43 gadus vecā Signe uzskata sevi par kaislīgu sievieti: "Vīrieši man patīk, tikai nevelk uz seksu"

Par aseksuāliem dēvē cilvēkus, kuriem ir nepietiekama vai pilnībā nepiemīt seksuālā tieksme vai arī nav pieņemama dzimumpiederība. Nav noskaidrots, vai aseksualitāte ir seksuāla disfunkcija vai kas cits, vēl vairāk – līdz galam skaidra nav paša vārda definīcija. Par to joprojām tiek lauzti šķēpi. Daži uzskata, ka to var dēvēt par orientāciju – tā teikt, ir ne tikai hetero, homo un biseksuāļi, bet arī aseksuāļi. Aseksualitātei nav nekāda sakara ar dzimumnespēju vai frigiditāti. Aseksuāli cilvēki visu var un visu jūt – viņiem vienkārši negribas.

Gultā ar grāmatu

Lai izvairītos no tukšas spriedelēšanas, piedāvājam aseksuālas sievietes sarunu ar seksologu Artūru Šulcu. Jāpiebilst, ka Signe (vārds mainīts) ārstēties nemaz negrib. Atnākt uz konsultāciju sieviete vēlējās intereses pēc, lai varbūt izprastu, kur šai lietai aug kājas. Tā kā Signe ar seksologu tikās anonīmi, viņa piekrita, ka saruna tiek ierakstīta un publicēta. Signe domā, ka šādu cilvēku ir diezgan daudz, tikai neviens par to skaļi nerunā. Viņa pilnīgi piekrīt viedoklim, kuru reiz izlasījusi interneta forumā: “Aseksualitāte nav atturēšanās vai kaut kāda negatīva attieksme pret seksu. Mūs vienkārši sekss neinteresē. Tieši tāpat, kā ir iespējams sekss bez mīlestības, ir iespējama mīlestība bez seksa. Taču acīmredzot lielākajai daļai šai seksa apsēstajā civilizācijā mīlestība bez seksa nešķiet iespējama.”

Signe: Jau sarunas sākumā gribu novērst visus iespējamos pārpratumus – tātad, lūdzu, nesūtiet mani uz seksa veikalu un nemudiniet skatīties pornofilmas, lai uzsistu asinis. Es neesmu frigida, es visu jūtu un pat esmu kaislīga sieviete bez aizspriedumiem seksā. Lieta tāda, ka man vienkārši negribas ar to nodarboties – nevelk, slinkums, nav lustes… Un par visu vairāk mani iepriecina, ka varu būt gultā viena pati ar grāmatu. Tāpat jau iepriekš gribu novērst lineāro un stereotipisko redzējumu – kāds nodarījis pāri, par daudz stingri audzināta un tamlīdzīgi. Vecāki bija liberāli un nekādus šausmu stāstus par seksu nestāstīja, pat otrādi. Kad 18 gadu vecumā devos uz galvaspilsētu studēt, māte tikai noteica: ja nu gadās kāda ķeza – paliec stāvoklī vai saķer nelabu kaiti – galvenais, neslēp! Brauc mājās, domāsim, ko darīt. Izvarota neesmu, vīrieši man nav nodarījuši pāri, tāpēc sauklis, ka visi vīrieši ir cūkas, man nav raksturīgs. Nav arī baiļu no attiecībām – ar kādu kopā esmu jau kopš 19 gadu vecuma. Tagad man ir 43, un jau septiņi gadi apkārt, kā negribas neko. Tas ir pietiekami ilgs laiks, lai nevarētu teikt – tas tev tāds periods. Nav bijis nekādu zīmīgu notikumu vai psiholoģisku traumu, nav fizisku vai psihisku slimību – negribas, un viss! Sekss mani garlaiko, un tas nav atkarīgs no vīrieša prasmēm. Turklāt man nemaz negribas, lai gribas. Bērns man ir, arī vīrs ir – uz papīra, jo kurš gan tā grib dzīvot... Varētu jau ieviest brūtgānu, bet – kāda jēga? Skaidri zinu – līdzko pirmais trakums būs pāri, man kļūs garlaicīgi.

Arturs Šulcs: Vai var teikt, ka vīrieši tevi īsti nesaista? Varbūt viņš tev ir interesants kā sarunu biedrs vai deju partneris, bet ne kā seksa partneris.

