Elīna Vāne par Jāņu noskaņu un ilgām pēc miera: "Man nav pie sirds dīvu dzīve"

Elīna Vāne likusi mums gan raudāt, gan smieties. Par kaislīgās Raudupietes lomu saņemta "Spēlmaņu nakts" labākās aktrises balva, un nupat atkal Rūdolfs Blaumanis ir atdzīvojies Valmieras teātrī. "Pazudušā dēla" uzvedumā Elīna tēlo Ažu, tikmēr uz citām skatuvēm daudzpusīgā aktrise jokosies kā Bebene ikgadējā Skroderdienu uzvedumā. Varbūt cita slavenība būtu atteikusies no smieklīgās Bebenes tēlošanas, taču Elīnai nav nedz sīku, nedz seklu lomu. Ir darbs – viņa iet un strādā pēc labākās sirdsapziņas.

Viens no Elīnas Vānes profesionālās virtuozitātes pierādījumiem noteikti ir izrāde Kam bail no Virdžīnijas Vulfas, kur triju stundu garumā aktrises saplūsme ar varoni skatītāju vienlaikus gan šokē, gan apbur. No Vānes spēka pat sametas bail, un pēc tik sarežģīta priekšnesuma līdz ar grimu varbūt tiek aizslaucītas kādas dzīvildzes stundas. Aktiera darbu grūti saukt par veselīgu, arī tāpēc tika paņemta pauze, kas tikai nesen beigusies. Ir jaunas lomas teātrī, un, apliecinot savas fantastiskās darbaspējas, šogad Vāne tandēmā ar dzīvesbiedru Imantu Stradu dažādās Latvijas pilsētās arī smīdina publiku uzvedumā Caurstaigājamā guļamistaba. Imanta mūžīgā dzinēja sindroms vāveres ritenī ierāvis arī Elīnu, kura līdztekus filmējas seriālos, kino un vada pasākumus. Visu, ko viņa dara, nav iespējams aptvert un uzskaitīt, un apzīmējums dīva šoreiz ir gluži iederīgs.

Ar ķiveri galvā

Tu dzīvo pēdu virs zemes, metoties ar galvu teātrī un mākslā, vai arī aktrises profesiju vairāk uztver kā darbu?

Es sevi drīzāk pieskaitu reālistiem, bet, kad nāk grūtākas lomas, viss tiek pakārtots teātrim. Rīti, vakari, visas domas tikai ap darbu. Starp citu, daudz kas ir atkarīgs no apaviem. Kad saņemu jaunās lomas kurpes, viss sastājas savās vietās – gaita, kustības. Tā ir liela atšķirība, vai tu mēģini adītās zeķītēs, vai arī uz zeķes ir pastala, vai tā ir augstpapēžu kurpīte, zābaciņš, varbūt kirzas zābaks. Valmierā mums sava kurpnieka nav, šad tad braucam taisīt apavus uz Rīgu, tie glabājas teātrī, kur sakrājusies liela kolekcija. Arī izrādēs, kurās esmu iespēlējusies un iejūtos vakara varones ādā jau pie grima galda, apavi tāpat ir svarīgi.

Un kā reālajā dzīvē – vai pašai ir kurpju kolekcija? Labutēni?

Jā, apavu ir daudz, bet, kopš esmu suņa saimniece, augsti papēži no ikdienas ir pazuduši. Pārsvarā ir skrienami apavi, ar kuriem nav žēl iekāpt peļķē, dubļos, ja vajadzīgs, pat Gaujā. Ir jau arī smukās kurpes, bet ne no visaugstākajiem plauktiem.

Neesi modes verdzene?

Nē, un, tā kā kosmētika man jālieto darbā, kā arī pasākumos, kur izklaidēju cilvēkus, ikdienā sevi ar to neapgrūtinu, arī drēbes ir ikdienišķas. Man ir īpašs suņa apģērbs, kurā pat neērti no cilvēkiem, ieejot veikalā. Uz tā var būt sīki zariņi, dubļi, spalvas... Braucam uz mežu, tur izstaigājamies, un suns – rotveilera kucīte Kuba – man ir paprāvs, dažreiz jāpietur ar visu spēku. 

Nu re, nav jāiet uz sporta zāli! Vai varbūt teātrī dāmām ir aerobikas nodarbības?

