Empāts Reinis Ziļevs par šamanismu un atklāsmi, ka spēj lasīt citu domas: "Tas vienlaikus arī stipri biedēja"

Dodot uzdevumu tīmekļa meklētājiem atrast informāciju par Reini Ziļevu no Tukuma novada, saņemam visai daudz rezultātu. Pats viņš, kaut nenoliedz savus nopelnus un aktivitāti biznesā un alternatīvos projektos, tomēr nosmej, ka ar internetā atrodamo informāciju mēdz būt visādi; esam pārlieku raduši paļauties uz mammu gugli. Piemēram, pirtnieka pakalpojumus Reinis jau labu laiku vairs nepraktizējot, toties pie viņa vēl aizvien var vērsties iekšēji svarīgos jautājumos. Jo Reinis ir empāts, kurš jūt cilvēku enerģiju, domas, emocijas, turklāt prot šo talantu izmantot, lai sniegtu palīdzību.

Vaicāts par savas pašreizējās darbības jomām, Reinis atzīst, ka to ir daudz, piemēram, jaunās tehnoloģijas enerģijas ražošanai, dalība ekociematu un permakultūras ideju izstrādē un ieviešanā, alternatīva sociālā tīkla veidošana, retrītu un semināru vadīšana.

Kur meklēt savas esības jēgu

Kā tieši tu palīdzi cilvēkiem?

Pēdējos gados lielu daļu manas ikdienas aizņem individuālais darbs ar tiem, kuri meklē savas esības dziļāko jēgu. Pieaug to cilvēku skaits, kuri nosacīti ir apmierinājuši fiziskās vajadzības, tomēr viņu iekšējā dzīve nesniedz gandarījumu, harmonisku piepildījumu, un rezultātā viņi nereti slīgst depresijā un dažādās atkarībās. Daudziem šķiet, ka dzīve viņiem nodarījusi pāri, jo bijusi ļoti skarba. Ir arī tādi, kuriem ir nojauta par savu ceļu, taču nepietiek spēka vai ticības to skaidri ieraudzīt. Es jau neko unikālu neiedodu, tik palīdzu atcerēties, kas viņi ir, no kurienes ieradušies, kurp dodas. Cilvēki, kuri nonāk pie manis, ir patiesi izbrīnīti, kad saprot, ka visas zināšanas par viņu ceļu un esības jēgu visu laiku bijušas viņos pašos. Tas paver pilnīgi citu piesātinātākas un krāsainākas realitātes perspektīvu, un cilvēki sāk dzīvot pa īstam – harmoniski un ar prieku. Tāpēc saku – meklējiet esības jēgu tikai sevī, katrs pats ir savas realitātes radītājs, jūs tikai esat to piemirsuši!

Tik vienkārši?

Jā. Es varu palīdzēt saprast, saskatīt, atcerēties... Tas galvenokārt notiek komunicējot. Mēs sarunājamies, ilgi un dziļi, līdz cilvēks pats nonāk pie šīm atmiņām. Vadot sarunu pēc noteikta algoritma un izprotot sarunas mērķi, tas ir tikai laika un pacietības jautājums. Katram apakšā ir savs stāsts  – traumas, ieaudzinātā uzskatu sistēma un tamlīdzīgi. Kad cilvēku izģērbj, viņš sāk patiesi iepazīt savu būtību un saprot, ka maskas, kuras ikdienā tiek valkātas un mainītas pēc vajadzības, ir iluzorā daļa. Taču pats Cilvēks primāri ir Dvēsele, nevis ķermenis un prāts. Un es parādu, kā var dzīvot ar Dvēseles apziņu, saistot domas, vārdus un darbus ar Dvēseles uzdevumu – ienest šajā pasaulē beznosacījumu mīlestību, dievišķo kārtību un harmoniju. Cenšos pārliecināt, ka mūsu visu mērķis ir kļūt par apzinātiem savas dzīves radītājiem, izprotot katras individuālās dzīves nozīmi un jēgu, katra notikuma, tostarp arī traumas, patieso potenciālu. Kad to pieņem, dzīve kļūst patiesi harmoniska un laimīga, neatkarīgi no ikdienas nodarbošanās.

Vai tas ir tas pats, ko tagad moderni dēvē par retrītu?

