Mūziķa Ainara Virgas dzīve - kā īstai rokzvaigznei no Holivudas kinofilmas

Savulaik pat dzirdēts, ka kāda viņa talanta pielūdzēja netālajās ārzemēs grasījusies uzvest mūziklu par slavenā ģitārista neticamajiem piedzīvojumiem.

Rokeris – ādas jaka, džinsi, saulesbrilles. Nē, izrādās, brilles ar tonētiem stikliem. Pie tuvredzību koriģējošām acenēm Ainars ticis jau 4. klasē, kad nodibināja savu pirmo grupu. Reti gadās satikt cilvēku, kurš tik ļoti iedziļinājies sava mūža vienīgajā kaislībā  – mūzikā. Šķiet, Virga nemitīgi kaut ko klausās un sacer jaunas melodijas; faktiski tās pie viņa atnāk pašas, pēc tam lūdzoties pēc vārdiem. Dzejnieks gan Ainars nav, vārdos fantazēt nemāk, labāk paņirbināt ģitāras stīgas.

Ģitāra nepieviļ, ko nevar teikt par cilvēkiem, bet arī viņš pats nav bijis nekāds paipuisītis. Tam gan vairs īsti nav nozīmes, jo par visu Virgas rokenrolam piederīgo jau ir runāts un rakstīts pārpārēm, tapusi pat vesela grāmata, taču diez vai arī tajā pateikts viss. Sekundes rit, laiks neapstājas, koncerta mēģinājumos top arī jaunas veco dziesmu versijas.

Šā gada 6. aprīlī Virga atzīmēja 60. jubileju, un, ja kādam tas nozīmē tuvošanos pelnītai atpūtai, tad enerģijas pārpilnā rokmūziķa dzīvē tas ir iemesls, lai sarīkotu svētkus sava talanta cienītājiem – tieši dzimšanas dienā koncertu dzimtajā Liepājā, jūlijā Dzintaros. Apsveikumus no rīdziniekiem Ainars pieņēma arī 13. aprīlī, kad Līvi uzstājās Palladium zālē.

Un Virga noteikti labprātāk spēlē nekā runā, tādējādi īstenojot vēl vienu psihologu ieteikumu laimīgai dzīvei – runā tikai tad, ja tev jautā. Tāda ir arī šī saruna – varētu teikt, lakoniska, toties godīga, jo Ainars runā tiešu valodu. Un pārsteidz, sacīdams, ka viss, kas tagad viņu dzīvē interesē, ir mīlestība.

Tikai savējie

Kā jūtas Ainars Virga, kad tiek uzrunāts tādos vārdos kā leģenda un zvaigzne?

Grūti kaut ko komentēt. Tu par tiem sešdesmit? Es pat nesaprotu, ko tas nozīmē, jo liekas – viss bijis, viss noticis tikai vakar. Nekad nesaku “tas un tas bija manā jaunībā”. Man tas bija tik tikko, tāpat kā piecdesmit gadu jubileja. Vienīgi tad, kad sāku skaitīt, saprotu, cik īstenībā gadu pagājis. Bet, tā kā es skaitīt neprotu…

Kādas sekmes tad tev skolā bija matemātikā?

Man bija ļoti labas atzīmes, no manis visi norakstīja, jo tētis lika vienmēr izpildīt mājasdarbus matemātikā, arī fizikā. Ar to man vienmēr viss bija kārtībā.

Tavas 60. jubilejas koncerta pieteikumā rakstīts, ka uz skatuves būs cilvēki, kuriem tavā dzīvē bijusi kāda loma. Visiem noteikti nepietiks vietas!

Jā, nu visus jau nevar saaicināt. Būs Tomass Kleins (Ainars Tomasa uzvārdu izrunā kā Klains – D. M.), Liepājas brāļi, protams, Līvi, Igo. Skaidrs, ka liepājnieki. Kad beidzu Liepājas mūzikas vidusskolu, man uzreiz bija norīkojums uz Neptūnu kā estrādes orķestra vadītājam. Nostrādāju jūliju un augustu, septembrī uz Liepāju atnāca Jānis Lūsēns, pārņēma vadību, es paliku tikai kā grupas dalībnieks. Mūzikas vidusskolā, starp citu, stājos uz kordiriģentiem, domāju, ka būs mazāk jāmācās un atliks vairāk laika spēlēt ģitāru, bet nekā! Bija riktīgi jāmācās spēlēt klavieres, jāstudē partitūras. Man izdeva arī apliecību kā stīgu instrumentu nodaļas audzēknim, bet spēlēt vijoli es spītīgi nemācījos.

