Māra Sleja bez grima un izlikšanās: "Viszemākais posms dzīvē man bija, kad piedzima otrais bērns"

Tu jau esot izdomājusi, ko gribi šajā intervijā pateikt. Nesolu gan, ka ar to vien tiksi vaļā…

Es nāku pie tevis šodien runāt par savu pašapziņu. Jā, jā – kā ar terapeitu! (Smejas.) Jo pie terapeita jau vairākus gadus vairs negribu iet. Vienkārši negribu.

Negribi iesākt?

Negribu atsākt. Esmu gājusi no 14 gadu vecuma, protams, ar pauzēm, vienīgi tagad tā pauze ir ilga. Es gribu darīt visu citu, tikai ne iet pie terapeita. Esmu sākusi sportot, šorīt beidzot aptvēru, kā man patīk tas, ka sportoju. Negribu 70 gados nokrist, salauzt gūžu un tāpēc nomirt. Gribu 70 gados vēl varēt iet un visu darīt. Vismaz tāds mērķis man šobrīd ir.

Pēc otrā bērna man neatnāca atpakaļ krūtis, palika zemas, tukšas. Nē, nu vispār krūtis man ir – kad ielieku krūšturī, ir C izmērs, viss smuki, esmu pat bildējusies Laumai.

Bet nu… salīdzinot ar to, kādas tās bija manos modeļu laikos… Es biju krūšu sieviete. Man bija krūtis, nebija dibena. Es arī diezgan ilgu laiku staigāju bez krūštura, tikai tagad aizgāju nopirkt sev vienu neērtu, bet skaistu krūšturi.

Kāda ir tava skaistuma izpratne?

No vienas puses, mana skaistuma izpratne ir slinkums, no otras puses, man liekas, skaistākie cilvēki ir tieši tie, kuri nav slinki. Pēdējos trīs mēnešus daudz par to domāju. Tas ir kaut kas tāds, par ko neesmu runājusi nevienā intervijā. Par skaistumu. Es tā labā daru ļoti maz. Tāpēc ka slinka. Neeju pie manikīra vai pedikīra, čolku sev griežu pati, reizi gadā aizeju pie friziera. Esmu privileģēta, jo esmu piedzimusi laikmetā, kurā mans ķermenis, manas aprises tiek uzskatītas par acceptable. Esmu piedzimusi tādā laikmetā, kurā mans izskats skaitās skaists. Es arī tikai nesen apzinājos – ā, citiem tā nav… Man ir biezi mati, vairs nekautrējos no savām spalvām uz rokām, par kurām kautrējos, kad biju pusaudze.

Man liekas, psiholoģiskā motivācija ir ļoti svarīga, kad gribi kaut ko sevī mainīt. Problēma ir tad, kad vienkārši sāc uz savām draudzenēm skatīties un darīt līdzi un kad jādomā – vai mums vēl ir tās citas kopīgās vērtības? Vai pēkšņi esmu autsaidere, jo to nedaru… Varbūt tā šobrīd ir mana lielā trauksme – vai tiešām sāku kļūt par dīvaini, jo tā nedaru? Jā, un mani motivē slinkums. Bet tajā otrā izvēlē jau arī to cilvēku kaut kādā ziņā motivē slinkums! Tas slinkums, kad vieglāk aiziet kaut ko sev ielaist, nevis aiziet pie terapeita, iet laikus gulēt un dzert daudz ūdens.

Bet tagad es esmu sākusi cienīt publiski pazīstamas dāmas, kuras varbūt agrāk nosodīju par filtru izmantošanu, redzot, kā viņas šeipo savu ķermeni; nezinu, kā to latviski pateikt. Esmu sākusi to cienīt, jo arī pati vingroju. Nopirku online kursu. Man beidzot arī ir kaifs vingrojot, jūtos stipra! Pirms tam man bija svarīga psiholoģija, ķermeņa uzturēšana man nebija svarīga. Tagad domāju, ka fiziskais spēks ļoti nodrošina arī visu morālo un mentālo. Es to daru tāpēc, ka gribu justies spēcīga. Ja bonuss ir smuks dibens, tvirtas rokas – labi, jā, ņemšu arī to bonusu. Un man ir tik liels prieks, ka esmu sākusi to tagad darīt!

Nu, un vēl no jaunumiem manā dzīvē – esmu izmācījusies par intimitātes koordinatoru. Tas ir cilvēks, kas filmās palīdz veidot seksa un intīmās ainas. Teikšu skaļi – esmu pirmā sertificētā intimitātes koordinatore Latvijā.

Bet šis žurnāla vāks man tagad arī ir ļoti svarīgs. Gadiem esmu gājusi uz darbu un teikusi: ai, man celulīts, ai, man krūtis nošļukušas. Uzreiz pašai visiem pateikt visu, kas man ir slikti – nemaz nemēģiniet man uzbrukt, jo es jau sev uzbrūku pati! Visu laiku esmu sev uzbrukusi, nav bijis mirkļa, kad sevi esmu pieņēmusi… Re, paskatoties uz šo žurnāla vāku, būs iespēja sevi pieņemt!

Teici, ka gadiem pie psihoterapeitiem risināji savas traumas. Atrisināji?

Traumas jau visu laiku uzrodas jaunas.

Bet vari tagad kaut vienu skaļi nosaukt vārdā?