Jā, retrīti, lai gan man ne visai patīk šis nosaukums. Taču tas ir labs instruments, tikai es šos pasākumus veidoju mazliet citādi, nekā par retrītiem ierasts domāt. Jā, tur arī ir vieta meditācijām un citām praksēm, bet mēs ar sievu, kura man šajā darbā palīdz, vairāk balstāmies uz piezemētākām darbībām, piemēram, pusotru vai divas dienas pilnībā aizņem tā sauktās maņu prakses, kur ejam dziļumā visās piecās maņās. Tā ir mūsu pašu izstrādāta tehnika – strādājam ar katru maņu atsevišķi. Ir noteikti skaņu faili, kurus dalībnieki klausās un vienlaikus fiksē savas ķermeniskās un mentālās sajūtas. Šajā praksē bieži redzam asaras un citas emocionālas izpausmes, jo dalībnieki tiek ļoti dziļi ievesti savā iekšienē, būtībā. Cenšamies savienot ķermenisko un prāta pasauli ar Dvēseles apziņu. Retrīta beigās dodam līdzi instrumentus, ar kuru palīdzību jauniegūtās zināšanas pielietot ikdienā, lai nenotiktu tā, kā pēc līdzīgiem pasākumiem nereti gadās, kad pāris nedēļu ir garīgs pacēlums, pēc tam to apēd rutīna. Pēc retrītiem cilvēki sāk dzīvot, redzēt, just, dzirdēt citādi – patiesāk, dabiskāk. Viņi jau spēj paši ieraudzīt savus klupšanas akmeņus attiecībās, izpausmēs un uzskatos un tos revidēt. Atjaunojas attiecības ģimenē, atrodas jauni veidi, kā sevi realizēt, cilvēki kļūst par patiesiem savas dzīves radītājiem. Taču tas nav mūsu nopelns – to cilvēki dara paši, mēs esam kalpojuši tikai kā instrumenti.

Ir arī līdzīgi pasākumi, kuros mēs turpinām padziļināti strādāt, bet jau ar citām tehnikām, piemēram, stihijām. Tajos piedalās tie, kuri jau izgājuši cauri maņu praksēm.

Gatavots ceļam jau kopš ieņemšanas brīža

Tādas palīdzības sniegšanai vajag īpašas spējas. Tu tās sevī atklāji jau bērnībā, vai arī ceļu rādīja dzīves satricinājumi?

Tagad jau zinu, ka šim ceļam esmu gatavots kopš ieņemšanas brīža. Pat vissīkākais notikums manā dzīvē ir noteicis nākamos soļus. Nav bijis nedz nejaušību, nedz muļķīgu kļūdu. Kopš bērnības apstākļi veidojušies tā, lai mudinātu doties meklējumos savā iekšpasaulē. Man ļoti paveicās ar vecākiem, kuri nu Zemes gaitas jau ir beiguši. Viņi ielika vērtīgus pamatus. Piedzimu Rīgā jaunu, kārtīgu rīdzinieku ģimenē. Mamma bija beigusi medicīnas skolu, tēvs vēl studēja un spēlēja basketbolu VEF komandā. Taču tad vecāki bija spiesti pārcelties uz dziļiem laukiem, un tam ir īpaša vēsture, jo mans vectēvs, kuru neatceros, bijis VDK pretizlūkošanas pārvaldes augsta ranga virsnieks. Taču tēvs sadarboties atteicās. Tad viņam skaidri pateica – ja nesadarbosies, aizmirsti par zinātnieka karjeru Rīgā, aizmirsti par iespēju dabūt centrā dzīvokli, aizmirsti par sportu. Tomēr viņš nepiekāpās. Man bija pusotrs gads, mamma gaidīja māsu. Pametām Rīgu un nonācām Cēsu rajonā, kur uzaugu piecu bērnu ģimenē kā vecākais dēls. Lielāko daļu bērnības esmu pavadījis laukos, mums bija kārtīga saimniecība ar cūkām, vistām un govīm.