Tagad mums ir sadarbība ar Vidzemes Olimpisko centru, to apmeklē daudzi kolēģi. Ja kādas izrādes horeogrāfijai nepieciešama īpaša iesildīšanās, tad pieaicina speciālistu, lai apmierinātu konkrētās plastiskās vajadzības. Agrāk diezgan bieži vingrojām pie mūsu horeogrāfes Lindas Mīļās, bet teātrī tagad notiek remonts, strādājam trīs ēkās, viss iet ņigu ņegu.

Kā izskatās – kad Valmieras teātra pārbūve būs galā?

Izskatās cerīgi, laikam būs gatavs nākamruden. Pagaidām mums mēģinājumi notiek kādreizējā santehnikas veikalā, kas laikam bijusi sena kroga ēka vai varbūt kūts, celta no laukakmeņiem.

Labi, ka tik tuvu mājām.

Tas gan. Mēģinām arī Kurtuvē pilsētas centrā, tur notiek arī izrādes. Ar laiku būs no šīs zāles jāšķiras, par ko žēl, jo man Kurtuve ļoti patīk, arī pārējiem šajā vietā ir ļoti laba sajūta. Paralēli remontam vēl daļa mēģinājumu notiek teātrī. Arī spēlējam tur. Pie ieejas stāv kaste ar atstarojošajām vestēm un ķiverēm. Uz vienas kastes rakstīts – šuvēju ceham, uz otras izrādes ansambļa nosaukums, ir vēl citas kastes. Visu cieņu celtniekiem, bet uz darba telpu mums jāiet cauri būvlaukumam, tāpēc no ārdurvīm līdz mēģinājumu telpai bez ķiveres iet nedrīkst, un tas ir normāls drošības noteikums. Par to nav jāsmejas, jo, ja esi metrs septiņdesmit astoņi garš kā es, vari nepamanīt kādu puļķi, un tad ir labi, ka galvā ir ķivere. Mēģinājumu telpa ir izremontēta, tomēr pa ceļam kaut kādi vadi karājas…

Nu jau Elīna Vāne Valmierā nostrādājusi vairāk nekā divdesmit gadu. Kādreiz tas skaitījās Oļģerta Krodera teātris, bet kāda tagad ir teātra seja?

Domāju, jauneklīga, jo mums pievienojies Indras Rogas sagatavotais jauno aktieru kurss. Viņi ir tik mīlestības pilni pret teātri un teātra vēsturi, arī pret Valmieras pilsētu; daudzi sāk pārvākties šurp. Vispār nesaprotu, no kurienes direktore Evita Sniedze ņem tik daudz enerģijas un spēka, lai tiktu galā ar mums, ar trim ēkām, teātra pārbūvi, nemitīgi bīdot uz priekšu procesus, turklāt dzīvodama Rīgā. Tad jau mēs arī nevaram čīkstēt un nolaist rokas, visiem jāstumj tas kuģis uz priekšu.

Vai nav pazudusi kolektīva kopības izjūta? Tagad esat izmētāti pa dažādām ēkām.

Ir laba sajūta, pie ir mums iedzīvojušies arī režisori, kurus es pieskaitu jaunajiem: Inese Mičule, Elmārs Seņkovs, Reinis Suhanovs, Jānis Znotiņš, Toms Treinis. Vēl nesen pie mums strādāja Varis Brasla. No Krodera laikiem palikusi Māra Ķimele, pēdējo viņa pie mums iestudēja izrādi Vēlā mīla, pastāv iespēja, ka taps vēl kaut kas. Kopumā trupā valda patīkams entuziasms, vēlme virzīties uz priekšu. Līdz ar jaunajām telpām sāksies īsts pacēlums, prieks, bet, kas zina, varbūt nāks arī kāda vilšanās. Redzēs, kā spēsim apdzīvot Lielo zāli, kur jauno aktieru kurss tikpat kā nav spēlējis. Būs arī black box jeb Mazā zāle, darbosies Apaļā zāle – to visu gaidām ar nepacietību. 

Man prātā Valmieras lielās Krodera izrādes Hamlets un Marija Stjuarte, Indras Rogas sasniegumi Meistars un Margarita, Zojas dzīvoklis un Doktors Živago. Pašlaik varbūt lielākā cieņā ir izklaide, komēdijas, arī eksperimenti. Vai skatītājs nav mainījies pa šiem divdesmit gadiem?

