Negribēju būt vienkārša pārdevēja! Studente Hanna atrada daudz vērtīgāku darbu
Parasti jauniešiem piedāvātie darbi ir ļoti virspusēji, piemēram, kaut ko pārdot vai būt par privātskolotāju. Šādi piedāvājumi neuzrunāja rīdzinieci Hannu Paškevicu (18 gadi). Viņa gribēja interesantu darbu, tāpēc nolēma darboties brīvprātīgi. Hanna intervijā portālam Jauns.lv pastāstīja gan par savām mācībām, gan aktīvo darbošanos brīvprātīgajā darbā.
Kā brīvprātīgā Hanna darbojusies dažādās biedrībās, piemēram, "Latvijas Samariešu apvienība", "Sarkanais krusts" un "Ulubele".
Kāpēc viņa dara brīvprātīgo darbu? "Grūti izskaidrot. Domāju, ka tas nes man gandarījumu, tā ir pašattīstības iespēja. Es daru brīvprātīgo darbu, jo es tam ticu. Piemēram, nesen piedalījos akcijā par kažokādu zvēru audzēšanas aizliegumu, kas man personīgi rūp. Tas dod gandarījumu gan man, gan citiem cilvēkiem.
Grūti paskaidrot, bet varbūt tas rosina manu saikni ar sabiedrību. Īpaši tagad modernā sabiedrībā ir grūti justies kā daļai no sabiedrības - daudziem ir sajūta, ka viņi dzīvo ārpusē.
Brīvprātīgo darbā var redzēt visas tās cilvēku grupas, ko varbūt ikdienā neredzu, piemēram, bezpajumtniekus. Varbūt tas pat palīdz arī pašam justies pašpārliecinātākam."
Kopš vidusskolas laikiem
Brīvprātīgo darbu Hanna veic jau 3 gadus, jo tajā iesaistījās vidusskolas sākumā. Tolaik vairāki pazīstamie cilvēki viņu iepazīstināja ar brīvprātīgo darbu. "Ja godīgi, man nebija daudz, ko darīt vidusskolas beigās. Man personīgi skola nebija tik sarežģīta," stāstīja Rīgas 1. gimnāzijas absolvente.
"Ir limits, cik ilgi var vienkārši ar draugiem dzīvoties pa pilsētu, līdz tas apnīk. Tāpēc domāju, ka brīvprātīgo darbā būs, ko darīt, varēšu atdot atpakaļ sabiedrībai, kā arī tas, protams, neizskatās slikti CV."
Negribēja kļūt par pārdevēju
Kāpēc Hanna vidusskolas laikā darbojās kā brīvprātīgā, nevis strādāja tādu darbu, par ko saņem atalgojumu un ko parasti dara daudz jauniešu? "Man nepatīk, ka no manis pārāk daudz sagaida. Kaut gan man bija laiks, skola tik un tā bija mana prioritāte. Ja es būtu strādājusi klasisku darbu, kur maksā atalgojumu, tad no manis sagaidītu, ka es noteiktā laikā esmu tur.
Turklāt tie darbi, kas tiek piedāvāti jauniešiem, ir ļoti virspusēji, piemēram, kaut ko pārdot vai būt privātskolotājam. Es gribēju pārmaiņas - tādu darbu, kur vienu reizi padara kaut ko vienu, bet citu reizi - kaut ko citu.
Nevajadzēja papildu naudu
Varbūt izklausīsies augstprātīgi, bet man īpaši nevajadzēja naudu. Man nebija nekā, ko vajadzētu pirkt, ko man vecāki nebūtu sagādājuši. Man nebija īpašu vēlmju. Parasti jaunieši, kad viņi sāk strādāt, grib sakrāt mašīnu, jaunu datoru. Man pēc nekā tāda nebija vēlmes, tāpēc es arī nejutu vajadzību strādāt algotu darbu."
Viss, kas Hannai bija ikdienā nepieciešams, tika nodrošināts no vecāku puses.
Milzīgs aizkustinājums, redzot bērna prieku
"Viens no maniem interesantākajiem darbiem ir būt par maskotu. Tas nozīmē, ka festivālā piedalās kādas firmas pārstāvis, kas tērpies, piemēram, kaķīša tērpā." Ar milzīgo kostīmu viņam jāstaigā apkārt, jāiepriecina bērni un jādarbojas ar viņiem.
Hanna atminas, ka pirmajā reizē staigāšana lielajā kaķa tērpā nebija pārāk patīkama, jo laukā bija karsti, kostīms bija milzīgs un bija grūti saskatīt, kur jāiet. Bet gandarījums bija neaprakstāms!
Vienubrīd viņai piebrauca klāt kāds bērns-invalīds, un Hannai bija ļoti liels aizkustinājums un gandarījums redzēt bērna prieku, kad lielais kaķis padejoja viņam apkārt. Hannas draudzene toreiz bija tērpusies suņa kostīmā un abas pārstāvēja "Ulubeli".
Pielīpošais bērnu prieks
Bērniem, redzot šos lielos dzīvniekus, parasti ir liels prieks: "Bērniem vispār rodas prieks no vismazākajām lietām. Tu zvēra kostīmā ar viņiem paspēlē kādu mazu spēlīti, bet viņi pēc tam smaida visu dienu."
Mēs kā pieaugušie varam mācīties no bērniem prieku un vieglumu dzīvot.