S.: Nē, vīrieši man patīk, es varu viņu novērtēt un uz brīdi pat iekārot, tikai nepavisam nevelk uz seksu kā tādu. Faktiski tā var dzīvot līdz mūža galam, vai ne? Nekas ļauns taču nenotiks.

A. Š.: Jā, protams, tomēr cilvēks grib saprast, kāpēc ir tā un ne citādi. Cilvēki nav salikti pa kastītēm tā, ka to prasa partija un valdība; bieži vien mūsos ir lietas, par ko paši neapzināmies, ka tās tur ir noslēptas. Un neviena tikšanās nav nejauša – tas, ka tu gribēji ar mani par to runāt, jau kaut ko nozīmē. Visticamāk, tu gribi tikt ar sevi skaidrībā.  Citiem tomēr dzīve notiek, un tev vienā brīdī var šķist, ka tev tā iet garām. Bieži vien cilvēks nemaz neapzinās, ko var un spēj izdarīt, kas viņā ir iekšā. Visās jomās, ne tikai seksā. Bet arī seksā – ja tu izzini un saproti (un ne tikai saproti, bet arī pieņem) to, kas tevī ir, un sāc kaut mazdrusciņ lietot, dzīve mainās; kaut nedaudz, bet mainās. Tevi vairs netur ciet tas, kas iepriekš turēja.

Vai pusmūžā var mainīt orientāciju

S.: Ko tad, ja mani nekas netur, bet tik un tā negribas?

A. Š.: To tu nezini – to var uzzināt tikai darbībā. Jautājums par aseksualitāti – kas tur slēpjas? Normāli tomēr būtu gribēt (psihiskas slimības seksualitāti var vai nu krasi paaugstināt, vai nomākt to vispār). Otrs jautājums, protams, ir – ko gribēt, kurā virzienā. Starp citu, interesanti ir tas, kur šie aseksuālie cilvēki paliek. Viņi var aiziet tādās reliģiskās grupās, kur ir svarīgs celibāts, piemēram, kļūt par mūkiem vai mūķenēm. Un tad faktu, ka viņam seksualitātes vienkārši nav, viņš pasniedz kā reliģisku vērtību. Tajā pašā laikā, ja cilvēkam nepatīk pretējais dzimums, ir vērts uzdot jautājumu – kas ir ar savu dzimumu? Jo ar pretējo dzimumu nav tās aizliegtās sajūtas, bet, ja gribēs meitene ar meiteni, būs klāt tiesātāji. Gan vieni, gan otri ir bijuši visos laikos. Ja gejs, lesbiete, biseksuālis, transseksuālis iet un saka – jā, mēs tādi esam –, tad tie, ar karojošo attieksmi, nepieņem paši sevi. Aseksuāls cilvēks visdrīzāk nav ar sevi ticis skaidrībā; tas, ko viņš vēlas patiesībā, ir izstumts ārpus apziņas. Varbūt viņš ir latenti homoseksuāls vai biseksuāls, bet sabiedrības spiediena dēļ to slēpj pats no sevis. Tā nu bērnībā un jaunībā to no apziņas izstumj, bet – cik ilgi tu stumsi laukā... Heteroseksualitātē un homoseksualitātē kombinācijas var būt ļoti dažādas – var gribēt pretējo dzimumu, bet mazliet arī pats savējo, un tamlīdzīgi. Turklāt tas var mainīties – to, ka viņā tas ir (un ka tas ir emocionālo resursu avots), cilvēks var atklāt pēkšņi.

S.: Vai tas nozīmē, ka es pusmūžā varu mainīt orientāciju?

A. Š.: Tas tevī bijis apslēpts visu laiku. Un, kad tas iznāk laukā, izrādās – tas nemaz nav bijis nekas briesmīgs. Manas klientes – meitenes, sievietes – prasa: kas man tagad jādara? Es atbildu – nekas! Tev nav jāiet pa savu pilsētu ar varavīksnes karodziņu un jādeklarē – es esmu meitene, kurai patīk arī meitenes. Tu vienkārši pieņem, ka tā ir. Ka tu spēj pateikt savai draudzenei, ka tu viņu mīli. Kolīdz tu spēj pati sev pateikt – jā, manī tas ir –, tā spēj arī komunicēt ar pretējo dzimumu. Cilvēks vienkārši ir apzinājies savu biseksualitāti un to, ka tas nav nekas briesmīgs. Paraugies, kādas izjūtas izraisa tavs dzimums! Tai uzreiz nav jābūt iekārei, varbūt tu novērtē skaistu augumu, varbūt ir zināms homoerotisms.