Trīspadsmit gadu vecumā piedzīvoju lielu satricinājumu – klīnisko nāvi. Nokritu no liela augstuma, piezemējos uz sprandas, un manu Dvēseli uz kādu brīdi burtiski izsvieda no ķermeņa. Kopš tā laika pat fiziski sāku redzēt citādi – redzēju enerģiju ap jebkuru būtni vai priekšmetu. Padomju laikos par šīm tēmām informācijas nebija, tāpēc īsti nesapratu, ko tas nozīmē. Tēvs iedeva mazas grāmatiņas par autogēno treniņu un meditāciju. Lasīju, meklēju atbildes sevī. Aizvien izteiktāk sajutu citu cilvēku enerģiju, brīžiem pat šķita, ka spēju lasīt domas. Tas vienlaikus arī stipri biedēja, daudzas reizes vēru tos kanālus ciet. Tagad saprotu, ka esmu tā sauktais empāts. No vienas puses, tā ir dāvana, no otras... Kamēr neapzinājos, ko tas nozīmē, tas vairāk šķita kā apgrūtinājums. Iedomājies – tu atrodies pūlī, un visas emocijas, bēdas, trauksme un agresivitāte ieplūst tavā enerģētiskajā laukā! Īsta trakomāja. Bet es to pieņēmu. Sāku meklēt garīgumu.

Arī baznīcā?

Jā, arī tur, 90. gadu beigās. Tomēr tas nebija mans ceļš. Es draudzes sapulcēs uzdevu pārlieku daudz neērtu jautājumu, jo biju Bībeli izlasījis no vāka līdz vākam trīs reizes un spēju argumentēt, kur un kādas pretrunas redzu. Man teica, lai vienkārši pieņemu visu ticībā, bet man gribējās izprast – lai šī ticība kļūtu dzīva caur sapratni. Sāku studēt reliģijas vēsturi, antropoloģiju, citus reliģijas virzienus, filozofiju, psiholoģiju, kvantu fiziku un citas disciplīnas, kas varētu palīdzēt izprast to, ko saucam par garīgumu. Studēju patstāvīgi, ārpus izglītības iestādēm, mūsdienās tas ir izdarāms itin viegli. Tā soli pa solim nonācu līdz šamanismam. Šo ceļu eju arī patlaban – viens pats, neesmu pieslējies nevienai no šamaniskajām tradīcijām.

Pirts bija daļa no šī ceļa?

Pirms daudziem gadiem pirts bija veids, kā iemācījos lasīt un atpazīt enerģijas, arī ar tām strādāt, palīdzot citiem sakārtot veselību. Zini, pirtī var iet dažādi. Var tā, kā kādreiz padomju laikos, kad pieēdās rasolu, piedzērās un tad karsējās – principā sevi spīdzināja. Pirtī var iet vienkārši izsildīties, nomazgāties, nopērties. Tas ir veselīgi. Bet pirtī var dziedināt arī garu. Kad pirtnieka un klienta enerģētiskie lauki cieši saskaras un spēcīgi mijiedarbojas, pirtnieks sajūt klienta vainas – gan fiziskās, gan ne-fiziskās – un ļauj visu regulēt intuīcijai, proti, rokas it kā pašas zina, kur un kad jāpalielina karstums vai aukstums, kādu zāļu maisījumu vai skrubi izmantot, kādu augu slotiņu paņemt... Pašam pirtniekam pirms procedūras ir īpaši jāgatavojas, tiek pat ievērota diēta. Jā, pirts manā dzīvē bija un ir ļoti nozīmīga, taču tikai kā pakāpiens tālākajā ceļā.

Tā truša ala tomēr ir mazliet dziļāka

Tavam tēvam netrūka drosmes nostāties pret sistēmu. Kā noprotams, arī tevī ir kaut kas līdzīgs. Sava ceļa gājējs, spītīgs patiesības meklētājs...

Mans skatījums nereti krasi atšķiras no citiem. Kopš neatminamiem laikiem esmu attīstījis spēju katrai parādībai, notikumam vai rīcībai ieraudzīt paralēlos variantus, alternatīvus risinājumus. Jā, skolas laikā piederēju pie tiem, ko šodien sauktu par frīkiem, jo man nepatika kopā ar pārējo baru skraidīt un aurot. Visu bērnību brīvajā laikā lasīju. Grāmatas ņēmu līdzi pat uz skolu, lai lasītu starpbrīžos. Interesi par grāmatām manī ielika vecāki. Mūsu mājā bija plaša un daudzveidīga bibliotēka, kurā bija atrodami pat tādi izdevumi, kas tolaik piederēja pie pretpadomju literatūras. Kaut arī atšķīros no pārējiem, skolā mani fiziski neaizskāra, jo biju liela auguma, un tas lika mani respektēt. Ja redzēju, ka citi ņirgājas par kādu klasesbiedru, gāju palīgā, vienmēr biju gatavs arī sadot pa degunu katram, kurš aizskāra meitenes. Tēvs un māte mani audzināja tā, ka izjutu un izrādīju cieņu vecākiem cilvēkiem, sievietēm un meitenēm.

