"Mammu, ļauj man kļūdīties!" Kas slikts notiek, ja vecāki to bērnam neļauj?

Cik daudz vecākiem jāiesaistās bērna mācību dzīvē?

Narvaiša skaidro, ka vecāku iesaiste bērna mācībās lielā mērā atkarīga no paša bērna un viņa vajadzībām. Sākotnēji palīdzība un iesaiste vajadzīga visiem bērniem, bet ar laiku atbildību par mācībām var un vajag nodot pašam skolēnam.

Būtu svarīgi, lai vecāki palīdzētu bērnam izveidot mācīšanās sistēmu un dienas ritmu, jo haosā ir grūti mācīties. "Bērnam ir jāiedod sistemātiskums un konsekvence. Tas nozīmē, ka ir jābūt sistēmai, kā mēs mājās darbojamies. Piemēram, izpildām mājas darbus, sakārtojam somu un tikai tad spēlējam datorspēles vai darām citas lietas, kas bērnam patīk."

Vecākiem ir veltīgi cerēt, ka mazs bērns pats sev izveidos mācīšanās ritmu - tā parasti nenotiek.

Vispirms mācības, tad spēles

Ieviešot mācīšanās ritmu, ļoti svarīgi, lai vecāki ievērotu konsekvenci. "Tās trūkums sagrauj visu." Ja vecāki regulāri atļauj bērnam kaut ko nedarīt, tad sistēma nestrādā. "Visgrūtākais darbs ir konsekventi noturēties pie tā, par ko esat vienojušies. Protams, ja sistēma ir loģiska un pamatota."

Piemēram, soma ir jāsakārto pirms datorspēlēm. Bērnam jāpaskaidro, ka datorspēles nevar spēlēt pirms somas sakārtošanas, jo viņš mēdz aizrauties spēlēs, vakarā nāk miegs, ir grūtāk sakārtot somu un gadās aizmirst dažādas skolai nepieciešamas lietas.

Narvaiša arī savā ģimenē piedzīvojusi, ka brīžiem ir ļoti grūti noturēt konsekvenci un vieglāk šķiet atļaut bērnam spēlēt spēles pirms mācībām. Tas mēdz notikt arī brīžos, kad vecākiem darbā ir stress. Bet būtiski saglabāt dienas ritmu arī satraucošās situācijās.

Nedarīt visu bērna vietā

Vienlaikus vecākiem vajadzētu izvairīties no bērnu pāraprūpes, kas mūsdienās ir bieži izplatīta parādība. Dažkārt vecāki pārāk ilgi rūpējas par visiem bērna dzīves aspektiem, tostarp mācībām.

"Skola ir izcilākais laiks, kad ļaut bērnam kļūdīties! Ja bērns aizmirsa paņemt grāmatu, var izraudāties vienu reizi, izdusmoties otru reizi, bet tad meklēt risinājumus, ko ar to darīt. Skola ir vislabākais laiks kļūdīties.

Kad bērni būs pieauguši, aizmirsīs lietas un nebūs iemācījušies, kā sev palīdzēt tādās situācijās, tad būs daudz sarežģītāk gan pašiem bērniem, gan, protams, arī ģimenei. Labāk ļaut kļūdīties, kopā paraudāt un izdusmoties par kārtējo situāciju, kad kaut kas nav izdevies. Tādā veidā var taustīt, kur ļaut bērnam pašam darboties, un palīdzēt saprast, kā aizmāršību labot."

Ļaut plakātu zīmēt pašam bērnam

Varbūt bērnam palīdz plakāts uz sienas? Varbūt kāds cits atgādinājums? Par šiem jautājumiem vajadzīga saruna un bērna uzklausīšana. Vecāki var mudināt pašu bērnu meklēt risinājumus, kā rīkoties, lai turpmāk labāk atcerētos.

Mammai nevajadzētu zīmēt atgādinājuma plakātu un likt to bērnistabā pie sienas. Daudz derīgāk būs, ja pats bērns izveidos to plakātu un izdomās, kur un kā to piestiprināt.

Nepiedāvāt uzreiz savus risinājumus

"Mēs atgriežamies pie universālā ieteikuma: sarunāties ar bērnu un klausīties viņā. Protams, ja mēs būsim ļoti daudz stāstījuši, kā mēs esam ar ko tikuši galā, tad bērnam būs piemēru klāsts, no kura paņemt kādu ideju, kā viņš varētu mēģināt tikt galā ar savu problēmu."

Un nevajadzētu arī uzreiz piedāvāt savus piecus risinājumus. Labāk sagaidīt bērna ierosinājumus. Var viņu uzvedināt uz risinājumiem, jautājot, ko viņš neaizmirst, kādi palīgi viņa atmiņā labi strādā. Piemēram, bērns vienmēr atceras piezvanīt draugam. Kāpēc? Tas viņam patīk un ir motivācija to darīt. Kā mēs varētu mācībās iesaistīt kaut ko līdzīgu?

Kopīgā sarunā un risinājumu meklēšanā ļoti liela loma ir bērna idejām un risinājuma variantam, speciāliste atgādina.