"Brīvprātīgais darbs nedaudz atbrīvo mani no manas personiskās dzīves un es varu padomāt par citiem cilvēkiem. Tas dažkārt ir ļoti nogurdinoši, bet, ja tas nav jādara visu laiku, tad dod lielu gandarījumu."
Kāpt pa karjeras kāpnēm arī brīvprātīgo darbā
Hanna atzina, ka brīvprātīgajiem darbiniekiem nav vecuma limita. To var darīt gan jauni ļaudis, gan seniori.
Turklāt pieredzējušiem, aktīviem un zinošiem darbiniekiem ir iespēja arī kāpt pa brīvprātīgā darba karjeras kāpnēm, kā tas notiek arī algotā darbā. Piemēram, viņa pati ir pirmās palīdzības komandas vadītāja "Sarkanajā krustā".
Medicīna vai nekas!
Hanna pastāstīja arī par saviem nākotnes plāniem. Tā kā viņa studē medicīnu Rīgas Stradiņa universitātē, tad nākotnē gribētu darboties anestezioloģijas jomā, bet "tas viss vēl ir ļoti jūrā". Patlaban viņa studē tikai 1.kursā, tāpēc uzskata, ka nevajag pārāk steigties ar nākotnes plānošanu.
"Es iegāju medicīnā, jo tas bija vienīgais, kas mani piesaistīja. Nav tā, ka es jau kopš 8 gadu vecuma sapņoju par medicīnu un jau bērnudārzā gribēju būt ārsts. Ejot cauri vidusskolai un domājot par to, ko gribu darīt un studēt, sapratu: vai nu medicīna, vai nu nekas!
Nekas cits nesniedz tādu gandarījumu, kā iespēja palīdzēt citiem. Tāpat medicīnas studijas sniedz akadēmisku piepildījumu, piemēram, mācīties, sacensties. "Domāju, ka tas manai personībai ir ļoti piemērots studiju kurss."
Studijas nav briesmīgs katls
Hanna piekrita, ka medicīnas studijās ir daudz jāmācās. Arī pirms intervijas viņa rakstīja fizikas laboratorijas darbu. "Ir jāmācās, bet nav tā, ka tevi vienkārši iemet milzīgā katlā un sagaida brīnumus. Tā nav. Īpaši pirmajā kursā. Īpaši, ja nāk no puslīdz jēdzīgas skolas. Ja skolā tu esi nedaudz sagatavojies tam un pieradis pie pastāvīgas strādāšanas, tad nav problēmu.
Īpaši koronavīrusa laikā skolēni ir pieraduši, ka no viņiem sagaida lietas pat tad, ja skolotāja nestāv pie pleca un neskatās virsū. Ir sarežģīti, bet tas nav nekas pārpasaulīgs."
Pašiem jāmaksā, lai varētu strādāt
Viņa piebilda, ka mediķim jāmācās daudz gadu, lai viņš varētu darboties pastāvīgi un saņemt normālu atalgojumu. "Lielākoties Latvijā problēma ir tāda, ka mēs esam viena no retajām valstīm, kur par rezidentūru ir jāmaksā. Mums ir milzīgas sacensības uz rezidentūras vietām. Ir ļoti maz rezidentūras vietu, ko valsts apmaksā.
Ja valsts tev neapmaksā [rezidentūras vietu], tev pašam ir jāmaksā. Tu maksā, lai varētu strādāt." Tas ir nejēdzīgi un neloģiski. Nav saprotams, kāpēc jaunajiem ārstiem pašiem būtu jāapmaksā savs darbs slimnīcās. Nav godīgi, ka jaunajiem ārstiem nemaksā par viņu darbu, ja pat sanitāri saņem atalgojumu, Hanna saka.
Mēģinās pamācīties un pastrādāt Vācijā
Tā kā puse Hannas ģimenes ir no Vācijas, tad viņa plāno pamēģināt darboties arī tajā valstī. "Viņiem ir šausmīgs dakteru trūkums. Piemēram, viņi pašlaik cenšas pazemināt slieksni, lai varētu iestāties medicīnas kursā, jo viņiem ir ļoti augsti standarti.
Viņiem vienkārši trūkst dakteru. Cik es zinu, tad Latvijā visi cīnās pa galvu, pa kaklu tikt uz vienu rezidentūras vietu, bet Vācijā tas ir ļoti vienkārši. Viņi ņem no ārvalstīm cilvēkus, ja viņi puslīdz māk runāt vāciski un viņiem ir medicīniskā izglītība, ko vācieši atzīst. Ja tu esi mācījies Eiropas Savienībā, viņi atzīst šo medicīnisko izglītību.
Vācijā nav sarežģīti dabūt rezidentūras vietu. Turklāt tur rezidentiem sakarīgi maksā. Nav tā, kā Latvijā, kad nemaksā vispār, bet nemaksā tik labi."
Nepietiek ar vienkāršu maukšanu uz priekšu
Līdz ar to Hanna centīsies pamācīties un pastrādāt kādu laiku arī Vācijā. "Es noteikti mēģināšu. Tur pret cilvēkiem izturas mazliet iecietīgāk. Latvijā joprojām valda padomju sistēma, ka cilvēks strādā, bet neviens viņam nejautā, kā iet. Vienkārši jāmauc uz priekšu.
Tas var būt ļoti nogurdinoši emocionāli un fiziski. Ir iemesls, kāpēc mēdz teikt, ka dakteri ir visneveselīgākie cilvēki," viņa neslēpj.