Esi arī diriģējis kori?

Skolā, protams, esmu. Pēc tam diriģēju tikai orķestri – kad Līvi ar Liepājas Simfonisko orķestri uzstājās Nacionālajā operā, Kongresu namā, Dzintaros; bija arī koncerts Liepājā.

Aranžējumus veidoji kopā ar orķestra diriģentu Jēkabu Ozoliņu, izcili nozīmīgu figūru Liepājas mūzikas dzīvē. Viņš jau septiņdesmitajos ap Neptūnu veidoja muzikālu jauniešu pulciņu. Vai tu arī tajā iesaistījies?

Es jau biju Ērika Ķiģeļa fans, viņš bija mans elks. Atceros, cik Ēriks bija dusmīgs, kad 1984. gadā Latvijas pašdarbnieku skates finālā Liepājā man un Armandam Alksnim iedeva labākā ģitārista titulu. Pēc tam nevarēja mani ieredzēt; nesapratu, kāpēc.

Man liekas, tu dziedi līdzīgi Ērikam – dabiski, nesamāksloti.

Tieši tā, un viņš būtu iederējies manā jubilejas koncertā. Kad Ēriks vēl bija dzīvs, es pat pievienojos Līviem dažos izbraukuma koncertos. Es biju ģitārists, Guntars Račs – otrs bundzinieks. Tāds interesants sastāvs ar Igo, Modri Šternu, Vilni Krieviņu, protams, Jāni Grodumu.

Kas īsti pašlaik ir Līvi?

Nu jau kopš 2017. gada mēs nemainīgi spēlējam šādā sastāvā – es, Guntars Mucenieks, viņa dēls Henrijs, Lex – saksofons, dzied Buks, bungas spēlē Shimera, un tagad mums ir pievienojies jauns basģitārists Mārtiņš Burkevics.

Divatā ar Tomasu spēlēsim akustiskās ģitāras, ko neesam kopā darījuši gadus divdesmit. 1993. gadā Liepājā sākām spēlēt krodziņos – nu, ap to laiku, kad Grodums bija izveidojis savu Whiskey Band. Ar Tomasu divatā spēlējām līdz šī gadsimta sākumam, tad es aizbraucu uz Ameriku. Kad atbraucu – opā! – jau ir grupa Fomins un Kleins, un kopš tā laika līdz pat šim gadam kopā uzstāties nav sanācis. Mūs uzaicināja uz koncertu Līgatnē, tad Valmierā, un šķita, ka to divdesmit gadu nemaz nav bijis – it kā tikai vakar būtu kopā spēlējuši. Pilnīgi viss saslēdzas.

Laikam katram dzīvē ir tādi cilvēki – varam nesatikties mēnešiem, gadiem, bet, kad esam kopā, šķiet, ka esam atvadījušies tikai vakar. Saikne ir ļoti cieša…

Tieši tā. Un jubilejas koncertā dziedās arī Olga Rajecka, ar kuru mums ir muzikantu draudzība kopš Eolikas laikiem – vairāk nekā 40 gadu! Igo Olgu jau pazina, aizveda mani uz Eolikas koncertu. Kad viņa bija precējusies ar Igoru Miglinieku, draudzējāmies ar ģimenēm. Olga ir piedalījusies Līvu koncertos, dziedāja arī manā 50. jubilejā.

Ideāls vēl nav sasniegts

Savulaik esi teicis, ka ģitāru ikdienā nemaz nespēlē.

Tā varbūt kādreiz bija. Tagad ģitāra man visu laiku stāv pieslēgta, atliek tikai skaļumu piegriezt. Klavieres arī ir blakus, pat, runājot pa telefonu, reizēm kādam nospēlēju, kā šitā vietiņa uz ģitāras varētu skanēt. Es spēlēju visu laiku.

Cik tev ģitāru ir mājās?

Neesmu skaitījis. Varētu būt septiņpadsmit. Varbūt deviņpadsmit.

Vai tu instrumentus kolekcionē?

