Liepājniecei Zitai Valkai joprojām atmiņā Vijas Vētras teiktais: "Ja tu nepievilsi deju, tā nepievils tevi"

“Deja, manuprāt, ir kaut kas īpašs. Patiesībā tā ir dvēseles izpausme, un es par šo tēmu esmu publicējusi vairākus zinātniskus rakstus. Ja tu jūti dvēselē impulsu un to pastiprini ar kustībām, dziesmu un krāšņu kostīmu, raisās vesels process. Es pēc dabas, pēc savas uzbūves esmu radošs cilvēks. Kā smejos, spēju no nekā izveidot apetītlīgu konfekti. Tā nav tikai aizraušanās, bet mans dzīves stils jau kopš bērnības, no septiņu astoņu gadu vecuma. Tagad man ir 56 gadi. Ļoti ilgi un piesātināti skatuves dzīves gadi,” palepojas Zita Valka.

Uz skatuves jau bērnībā

 “Mana mamma Rita jau agrā bērnībā redzēja, ka man kājas iet pa gaisu, visu laiku metu riteņus, atrodos nepārtrauktā kustībā. Uzvilku galvā zeķubikses – tās man bija bizes – un griezos, griezos, griezos. Man bija tikai četri gadi. Mamma vēlējās īstenot savu sapni, tāpēc aizveda mani uz toreizējo Liepājas Emiļa Melngaiļa mūzikas vidusskolu, lai es apgūtu klavierspēli. Bet, tikko mamma bija prom, arī es biju prom no klavierēm, un atkal rokas un kājas gāja pa gaisu. Protams, ar mammas iecerēto klavierspēles apgūšanu nekas neiznāca. Savulaik Liepājā bija slavena mākslas vingrotāja un mākslas vingrošanas trenere Ausma Lēmane. Tai laikā viņa trenēja mana tēta māsu, un reiz Lēmane mammai teica – pārbaudīsim to bērnu, vediet tik šurp! Mākslas vingrošana jau faktiski ir tā pati deja. Rindā pie baleta stangas bija sarindotas meitenes, notika klasiskās dejas horeogrāfijas treniņš. Viena liela, ar pieredzi, cita maza meitene, iesācēja. Tā mūs toreiz salika. Es vēl tagad atceros sajūtu starp lielajām meitenēm – tik ļoti centos, līdu vai ārā no ādas, lai visu izdarītu tikpat labi kā tās lielās. Tai vecumā tas man bija paraugs. Patiesībā tā arī sākās mana mūža lielā mīlestība,” izjusti stāsta vitālā liepājniece un pasmaida, ka viņu esot krāmējuši uz skatuves jau bērnībā. Zita atceras, ka, mācoties otrajā klasē, viņai skolā vajadzējis dejot pilnīgi visos pasākumos, turklāt horeogrāfiju veidojusi pati. Viņa pati izdomājusi un demonstrējusi dejas, pati arī piemeklējusi atbilstošu skaņuplašu mūziku.

 “Iedomājieties, mazais horeogrāfs! Piemēram, man bija Trīs sivēntiņu deja. Kādu mūziku pati atradu, pie tādas savu horeogrāfiju arī dejoju. Man visas dejas ir mīļas,” nosaka Zita un uzsver, ka pie treneres Ausmas Lēmanes apgūtas gan dejas, gan mākslas vingrošana kā sporta veids, jo šīs lietas viena no otras nav atdalāmas. Visa pamatā ir horeogrāfija, klasiskā deja. Liepājniece dvēselē jutusi, ka bez stīvās un tradicionālās klasikas jābūt vēl kaut kam. Tad Zita sākusi interesēties arī par senajām kultūrām. Mammai bijusi liela grāmata par Indiju, tajā bijušas krāsainas, interesantas bildes ar kaut kādām figūriņām. Tas bijis vēl padomju laikā, kad iegūt padziļinātu informāciju bija ļoti grūti. Vēlāk Zitai Sieviešu dienā uzdāvināta kartīte ar indiešu dejotājas figūriņu, un Zitas iztēlē tas šķitis kaut kas pazīstams. Tā pamazām šī tēma ienākusi viņas dzīvē.