Valmieras teātra pastāvīgo apmeklētāju vidū, man šķiet, nekas daudz nav mainījies. Mēs viņiem piedāvājam to, ko viņi no mums gaida. Sēras piestāv Elektrai, Jāzeps un viņa brāļi, Valmieras puikas, protams, Vulfa kundze, tagad Pazudušais dēls – tā ir klasika, kas veido repertuāra pamatu. Man patiktu pievienot kādu svaigu elpu, nedomājot par kritiķu viedokli, piemēram, vieglas komēdijas, kaut kad tika runāts arī par leģendāro Meldermeitiņu.  Kāpēc ne? Brīvdabas estrādes ir populāras, daudz esmu ceļojusi ar Skroderdienām Silmačos, ārpus Valmieras esmu piedalījusies Jura Rijnieka iestudējumā Gribu bērnu, arī tā bija komēdija. Tagad mums teātrī tapusi izrāde Tu saki? pēc Vizmas Belševicas stāstu motīviem…

Un biļetes izķertas līdz augusta beigām!

Es biju palaidusi garām šos Belševicas stāstus krājumā Nelaime mājās. Dullā Paulīne jau visiem zināma pēc filmas, taču mums izrādē savienoti četri stāsti – anekdotiskas sadzīviskas ainiņas no tirgus un kapiem. Viens stāsts saucas Burbeķīša, es tēloju šo puķu pārdevēju, ar kuru, kad beidzas ziedi tirgošanai, notiek visādi joki. Dzirdēju kādas skatītājas atsauksmi: “Nu, tieši tas, uz ko atnākt piektdienas vakarā ar draudzenēm, pirms tam nedaudz šampanieša, pēc tam vēl kaut kur aiziet,” – izrāde nav gara. Interesanti vērot, kā pirms gadiem četriem sagatavotā izrāde Labie cilvēki Ineses Mičules režijā, ar kuru braucam pa visu Latviju, ar laiku transformējusies. Sākumā skaitījās nopietna luga, bet tagad cilvēki ir burtiski pārsmējušies. Man ir svarīgi just, kā publika ar mums kopā elpo, kā reaģē, man kā aktrisei šī saķere ir ļoti būtiska. Rakstīta kā drāma, šī luga vienlaikus ir arī komēdija ar tik garšīgiem tekstiem. Būtu labi, ja taptu vairāk šādu izrāžu, kur izsmieties un pēc tam sabrukt, bet varbūt vienkārši izsmieties, lai nav ne par ko citu jādomā.

Mūžīgi pieprasīts nebūsi

Kurā brīdī tev sākās pagrieziens pretim komiskajām lomām, pie kurām pieskaitāma arī filma Svingeri? Vai šis tavs talants nav jau par daudz ekspluatēts?

Liela daļa cilvēku nezina neko vairāk par manu Baibu televīzijas seriālā Viņas melo labāk, jo uz teātri neiet. Tā vienkārši ir, es daru savu darbu un netaisos pamest ne teātri, ne arī seriālus, kas ar labu režisoru kļūst par vērtīgu profesionālu skolu. Skaidrs, ka tādas komerckomēdijas kā Caurstaigājamā guļamistaba tiek reklamētas vairāk nekā repertuāra teātra izrādes, un saprotams, ka cilvēkiem nepieciešama izklaide. Valmieras teātrī man pārsvarā ir tieši nopietnas lomas, dramatiskas un ļoti sāpīgas. To, ka strādāju labi, apliecina daža laba balva. Var teikt, ka man ir četras darbības jomas: kino, seriāli, komercprojekti un pamatdarbs Valmierā, kas vienmēr būs vissvarīgākais.

Vai tā ir iekšēja nepieciešamība – tik daudzpusīgi izpausties?

Tā ir normāla aktiera ikdiena. Tagad tā ir, un ne jau man vienai. Var jau vienmēr pateikt nē, bet man personiski šis gads šķiet ļoti interesants, jo sezonas sākums bija tukšs, akcents uz sezonas beigām. Vispirms Burbeķīša, tad Aža Pazudušajā dēlā, ko režisē Reinis Suhanovs. Tad nonācu ārstu palīdzīgajās rokās, jo nācās operēt diska trūci. Bija laiks atpūsties, un tagad spēki ir atgūti. Kad piecēlos no slimības gultas, bija prieks pamazītēm, lēnītēm iet uz mēģinājumiem. Vispirms uz dažām stundiņām, jo bija psiholoģiski jāiekustas, jāvēro, kā jutīšos. Tagad atkal skrienu un rukāju. Turklāt mūžīgi pieprasīts nebūs neviens…

Jāķer moments!