Jau mazotnē es meklēju apkārt notiekošajā jēgu – un joprojām turpinu dzīvot kāpēcīša vecumā, nemitīgi uzdodot jautājumus, jo gribu visu izprast līdz pašiem dziļumiem. Manī nemitīgi norisinās iekšējais dialogs. Kādreiz pat domāju, ka mentāli neesmu īsti vesels. Tagad saprotu, ka tas ir mana  prāta dialogs ar Dvēseli, kur apziņa, ko mēdz saukt arī par garu, veido vidi jeb tiltu. Esmu secinājis, ka Cilvēks dzīvo sistēmā, matriksā, kur tiek mācīts, ka galvenais ir prāts un ķermenis, bet Dvēselei atvēlēta kaut kāda mistiska loma. Mēs tiekam audzināti ierobežotā vidē, kur valda iluzora kārtība, uzstādījumi un sociālās uzvedības programmas. Šajā sistēmā sods un bailes ir satvars, kas ļauj sabiedrību kontrolēt; kontroles mehānisms ir ārējs. Protams, arī mans prāts un ķermenis tika audzināts šajā sistēmā, bet es jutu signālus, kas vēstīja, ka tā truša ala ir mazliet dziļāka. Mēģināju iet dziļāk, sāku atcerēties, kas esmu, no kurienes nāku un kurp eju. Tagad par savu pieredzi un izpratni stāstu tiem, kurus tas uzrunā.

Kad uzvaru svin birokrātija un formālisms

Vai arī Dzīvā skola bija viens no veidiem, kā iziet ārpus sistēmas?

Jā, alternatīvā izglītība... Sākumā drīzāk bija nevis misijas apziņa, bet vēlme radīt alternatīvu sistēmu. Mēs ar sievu vienmēr esam skrējuši objektīvajam laikam pa priekšu, ienesot kopējā telpā jaunas vēsmas. Tāds bija arī skolas projekts. Meklējot skolu, kurā mācīt savu bērnu, iepazinām Ojāru Rodi, kurš jau 20 gadu vadīja biedrību 99 baltie zirgi. Ojāra iedrošināti, šīs biedrības paspārnē izveidojām filiāli ar nosaukumu Dzīvā skola, kas drīz vien tika akreditēta. Tā atradās Tukuma novadā, vecajā Praviņu skolā, pilnīgos laukos. Mums bija reģistrēti 74 skolēni – no sagatavošanas līdz pat 9. klasei. Vēl tagad īsti nespēju saprast, kā mums izdevās nokomplektēt pedagogu sastāvu, iziet akreditāciju, piesaistīt pašvaldības finansējumu... Bija skolotāji, kuri pie mums strādāt brauca pat no citiem novadiem – Talsiem, Jelgavas, Rīgas. Ļoti labi, kvalificēti pedagogi. Mūsu audzēkņu sastāvu pamatā veidoja bērni, kuriem bija grūtības iekļauties standartizētās lielajās skolās. Nē, tie bērni nebija atpalikuši, dažam pārbaudes darbu un eksāmenu rezultāti bija pat augstāki par vidējiem. Tie bija bērni, kuriem ir pašiem sava galva, kurus nevar pēc principa tā vajag vienkārši iesēdināt solā un dresēt. Viņi nepakļāvās, tādējādi radot galvassāpes gan standarta skolu mācībspēkiem, gan pašu vecākiem, kuri jutās ļoti slikti, jo “mans bērns ir citāds”, neiekļaujas barā.

Arī mājmācība Latvijā tika ieviesta, pateicoties Dzīvajai skolai?

Tā sauktā mājmācības kustība tiešām uzplauka arī caur mūsu skolu. Kad 2011. gadā sākām strādāt, Izglītības ministrijas datu bāzē bija reģistrēti 14 mājmācības skolēni. Mūsu skolā tajā brīdī jau bija ap divdesmit. Devāmies uz ministriju runāt, kā to varētu risināt. Izrādījās, ka arī ministrijas ierēdņi bija ieinteresēti šo jomu sakārtot un uzdeva mums izstrādāt kritērijus mājmācības režīma organizēšanai. Tas bija nopietns darbs – veidot vadlīnijas skolotāju darbam, skolas vadības sistēmai un šo skolēnu reģistrācijai. Tad bija jāizstrādā pilnīgi jauni mācību plāni, kā arī sekmju kontroles sistēma. Ar to strādājām vairāk nekā pusgadu. Pēc tam VISC speciālisti mūsu plānu koriģēja, lai viss atbilstu likumdošanai, un vēl tagad visā Latvijā mājmācības sistēma balstās mūsu izstrādātajos plānos. Caur Dzīvo skolu izveidojās tagad jau ļoti kuplā Ģimeņu skolu asociācija. Tajā apvienojās ģimenes, kuras savu bērnu izglītošanai meklēja alternatīvus variantus.