Ar aizrautību par senajām kultūrām

“Kad biju jau padsmitniece, meklēju, kur vēl varētu apgūt dejas. Trenere Ausma Lēmane mums mācīja arī spāņu dejas, ko pati bija apguvusi pie tolaik slavenās spāņu dejotājas Martas Alberingas. Tā spāņu temperamenta impulss pielipa arī man. Indiešu deju tai laikā neviens Latvijā nepraktizēja, un pie mūsu tautietes, ASV dzīvojošās leģendārās dejotājas Vijas Vētras, nevienu nelaida; tas vēl bija padomju laiks. Kad atvērās dzelzs priekškars un mainījās politiskā situācija, vēl nebija ne interneta, ne citu tehnoloģiju un iespēju. Pilnīgi nejauši padzirdēju, ka dejotāja Ilze Zariņa Rīgā oficiāli organizē kursus – viņa viena no pirmajām Latvijā atvēra eksotisko deju studiju. Taču patiesībā viss sākās vēl agrāk, jau 90. gados, kad sāka rasties pagrīdes ezoteriskās grupas un pulciņi. Toreiz galvaspilsētā, Stabu ielā 6, bija kaut kāda ezoteriskā biedrība, tur notika arī dažādi semināri – sākot ar tantru un cigunu, beidzot ar relaksācijas plastiku, kas ietvēra indiešu sakrālās dejas elementus un jogu. Tā bija mana pirmā, nu jau aizsaulē aizgājusī jogas skolotāja profesore Irina Kuris no Pēterburgas, kura man ielika indiešu dejas un jogas pamatus. Biju jauna, tikai 25 gadi. Tad iepazinos ar indiešu hastām, roku pozīcijām un jutos tik laimīga – tas viss ir mans! Man tas bija svēts un sakrāls atradums. Šo bagāžu uzreiz pārnesu uz Liepājas Universitāti, kur biju lektore. Sāku deju pētījumus, tapa mans maģistra darbs. Gāja gadi, varēja mācīties tālāk, un radās iespēja apgūt Bharatnatjam stilu – vienu no astoņiem indiešu deju stiliem. Braukāju uz dažādiem kursiem un atklāju, ka pasniedzēji māca arī citas dejas, piemēram, flamenko un vēderdejas. Man vajag arī tās! Man bija vēl zīdāms mazulis, atsaucu uz Rīgu savu mammu, viņa staigāja pa Vecrīgu, stumdama bērnu ratiņus, bet es dejoju. Mācījos trijās meistarklasēs – katru dienu neskaitāmas garas stundas. Kā to vispār varēja izturēt? Taču vēlme to apgūt bija tik liela, ka viss pārējais kļuva pilnīgi vienaldzīgs. Beidzot biju tikusi pie tā, ko tik tiešām vēlējos, tāpēc mācījos ļoti nopietni, urbos cauri visām kultūrām. Tā nav tikai Austrumu deja, mūsdienās tās dēvē par multikulturālām dejām, jo tās dejo visā pasaulē. Mēdz būt tā, ka vairākas kultūras samiksējušās kopā, un izveidojusies deja. Piemēram, flamenko nav spāņu deja, bet konkrēti Spānijas čigānu. Indiešu deja ir sakrāla deja. Austrumu jeb tā dēvētā vēderdeja man izdevās momentāni, man pat teica – tu jau, Zita, dejo uzreiz! Austrumu deja, manuprāt, ir vispieejamākā un viskomfortablākā ikvienai sievietei jebkurā vecumā. Flamenko gan jāmācās – tā gan stilistiski, gan fiziski ir salīdzinoši smaga deja. Savukārt indiešu deja, šķiet, ir sarežģītākā pasaulē. Šīs dejas dēvē par eksotiskajām, bet tās ir multikulturālās. Man ir arī viens zinātnisks raksts tieši par Austrumu deju,” aizrautīgi stāsta liepājniece.