Ja ir foršs projekts, kas patīk, un ja pamatdarbā redzi logu, kad to var izdarīt, turklāt vēl papildus nopelnot – kāpēc ne? Ja gadās materiāls, kas nepatīk, lomai atsaku, arī teātrī. Un tā man ir gadījies, kad darbs jau bija iesākts. Toreiz tā normāli aprunājos ar direkciju, nekādu sankciju par to nav. Labāk lai strādā tie cilvēki, kuriem kopā štimmē. Nav taču obligāti jākāpj pāri savām sarkanajām līnijām, var pateikt nē. Tas, manuprāt, ir godīgi.

Kā var zināt, vai sākotnēji nepatīkama loma nav lielisks izaicinājums, iespēja apgūt kaut ko jaunu, varbūt lauzt sevī kādu aizspriedumu? Varbūt Margaritas loma Meistarā un Margaritā arī savulaik sabiedēja?

Tas bija liels pagodinājums no Indras Rogas, un, protams, man sākumā bija bail. Man no visām lomām ir bail, īpaši tik lielos, nozīmīgos darbos. Ir jāsaņemas, jāuzticas sev un režisoram, jāatstāj savas bailes šūplādē un jāiet uz priekšu. Nedrīkst arī raizēties, kā citiem patiks, ko par tevi nodomās. 

Vai Elīnas Vānes šūplāde ir pilna ar izteiksmes līdzekļiem, vai vari nospēlēt jebko?

Gribētos domāt, ka jā, viss pa plecam. Bet tas nenozīmē, ka ar šādu apziņu dodos uz jaunas lugas mēģinājumu. Gluži otrādi – eju zemāka par zāli, jo sākumā vienmēr pārņem šausmas: nu, tagad gan būs baigi slikti. Tagad Pazudušā dēla mēģinājumi man daļēji gāja paralēli Vizmas Belševicas stāstu uzvedumam. Pārējie spēra lielu soli uz priekšu, es biju spiesta viņus panākt. Iekšējs satraukums, protams, ir, bet man ļoti patīk šis ansamblis.  

Vieni saka, ka par Blaumani labāka dramaturga nav, citi – cik tad var vienu un to pašu… Valmierā tika rīkots pat Blaumaņa festivāls.

Jā, bet tas nebija iecerēts kā ikgadējs. Sākumā uz to, ka Valmierā atkal tiek iestudēts Pazudušais dēls, raudzījos skeptiski, bet Reinis Suhanovs teica, ka tā esot forša tradīcija. Vispirms viens kurss iestudē lugu, tad nākamais… Pirmajā uzvedumā es nepiedalījos. Toreiz notika liela traģēdija – autoavārijā bojā gāja divi mani kursabiedri. Paaudzes mainās, mēs atkal spēlējam šo izrādi, un tie, kuri toreiz bija jaunie, tagad tēlo pusmūža varoņus. Šī pēctecība man ļoti patīk. Blaumaņa materiāls ir ļoti garšīgs, ļoti sāpīgs un vienlaikus gaišs, dzīvi gribošs. Man ļoti patīk Blaumanis…

Par to pēctecības un pleca izjūtu. Laikam tu esi komandas spēlētāja.

Pilnīgi noteikti! Man ir svarīgi, kādā augsnē sēkla ir iesēta, lai nestu augļus. Beigās var arī nesanākt, daudz atkarīgs no procesa. Un man svarīgs ir gan process, gan rezultāts.

Čau, Rīga!

Par lomām runājot, man žēl, ka kovida laikā bez pienācīgas uzmanības palika izrāde Tilti. Tu tēloji Frančesku, kuru filmā Medisonas apgabala tilti atveidoja Merila Strīpa.

Tas man nebija viegls darbs, jo ielēcu kolēģes vietā. Man nepalīdzēja arī dekorācija, ūdens baseini ap skatuvi. Kaut arī mana gaume varbūt nesakrita ar režisora redzējumu, publika Tiltus uzņēma samērā labi. Tā paša kovida dēļ lugu Kam bail no Virdžīnijas Vulfas? iestudējām septiņus mēnešus, jo drīkstēja tikties četri vai pieci cilvēki. Mēs – aktieri, režisors un izrāžu vadītājs – distancējāmies pa visu Valmieras kultūras namu. Jā, interesants laiks...