Tomēr Dzīvā skola nepastāvēja ilgi. Kas notika?

Jāatzīst, sabiedrība uz mums skatījās kā uz dīvainīšiem. Liela daļa vienkārši nesaprata, ko mēs darām un kāpēc. Cilvēki ir pieraduši, ka skola ir režīma iestāde. Izbrīnu radīja pat sīkumi. Piemēram, kad uzsniga pirmais sniegs, starpbrīdī ļāvām bērniem ilgāk palikt ārā, no sirds izpikoties un izālēties sniegā, un mums pārmeta haosu un disciplīnas trūkumu. Arī apmācību metodika sistēmas cilvēkiem šķita dīvaina, lai gan skolēniem tā ļoti patika. Piemēram, veidojām tā sauktās tematiskās nedēļas, kad visu mācību priekšmetu tēmas caurstrāvoja viens elements. Ja bija izvēlēts ūdens, tad mūzikas stundās bija dziesmas par un ap ūdeņiem, fizikas skolotājs stāstīja par skaņu viļņiem, kas ir līdzīgi ūdens viļņiem, rādīja video par skaņu viļņveida izplatību, bija jābūvē sniegavīrs un, ņemot vērā sniega blīvumu, jāizrēķina, cik daudz ūdens ietilpst konkrētajā sniegavīrā. Matemātikā rēķināja, cik litru ūdens vajadzēs, lai, izlejot to skolas gaiteņos, grīdu pārklātu 0,2 mm plāna ūdens kārtiņa. Un tā visos priekšmetos.

Tomēr alternatīvi vielas apgūšanas paņēmieni vai citāda pieeja disciplīnai nevarētu būt iemesls akreditētas skolas slēgšanai.

Mēs skaitījāmies privātskola, un tajā laikā vecāku mēneša līdzmaksājums bija 35 lati, kur ietilpa arī ēdināšana. Privātskolai smieklīga nauda, taču laukos arī tādu summu samaksāt nebija viegli. Bija vairākas daudzbērnu ģimenes, kas nemaksāja vispār, tāpēc ar līdzfinansējumu no budžeta piedalījās pašvaldība. Arī mēs paši no sava biznesa ieguldījām naudu Dzīvajā skolā, lai kaut cik to uzturētu. Tomēr pēc trīs gadu darbības pašvaldība lēma līdzfinansējumu pārtraukt. Pareizāk sakot, lēma komisija, lielo skolu pārstāvji. Tur vairs nebija svarīgas bērnu intereses, bet tikai un vienīgi naudas jautājums, birokrātija, atskaites. Mēs vēl mēģinājām cīnīties, pierādīt, ka šāda skola ir bērniem nepieciešama, taču... uzvarēja sistēma un formālisms. Nemitīgi notika visas iespējamās pārbaudes, nāca visas iespējamās kontrolējošās iestādes. Nekādi pārkāpumi skolas darbā netika atklāti, taču mēs šo cīņu neizturējām un pieņēmām lēmumu skolu slēgt. Iemesli bija vairāki, bet galvenais – visi izdevumi būtu jāfinansē pašiem vecākiem, taču to viņi nespēja.

Lepnums un vilšanās

Tad iznāk, ka viss Dzīvajā skolā ieguldītais darbs bija veltīgs?