Māksliniece un tipisks pedagogs

Liepājas eksotisko deju un jogas studija Arabeska, kuras vadītāja un dvēsele ir Zita Valka, darbojas jau 22 gadus. “Tā ir savdabīga studija, patiešām Notikums. Vienā grupā mums ir sešpadsmitgadīga meitene un 65 gadus veca sieviete. Visas daiļā dzimuma pārstāves dejo vienlaikus.  Mūsu skola ir ļoti īpatnēja. Neesmu komercijas cilvēks, neprotu pelnīt naudu, sevi pārdodot; es esmu māksliniece, tipisks pedagogs. Tā ir pavisam cita kasta. Manuprāt, tagad viss notiek pārāk ātri un ļoti virspusēji. Agrāk, lai kļūtu par skolotāju, arī deju vai pat hatha jogas skolotāju, kas strādā ar ķermeni, bija jāstudē ļoti ilgus gadus. Deju studija Arabeska ir mazliet mistiska. Protams, visi ir laipni aicināti, taču būs pārbaudes, īpaši, kad ir uzstāšanās, koncerta stress. Dejojam dažādu stilu dejas, arī temperamentīgo tango stilu, indiešu bollywood, Austrumu dejas, flamenko, čigānu jeb romu dejas. Tagad viss vairāk vai mazāk ir orientēts uz komerciju, tāpēc augsto īres maksu un citu izdevumu dēļ radošajiem kolektīviem realizēties kļuvis faktiski neiespējami. Jā, ir dažādi bērnu un jauniešu centri, bet ko lai iesāk sievietes pieklājīgos gados? Arī viņas vēlas izpausties savam vecumam adekvātā veidā. Viņām ir skaists augums, visas ietur diētu – skatās, ko ēd, dzer, kā dzīvo, ko domā,” uzskaita Zita. Viņai pašai jaunībā bijis skolotājs Vladimirs jeb meistars Džī, kuram bijusi ezoteriskā skola, ko audzēkņi pārnestā nozīmē dēvējuši par Muļķu kuģi.

“Saprotu, ka esmu šo modeli paņēmusi, un mēs esam kā tāds klīstošais holandietis, kas šķērso neredzamās robežas visās pasaulēs un kultūrās. Kādreiz Arabeskas bāze bija Liepājas Universitātē, bet tur viss beidzās saistībā ar kovidu. Tagad esam patstāvīga biedrība SOCIALE.LV. Reizi gadā sniedzam krāšņus koncertus. Dejojot un nokļūstot radošās enerģijas plūsmas apziņas stāvoklī, pazūd vecuma robežas un kompleksi par savu nepilnīgo augumu. Turklāt Austrumu deja ir ļoti lojāla – vienalga, kāds tu esi pēc savas uzbūves, tu dejodams radi un vienlaikus arī sevi dziedini.

