāpaliek vietā, jāuzrauga viesnīca. Tad arī radās ideja pārcelties uz dzīvi savā laukā mājā – ar domu, ka laukos varēs izdzīvot jebkurā situācijā, – un realizēt sapni par viesu namiņu. Tobrīd tas bija mans plāns B, kas nu jau kļuvis par plānu A. Jo Rīgā, kopš bērni aizbrauca mācīties uz Nīderlandi un dzīvoklis tika pārdots (tas bija mūsu kopīgs lēmums), mani nekas vairs netur. Viesnīcas ēku varu pieskatīt arī attālināti.

   Helēna un Haralds joprojām mācās?

   Helēna šogad pabeidza augstskolu, oktobrī būs izlaidums. Pēc tam viņa atgriezīsies Latvijā un turpinās studēt šeit. Helēnai jau ir divas augstākās izglītības, un es apbrīnoju viņas spējas un mērķtiecību. Haralds Latvijā atgriezās jau pagājušajā gadā un turpinās studēt Turībā. Man tiešām prieks, ka abi mani bērni dzīvos Latvijā un mēs beidzot varēsim biežāk satikties.

   Atpūtnieki mēdz būt dažādi. Ar visiem spēj saprasties?

   Cik tad es ar viņiem satiekos, tik vien kā ierādot namiņu. Mana māja no tā ir patālu, viens otru netraucējam. Tieši tas arī pēc atpūtas izslāpušajiem patīk. Namiņā visu laiku kāds dzīvo, tukšs tas nestāv. Ko ēdīs, pagaidām pašiem jādomā, bet, kad būšu tikusi vaļā no vēl atlikušajiem pienākumiem Rīgā, piedāvāšu arī pusdienas un vakariņas. Man taču vajadzēs kādu papildu slodzi, kur citādi likšu enerģiju!

   Kopš dzīvo laukos, tev asins analīzes esot kā jaunai meitenei. Miera, svaiga gaisa un vēderā liekamo lauku labumu nopelns?

   Tieši tā. Un vēl fiziskās slodzes. Pati ar trimmeri pļauju zāli, pati kopju puķes, ravēju dārzu, nesu malku, šķūrēju sniegu. Kamēr laiks atļauj, divas reizes dienā peldu. Ne domas, ne laika par kaut ko sūkstīties. Kad ir klāt tumšie vakari, tad gan brīžiem gribas sevi bišķi pažēlot.

   Kas pašas dārzā aug?

   Nekā daudz – kabači, tomāti, vēl šis tas. Tomēr kaut kas no visa tiek arī bērniem.

   Un to, kā nav pašai, vari nopirkt no kaimiņiem.

   Nav pat jāpērk, tāpat atnes. Laukos cilvēki tā ir raduši, un man ar visiem kaimiņiem ir labas attiecības.

Labi vārdi ir vērtība

   Vispār esi ļoti atklāta. Ciest tā dēļ nav nācies?

   Un kā vēl! Tas arī ir viens no iemesliem, kāpēc vairs neesmu politikā. Es nemāku izlikties – ja man kaut kas nepatīk, tas uzreiz redzams sejā. Lieku reizi arī nepaklusēju.

   Kas tevi spēj aizkustināt? Līdz asarām...

   Patiess cilvēku sirsnīgums, jauki vārdi. Ļoti privātas ziņas no bērniem. Mēs esam ļoti tuvi, savstarpēji atklāti, jo, kā saku, manas politiskā karjeras laikā mēs trijatā augām. Kad demisionēju, viņi bija vienīgie, uz ko varēju paļauties. Vēl mazi, bet bija brīži, kad viņiem vajadzēja māti vākt.

   Esi rakstījusi: “Dzīve sastāv no sīkumiem. Svarīgi labajiem nepaiet garām un tos paturēt, sakrājot nebaltām dienām.” Mums veltīti labie vārdi vēl ilgi silda dvēseli. Pati labu saki bieži?

   Protams! Ja ir, par ko teikt paldies, tas jāpasaka. Ja kādu mīli, pasaki viņam to, nelaid šo iespēju garām. Man bērnībā neviens to neteica, tāpēc saviem bērniem to atgādinu diezgan bieži. Arī draugiem mēdzu to teikt. Viena no manām uzticamākajām draudzenēm ir žurnāliste Anita Daukšte. Viņa manā dzīvē parādījās tai pašā demisionēšanas laikā. Saprazdama, ka tās iemesls ir citāds, nekā tiek pasniegts, un ka tieši tāpēc man tas ir ļoti sāpīgi, viņa uzreiz pēc tam uzaicināja mani uz sarunu un uzrakstīja lielu atvadu interviju. Kopš tā laika mēs draudzējamies. Tieši pateicoties sliktajam brīdim, manā dzīvē ienāca labi cilvēki, un es mūsu draudzības kopšanai vienmēr atrodu laiku. Jo man tā ir svarīga.