Nu nē, nopērku, kaut ko uzlaboju… Tad stāv. Pie sienas karājas deviņas, divas ieliktas statīvos, lai vienmēr būtu pie rokas.

Tad jau Ainaram Virgam ir liela māja ar istabu tikai ģitārām vien, varbūt arī pašam sava ierakstu studija?

Man ir tikai dzīvoklis. Var teikt, ka dzīvoju Liepājas centrā, netālu no tirgus. Man patīk minimālisms, pat absolūts minimālisms, lai nebūtu lieku lietu. Tikai ģitāras pie sienas, galdiņš no bungām, krēsli no bungām. Tāda ir mana viesistaba, gandrīz kā darbistaba. Protams, mums ar sievu ir arī guļamistaba.

Ir taču arī virtuve, un savulaik tu biji izdaudzināts pavārs, kam patīk gatavot, piemēram, ķīniešu stila ēdienus.

Jā, kādreiz man patika ēst taisīt, bet tad man bija bērni. Nu, bērni un mazbērni ir arī tagad, bet agrāk es viņiem taisīju pusdienas katru dienu. Viņi nāca no skolas vai es braucu pakaļ, un vienmēr bija silts ēdiens. Kā citādi, ja visu nedēļu lielākoties biju brīvs, koncerti notika tikai nedēļas nogalēs.

Un kā ir tagad – kuri produkti vienmēr būs Ainara Virgas ledusskapī?

Noteikti eļļa, varbūt olas, siers. Ļoti garšo saldējums, varu uzreiz apēst pat piecus sešus, uzberu vēl virsū šokolādi. Man uz veikalu netīk iet, tāpēc, ja sieva uz ilgāku laiku aizbrauc, pirms tam palūdzu, lai viņa nopērk lociņus, dilles, gurķus, tomātus.

Kamēr runājam, pārējie mūziķi mēģinājuma pauzē aizgājuši paēst, tev jāpaliek tukšu vēderu.

Tas nekas, gan jau pēc tam apēdīšu kādu saldējumu.

Vai tavā dzīvē vēl kaut kam bez mūzikas ir nozīme?

Es visu dzīvi nodarbojos ar mīlestību. To laikam izdomāju pirms apmēram diviem gadiem. Esmu nepārtrauktā mīlestības procesā – es mīlu visu un visus.

Vai mani arī?

Jā, tu esi labs cilvēks.

Kā tu zini?

Mums nav bijis domstarpību, kuru dēļ tevi nemīlēt.

Un kā ar Juri Pavītolu, kurš uzskata, ka tiesības uz Līvu nosaukumu pieder viņam? Arī viņu tu mīli?

Jā, kaut vai par to, ka viņš nodibināja Līvus, kur man pēdējos gandrīz četrdesmit gadus ir bijis pastāvīgs darbs. Par to es Jurim esmu ļoti pateicīgs un priecājos, ka bija tāda iespēja.

Kas tad īsti ir mīlestība, par kuru raksta romānus, sacer dzejoļus, pat dzejoļu krājumus? Tās dēļ ne tikai nonāk septītajās debesīs, bet arī strīdas, nogalina.

Mīlestība ir visapkārt. Tā ir katrā lietā, visur.

Izklausās, it kā runātu Dalailama.

Nezinu, ko saka Dalailama. Bībeli arī neesmu lasījis.

Savulaik, kad strādāji uz kuģīša par sargu, tu esot izlasījis daudz grāmatu…

Bet ne tādas. Pat neatceros, ko lasīju, laikam visu, kas pagadījās. Tagad sen neko neesmu lasījis, pēdējā bija Ulda Seska grāmata, kuru viņš man uzdāvināja. Iesāku, bet… Sāku lasīt arī Zigmara Liepiņa grāmatu, bet man fonā visu laiku skan YouTube. Ja izeju no istabas, tad skan austiņās. Pēdējos trīs gados no interneta esmu visu ko mācījies – nu, to, ko līdz šim nezināju par dzīvi.

Dzīve jāpiedzīvo, nevis ekrānā jāredz.