Teātra mājaslapā par tevi teikts – varoņlomu tēlotāja. Tad jau laikam nenākas viegli iejusties mīlošas, maigas sievietes ādā. Tu esi tēlojusi arī mātes – Billes mamma filmā gan nekāda maigā nebija…

Jā, un elektriskā vecmāmiņa izrādē Fantočini noslēpums – ak dievs! Man nav tāda viena ampluā, un repertuāra teātrī tā ir laime – nezināt, kādu nākamo lomu tev piedāvās. Ja nu vienīgi nākamajā sezonā spīd kāda absolūti galvenā loma… Vai režisors piezvana – klausies, es gribētu taisīt to un to, varbūt izlasi. Krodera laikā man bieži bija nojauta, ka es varētu piedalīties viņa nākamajā iestudējumā, vēl pat nezinot, kas tas būs par darbu. Dažreiz, ieraugot sarakstu, šausminos – ā, nu kas tā par lomu! Bet mēģinājumu procesā viss mainās. Režisors taču redz manī to šķautni, kuras dēļ man piešķīris šo lomu; varbūt es pati to nemaz nesaskatu. Un, ja mani kāds ir izvēlējies, jādara viss iespējamais, lai iznāktu labi. Pati varbūt šādu lomu neizvēlētos, ietu tikai vienā virzienā uz kaut ko, kas man patīk.

Un kas tas būtu?

Nezinu. Man nav pie sirds dīvu dzīve – nodoties tikai lielajai mākslai. Man patīk dažādība, kas valda manā teātrī. Uzlādē izklaides gabali, kostīmi, kad pati izsmejos. Man patīk sajūta, ja pēc izrādes esmu nosvīdusi – vai nu no pārdzīvojumiem un iekšējām sāpēm, vai no prieka, ka ar kolēģiem esam pārsmīdinājuši lielo zāli. Žēl, ka dieviņš man pagaidām iedevis tikai vienu kinovasaru, kad tika uzņemta Bille, Svingeri un arī Nameja gredzens. Protams, gribu vēl filmēties, vislabāk kādā nopietnā, vēsturiskā kostīmfilmā – tādā stilistikā kā Dauntonas abatija vai mūsu Pansija pilī. Ilgojos arī pēc vecā teātra, man apnikuši visi tie meklējumi, abstrakcionisms. Gribu spēlēt normālas lomas normālās izrādēs ar foršu mūziku, dekorācijām un gaismām. Ar brīnišķīgu dramaturģisko materiālu un skaistiem kostīmiem. Tas ir mans sapnis, un šajā ziņā esmu vecmodīga.

Toties izrādē Caurstaigājamā guļamistaba tava varone liek lietā visai drosmīgu tērpu, kas izskatās pēc flaminga.

To atrada Imants, nospriedām, ka tas šajā uzvedumā iederēsies.

Kā tas ir – dzīvot kopā ar aktieri? Darbs taču neizbēgami nāk līdzi uz māju.

Jā, mēs šo un to pārrunājam. Pie sienas ir mans un Imanta repertuārs (Dailes teātra – D. M.). Tā kā es visu laiku aizmirstu viņa grafiku…

Dīvaini cilvēkam ar ekonomistes izglītību neatcerēties skaitļus…

Tā ekonomika man drīzāk palikusi galvā kā loma, taču darbs attiecībās ienāk tikai garāmejot – kā pārdzīvojumi, kurus tas otrs sapratīs. To, ka pirmizrāde tuvojas, labi var manīt pie mums abiem. Mainās psihofiziskais stāvoklis, dažreiz tu pārstāj gulēt, citreiz ēst, kļūsti nervozs, raudulīgs.

Ja pirmizrādes diena sakrīt, vai nešķīst dzirksteles?

Par to vispār nav ne runas. Ir ikdiena, ir sadzīve, un ir darbs, tikai katram savā pilsētā. Gadās arī, ka kopā.

Kāzu kleitas vilktas uz skatuves – vai dzīvē pēc tādas nekārojas?

Kas to var zināt? Dzīve met dažādus līkločus.

Intervijā pirms desmit gadiem esi teikusi, ka tevi nav viegli mīlēt, jo esi ļoti emocionāla.