S.: Man patīk vīrieši. Iespējams, manai atturībai ir cits iemesls. Pieredze liecina – seksā labs vīrietis ir retums. Ja zinu, ka procentuāli ticamāk ir uzkulties kārtējam nemākulim, pēc kura tikai spļaudies, tad kāpēc vispār sākt. Un vecā patiesība – jo lielāka ir paša vīrieša pārliecība, ka viņš ir izcils mīlnieks, jo lielāks nekas tur izrādās. Nu cik tad var lasīt un atlasīt... Nejūtu arī, ka dzīve ietu garām,  drīzāk es svinu katru dienu, ko aizvadu viena – neviens netraucē.

“Man nepatīk, ja mani aiztiek!”

A.Š.: Svarīgi arī, ka tev mātes instinkts ir piepildīts, tev ir turpinājums. Man vīrieši bieži sūdzas, ka pēc tam, kad piedzimst bērni, sieviete pasaka – viss, seksa vairāk nebūs, jo es vienkārši negribu. Ja izslēdzam slēptu homoseksualitāti un biseksualitāti, kas nav realizēta, vēl paliek sublimācija. Varbūt tu šo enerģiju izlieto darbā, varbūt komunikācijā ar cilvēkiem. Man tomēr šķiet, ka tu kaut ko izstum no tā lauka ārā.

S.: Vai obligāti man par katru cenu vajag piešūt lesbismu, kādu traumu vai tamlīdzīgi? Man tiešām gribēšana uz seksu pārgāja pati no sevis. Vēl – man attiecībā uz vīrieti ir viena vienīga prasība, proti, lai ar viņu nav garlaicīgi nevienā vietā. Pārējais nav tik būtiski. Diemžēl tādu, ar kuriem nav garlaicīgi, ir ļoti maz. Tomēr, ja man būtu veselīga abstrakta vajadzība pēc seksa (kā tas parasti mana vecuma sievietēm ir), es to sev nodrošinātu. Tam nav vajadzīgs gara milzis, un nav taču kopā jādzīvo. Bet es negribu arī to.

A. Š.: Ar ko tu dzīvē bez darba vēl nodarbojies? Hobiji, aizraušanās? Varbūt seksam pat neatliktu spēka...

S.: Grāmatas, filmas, pastaigas, sporta zāle. Šaurs draugu loks. Sabiedriski aktīva gan neesmu – vairāk vienpate. Arī biznesa man nav, tā nav mana sfēra. Kāpēc prasi?

A. Š.: Domāju par sublimāciju, bet, ja tādas nav – kur tu liec neizmantoto enerģiju. Kaut kur tai būtu jāpaliek.

S.: Ja nu tā paliek iekšā? Vai gaidāms Lielais sprādziens? Kā tad ar tām sievietēm, kuras pieminēji – piedzimst bērni, un par seksu viņas vairs negrib ne dzirdēt? Visām taču nav biznesa.

A. Š.: Viņas to izliek zināmā agresijā – zāģē malku, nodarbojas ar fiziskām aktivitātēm. Vārdu sakot, ir kāds kanāls, pa kuru šī enerģija tiek novirzīta.

S.: Varbūt man seksuālās enerģijas nemaz nav – beigusies?

A. Š.: Tu pēc tādas neizskaties, turklāt tad tu pie manis nebūtu atnākusi. Tev iekšā šī enerģija noteikti ir, jautājums – kur tas paliek... Varbūt tev patīk kaut kas tāds, kas atrodas blakus seksualitātei... Cilvēkam jāsaņem sava tiesa pieskārienu. Kāds apmeklē masāžas, cits to kompensē, piemēram, murcīdams kaķi. Tev ir kaķis?

S.: Jā, bet man nav vēlēšanās viņu murcīt pa klēpi. Nekādu pieskārienu trūkumu es neizjūtu.

A. Š.: Kas tad tev sagādā baudu?

S.: Svēts miers! Vai tā nemēdz un nedrīkst būt?