Protams, klasiskā trauma ir – esmu uzaugusi bez tēva. Vēl vairāk – es nekad neesmu satikusi savu tēvu. Tāpēc arī modeles karjerā šeit kaut ko sasniedzu priekš sevis, ārzemēs ne, tā arī bija izvēle – man vajadzēja vīriešu uzmanību. Tas ilgi bija neapzināti. Un darbā es to dabūju – esi sieviete-dieviete, skaista, seksapīla. Es vienmēr attiecībā pret sevi lietoju terminu “uzmanības mauka” – attention whore. Man arvien retāk ir vajadzība tādai būt, jo arvien vairāk apmierinu savu vajadzību pēc uzmanības, zinu, kur to pasmelties veselīgos veidos.

Kā jūtas meitene, augot bez tēva? Biji viņu satikusi, redzējusi?

Nē. Un pirms gada viņš nomira. Tas bija dīvaini, kad mamma piezvanīja un pateica, ka viņš ir miris. Man bija sajūta – kā viens cilvēks var nomirt divreiz? Jo man jau viņš bija miris… Man viņš bija miris.

Bija arī milzīga atvieglojuma izjūta, ka vairs nav jādomā, vai gribu viņu sameklēt un satikt. Viss beidzies. Kad uzzināju, ka tēvs ir miris, braucu mašīnā un drillēju vienu havajiešu metodi, par ko reiz izlasīju. Teicu: “Man žēl, lūdzu, piedod, es tevi mīlu, paldies,” – un man palika ļoti viegli, es varēju gan saslēgties ar to nomiršanu, gan pateikties par savu skaisto ķermeni, kas man ir tāpēc, ka satikās mana mamma, skaists cilvēks, ar manu tēti, skaistu cilvēku. Gēni man ir ļoti palīdzējuši. Bet mans tēvs bija arī alkoholiķis, visu dzīvi esmu apzināti gājusi uz to, lai es par tādu nekļūtu…

Esat četras māsas?

Trīs māsas un brālis. Viņiem tētis nomira, viņi visi ir vecāki. Es esmu ārlaulībā dzimis bērns.

Vispār nekad neredzēt savu tēvu – tā ir ļoti neparasta pieredze.

Man ir bērnības atmiņas no laika, kad biju rāpojošā vecumā, varbūt tāpēc, ka man tas ir bijis atstāstīts. Es rāpoju, viņš spēlējas ar vecāko māsu. Tas ir tas vizuālais, kas ir manā galvā. Esmu redzējusi bildes ar viņu, viņam ir vēl divas citas meitas. Vispār tas ir interesanti, tagad man interesē Helingera metode – tā, kurā aiziet atpakaļ pa paaudzēm. Man tagad vispār ir lielas šaubas par to, kas ir un kas nav ezoterika. Pēc izglītības esmu teoloģe, bet kas ir teoloģija? Tā ir akceptēta ezoterika. Es ticu Dievam, katru vakaru skaitu tēvreizi latgaliski.

Cik saprotu, manam tēvam bija ļoti iespaidīga māte, kura daudz ko darīja, lai attiecību starp manu māti un tēvu nebūtu. Es vienmēr esmu jutusi, ka esmu atšķirīga no savām māsām un brāļa. No vienas puses, šī atšķirība baida, no otras, vilina. Tā, man liekas, ir tā tēva puses atšķirība, jo tā “vecmāmiņa” bija tik jaudīga – un arī mana māte ir nenormāli jaudīga… Man jādomā par to, ka es nesu šo pagātni.

No neilgās komunikācijas man ir iespaids, ka tu ļoti daudz domā, tev visu vajag izrunāt… Tu vispār kādreiz nomierinies?

Es vēl tikko esmu pavingrojusi! (Smejas.)

Daudz enerģijas.

Jā, man ir ļoti daudz enerģijas. Instagramā biju ielikusi ierakstu, kur dejoju Skapī, visu laiku matus griežu uz riņķi. To enerģiju neviens man nevar atņemt, tā man vienkārši ir. Un, ja attiecīgi par sevi rūpējos, tā arī aug un attīstās.

Viszemākais posms dzīvē man bija, kad tikko bija piedzimis otrais bērns. Tik depresīva, tik izmisusi, tik bezspēcīga nebiju bijusi nekad savā dzīvē... Divi mazi bērni, tikai divu gadu starpība, principā dvīņi, tikai vecākais var nodarīt pāri jaunākajam. Mums ir tāds sauklis: “Trešajam bērnam – nē!” Kad iepazināmies, vīrs teica, ka varētu būt trīs bērni, bet tagad abi sapratām, ka vairs ne. Lai cik skaisti tas būtu, neesmu gatava likt sevi tajā riskā – pazaudēt sevi, vīru, savu saprātu un pa ceļam vēl nodarīt kādam pāri.

Tev dzīvē ir kādas važas, kādas robežas? Vai arī jūties pilnīgi brīvi?

Pirmais, kas nāk prātā, – nesaukšu tās par važām, bet man ļoti patīk salīdzinājums ar mustangu savaldītājiem. Mans vīrs ir mustangu savaldītājs, viņš vienu mustangu – mani – ir savaldījis. Ar viņu jūtos ļoti mierīgi. Ja man ir mana miera osta, tad tā ir vīram azotē.

Visu interviju lasi žurnāla Jauns OK jaunākajā numurā. Vēl žurnālā lasi interviju ar Niklāvu Kurpnieku, Vindzoru galma noslēpumus, ceļojumu uz Eolu salām un ieskaties karstās idejās vasaras galamērķiem.

Pērc žurnālu lielākajās preses tirdzniecības vietās visā Latvijā vai abonē zurnali.lv