Māksliniece Zita Vēvere par ceļu pie sevis: "Patērēju ļoti daudz sava mūža, lai noticētu sev"

Droši vien ar to arī jāsāk – kāda tava dzīve bija kādreiz un kāda tā ir tagad. 

Pat nezinu, cik tālu un dziļi stāstīt… Mana dzīve dalās vairākos posmos. Izdevniecību, žurnālu posms, kuru sāku kā korektore un žurnāliste, savukārt beidzu kā vairāku izdevumu galvenā redaktore. Tad posms sociālā darba jomā; biju komunikācijas speciāliste deinstitucionalizācijas projektā Jelgavā. Pēc tam gadu – direktores vietniece bērnunamā. Gājām uz bērnunamu ar mērķi to likvidēt, un tas arī izdevās. Likvidēju savu darbavietu… Pēc tam strādāju fondā “Plecs”, palīdzot ģimenēm, kas uzņem bērnus. Un tālāk bija izjūta, ka – viss. Viss. Man vairs nav spēka, es nevaru. Un es negribu.

Kad gāju prom no izdevniecības, kolēģi nāca mani sveikt – daudzi ar noslēpumainu smaidu sejā un pārliecību, ka man padomā vareni nākotnes plāni, kurus vienkārši vēl negribu atklāt. Bet man itin nekādu plānu nebija. Pilnīgi nekādu! Tāpat aizgāju arī no sociālā darba. Bez plāna. Vienkārši kādā brīdī pārņem izjūta, ka posms ir noslēdzies un man vairs nav resursu. Ka šajā lomā esmu sevi izsmēlusi, tālāk būtu tikai piespiešana vien.

Un nevis izdegšana?

Var to saukt arī tā. Jo – resursu nav. Un, ja nav resursu, seko izdegšana. Ja kāds grib piedzīvot ko kosmiski traku, var iet strādāt bērnunamā. Jo bērnunams pastāv ārpus visām mūsu ilūzijām, ko iespējams izdarīt ar savu mīlestību vien utt.

Kas tu esi pēc profesijas? Un kā tu pati juties – kas tu esi?

Tas ir brīnišķīgs jautājums arī tagad. Es nekā nejutos. Jeb jūtos kā nekas. Man savulaik bija izjūta, ka man noteikti jānoformulē, kas es esmu. It kā tas spētu sniegt kādu drošību, pamatu zem kājām. Bet tā jau nav! Tā ir vienīgi ilūzija par to, ka, esot daļa no kādas cilvēku radītas sistēmas, spējot, tā teikt, pamatot savu eksistenci, definējot, kas esmu, iegūšu tiesības būt. Bet tiesības būt man dotas jau tāpat! Jā, es saku – esmu māksliniece. Tomēr, to sakot skaļi, klusībā mazliet pasmaidu, jo varu māksliniece arī nebūt, varu sevi tā nesaukt. Varu būt arī nekas. Bet tas man nāca ilgi un smagi.

Bija grūti nosaukt sevi par mākslinieci?

Jā, ļoti. Esmu pusotru gadu reizi nedēļā gājusi uz divām stundām pie mākslinieka Kaspara Zariņa. Viss. Vairāk nekā man nav. Vai ar to pietiek, lai sauktu sevi par mākslinieci? Atceros, man bija pirmā izstāde Dobelē. No Rīgas ar autobusu devos uz atklāšanu, un pēkšņi pārņēma spēcīga izjūta – man ir izstāde! Un, ja jau man ir izstāde, varbūt varu beidzot teikt, ka esmu māksliniece? Tātad varu atļauties būt dīvaina un traka. Nekad neesmu to uzdrīkstējusies, vienmēr bija jānoturas sociālajā vai attiecību rāmī, jāiekļaujas sistēmā. Bet tagad, ja esmu māksliniece, drīkstu būt dulla! Ja esi mākslinieks, esi ārpus jebkā. Ļoti patīkami.

Kādas dullības sāki atļauties?