   Novērtēju arī sociālajos tīklos pilnīgi svešu cilvēku teiktos atzinīgos vārdus par kādu manu tekstu vai darbu. Pateicos un atbildu, ka šādi vārdi mani motivē. Pēc tam pieķeru sevi domājam – nu jau vairs nevaru atļauties pat nedaudz pačīkstēt, jo cilvēki, kuri seko maniem ierakstiem, domā, ka ar visu tieku galā smaidīdama…

   Vispār jau tiešām par sevi jārūpējas, vienmēr jāatrod, ar ko sevi iepriecināt. Satiekot labus cilvēkus, skatot labas lietas. Manā namiņā bieži apmetas jaunlaulātie – gan tādi, kas atbrauc uzreiz pēc svinīgās ceremonijas, gan tādi, kas vēlas te pavadīt medus dienas. Par to esmu ļoti priecīga. Cenšos par viņiem īpaši parūpēties un allaž saku – krājiet labās atmiņas par šīm dienām! Prombraucot arī pati no viņiem saņemu labus vārdus, man tiek atstātas dāvaniņas, kartītes. Jauki. Man ir kastīte, kurā tās visas krāju.

Vakarkleitu es vēl uzvilkšu!

   Joprojām tici, ka vēl satiksi vīrieti, kuram teiksi vārdus – es tevi mīlu?

   Jā, gan jau es viņu satikšu! Tikai pašai tam jānobriest, tad jānosūta doma kosmosā. Un precīzi noformulēta, citādi atkal sanāks kāda kļūda. Kā ar viesu namiņu... (Pasmejas.) Tam, cik tas ir svarīgi, man ir vēl viens pierādījums. Kad jauno gadu sagaidījām kopā ar bērniem, katrs rakstījām savu vēlmju sarakstu – ko no tā gribētu sagaidīt. Reiz uzrakstīju vēlēšanos, ka atkal gribētu nonākt uz kāda žurnāla vāka, jo es jau biju pie tā pieradusi. Un nonācu. Viens nelietīgs Vakara Ziņu žurnālists, kura vārdu atcerēšos visu mūžu – ja viņu satiktu, varētu iznīcināt ar skatienu –, bija atradis un uz vāka uzlicis manu visneveiksmīgāko bildi ar parakstu Mūrniece strauji noveco. Tas bija tūlīt pēc demisijas, man tad bija 41 gads. Tas bija tik zemiski! Bet es taču dabūju to, ko gribēju, biju uz žurnāla vāka… Daudzi cilvēki sociālajos tīklos mani toreiz atbalstīja un mierināja, Agnese Zeltiņa uzrakstīja, lai nepārdzīvojot – es taču esot skaista. Mediju nams pēc tam, protams, steidza revanšēties, nogrimēja mani, sapucēja un uzlika uz cita žurnāla vāka.

   Kura puķe tev labāk patīk – roze vai margrietiņa?

   Margrietiņa. Bet vispār manas mīļākās puķes ir maijpuķītes. Smaržīgas, vienkāršas.

   Nozied reiz visas... Arī mūsu gadi ripo uz priekšu. Katru gadu pieņem kā dāvanu?

    Protams. Tikai par to ripošanu uz priekšu gan nedomāju, no domāšanas jau tie nesāks ripot atpakaļ. Un, ja par ripošanu vēl uztrauksies, tad – skat, ka tik nesāk ripot vēl ātrāk! Jau esmu teikusi, ka, domājot par vecumu, ir tikai divas iespējas – uztvert to kā neizbēgamu ienaidnieku, ar ko cīnīties, vai pieņemt to kā jaunumu savā dzīvē un baudīt.

    Joprojām turi skapī tās sarkanās kurpes, kuras – citējot tevi – nekad neuzvilksi, lai gan sapņosi par to, cik graciozi tajās ej?

   Vairs ne. Nu jau tiešām esmu atmetusi cerību uzvilkt sarkanas kurpes ar augstiem papēžiem. Toties man joprojām ir vakarkleitas, kuras, domāju, kādreiz vēl uzvilkšu.

   Tad jau arī kurpes vajadzēs.

   Nē. Paldies dievam, tagad pie tām var vilkt kaut vai kedas.