Novērots, ka Latvijā kultūras procesus vadošās personas svešu kultūru izpausmes īpaši neatbalsta. Taču, iepazīstot cittautu kultūru, mēs neiznīcinām savējo – mēs kļūstam tikai stiprāki. Piemēram, arābu kultūra, reliģija un nacionalitāte ir pilnīgi dažādas lietas. Ja arī kāds uz to skatās kā uz ienaidnieku, tad kāpēc neiepazīt to vaigā, mācoties tās tautas dejas? Arī ebreju vai afrikāņu tautas dejas. Tu tādējādi iekļūsti viņu dvēselē, saproti, kā viņi domā un spriež. Tas ir ļoti sarežģīts psihoneiroloģisks, psihosomatisks un dziedinošs process, jo caur jaunām, iepriekš nepazītām kustībām informācija nonāk līdz smadzenēm. Izejot sarežģīto neironu darbības ceļu, saskaņojot ķermeni, ritmu, mūziku, deju, kolēģu ķermeņus, orientāciju telpā, tu pieslēdzies Visuma energoinformatīvajam laukam, iegūsti informāciju par tās tautas deju, kuru tu mācies, un būtību, ko tā ietver. Piemēram, Austrumu deja, ko dejo Ēģiptē un reģionā, ir plūstoša, maiga, priecīga – kustas rokas, galva, mīmika, pat mati; viss ķermenis. Citēšu kāda ārzemju dejas vēstures pētnieka vārdus: “Salīdzinot latviešiem dejas ir stīvas un strukturētas – rokas augšā, lejā, plaukstas un sīkā motorika, pirksti vispār nestrādā, bet Austrumu dejās svarīgas ir plaukstu kustības, mīmikas nianses.” Uzskatu, ka profesionālam deju pasniedzējam ir jāpārzina dažādu stilu un kultūru dejas,” strikti nosaka Zita Valka.

Ja tu nepievilsi deju, tā nepievils tevi

Liepājniecei ir cieša saikne ar leģendāro latviešu dejotāju Viju Vētru. “Mēs iepazināmies 1996. gadā. Man galvā noskanēja kaut kāds tinkšķis – Vētra ir Ogrē, mūzikas skolā pasniedz meistarklases! Tas bija laiks, kad vēl nebija interneta. Protams, es tur biju un pirmo reizi dzīvē ieraudzīju Vētru. Jutu, ka pazīstu viņu jau sen. Šī leģendārā un fantastiskā dejotāja man devusi milzīgu impulsu. Viņa man teica tā – Zita, ja tu deju nepievilsi, tā arī tevi nepievils. Ja tu deju nepametīsi, tā tevi nepametīs. Sapratu, ka dejot var līdz mūža galam. Jautājums tikai – vai tev jārāpjas uz skatuves arī vēl astoņdesmit gados. Vētra to var atļauties, tā ir sakrālā deja, viņai ir tāda enerģija, un Vija to savā 101 gada vecumā spēj. Man ar viņu ir saikne ne tik daudz dejas tehnikā – to var iemācīties katrs robots –, bet dejā iekšā ir dvēsele, un Vijas dvēseles stīgas ir ļoti dzīvas. Savulaik, kad vēl bija iespēja rakstīt projektus, aicināju Viju Vētru uz Liepāju, uz meistarklasēm. Tagad uzrakstīt projektu nav iespējams – prasības ir milzīgas, cilvēkam novilks simts ādu. Vija Vētra ir unikāls, fantastisks cilvēks, mūsu fenomens. Lūk, tādas personības būtu jāpopularizē, nevis jāliek medijos kaut kādas sievietes ar plikiem pupiem, kuras veikušas plastisko operāciju.”

Zita Valka savu radošumu īsteno arī citās jomās – viņa jau daudzus gadus rada krāšņas rotas, bet jaunākā aizraušanās ir mozaīkas. ”Mozaīkas ir vēl viens manas dvēseles kliedziens. Es esmu nedaudz jocīgs – un arī intuitīvs – cilvēks, jo atceros, piemēram, savas iepriekšējās dzīves. Īsi pirms kovida mani uzaicināja Liepājas Diakonijas centrā vadīt veselības nodarbības – vingrošanu un dejošanu. Turpat Agnese Terēze Zariņa vadīja mozaīkas pulciņu, un viņa teica – nāc pie manis uz mozaīku! Tā manā dzīvē ienāca arī šis mākslas veids. Nedaudz pamācījos pulciņā, tad sākās kovida laiks. Biju jau paspējusi izveidot vairākus darbus, tagad turpinu darboties mājas apstākļos – redzat, kas šeit notiek! Idejas dzimst manā galvā, kad pēkšņi kaut ko ieraugu. Arī deju tērpiem man uzšuj tikai karkasu, bet tos izrotāju pati, arī visus izšuvumus – izdodas tiešām ļoti krāšņi un krāsaini. Pa šiem 22 gadiem ar visdažādākajiem tērpiem savākti trīs pilni skapji.” 