Runātāji un darītāji

A. Š.: Var jau seksu arī aizstāt ar foršu masturbāciju...

S.: Man ir slinkums – tur jāpieliek darbs. Un, kā jau teicu, uz šīm izjūtām vienkārši nenesas prāts.

A. Š.: Kā tu pašlaik jūties?

S.: Labi! Ko tu gribi izspiest – kā man jājūtas? Un man nav arī nekrietnas vēlmes ar neatbilstību normai iedzīt stūrī seksopatologu, paģērot, lai piecās minūtēs paskaidro, kāpēc man ir tā, kā man ir. Ka tas nav riktīgi, zinu – mana vecuma dāmas mīlējās uz nebēdu (labā nozīmē). Ja ir gribēšana, atrast seksa partneri var jebkura vecuma cilvēks. Kā smējās mana paziņa, kura izklaidējas, pārlūkodama seksa sludinājumus, seksa partneri internetā varētu atrast pat 110 gadus vecs nekatras dzimtes krokodils!

A. Š.: Starp citu, par tiem, kuri aktīvi darbojas seksa portālos internetā – un to man stāstījuši cilvēki, kuri tādā veidā mēģinājuši iepazīties… Tur pārsvarā pulcējas tie, kuriem gan patīk par to runāt, bet darīt viņi īsti neko nedara. Tādu, kuri ir gatavi reāli veidot attiecības, portālos ir 5–10 procenti. Tā meklēšanās internetā drīzāk ir dzīvesveida sastāvdaļa, lai savā ziņā sevi mierinātu vai gūtu padarīta darba apziņu – es centos, bet man neviens neder.

S.: Vai tu pilnībā izslēdz, ka var būt viens cilvēks, kuram pilnīgi nav seksuālās vilkmes? Nav, nav, nav...

A. Š.: Varētu būt kādi hormonāli traucējumi, tāda negribēšana var būt saistīta arī ar kādu slimību. Tomēr pēc tādas, kam būtu problēmas ar hormoniem, tu neizskaties.

S.: Un man nav arī nekādu citu kaišu (tfu-tfu-tfu!). Laikam es tevi ar savu nepareizo vainu būšu samulsinājusi.

A. Š.: Parasti tomēr tā sublimācija notiek – enerģija tiek novirzīta citos virzienos. Tad cilvēks nemaz nav aseksuāls, tikai realizē sevi citā veidā. Otra lieta – kā jau teicu, slēpta atšķirīga seksuālā orientācija. Viņš nepieņem savu homoseksuālo vai heteroseksuālo orientāciju, tāpēc paziņo – esmu aseksuāls. Vēl ir hormonāli traucējumi. Varētu būt arī tāda sieviešu grupa – cilvēks ir radījis bērnus, šo dzīves funkciju izpildījis, un organisms pasaka: viss, tev seksu vairāk nevajag. Lai gan izklausās jocīgi, bet pieļauju, ka tā var būt. To, ka cilvēkā varētu nemaz, nemaz nebūt seksualitātes, man ir grūti apgalvot. 

S.: Pieļauju, ka manī seksualitāte ir – un kā vēl ir! Arī pati nesaprotu, kā tas nāk, ka tik labi bez tā varu iztikt. Draudzene teica – tev tāds periods. Septiņus gadus?! Viņai nebija ko teikt.

A. Š.: Tad tiešām tu to izliec kaut kur citur, ko pati sev vēl neesi pratusi noformulēt. Protams, tā nav nekāda patoloģija, un tā mierīgi var nodzīvot visu dzīvi. Varbūt tomēr ir kāda trauma – tad ar to jāstrādā. Ja gribi pie tā tikt klāt. Jāmēģina paraudzīties uz seksualitāti un attiecībām – īpaši ar vīriešiem – distancējoties.

S.: Paklau, vēl ir tāda lieta – pat ja es gribētu attiecības, kur tās ņemt? Viens dakteris reiz teica – tu negribi tāpēc, ka tevi neviens nav kārtīgi izdrāzis... Ha-ha! Jau minēju, ka bez pieredzes neesmu. Un ko tas dos, ja izmēģināšu vēl pāris desmitu tādu pašu beztalantu? Jo vecāks kļūsti, jo izvēlīgāks. Otra lieta – pat ar labu seksu attiecībām nepietiek; parunāties arī gribēsies.