Tā gluži nevarētu teikt. Lai gan mēs piekāpāmies, tomēr šo trīs gadu laikā pratām panākt daudz. Skolas īsais mūžs ir atstājis būtiskas pēdas – kad satiekam bijušos audzēkņus, kuru dzīve izveidojusies veiksmīgi, viņi kā visnoderīgāko atceras tieši laiku Dzīvajā skolā. Jo tur viņi saprata – ja viņiem kādā priekšmetā ir zemas atzīmes, tāpēc viņi nav neveiksminieki vai sliktie. Skolā stipri auga viņu pašvērtējums. Tas pats notika ar jaunajiem skolotājiem, kurus lielajās standarta skolās nesaprata. Viņi ieguva apziņu, ka tā drīkst un vajag strādāt, turpina darbu citās skolās, un atšķirīgā pieeja viņos vairs neraisa šaubas. Tie ir bērnu mīlēti skolotāji. Mūsu meita pēc skolas slēgšanas turpināja apgūt izglītību mājmācībā, un tagad varam lepoties, ka izaudzis bērns, kurš nav sistēmas salauzts. Meita turpina iet nestandarta ceļu, un, par izbrīnu skeptiķiem, viņas dzīvē viss veidojas labi. Viņa ir patstāvīga un gudra, strādā, veido attiecības un iekļaujas sabiedrībā. Tas vien apliecina, ka ikvienam cilvēkam ir savs uzdevums un talanti, tikai jāļauj tiem attīstīties.

Ļoti svarīga lieta, ko mums izdevās sasniegt, ir mājmācības sistēma, kas tagad valstī ir ļoti spēcīga. Latvijā ir vairākas prestižas privātskolas, kuru vadītāji un īpašnieki kādreiz brauca pie mums pieredzes apmaiņā. Viņu skolas ir tapušas, iedvesmojoties no mūsu idejām. Pirms desmit gadiem mēs izglītības sistēmā izskatījāmies kā dīvaiņi, taču daudzas neparastas inovācijas, par kurām tolaik runājām, tagad ir normāla parādība. Atceros, pirms pāris gadiem intervijā vietējā avīzē kāds Izglītības pārvaldes darbinieks ar sajūsmu stāstīja par savu braucienu uz Somiju un turienes brīnišķīgo izglītības sistēmu, no kuras mums vajadzētu ņemt piemēru. Ironiski – pirms desmit gadiem mums tāda skola bija, kurā, starp citu, tika realizētas arī daudzas Somijas izglītības sistēmas reformatora Pasī Sālberga idejas. Un tie paši pašvaldības ierēdņi, kas tagad sajūsminās par Somijas skolām, lēma par finansējuma pārtraukšanu mūsu skolai... 

Vai tas neradīja vilšanos pastāvošajā sistēmā?

Jā, vilšanās bija, turklāt emocionāli ļoti dziļa, jo nespēju saprast – kāpēc mēs, cilvēki, konkurences dēļ esam gatavi cits citu iznīcināt, nonievāt, pazemot? Man ilgi nebija atbildes uz šiem jautājumiem. Iekšā sirdī jutu, ka varam taču dzīvot citādi, labāk, laimīgāk, harmoniskāk, bet nezināju, kā to izdarīt. Sākumā domāju, ka, mēģinot mainīt sabiedrību, viss kļūs citāds. Gāju arī šo ceļu – iesaistījos politiskās aktivitātēs, veidoju un līdzdarbojos dažādās sabiedriskajās organizācijās. Beigu beigās sapratu, ka tā ir mana augstprātība, jo iznāk, it kā es sevi pozicionētu kā pareizo, kas stāv ārpus sliktā. Kļuva skaidrs, ka jāsāk ar sevi. Un tad sāka transformēties arī apkārtējais lauks. Caur šo darbu nonācu pie izpratnes, ka visu, kas ir mums apkārt, mēs radām paši caur savām domām, emocijām, vārdiem un darbiem. Kā robežšķirtne, kad uz visu sāku skatīties pilnīgi citām acīm, kalpoja ceļojums uz Altaja kalniem, kurā abi ar sievu bijām 2017. gadā. Tas bija garš un bīstams ceļojums. Trīs nedēļas bijām pilnībā atslēgti no civilizācijas, tuvākos cilvēkus varētu atrast tikai vairāku dienu gājiena attālumā. Gājiens bija ne tikai fiziski grūts un pārbaudījumu pilns, bet ļoti labi sakārtoja arī prāta struktūru. Tajās trīs nedēļās eksistēja tikai viena izpratne – šeit un tagad. Tā pa īstam, nevis tikai vārdos, ar kuriem daudzi ikdienā mētājas. Izmežģīta kāja tur praktiski nozīmētu mokošu nāvi, nepareizā vietā uzslietai teltij var uzvelties milzīgs akmens bluķis vai naktī to noskalot lietus izraisīta dubļu lavīna. Kļūmīgs solis, un tu no plaukstas platuma taciņas iegāzies 400 metru dziļā akmens aizā. Tur mēs sajutām, cik atkarīgi patiesībā esam no Dabas un cik egocentriski un iedomīgi par savu radības kroņa statusu. Šis ceļojums pilnībā transformēja mūsu garīgo uztveri. Kad atgriezāmies mājās, pat tuvinieki juta, ka esam kļuvuši citādāki. 