Tolaik vēl neko, bet tagad gan sāku. Mierīgi varu pieņemt, ka daļai cilvēku nepatikšu. Pēc tā, kā runāju vai uzvedos vai kā mācu gleznošanu, mani var uzskatīt par jocīgu. Nesen beidzu vadīt astoņu nedēļu gleznošanas kursu, tur piedalījās 14 cilvēku, un, kā šķita pēc acu skatieniem, dažiem sākumā likās, ka viņi nonākuši Aizspogulijā. (Smejas.) Nezinu, vai to stāstīt, bet man ir bijušas panikas lēkmes. Ļoti agri, ļoti ilgi. Tās bija bāzētas izjūtā, ka sajukšu prātā.

Veģetatīvā distonija vai kas cits?

Man šķiet, ka termins “veģetatīvā distonija” neko nepasaka, jo katram iemesli, kāpēc panikas lēkmes sākas, ir atšķirīgi. Kaut, protams, to var dēvēt arī tā.

Jau dažu gadu vecumā sāku novērot savu prātu. Man tas šķita ārkārtīgi interesanti. Manī bija vērotājs, un biju es. Prātoju par to, kā veidojas domas, ar lielu ziņkārību sekoju tām līdzi, var teikt – klasificēju. Vienas domas ir tās, kas visu laiku zum fonā, citas klusībā pasakāmas skaļi; no domām attīstās citas, tās pārplūst, daļu var vadīt, citas vada mani; prātoju, ka ar to mēs atšķiramies no dzīvniekiem – viņi, visticamāk, sevi novērot nevar. Tādā, lūk, garā. Kādubrīd piepeši aptvēru, ka neviens cits no tiem, kas tuvumā, savas domas neanalizē, ka šajā ziņā esmu atšķirīga. Mazotnē jau mēs pilnībā vadāmies pēc apkārtējo parauga. Es šajā ziņā ieraudzīju milzu plaisu starp sevi un citiem un uzņēmos visu vainu uz sevi – es esmu jocīga. Pagāja gadu desmiti, līdz sāka runāt par apzinātību, par vērotāja pozīciju, par būšanu šeit un tagad. Tad padomāju: paga, tas ir tas, ko darīju jau dažu gadu vecumā un kas mani nenormāli pārbiedēja!

Atceros, ka mamma mani aizveda pie psihiatra. Viņš mani izprašņāja, un atzinums skanēja – bērns ir pārāk attīstīts savam vecumam. Toreiz aptvēru, ka domāju, dzīvoju un jūtos kā neviens cits, tātad – varu sajukt prātā. Tā arī sākās manas panikas lēkmes. Panikas lēkmes ir ārkārtīgi ķermeniskas, ārkārtīgi mentālas, un pēc katras no tām turpina pavadīt bailes no nākamās. Un, jo vairāk bail, jo lielāka iespēja, ka lēkme būs… Jo spēcīgāk iekšēji sažmiedzos un centos visu kontrolēt, jo ar lielāku jaudu psihē sāka darboties pretēji spēki. Man nav viegli par to runāt, jo panikas lēkmes esmu gandrīz aizmirsusi. Tagad, kamēr te sēžam, cenšos atsaukt atmiņā sajūtas, bet tās šķiet esam tālā pagātnē, lai gan laika ziņā nemaz tik daudz gadu pagājis nav. Joprojām ik pa laikam par kaut ko baidos, mani var pārņemt izmisuma mirklis par to, ka nezinu, ko nākotne nesīs, bet panikas lēkmju vairs nav.

Ko tu darīji, lai no tām atbrīvotos?

Man bija kāds 21 gads, Matīss jau bija piedzimis, kad pirmo reizi, sagrabinājusi visu naudu, kas tajā brīdī bija, aizgāju pie psihologa. Atceros, viņš ienāk kabinetā, nesteidzīgi parunā par hokeju, beigās, tikusi pie vārda, viņam izmisīgi stāstu par savām panikas lēkmēm. Gaidu – nu, glāb mani! Viņš tā lēni saka: zini, centies par to nedomāt. Nolēmu – labi, centīšos par to nedomāt! No sērijas “nedomā par rozā ziloni, tikai nedomā par rozā ziloni, tikai ne par rozā ziloni”… Iznākusi no kabineta, 20 minūtes jutos labi, tad sapratu, ka šis priekšlikums ir pilnīgi bezjēdzīgs, jo neizpildāms. Esmu ilgstoši gājusi psihoterapijā. Protams, ļoti vērtīgi. Nonākt pie sevis iespējams arī caur ķermeni. Sen vingroju, gadus 20 vismaz. Tagad dzīvoju Dobelē, un tur ir brīnišķīga jogas skolotāja Sandra Šablinska.