Indija un vēdiskās zināšanas

Tomēr ar to Zitas interešu loks nebeidzas – viņas dzīvē ir vēl kāda nozīmīga joma. “Vēl es veicu vēdisko uguns rituālu, ko apguvu tiešsaistē no Indijas skolotājas. Smieklīgi skan, bet pirms septiņiem gadiem man tur izveidojās labs kontakts. Biju jau nopirkusi biļeti uz Indiju, grasījos 2020. gadā braukt uz šo krāšņo daudzo tradīciju zemi. Tur bija vieta, kur palikt, un skola, kurā mācīties. Šo mācību iestādi bijām sākuši veidot kopīgi – viņiem bija zināšanas, bet vajadzēja bāzi. Tad sākās kovids, viss bija ciet, nekur vairs netiku. Vēlāk nopirku biļeti vēlreiz – atkal nekā. Tā vairākas reizes. Ja nevar aizbraukt turp, jārīkojas tā, kā iespējams. Lai tiktu pie vēdu zināšanām, speciāli mācījos angļu valodu. Garīgo zināšanu nodošanas pēctecības ķēdi, kad skolnieks iegūst zināšanas no sava skolotāja, Indijā sauc par paramparu. Mana skolotāja tēvs arī ir skolotājs, bet vecaistēvs bijis ājurvēdas ārsts. Vienmēr cenšos, lai varētu mācīties pie labākā meistara, ko Dieviņš piedāvā. Man svarīgākais ir dvēseles kontakts, lai es viņam varētu piezvanīt vai uzrakstīt: klausies, palīdzi man – izvēlies pēc astroloģiskās kartes labvēlīgāko laiku, kad veikt operāciju! Pati vēl esmu tikai vēdiskās astroloģijas studente.

Jā, Dievs visiem ir viens, bet enerģija izpaužas daudzveidīgi. Ir trīs Dieva enerģijas kvalitātes, un tās visas izpaužas uguns rituālā. Uguns rituālam ir liela saikne ar latvisko dzīvesziņu, kuras saknes nāk no vēdiskās – viedās jeb Visuma zināšanās balstītās kultūras, kas daļēji atspoguļojas latviešu folklorā, tautasdziesmās. Uguni kā dievišķo enerģiju baro, metot tajā smaržīgus zāļu maisījumus. Katram procesam ir noteikta jēga un pamatojums. Rituāla laikā tiek skaitītas mantras sanskritā. Ir arī nāves baiļu un slimību pārvarēšanas mantra. Nāve ir transformācijas process, kam jāgatavojas visu mūžu, un es to sapratu jau bērnībā. Uguns rituāla laikā skaņa, kuru tu izrunā, sajaucas ar siltumu un tavu sankalpu – augstāko realizācijas vēlmi tavā apziņā. Viss darbojas, tu uzkrāj savu pozitīvo potenciālu, savu labo karmu sevis paša karmiskās bankas kontā jeb sēj to, ko pats vēlāk pļausi. Šā gada sākumā es beidzot veiksmīgi nokļuvu Indijā,” priecīgi teic Zita Valka, piebilstot, ka šī senām tradīcijām bagātā valsts bijusi viņas senlolotais sapnis jau kopā bērnības. 3. janvārī liepājniece aizlidoja uz Indiju, kur pavadīja gandrīz piecas notikumiem bagātas nedēļas.

“Kultūras atšķirības ir milzīgas, tā ir pilnīgi cita pasaule. Viena lieta ir tas, ko rāda ekskursantiem, bet pavisam cita – ko redzi, ja dzīvo viņu ģimenē. Man bija kontakts tikai ar augstāko Indijas kastu – braminiem. Pavisam ir četras kastas: kalpotāji jeb šudras, tad vaišas – pārdevēji jeb tie, kuri strādā biznesa struktūrās, tad kšatriji – policisti, valsts darbinieki un ārsti jeb visi tie, kas aizsargā sabiedrības locekļus. Un tad nāk bramini – tie, kuri rūpējas par garīgo inteliģenci, izglītošanu. Mūsu izpratnē bramins varētu būt skolotājs.”