Jā, bet tagad es daudz labāk saprotu, kam agrāk vajadzēja pievērst uzmanību. Paklausoties cilvēku viedokļus, varu visu daudz pamatīgāk izanalizēt. Mana galvenā atziņa ir tāda, ka no kļūdām mācās. Ja esi normāls, domājošs cilvēks, tad tu tās kļūdas neatkārtosi. Bet es nedomāju sūkstīties par kaut ko pagātnē izdarītu, nedz arī sev kaut ko pārmest. Tam nav nekādas jēgas – skatīties atpakaļ, kaut ko ķidāt.

Vai tāpēc tu kādā intervijā saki, ka neko savā dzīvē nenožēlo?

Jā, noteikti. Nav vērts nožēlot. Neko jau mainīt nevar. Un neesmu arī domājis par to, kā būtu bijis darīt pareizi.

Man savulaik bija ļoti žēl, ka izjuka Liepājas kvartets, kurā dziedāji tu, Igo un divas meitenes. Tas bija ļoti interesants džeza ansamblis, bet džezs laikam nebija īsti tavā gaumē, kaut kas pilnīgi cits nekā Līvu smagais roks. Igo, starp citu, tagad atkal spēlē vijoli – gluži kā toreiz.

Jā, viņš laikam pirms gada man teica, ka esot nolicis sev priekšā vijoli, ilgi uz to skatījies, domājis, tad paņēmis rokā un sācis spēlēt. Igo viss lēnām atgriežas, tādas iemaņas jau nekur nevar pazust. Es līdz vijolei vēl neesmu ticis.

Varbūt kaut ko citu vēl gribi dzīvē iemācīties?

Neesmu par to domājis. Tagad viss, ko gribu, ir iemācīties kopā ar Līviem spēlēt mūziku. Nevis likt kvintas, bet muzicēt. Ne jau fūži un kviecošā ģitāra ir galvenais, bet gan spēja radīt pareizo skaņu, pareizo noti pareizajā laikā. Mēs tagad to mācāmies, iznāk arvien labāk.

Man likās, ko tur vēl mācīties, ja jau Ainars Virga var spēlēt ģitāru, turot aiz galvas!

Acīmredzot ideāls nav un nekad nebūs sasniegts. Man vēl jāmācās notis, ģitāras notis nemaz īsti nepazīstu, nevaru uzreiz nospēlēt. To gan labprāt iemācītos.

Naktis bez sapņiem

Esi ķīlējis močus, arī divriteņus. Ar ko tagad pārvietojies pa Liepāju?

Ar riteni un taksi.

Liekas, pilsēta nemitīgi attīstās, tiek labotas ielas, atjaunotas vecās mājas.

Neesmu tam pievērsis uzmanību. Kovida laikā pieņēmu, ka nekur nekas nestrādā, nedarbojas, piektdienās, sestdienās koncertu nav, cilvēki nekur neiet. Sēdēju mājās, mācījos dzīvi no YouTube. Grūti ieiet atpakaļ sliedēs, un es viens pats nejūtos slikti.

Izklausās, it kā tu dzīvotu uz savas planētas kā Mazais Princis, kuru izdomāja Sent-Ekziperī…

Neesmu par tādu lasījis. Kad daudz spēlēju, nebija laika lasīt. Tagad atgūstu nokavēto. Liekos gultā, gatavojos naktsmiegam, bet vienā austiņā vienalga kaut kas skan. Nevis mūzika, bet cilvēki kaut ko runā. Podkāsti. Klausos dažādas pārraides, sarunas par politiku, filozofiju. Ļoti daudz – dažādas mūzikas lekcijas. Latviski vispār neko neklausos, tikai angliski.

Tev bija iespēja ne tikai dzīvot, bet arī muzicēt Amerikas Savienotajās Valstīs, kad deviņdesmito sākumā producenti no mūsu mūziķiem tur izdomāja izveidot grupu Riga. Kāpēc tur nepaliki?

Ļoti labi, ka nepaliku. Toreiz uz Latviju atbraucām tikai atvaļinājumā, bija paredzēta tūre, bet kaut kas tur izjuka, štatos neatgriezāmies, un ierakstītais albums arī neiznāca. Otrajā reizē es pat auto atstāju Amerikā, biju domājis atgriezties, bet tagad esmu priecīgs, ka neatgriezos. Es taču tur nevienam neesmu vajadzīgs. Man šeit ir pulka labāk, te ir viss, kas man nepieciešams.

