Cilvēkus saviļņo stāsts par mazo Sibillu, kuras šokolādes ola saglabāta neskarta 85 gadus
Šajās Lieldienās pasauli aizkustinājis stāsts par Lielbritānijas iedzīvotāju Sibillu Kuku, kura no bērnības, pat ejot cauri smagajiem kara un pēckara gadiem, saglabājusi neskartu savu mīļāko kārumu - šokolādes olu.
1939. gada Lieldienās tolaik deviņus gadus vecā Sibilla Kuka no Nētas Velsā saņēma dāvanā šokolādes olu, nosauktu par The Mary Mary Quite Contrary Easter Egg – populāras angļu bērnu dziesmiņas vārdā.
Tolaik jau bija jaušams kara tuvums, un tēvocis Sibillai ieteica nesteigties apēst visu gardumu uzreiz, bet baudīt pamazām, pa gabaliņam. Viņš esot brīdinājis: “Esi uzmanīga, manu meitēn, drīz te nekur nebūs šokolādes.” Līdz vācu uzlidojumiem Lielbritānijai bija atlicis mazliet vairāk par gadu.
Sibilla pie kāruma neķērās nemaz, un pamazām tas kļuva par vēsturisku relikviju. 2021. gadā viņa aizgāja aizsaulē 91 gada vecumā, bet ola joprojām bija neskarta, iesaiņota zilā un baltā papīrā. Tā atrodas kastē, ko rotā dārza aina ar mazu meiteni ar lejkannu, uz dāvanas joprojām ir Sibillas vārds, rakstīts ar zīmuli, un gadskaitlis – 1939.
Pirms šā gada Lieldienām izsoļu nams Hansons Auctioneers paziņoja, ka ola pārdota izsolē kādam pircējam internetā par 200 mārciņām. Tas gan ir mazāk nekā cerētie 300 līdz 500 mārciņu.
“Mammai mīlēja dzīvi un šokolādi,” saka Sibillas meita Džila Boltere (62) no Kārdifas. “Pārsteidzoši, ka viņa bija tik disciplinēta un cieņpilna pret pieaugušajiem, ka nekad neapēda nevienu gabaliņu. Kad jautājām mammai, kā viņai izdevās tik ilgi saglabāt olu, viņa mums teica, ka, paturot to visu kara laiku, nešķita pareizi to ēst.”
Bērnībā to nosargājusi, Sibilla olu ņēma līdzi, kad 1955. gadā aizgāja no mājām, lai apprecētos, un nākamos 60 gadus glabāja plauktā savā guļamistabā. Meita spriež, ka būtu jauki, ja ola nonāktu muzejā, taču pircējs visdrīzāk ir privāts kolekcionārs.
Hansons Auctioneers īpašnieks Čārlzs Hansons jūtas aizkustināts: “Tas ir brīnišķīgs atgādinājums par kara laika taupību, cieņpilnu paklausību un mazu meiteni, kura bija tik stingra pret sevi, ka neļāva sev mazāko mīļāko kārumu.”
Lielbritānijā 14 gadus ilga pārtikas normēšana, no 1940. līdz pat 1954. gadam. “Sibillas ola ir atgādinājums par šīm grūtajām dienām. Viņa nāca no paaudzes, kas saprata grūtības. Viņi iemācījās lolot un novērtēt mazākās lietas,” piebilst Hansons.