Kas to var atcerēties, ko toreiz runāju, un es jau šo frāzi neizcēlu. Emocionāla esmu joprojām, bet galīgi nesatraucos par to, vai mani ir viegli mīlēt. Mani tagad satrauc vienīgi karš Ukrainā. Kamēr tas nav beidzies, priecājos par to, kas man ir, cenšos arī sniegt palīdzību, atbalstīt ar ziedojumiem. To, kas nodarīts ukraiņiem, es uzņemu ļoti personiski. Protams, rodas asociācijas ar Latvijas vēsturi, un ir bail no tā, ka mums ir neadekvāti kaimiņi. Arī tāpēc novērtēju ikdienišķus priekus.

Varbūt ir arī kādi mājas prieki – dārzā kaut kas izaudzis, uzziedējis?

Man viss pats aug. Es ļauju, jo man nav laika – un šobrīd arī spēka – noņemties ar dārza darbiem. No iepriekšējiem īpašniekiem palikušas visādu šķirņu tulpes. Tās izplaukst, tad Imants tās nopļauj, un nākamajā gadā tulpes atkal uzzied. Šogad pie mums bija arborists, kas apzāģēja kokus. Mums aug ābeles, plūmes, bumbiere, ķirši.

Kādas Rīgas meitenei ir attiecības ar zemi? Vai bērnības vasarās tev bija kādi lauki?

Mums bija mazdārziņš starp Baldoni, Iecavu un Ķekavu – Misā. Mammai un tētim bija mašīnas, varējām izbraukāt, bet man kā vienīgajam bērnam tur nekā darāma nebija, jo mamma ar vecmāmiņu jau visu bija izravējušas. Man arī bērnībā, kad noliecos, nez kāpēc reiba galva. Interesanti, ka atpakaļ uz Rīgu mani nevelk. Varu aizbraukt darba darīšanās, bet atceļā, kad pie Sēnītes no Vidzemes šosejas nogriežos uz Murjāņiem un, braucot no kalna pie Rāmkalniem, ieraugu Gauju un mežus, sajūtos gandrīz kā mājās. Duna un skriešana palikusi aiz muguras. Pašlaik man ļoti patīk Valmierā, bet nezinu, ko darīšu pēc desmit gadiem. 

Atkal skraidīs ar pīpi

Kā atradāt savu māju?

Tas notika nejauši, garāmejot – tieši tā strādā liktenis. Noej vienreiz, otrreiz garām, un, ja tas ir tev nolemts… Pajautājām par māju domē, sazinājāmies ar īpašnieku, apjautājāmies, ko viņš ar tobrīd pamesto īpašumu domā darīt. Un mēneša laikā nopirkām… Ja kādā mirklī dzīves durvis paveras, ja ir sajūta, ka visi akmentiņi sakrīt īstajās vietās, atliek tikai spert soli. Man tādi liktenīgi brīži gadījušies šad un tad, tā bija arī ar iestāšanos aktieros.

Kā tu atgūsti enerģiju pēc emocionālas iztukšošanās uz skatuves?

Uzreiz pārslēgties liek arī ikdienas darbi, tomēr reizēm māc skumjas par tiem cilvēkiem, kurus spēlēju. Reizēm tās savienojas ar maniem pārdzīvojumiem, pārtopot bēdās. Kā tikt no tām vaļā? Nu, suni bučoju, es viņu mīlu līdz vājprātam. Palīdz mājas miers, bet ikdiena neļauj tajā ilgi kavēties. 

Tava vecmāmiņa bija lieliska kulināre, arī mamma tāda ir. Vai esi mantojusi šo talantu?

Imants arī labi gatavo ēst, es arī. Aktieri daudz ēst nedrīkst, bet garšo gan. Kad pie mums teātra kopmītnēs dzīvoja meitene Marija no Ukrainas, viņa taisīja čeburekus un bezē ruleti. Uzcepa kaut ko, zvanīja mums, lai braucam pagaršot. Ārprāts, cik garšīgi! Tādas kūkas, kādas viņa cepa, augstas un daudzkrāsainas, Latvijā nebiju ne pirkusi, ne ēdusi. Izvirtība bija tās Marijas kūkas, viņa mūs izlutināja.