Jā, protams, Līvi, koncerti, fani, dzimtā Liepāja un jūras krasts. Ir, kur pastaigāties, bet jūrā tu it kā nepeldoties?

Tieši tā, man par aukstu. Jūrā peldējos laikam pirms gadiem piecpadsmit. Bērnībā, protams, bija citādi, bet tagad varu peldēt ezerā, siltākā upē…

Salst tāpēc, ka tev nav tauku mētelīša, kāds ir lielai daļai Latvijas iedzīvotāju. Dāmas tevi noteikti apskauž par tik ēterisku slaidumu.

Nu, paskaties – neaizgāju ar pārējiem pusdienās! Kad strādāju, ēdiens nav galvenais, tad izsalkumu nejūtu.

Starp citu, tu jau astoņdesmitajos ārstēji kuņģa čūlu. Atceros, gaidījām Mārupes kultūras namā, vai Virgu izlaidīs no slimnīcas un Līvu koncerts vispār varēs notikt.

Jā, biju sabojājis kuņģi, bija paaugstināta skābe. Kad sāc braukāt ar koncertiem, ēd ēdnīcā, dzer alkoholu, tas viss atstāj sekas. Tagad nudien par veselību nesūdzos. Pat neatceros, kad bijusi paaugstināta temperatūra. Nekas nesāp, jūtos lieliski. 

Īsts Dzelzsgriezējs, kā dzied Līvi. Lūdzu, pastāsti, kā radās šī dziesma?

Režisors Miervaldis Mozers 1987. gadā gribēja taisīt uzvedumu. Atmoda īsti vēl nebija sākusies, viņš piedāvāja uzrakstīt vairākas dziesmas neilgi pirms tās. Bija atlasījis vairākus tekstus, kurus gribēja izmantot, Dzelzsgriezējs bija viens no tiem. Sarakstīju arī Straumi ar Imanta Ziedoņa vārdiem. Dziesmu Dzejnieks sarakstījām kopā ar Grodumu. Guntars Mucenieks sacerēja dziesmu Zvani.

Līvi jau bija, pirms tu pievienojies, bet pats savu grupu esot izveidojis jau desmit gadu vecumā. Vai vienmēr esi gribējis būt līderis, vadīt citus?

Neko tādu negribēju. Mācījos ceturtajā klasē, gribēju tikai spēlēt, gan bundziniekam, gan basistam varēju ierādīt viņu partijas. Pats spēlēju klavieres, mēģinājām pie manis mājās, visiem ierādīju, kas jāspēlē, kas jādzied, brālis spēlēja pionieru bungas, pārējie bija mani klasesbiedri. Trīs puikas spēlēja ģitāras, četras meitenes dziedāja. Nekāda nosaukuma mums nebija.

Iznāk, ka esi spēlējis veselus piecdesmit gadus?

Laikam jā.

Un kādi ir sliktie mūziķu sapņi, murgi – pārtrūkst ģitāras stīgas vai mikrofons nedarbojas?

Man nav sliktu sapņu, parasti neko nesapņoju. Ā, ir gan – kad pāris nedēļu Līviem nav bijis koncertu, redzu sapnī, ka gribu pateikt, ka mums jāspēlē, taču tie nav nekādi murgi.

Vai brāli Daini arī kādreiz esi redzējis sapnī?

Tikai tad, kad viņš bija dzīvs. Kad dzīvoju Amerikā, es Daini redzēju sapnī dienā, kad viņam piedzima dēls.

Vai tici dvēselēm, gariem, sargeņģeļiem? Ko tu vispār domā par ezoteriku?

Zinu tikai to, ka visi esam savstarpēji saistīti, tos gudros vārdus kā karma un tamlīdzīgus nezinu.

Bez nozīmīgiem grāvjiem

Vai esi saskaitījis, cik dziesmu sacerēts?

Nē. 

Savulaik apgalvoji, ka tad, kad tu komponē, tev noteikti jābūt vienam. Vai tas joprojām aktuāli?

Es lielākoties arī esmu viens. Bet varu komponēt arī tad, ja mājās ir sieva; staigāju pa istabu, skaņa austiņās. To, kas jāatceras, saglabāju telefonā, ieslēdzu balss ierakstītāju. Kādreiz, lai ierakstītu, gāju cauri mājai uz lielo vannasistabu, kur man stāvēja magnetofons. Kad interneta vēl nebija, katrā istabā stāvēja pa maģim un bumboksam, lai varētu klausīties mūziku.