Zita Indijā piedalījusies arī braminu kāzās, jo precējās viņas skolotāja māsīca. Tās bijušas īstas braminu kāzas, kas ilgušas piecas dienas.

“Visu šo kāzu nedēļu nodzīvoju Madurā viņu ģimenē, un par godu svinīgajam notikumam bija jāsagādā atbilstošs tērps – mani veda uz veikalu. Viņi paši lētajās bodītēs neiepērkas un lēti neģērbjas. Es nopirku sarkanu kleitu un tādas pašas krāsas šalli, bet tad uzzināju, ka sarkano krāsu braminu kultūrā ikdienā neizmanto – tikai kāzās un kādās pārtijās. Indijā garīgi bagātam cilvēkam nav vajadzības sevi izrādīt, tomēr novēroju, ka braminu sievietes ģērbjas daždažādi, arī spilgtās kleitās. Pārsvarā gan valda bēšie toņi. Jo zemākas kastas cilvēks, jo vairāk lētu spīguļu,” novērojusi dejotāja. Viņa pasmaida, ka pati šajā zemē bijusi vīrieša augumā. Sievietes tur nav garas, ap 1,55 metriem, bet liepājnieces augums ir 1,65 metri; tāds šai zemē ir vidējais vīrieša augums. Pēc Zitas novērotā, kopumā indieši ķermeniski attīstītāki, veiklāki, norūdītāki, viņu imūnsistēma ir stiprāka nekā materiālajā komfortā dzīvojošo tautu pārstāvjiem.

 “Es savu sari izvēlējos maigi rozā fuksiju krāsā ar tumši zilu apdari. Speciāli uz mani šuva tā dēvēto augšiņu – čoli. No piecmetrīgā sari nogriež asti un no tā uzšuj augšiņu. To visu tur dara vīrieši – šuj un mēra stiprais dzimums. Tomēr kādam jābūt klāt – vai tas būtu brālis vai draugs. Tev noteikti jābūt kāda uzticama vīrieša uzraudzībā, jo šajā zemē sievietes vienas pašas apkārt nestaigā. Mani arī vienu nelaida laukā, jo tas tomēr nav droši. Indija ir plaša zeme, nekad nevar zināt, kas pēkšņi var atgadīties. Vietējie iedzīvotāji gan zināja teikt, ka tūrisma zonā viss it kā esot kārtībā, bet tādā dziļākā vidē vienatnē labāk nedoties, tur noteikti līdzi jābūt pavadonim,” stāsta Zita.

Veģetāriešu paradīze un braminu kāzas

Zita spilgti atceras kāzas. “Pirmajā dienā kāzās notika tā dēvētais haldi rituāls. Haldi nozīmē ieziešanos ar kurkumu. Līgavu viņas mājās iezieda ar kurkumas pastu. Jaunais vīrs dzīvoja citā pilsētā, bet arī viņa mājās notika šis rituāls. Es biju jaunās sievas namā un redzēju, kā tas notiek. Kurkuma ir dziednieciska un attīroša – šis rituāls atgādina mazgāšanos. Jaunajai sievai rokas nokrāsoja ar hennu. Viņa bija ļoti skaista. Pirmajā dienā, kurkumas rituāla laikā, kleita bija dzeltenā krāsā. Arī visām pārējām kāzu viešņām kleitas bija dzeltenā tonī. Pēc ieziešanās ar kurkumas pastu līgava nedrīkstēja dejot. Pārējie gan drīkstēja, dejoja Bolivudas dejas, es taisījos līdzi, žestikulējot ar rokām, visi brīnījās – kā tu vari tā dejot? Smējos, ka iepriekšējā dzīvē esmu dzīvojusi Indijā, turklāt pati esmu deju skolotāja un šo to no šīm dejām zinu.

