"Bail pat mēģināt, jo kļūdīšos" - biznesa trenere Aija Iesalniece skaidro, kāpēc kļūdas nav pasaules gals
Dažkārt spert soli nezināmajā attur bailes, ka kļūdīšos vai mani nosodīs, tāpēc labāk nemaz nemēģināt. Patiesībā kļūdas nav jāuztver kā pasaules gals, bet kā daļa no izaugsmes.
Konsultē biznesa improvizācijas trenere, supervizore, grāmatas Improvizē savai izaugsmei autore Aija Iesalniece.
Tu drīksti kļūdīties
“Lielākoties es par šo tēmu runāju ar uzņēmumiem, vadītājiem un komandām, taču atmiņā palikusi pieredze, strādājot ar bērniem. Pasniedzu līderības kursu 1.–5. klases skolēniem un pirmajā nodarbībā teicu – šeit jūs varat kļūdīties. Viņu reakcija pārsteidza – divi bērni sāka raudāt, pārējie mēģināja mani pārliecināt, ka es runāju muļķības,” stāsta improvizācijas trenere Aija Iesalniece.
Skaidrības labad gan jāpiebilst, ka runa nav par matemātisku kļūdu, kad 2+2=5, bet par bailēm kļūdīties, darot kaut ko jaunu, meklējot nebijušus risinājumus.
Interesanti, ka brīdī, kad bērns mācās staigāt, mēs priecājamies pat par vismazāko progresu, bet pienāk mirklis, kad rodas gaidas un mēs bērnam sakām – tu jau esi liels, tev bija jāsaprot, jāmāk, jāzina… Šādas skolotāju un vecāku gaidas bērnā rada sajūtu, ka kļūdīties ir slikti, tas ir risks dabūt sodu un pārmetumus. Ja cilvēks jau bērnībā ir iemācījies, ka kļūdīties ir slikti, tad brīdī, kad jādara kaut kas jauns un jāriskē, viņš, visticamāk, nobīsies, varbūt pat iedomāsies, ka labāk nemaz nemēģināt, lai viss paliek, kā ir. Tas var atturēt no sasniegumiem, pārmaiņām un izaugsmes. Pastāv mīts – ja es ļaušu skolēniem, bērniem, padotajiem kļūdīties, viņi to darīs visu laiku. Tā īsti nav taisnība. Prieks un prieka hormoni izdalās, kad cilvēks sasniedz mērķi, kad viņam izdodas. Kļūdoties nevienam no mums prieka hormoni neizdalās, līdz ar to neviens cilvēks nav fizioloģiski motivēts kļūdīties, bet gan just prieku un gūt sasniegumus. Patiesībā tieši atbilstoša vide un iespēja kļūdīties ir labvēlīga jaunām idejām un risinājumiem.
Interesanti, ka par to kādā intervijā izteicās Latvijas hokeja izlases aizsargs Ralfs Freibergs, kurš atzina, ka izlases veiksmes atslēga bijusi treneru darbs, jo ne pēc vienas spēles netika aizrādīts, pārmests par kļūdām, neviens netika vainots vai kaunināts.
Esot vidē, kur jūties droši, var atraisīt savu radošumu, riskēt un mēģināt. Protams, kļūdas mēdz būt sāpīgas, dārgas, nepatīkamas, taču mums pašiem jāizvērtē, vai labāk mēģināt un riskēt, vai arī palikt nosacītā drošībā.
Cilvēks nav bezbailīgs
Aija Iesalniece stāsta par kādu eksperimentu, kurā piedalījās divas bērnu grupas. Katram bērnam iedeva glāzi ar ūdeni, kas jāaiznes uz blakus istabu. Pirmajai grupai pateica, lai neizlej ūdeni, kamēr otrajai palūdza būt uzmanīgiem. Vairāk ūdens izlēja pirmā grupa, jo viņi fokusējās uz kļūdu un izliešanu. Otra grupa bija uzmanīga, tāpēc izlēja mazāk ūdens. Ja bērns vai pieaugušais pēc kļūdas izdarīšanas saņem nosodījumu, viņš, iespējams, konkrēto lietu vai darbību vairs nekad nedarīs un diemžēl sāks sev aizliegt arī citas lietas. “Bailes būs vienmēr, tām pat ir jābūt, gluži tāpat kā jebkurām citām emocijām. Vesels cilvēks nav bezbailīgs, bet gan drosmīgs par spīti bailēm. Ja man pašai gaidāma situācija, kurā izdošanās pret neveiksmi ir 50:50, tad apsolu sev, ka priecāšos, ja izdosies, bet uzsaukšu sev spa un nosvinēšu, ja neizdosies.”
Speciāliste iesaka ieviest ikdienā paradumu savas kļūdas svinēt, lai pieradinātu prātu pie tā, ka kļūda ir procesa normāla sastāvdaļa. “Kļūda ir atgriezeniskā saite un vēsta par to, kas jāuzlabo, kur bija misēklis, nepilnība. Jo ātrāk es kļūdos, jo ātrāk man ir informācija, kas der vai neder, kā sasniegt mērķi, un tas ved mani uz priekšu.”