Ar brīvības apziņu

Un kāds ir secinājums? Ka ar sistēmu nav jēgas cīnīties?

Vispirms jāsaprot, ka visu, kas ir apkārt, tostarp arī sistēmu jeb matriksu, radām mēs paši. Gribam to vai ne. Sabiedrība, valsts iekārta, globālie notikumi ir tikai mūsu iekšējo procesu atspoguļojums. Domas materializējas. Caur savu ticību saņemam to, kam ticam. Konfliktā ar apkārtējo tu nonāc tikai tad, ja esi augstprātīgs un uzskati, ka esi labāks vai pārāks. Mans kredo ir tāds – ja tev kaut kas nepatīk, tad ej un izdari labāk! Ja nevari, burkšķēt un vīstīt dūres ir bezjēdzīgi. Kādreiz arī es protestēju, sūdzējos, cīnījos. Un? Nonācu konfliktā ar sistēmu. Tāpēc labāk mierīgā garā dzīvot saskaņā ar savām vēlmēm, realizēt sapņus un idejas. Ja tev kaut kas traucē, esi kā ūdens pret klinti – applūsti apkārt un turpini savu ceļu. Zinu, tas nav viegli, it sevišķi, ja savā ziņā esi atkarīgs no tā, ko saucam par sistēmu. Sistēma pati par sevi nav nedz laba, nedz ļauna, taču tajā sastopami cilvēki, kuri jebkuru struktūru izmantos savtīgiem mērķiem – lai iegūtu materiālās vērtības, lai izbaudītu varu. Tās ir konkrēto cilvēku traumas. Slikti, ja no tā cieš citi. Taču, kā jau minēju, viss atspoguļo tikai un vienīgi mūsu pašu iekšējo realitāti. Tāpēc nepieciešama garīgās brīvības apziņa. Brīvs Cilvēks nekad nerīkosies tā, lai kāds ciestu.

Kā var būt brīvs, dzīvojot nebrīvā sabiedrībā? Garīgi – jā. Bet fiziski jau nekur aiziet nevar...

Daudzi saka – jākļūst brīviem, izkāpjot no sistēmas, aizejot no tās. Labi, taču cik daudzi ir gatavi dzīvot mežā un iztikt no tā, ko atrod vai izaudzē? Jā, tādi ir, zinu Cilvēkus, kuri patiešām dzīvo mežā, pašbūvētās mājās, bez elektrības un citiem civilizācijas labumiem. Taču arī viņi meklē ceļus, kā mijiedarboties ar sabiedrību; šad un tad kādu produktu, preci vai pakalpojumu tomēr savajagas. Viņi apzinās, ka bez tā neiztikt, taču samazina to līdz minimumam. Es tādu ceļu neesmu gatavs iet, man nepieciešamas tehnoloģijas, kas atvieglo ikdienu. Taču es varu nekļūt par to vergu. Man patīk Cilvēki, un es cenšos viņus pieņemt tādus, kādi viņi ir.  

Cilvēki mēdz stāstīt, ka viņu brīvību kāds esot nolaupījis. Tā ir ilūzija. Pats esmu pietiekami ilgi nodzīvojis ar tādu izpratni. Taču pēdējo gadu notikumi parāda, cik stipri var manipulēt ar prātiem un spēlēt mūžīgo skaldi un valdi principu. Tā ir spēlēšanās ar brīvības jēdzienu.

Ja tu savā izpratnē esi patiesi brīvs, nav tāda spēka, kas spētu tavu brīvību ierobežot, – kamēr vien tava brīvība nepārkāpj otra Cilvēka brīvību. Ja mēs visi to apzinātos un ievērotu, nevajadzētu ne likumus, ne sodu sistēmas un situācija uz mūsu Zemītes visai ātri mainītos. Tāpēc es palieku pie pārliecības, ka galvenā problēma nav sistēmā, bet mūsu domāšanā, apziņā. Ja paši neesam iekšēji brīvi, tad cenšamies pakļaut arī citus. Ja mainīsies apziņa, mainīsies arī sistēma.