Marija tagad ir atpakaļ Ukrainā, netālu no Ļvivas. Tie, kuri kopš kara sākuma dzīvo tur uz vietas, ir pieraduši pie trauksmes sirēnām. Izgulējušies vai neizgulējušies, vienalga ceļas, iet uz darbu, dara, kas jādara. Radinieki mierīgi guļ, bet Marija, dzirdot sirēnu, ar savu zīdainīti izskrien gaitenī un nostājas starp divām sienām. Tas ir drausmīgi, ka mēs tur neko nevaram darīt. Neko negribas plānot, visi sapņi šķiet bezjēdzīgi, kamēr nav panākts miers. 

Tas no malas šķiet kā teātris, ka arī karā cilvēki mīl, dzimst bērni…

Jā, tas viss tur notiek, bet tam tā nav jābūt. Droši vien tiem, kuri piedzīvoja iepriekšējos karus, likās, ka cilvēce kaut ko ir iemācījusies un 21. gadsimtā nu gan kara nebūs. Man arī tas nav saprotams – mums ir augstākās tehnoloģijas, esam tik attīstīti, tad kā var iedomāties karot! Nogalināt! Neticami… Vispār man no kara ir fobija, pat nezinu, ko ar to iesākt. Jā, mūsu mājai ir pagrabs, kur slēpties, bet, ja būs jāaizstāvas, karā var tikt iesaistīti daudzi no mums. Šādas domas gan mani nevajā visu laiku, un esmu ļoti priecīga par tiem gadiem, kad šī kara fona nebija. Tāpat jau pietiek ikdienas skriešanu un rūpju.

Ja tev būtu pilnīgi brīva diena, kā tu to pavadītu?

Pie Gaujas ar suni. Un, ja vēl viņa ļautu man lasīt grāmatu, lai nav paralēli jāmet kociņi... Kubai jau ir seši gadi, bet tik ļoti gribas to kociņu, smiltiņas, peldēties. Man arī patīk peldēt. Jā, es noteikti gribētu būt pie dabas vai arī braukt ar laivām. Ceļotprieku man atņēmusi situācija Ukrainā. Varbūt gribētu kāpt kalnos, bet tas viss ir zaudējis agrākās krāsas, nozīmīgumu. Protams, būs skaistas dienas… Kad man būs izrāde, zinu, ka es smiešos, publika smiesies, saule spīdēs. Līdz brīdim, kad iedomājos, ka vienā īsā mirklī tā visa var nebūt.

Jāņi nāk. Dažiem tie ir mīļākie svētki, bet aktieriem lielākoties darba laiks.

Tā ir sakritis, ka Zāļu vakaru un Jāņus pavadu strādājot, bet arī tas ir jauki. Ar kolēģiem sasēžamies mašīnā, aizmugure un bagāžnieks pilns ar tautastērpiem, vainagiem, ēdieniem un dzērieniem vairākām dienām. Lielais džips piekrauts līdz augšai. Atkal piedalīšos Skroderdienu izrādēs ar studiju biedrenēm, savas grimētavas meitenēm Ievu Puķi un Māru Menniku, kuras būs Pindacīša un Tomuļu māte, Imants tēlos Pindaku. Es kā Bebene savā profesijā varu izdauzīties pēc sirds patikas, un lomu rotācija ir dabisks process. Kad pie Krodera spēlēju Antoniju, Dūdars bija Aigars Vilims, tad es šo tēlu īsti nesapratu. Pēc tam bija vēl citi ceļojošie uzvedumi, kad Dūdars bija Ģirts Ķesteris vai Edgars Pujāts. Antonijai jātur kopā visa saime, tā ir liela atbildība, nevis tā kā Bebenei. Es skraidu pa stūriem ar savu pīpi un spridzinu krāsnis. Tie – no sirds! – ir jaukākie brīži aktrises darbā. Jā, svinam svētkus, radot citiem svētku noskaņu, un paši līgojam un priecājamies līdzi. Ir bijuši pat astoņi Līgosvētki pēc kārtas, bet, protams, gribētos nolīgot kaut kur prom no visiem. Pirms vairākiem gadiem bija brīnišķīgi Jāņi laukos pie Daces Eversas, kad fonā klausījāmies programmu Klasika, Iļģu līgodziesmas. Apkārt pļava, plašums, vari būt pats ar sevi, ar dabu, lai nav jābāžas otram virsū. Mierīgi sēdi, kur gribi, lasi pļavā puķes, nekādu šašliku un lēkšanas pār ugunskuru. Bēdīgākais Jāņos ir tas, ka reizē ar mūsu atvaļinājuma sākumu vasara kļūst īsāka, un tā ir liela bēda.