A. Š.: Saproti, te jautājums nav par viņiem – jautājums ir par tevi. Viņi pilda tavu pasūtījumu; viņi nāk piepildīt tavas domas, citādi viņi nemaz nevar atnākt! Un, ja tu jau apriori gaidi tādus – nekādus, tad arī visi piecdesmit nekādīgo būs klāt kā likts! Tu it kā aicini – veči, kuri nekur neder, nāciet! Un viņi nāk. Jā, daudzi tiešām ir neizglītoti seksā, bet, ja tava attieksme būs pareiza, tu dabūsi rokā kaut vai vienīgo sakarīgo vīrieti no visa bara. Un daudz jau tev arī nevajag – tev vajag tikai vienu. 

S.: Starp citu, esmu domājusi, ka varbūt gribētu ar kādu kopā dzīvot – kompānijas pēc. Reiz pat ievietoju internetā sludinājumu, ka meklēju inteliģentu aseksuāli, impotentu vai geju, bet atsaucās tikai viens transvestīts, ar kuru diemžēl mums nesakrita domāšana.

Neviena tikšanās nav nejauša

A. Š.: Redzi, nekas nenotiek nejauši – un arī šurp cilvēki neatnāk nejauši. Vai tas būtu it kā tikai ziņkārības pēc vai citādi. Ir cilvēki, kuri neapzinoties atrod tos, kas viņiem kaut kādā veidā ir vajadzīgi. Vai viņi paši atpazīst savas vēlmes, respektīvi, iemeslu, kāpēc viņi uzmeklējuši konkrētu cilvēku – tas jau ir cits jautājums. Vēl ir jautājums, vai tu vispār gribi uzzināt, kas tur ir iekšā; vai jūti, ka tomēr vajag kaut ko risināt. Un man šķiet, tu tomēr gribi – par to domāt liek smiekli, jo ar smiekliem cilvēks kaut ko grib noslēpt. Šķiet, tās varētu būt kādas neizteiktas sāpes. Otrs – tieši tāpat, kā cilvēks nevar aizbēgt no sevis, tu nekur nevari aizbēgt no savas seksualitātes un ilgstoši arī nevari aizstumt to prom. Par to liecina gan mana, gan citu cilvēku pieredze.

S.: Tomēr es nebēgu, arī jāslēpjas man nav – ne no mammas, ne vīra, ne greizsirdīga mīļākā. Sabiedrības viedoklim es uzspļauju (no visas tiesas), arī aizspriedumu man nav – es, aci nepamirkšķinot, varētu aiziet uz svingeru klubu. Vai nodarboties ar seksu mašīnā, trepju telpā, jebkur. Ja man būtu patikšana... Viss atgriežas pie tā.

A. Š.: Un tagad ieklausies, ko tu pati runā! Visi minētie piemēri ir, maigi sakot, nenopietni. Ja nu gadītos mīļš cilvēks – tavējais? Redzi, šādu variantu tu pat neapsver...

S.: Es to neizslēdzu – neesmu karojoša vientuļniece. Kad tā notiek, visas teorijas sabrūk kā nebijušas. Bet ar mani tā nenotiek. Galvenais – man netrūkst, ka man tā netrūkst. Tu stāstīji, ka ir sievietes, kuras pēc bērna piedzimšanas neko negrib, bet bieži vien ir otrādi – tās, kuras ir vienas, izmisīgi meklē partneri, un daudzas nonāk tik tālu, ka ir vienalga, kāds, ka tikai ar krāniņu. Tas ir traģiski un nožēlojami vienlaikus. Gandrīz labāk tā, kā ir ar mani. Ko es darīšu, ja tu mani izārstēsi? Būs tikai problēmas. Sociāli izdevīgāk ir palikt tādai, kāda esmu.

A. Š.: Šai pasaulē nekad nav tā, ka cilvēkam kaut kas ir iedots, bet nav iedots otrs, ar kuru kopā to var darīt. Ja tu gribi ar to tikt galā, ja skaidri zini, ko gribi, atradīsies arī cilvēks, ar kuru kopā to īstenot.

S.: Varbūt esmu pārmērīgi izvēlīga, un tas nekas, ka man var pateikt – bet kas tad no tevis pašas ir...