Bet ar panikas lēkmēm notika tā – kādā brīdī tās vairs nebija aktuālākais, kam pievērst uzmanību. Aktuāli kļuva, kāda visam ir jēga. Tagad domāju, ka dziļākajā līmenī arī panikas lēkmes bija reakcija uz šo jautājumu. Pirmoreiz to formulēju jau trīs gadu vecumā: kur es vispār esmu nonākusi, kas šis viss ir?! Kāpēc cilvēki runā to, ko viņi nedomā? Kā iespējams tajā visā izdzīvot?! Tad nu es ļoti centos visur iederēties…

Un kad tev beidzot izdevās satikt kādu domubiedru?

Kā lai to saka… Piemēram, otrdien man notika meistarklase. Gleznojām, pēc tam dabiski sapulcējāmies aplī un runājām. Par mākslu, par jēgu, par apzinātību. Ko nozīmē “būt”? Kāpēc mēs gleznojam, ko tā iegūstam? Jebko var darīt ar atšķirīgu attieksmi – no prāta vai no esības pozīcijas. Kādā brīdī iedomājos – mēs te stāvam, dalāmies savā pieredzē, klausāmies cita citā, absolūti saprotam, ko citas vēlas pateikt… Šajā brīdī visas esam iebridušas vienā dziļā upē. Tas ir tik brīnišķīgi! Tādā ziņā esmu satikusi domubiedrus, jā. Vai esmu atradusi tādu mīļoto cilvēku? Nē.

Ģimenē kāds tevi jūt un saprot?

Mamma cenšas. Dēls saprot. Nesen viņš, zinot, ka esmu Rīgā, ierosināja: satiksimies, papļāpāsim! Jautāju: “Vai tad tev plānā nebija randiņš?” Viņš – nekas, satiekamies, papļāpājam! Norunājām divas stundas. Arī viņam ar sevi un iekšējiem meklējumiem ir gājis ļoti grūti. Viņam ir tikai 27 gadi, bet dažreiz man šķiet, ka varētu būt arī 40… Pat jādomā, kurš no mums patiesībā ir vecāks.

No kā tu gribētu viņu pasargāt? Ko gribētu viņam pateikt?

Lai viņš pēc iespējas ātrāk notic, ka viņā pašā ir dziedināšana. Ka viņā pastāv centrs, kas zina, kā visu atrisināt. Es patērēju ļoti daudz sava mūža, lai noticētu sev, tam, kā jūtos, un savu atklāsmju patiesumam. Es gribētu, lai viņš pēc iespējas ātrāk iemīl dzīvi. Acīmredzot es to ātrāk nevarēju, man vajadzēja 40+ gadus, lai sāktu ļauties izjūtai, ka dzīve ir laba, ka es esmu laba. Un ka tas, ko jūtu, ir pieņemami un vērtīgi, un tieši tas mani aizvedīs turp, kur man ir jānonāk. Jā, pa ceļam būs grūti, bet citādi jau dziļumā nav iespējams nonākt.

Tagad katru rītu piecelies priecīga?

Visu mūžu esmu cēlusies augšā ar smagumu – ak, Dievs, atkal… Bet nu jau būs pāris gadu, kā reizēm, pamodusies nakts vidū, secinu, ka guļu un smaidu. Ja es pamostos nedaudz vairāk, ieslēdzas prāts – man tas un tas vēl jāatrisina, kur es vispār nopelnīšu naudu… Bet pamostos es smaidīdama. Zinu, ka būs izaicinājumi, bet smaidu.

Visu interviju lasi žurnāla “Ko Ārsti Tev Nestāsta” jaunajā numurā. Vēl žurnālā par stresa saistību ar vēzi, zarnu mikrobioma nozīmi veselības uzturēšanā, labsajūtas hormonu, badošanās imitācijas diētu un ārstniecības augiem, kas var būt īpaši noderīgi sievietes veselības problēmu risināšanā.