Izklausās, ka tavā dzīvē bez mūzikas nekā cita nav bijis…

Bet es arī neko citu neesmu darījis!

Kaut ko taču tu proti – esi labojis krānus, varētu grāvjus rakt…

Protams, bet neesmu pazīstams kā grāvju racējs, nevienu nozīmīgu grāvi neesmu izracis. Varbūt reizes trīs esmu racis zemi, divreiz labojis krānu. To māku un varu izdarīt, ja ir vajadzība, tomēr labāk man padodas spēlēt ģitāru un komponēt. Varu arī festivālu sarīkot, bet VIRGAFest vietā tagad ir Līvu Dziesmusvētki.

Virgas ir cēlušies no Virgas?

Turpat netālu ir tāda Elkuzeme, mans opaps ir no turienes.

Tev ir dēls, Dainim ir dēls, tātad Virgu dzimta turpināsies.

Manam dēlam Rūdolfam Ozijam jau ir dēls Mateo Gabriels, kā mēs saucam – Matiņš, viņam ir četri mēneši. Meitai Ilzei ir meita Annija un dēls Valters, sportists, un sievai arī ir dēls Valters.

Interesanti. Un arī tas ir neparasti, ka tava mazmeita ir Annija, bet sieva – Anija.

Viens burts n atšķiras, bet tā pati Anniņa vien ir. Īstais vārds jau ir Anna.

Žurnālisti mokās arī ar vārdu Ainars vai Ainārs, grūti katrreiz saprast…

Tam īstenībā nav nozīmes, domāts jau ir viens un tas pats vārds. Rīdzinieki saka – Ainārs, liepājnieki – Ainars. Ja kāds paviršāks uzrakstīs ar garo ā, nu nekas.

Tu, savulaik vadot televīzijas pārraidi, teici elbums ar plato e, nevis albums.

Tā es to vārdu izrunāju kopš bērnības, kopš sāku klausīties skaņuplates.

Kad Ainaram Virgam būs nākamais elbums?

To es nevaru pateikt, nekādu plānu nav. Jaunas dziesmas saceru visu laiku. Var jau kādu ierakstīt, it kā viss labi, bet pēc tam, kad paklausos, ir arī ne tik foršas vietas. Tikko uzrakstīju dziesmu Igo, koncertā gan viņš to nedziedās, bet Bumerangu, ko sacerēju Līvu laikā.

Laikam viena no pirmajām ar Guntara Rača dzeju. Kā viņam izdodas sacerēt tavām dziesmām tik atbilstošus vārdus?

Aizsūtu viņam gatavu muzīku (tā Ainars izrunā šo vārdu – D. M.). Tā ir šī saikne, par kuru runājām. Viņš mani jūt un saprot, uzraksta precīzi par manu tā brīža domu stāvokli, pilnīgi neko par to nezinādams. Esmu rakstījis arī gataviem Guntara dzejoļiem, ja viņš atsūta.

Par ko tu vēl neesi uzrakstījis dziesmu, bet vēlētos?

Neesmu par to domājis. Jā, nu, vārdus es pats nerakstu…

Tev ir dziesmas par dzīvi, par Liepāju, ir arī par mīlestību…

Tieši pēdējā dziesma, ko mēģinājām, pirms tu atnāci, bija par mīlestību. Tā nav jauna, bet pirms gadiem piecpadsmit sarakstīta. Liepājas sieviešu klosterim bija kaut kāda jubileja, palūdza man uzrakstīt ar Bībeles vārdiem. Tā ir Pāvila vēstule korintiešiem: “Mīlestība ir lēnprātīga, mīlestība ir laipna, tā neskauž, mīlestība nelielās…”

Tātad tomēr esi lasījis Bībeli…

Nu, tikai šo vietu. Toreiz, kad dziesmu rakstīju, pat īsti nesapratu, par ko tur ir runa. Mana sieva pievērsa uzmanību šī teksta izpratnei. Man jau mīlestība ir mīlestība – un viss. Es arī nedefinēju, nemeklēju kaut kādu izskaidrojumu. Man mīlestība ir bezgalīga. Kādam varbūt viņas nav. Man ir. Un, ja nebūtu, tad es nezinu…