A. Š.: Tas ir mīts, ka nav piemērotu vīriešu. Cilvēki ir dažādi, jautājums ir par viņu pārdali. Ja tavā apziņā ir radies konkrēts tēls, tad pārnestā nozīmē tu izkar karodziņu, un šie cilvēki pie tevis nāks un piedāvās tev tieši to, ko tu gribi – ja vien tu pati to zini un spēj noformulēt.

S.: Es gribu tikai to, lai man nebūtu garlaicīgi. Bet man ir...

A. Š.: Ā, redzi – tavs apgalvojums ietver, ko tu negribi, noliegumu, bet tev jādomā, kā tu gribi, lai ir, nevis – kā lai nav. Man vajadzīgs tas un tas, manī pašā ir tādas un tādas vērtības.

S.: Vai tas nozīmē, ka cilvēkam nekā nav tāpēc, ka viņš pats nezina, ko īsti grib? Un tas varētu būt mans gadījums?

A. Š.: Jā, jo, tiklīdz tu spēj tikt skaidrībā ar sevi pašu, tā arī viss notiks. Tu nevari zināt, ka nav tādu vīriešu, kuri būtu gan gudri, gan interesanti – kā saskarsmē, tā seksā.

Kad pati zināsi, ko gribi...

S.: Iespējams, latentā formā es tādu gribu, bet šie kā nenāk, tā nenāk...

A. Š.: Vēlreiz – jautājums nav par viņiem, bet par tevi. Varbūt tu 80 gadu vecumā konstatēsi, ka 43 gados tomēr vajadzēja noformulēt, kas īsti tev vajadzīgs, un uzdrošināties meklēt attiecības. Vēl – ja tu pati pasaki, ka tas, ko gribi, ir grūti dabūjams, tad arī tas būs grūti dabūjams. 

S.: Vai saprotu pareizi – var būt tā, ka es esmu gan radījusi aptuveno tēlu, kāds man der, bet jau iepriekš pieņēmusi, ka tādu vienkārši nemēdz būt, un tāpēc arī sēžu, neko negribu? Un arī negribu gribēt?

A. Š.: Jā, jo viņi var atnākt un attaisnot tikai tās tavas cerības, ko tu attiecībā uz sevi esi noformulējusi. Viņi atnāk to atspoguļot, proti, ar savu uzvedību un rīcību tie vīrieši, ar kuriem tu esi veidojusi attiecības, atspoguļo tavu tā brīža stāvokli. Ja domāsi – diez kas nav, tādu diez kas nav arī sagaidīsi. Ja domāsi – es nemaz tik vērtīga neesmu, lai kāds tur manis dēļ ietu nopūlēties… Nu, tad neviens arī nepūlēsies.

S.: Man patiktu tāds, kura nekad nav mājās, un, kolīdz to izsaku skaļi, tūlīt atrodas kāds vīrietis, kurš ar dziļu nožēlu balsī saka – kur tu biji agrāk...

A. Š.: Tas, ko tu pateici itin kā joku – ka gribētu apprecēties ar geju –, tomēr varētu nozīmēt, ka tev patīk savs dzimums. Jo tā ir klasiska shēma. Vīrietis, kurš nenāk virsū; vīrietis, kurš tevi neaiztiek... Tātad vīrietis seksuālā ziņā tevi neinteresē.

S.: Nē, ja mani vispār interesētu sekss, tad tikai un vienīgi ar vīrieti...

A. Š.: Tā ir atruna. Nebūtu nekā briesmīga, ja tu pati sev atzītu, ka tev tomēr ir kaut kādas nerealizētas vēlmes uz savu dzimumu, tikai tu pati esi to stūmusi laukā, jo zemapziņā ir iedzīts, ka tas ir slikti.

S.: Paga, paga, ja esmu aseksuāla, man noteikti jābūt slēptai lesbietei? Šausmas! Nevis tāpēc, ka mani kaitinātu minoritātes, bet… Nu, nemaz man nepatīk sievietes šādā izpratnē – ne slēpti, ne neslēpti. Man nav nekādu aizspriedumu pret minoritātēm, tieši otrādi – brīnos, kādam idiotam jābūt, lai iedomātos, ka tev ir teikšana par to, kurš ar kuru drīkst, kurš nedrīkst. Tās taisnības dzeguzes ir nožēlojamas. Ja man patiktu sievietes, es jau sen to būtu nokārtojusi – man būtu draudzene.