Otrā dienā man bija sagatavots sari, bet es nepratu šo apģērba gabalu uzvilkt saskaņā ar kāzu tradīciju. Pulkstenis bija pieci vakarā, vēl nekas nenotika, bet te pēkšņi man pasaka – braucam! Ņem līdzi savu sari, arī visu pārējo! Mūs aizveda uz skaistuma salonu. Es vispār savā mūžā tādā nebiju bijusi, jo tamlīdzīgas vietas neapmeklēju, taču šoreiz gan izmantoju izdevību. Tur bija ļoti skaistas meitenes, tā bija kā princešu fabrika, pati līgava kā filmu skaistule, pat vēl krāšņāka. Skatījos to visu kā filmu, taču tas notika īstenībā. Man sāka tīt apkārt sari. Tas ilga apmēram pusstundu – laika izjūta pazuda. Skaistuma salonā mani arī nogrimēja – biju tā kā indiete, tikai ar baltu ādu. Starp citu, līgavainim bija speciāls izšūts kāzu tērps – gara balta žakete. Sievietes, viešņas ļoti skaistas, kā izkāpušas no modes žurnāla. Cilvēki bija sapucēti uz nebēdu, sari spīdēja un laistījās.   

 Tad kāziniekus izveda cauri garam koridoram, un visi nonāca Marridge garden – kāzu dārzā. Indiešu kāzas ir milzīgs process. Pirms kāzām mani instruēja, ka dejojot nedrīkst kustināt gurnus un vēderu un ēdiens jāņem ar rokām. Šķidram ēdienam domāta karotīte, bet visam pārējam – tikai pirksti. Indijā ēdienu bakstīt ar nažiem un dakšām ir ļoti nepieklājīgi. Indieši dzīvo ar garšām, par gaļu tur vispār gandrīz neviens neko nezina. No dārzeņiem tiek pagatavots viss iespējamais, ko vien var izdomāt. Man kā veģetārietei tur bija pilnīga paradīze, turklāt Indijā ēdienam ir ļoti pieņemamas cenas. Jāpiebilst, ka viņi nelieto kafiju, bet ājurvēdisko tēju ar pienu un garšvielām. Tā ir ļoti veselīga un garšīga. 

 Jau bija vēls, domāju – kad gan sāksies pašas kāzas? Visi dejoja, sievietes un vīrieši katrs savā bariņā. Beidzot ap pulksten 23 nāca līgavainis un līgava. Tur bija izveidota īpaša skatuve, kā arī sēdvietas viesiem, lai viņi varētu visu vērot. Jaunlaulātos uzveda uz skatuves, fotografēja no visām pusēm. Modernās tehnoloģijas gāja pa gaisu, visu iemūžināja ar droniem, pie sienām atradās milzīgi ekrāni ar jaunlaulāto sejām, salūts... Tik bagātas kāzas pie mums neesmu redzējusi. Jau bija pusnakts, visi bija gan paēduši, gan izpriecājušies, nu beidzot ies precēties. Tur bija atsevišķa telpa, kurā risinājās vēdiskais uguns rituāls. Tas ilga līdz četriem rītā – tas ir Brahma Muhurtas laiks, labvēlīgākais laika sprīdis, kāds dienā vispār mēdz būt. Tad Dieva enerģijas ir nolaidušās uz zemes un sākas diena. Lūk, šajā labvēlīgajā laikā abi jaunie arī apprecējās.