A. Š.: Ja viss ir tā, kā saki – tev patīk vīrieši, nav aizspriedumu seksā, un tu esi pat kaislīga sieviete –, nu, tad ņem un lieto to visu!

S.: Tur jau tā lieta, ka bez seksa es dzīvoju tikpat labi kā, sacīsim, bez vjetnamiešu tautasdziesmām. Tie abi man ir vienlīdz margināli. Un es turpinu labi justies, to nedarot un arī nemeklējot.

A. Š.: Var būt arī tā, ka tu esi pacēlusi latiņu ļoti augstu, tev kaut ko tomēr gribas, bet tu neuzdrošinies to darīt. Nezinu, vai mēs vēl tiksimies, tāpēc man jāsaka tas, ko sajūtu tagad. Un es jūtu, ka tev tas patīk, tev ir interesanti par to runāt, vēl vairāk – tu runā par to ar sajūsmu. Tātad par aseksualitāti kā parādību, kas noliedz visu, kas saistīts ar seksu, mēs runāt nevaram. Jautājums – kāpēc tam netiek ļauts izpausties. Un te var būt daudz kas, lielāko daļu jau nosaucu. Vēl var būt tā, ka dzīvē kāds posms ir noiets, prasās pēc nākamā, bet tas vēl nav pienācis. Tēlaini sakot, tas ir kaut kur iestrēdzis. Tev patīk sajūtas, tev patīk smaržas. Vārdu sakot, tā tava aseksualitāte – tā ir risināma! Ir risināms jautājums par modeli, par uzdrošināšanos, par ļaušanos un tā tālāk. Jo kaut kādas bailes tev noteikti ir, bet vienā sarunā mēs to izrunāt nevaram.

***

Vēlāk Signe atzīst, ka tikšanās ar seksologu visādā ziņā izrādījusies svētīga, jo uzjundījusi daudz un dažādus jautājumus, uz kuriem viņa arī godīgi meklējusi atbildes. Un, kā viņai pašai šķiet, arī atradusi – vismaz vienu, proti, kāpēc viņa savu seksuālo enerģiju neīsteno dzīvē. Atbilde – vainīga iztēle. Un tas izpaužoties tā… Signe teic, ka nebūt nav no koka un reižu pa reizei kādam kungam uzliek aci. Kas notiek tālāk? “Es iztēlē uzreiz izspēlēju situāciju, it kā mēs jau būtu pāris. Un tik tiešām ar visām izjūtām – gandrīz taustāmām! Nāku mājās un jau pa ceļam fantazēju – kad mums viss tūlīt, tūlīt notiks, kā tas risināsies. Pie manis mēs nesatiksimies, es nedēļas nogalēs braukšu pie viņa. Mēs darīsim to un to, man vajadzēs klēpjdatoru, jaunu halātu un labu pannu. Vasarā mēs kopā brauksim pie manas draudzenes. Uzreiz zinu arī to, kā mums būs gultā, redzu kustīgas bildes un pat lidoju metru virs zemes. Un tur mums būs labi. Kamēr apniks. Un mēs viens otram arī apniksim. Un tad es domāšu – kā lai tiek no viņa vaļā (vai viņš – kā lai tiek vaļā no manis). Tādējādi es mūsu domājamās attiecības izdzīvoju vienā vakarā, un līdz pusnaktij man viss jau ir apnicis. Un, kad es no rīta mostos, no sirds priecājos – cik labi, ka gultā esmu viena pati! Laimīgi izspruku...”

Tomēr Signe saprot, ka tas, kā viņa tiekas un šķiras ar vīriešiem, gluži riktīgi neizskatās.

Jāuzsver, ka Signes gadījums ir tikai viens aseksualitātes piemērs, iespējams, visai nepilnīgs. Jo viņa tomēr seksuālas attiecības kā tādas (vismaz teorētiski) neizslēdz. Ir daudz īstāki aseksuāļi, bet viņi seksologu, visticamāk, neapmeklē un nekādas atbildes nemeklē. Viņiem ir labi tā, kā ir.

Citus pikantus pieredzes stāstus, intervijas un ekspertu komentārus lasi žurnāla "Patiesā Dzīve" jaunākajā speciālizlaidumā "Attiecības un sekss". Tas nopērkams preses tirdzniecības vietās visā Latvijā.