Domāju – nu gan varēs iet gulēt. Nekā, pēc tam sākās nākamais rituāls – jauno sievu veda atpakaļ uz tēva mājām. Proti, no mājām ir jāiziet, jo tagad tu esi precēta un pamet vecākus. Sliekšņa priekšā no ziediem bija izveidots kaut kas līdzīgs mandalām, jaunajai sievai bija tām jāpārkāpj pāri, bet pašās beigās norisinājās raudāšanas rituāls. Tad jaunā sieva devās uz vīra mašīnu un meta gaisā rīsus – es atstāju savas vieglās dienas! Tas viss bija mazliet ritualizēts, bet tajā pašā laikā arī dabisks. Viņi neko netēloja, viss notika ļoti vienkārši un dabiski.”

Piesauc dievieti Lakšmī

“Nākamās dienas notikumi risinājās pie jaunā vīra mājās, un atkal bija jāpērk jauns apģērbs. Braucām iepirkties, meitenes man ieteica vēlamās krāsas. Nopirku krēmkrāsas tērpu iekš balta, kaut ko starp indisko un latvisko. Kad devāmies pie jaunā vīra, mašīnā satilpināja visus – ne kā pie mums, tikai piecus cilvēkus. Piemēram, vienam klēpī zīdainis, citam tīnis, vienā mašīnā var satilpt pat desmit cilvēki. Satiksmes noteikumu tur nav nekādu, vienīgi uz lielajiem bāņiem viņi turas nevis pa labi, bet pa kreisi. Ielās valda ļoti draudzīga atmosfēra, taču Eiropas cilvēku izpratnē milzīgs haoss gan.

Jaunā vīra mājās notika ballīte, jaunlaulātie sēdēja līdzās skaistam altārītim ar vectēva foto un pieminēja visus senčus; viesi, ja gribēja sveikt jaunos, vienkārši gāja un improvizējot dejoja. Būt indiešu kāzās un nedejot nozīmē sevi necienīt. Mani gan skolotājs brīdināja, lai nekādā gadījumā nedejoju arābu dejas. Tās atkal ir sarežģītas kultūras, kas savā starpā rīvējas dažādu vēsturiski politisku un ētisku apsvērumu dēļ. Un tad atkal sākās ēšana! Milzīgi, gari galdi. Painteresējos, vai visi, kas te ieradušies, tiešām ir radinieki. Jā, visi esot asinsradinieki pa vīra līniju. Uz kāzām tiek aicināti pat vistālākie radi. Kad viss bija beidzies, dažiem viesiem kā Lakšmī svētību pasniedza simbolisku naudiņu skaistā aploksnē. Lakšmī ir pārticības simbols, tādā veidā cilvēkiem tiek izrādīta īpaša cieņa – lai tev dzīvē vienmēr ir nauda! Uz aploksnes bija rakstīts tās ģimenes vārds, kura naudiņu ielikusi. Tā ir kā svētības došana; Indijā vispār ģimene ir pirmajā vietā,” ar spilgtajiem iespaidiem par Indijas braminu kāzām savam stāstam punktu pieliek Zita Valka.

Ielauzumi

Latviešiem dejas ir stīvas un strukturētas – rokas augšā, lejā, plaukstas un sīkā motorika, pirksti vispār nestrādā. Austrumu dejās savukārt svarīgas ir plaukstu kustības, mīmikas nianses.

Vija Vētra ir unikāls, fantastisks cilvēks, mūsu fenomens. Lūk, tādas personības būtu jāpopularizē, nevis jāliek medijos kaut kādas sievietes ar plikiem pupiem, kuras veikušas plastisko operāciju.

Ir arī nāves baiļu un slimību pārvarēšanas mantra. Nāve ir transformācijas process, kam jāgatavojas visu mūžu, un es to sapratu jau bērnībā.

Indijā garīgi bagātam cilvēkam nav vajadzības sevi izrādīt, tomēr braminu sievietes ģērbjas daždažādi. Jo zemākas kastas cilvēks, jo vairāk lētu spīguļu.

Bakstīt ēdienu ar nažiem un dakšām Indijā ir ļoti nepieklājīgi. Šķidram ēdienam domāta karotīte, bet visam pārējam – tikai pirksti.