Kožu saēsts vecmāmiņas mētelis rada nepatīkamu situāciju mazbērniem

“Agrāk mēteli varēja nodot mantojumā, un to varēja nēsāt bērni. Bet mūsdienās ir jāskatās uz apģērbu kvalitāti.

Cik daudz [mūsdienās] ir mēteļu, ko varam nonēsāt 30 gadus un pēc tam atdot kādam? To kvalitāte vairs nav tāda.

Silts mētelis, bet gandrīz neviens negrib vilkt

Piemēram, “Brīvbodēs” ik pa laikam parādās vecie, 60.-70.gados ražotie mēteļi. Tos paņemot rokās, var saprast, ka ar tiem var iet gandrīz karā.

Mēteļi ir tik smagi, biezi, silti un lieli, ka tajos var staigāt vēl 30 gadus un tiem nekas nenotiks.”

Mūsdienās gribam kaut ko citu

Bet vai mēs mūsdienās gribam staigāt mēteļos, kas ražoti 60. gados? “Mēs gribam, lai ir kaut kas krāsaināks, lai varam mainīt apģērbu, lai tas ir vieglāks.

Milzīgs vilnas mētelis sniedzas līdz potītēm, tas ir smags un to var lietot jebkuros laikapstākļos. Vienu apģērba gabalu, kas tolaik bija, mums šodien aizvieto pieci citi, kas tiek nomainīti katrus trīs gadus.”

Negribam vienu mēteli vilkt uz stalli, balli un baznīcu

“Mode savā ziņā ir izveidojusies par komforta lietu. Mēs gribam, ka varam pārģērbties, būt dažādi un pielāgoties katram dzīves mirklim un situācijai ar visatbilstošāko apģērbu.

Agrāk bija viens mētelis, un cilvēks to vilka visur. Varbūt vēl bija kāda veca jaka, ar kuru gāja uz kartupeļu talku, bet principā katram bija viens mētelis katrai sezonai.

Toreiz tas nebija 3 eiro pirkums

Toreiz cilvēku rocība bija citāda. Daļa šuva paši, citi darināja apģērbu pie šuvējiem.

Daļu drēbju individuāli piegrieza un veidoja, tāpēc tās kļuva daudz tuvākas un cilvēki par tām daudz vairāk rūpējās. Tas nebija 3 eiro pirkums [kā tas dažkārt notiek mūsdienās].

Neceļas roka izmest vecmāmiņas mēteli

Toreiz apģērbam bija cita pievienotā vērtība, tāpēc tagad daudz tā laika apģērba gabalu nonāk “Brīvbodēs”. Cilvēkiem neceļas roka mest vecmāmiņas šūto mēteli miskastē. “Kā es tā darīšu?!” Tad viņi nes tos pie mums.

Mētelis var būt kožu caurausts vai citādi bojāts, bet cilvēka emocionālā piesaiste tam ir tik liela, ka viņš pats nespēj pieņemt lēmumu, ka mētelim ir beigas un ka tas ir beidzis kalpot.”

Ar biezu un garu mēteli var būt grūti

Vēl jāņem vērā, ka mūsdienu cilvēkiem ir mainījies dzīvesveids, salīdzinot ar mūsu vecvecāku jaunības gadiem.

Esam pieraduši, ka varam mūsdienās valkāt vieglus apģērba gabalus.

“Droši vien, ja vecvecmāmiņai pirms 100 vai 80 gadiem būtu iespējas nopirkt vieglu dūnu, neilona mētelīti, tad viņa ņemtu tādu, lai gan tas ik pēc pieciem gadiem būtu jāmaina, jo tas nebūtu tik ilgi kalpojošs. Toreiz cilvēki izmantoja to, kas bija pieejams.

Pieliek roku apģērbam un sadraudzējas ar to

Kādreiz apģērbu gatavoja tā, lai tas kalpotu ilgi. To arī cienīja. Nesen mums “Brīvbodē” notika Labošanas darbnīca, kurā varējām secināt – ja cilvēks lietai ir pievērsis vairāk uzmanības, labojis to, čubinājis un pētījis, tad pēc tam negribas to ar tik vieglu roku izmest.

Viņš pats ir pielicis roku, to atdzīvinot, piešķirot kādu odziņu, piešujot pogas atpakaļ vai veicot kādu citu mazu uzfrišināšanas darbiņu. Līdz ar to priekšmets kļūst cilvēkam aizvien tuvāks un mīļāks.”

Lielāka emocionālā piesaiste

Kādreiz cilvēkiem veidojās lielāka emocionālā piesaiste priekšmetiem, jo viņi paši bieži vien pielika galvu un rokas to izveidē un uzlabošanā.

“Man liekas, ka mūsdienās apģērbs mainās tik ātri, ka mums retāk veidojas piesaiste tam, kā tas notika agrāk.”

Kādreiz bija viena izejamā kleita gandrīz visu mūžu

“Tolaik bija viena izejamā kleita, ar ko gāja ciemos, un vienas īpašas kurpītes, ko ļoti taupīja un kas kalpoja vairākus gadus.

Mūsdienās attieksme pret apģērbu ir mainījusies. Mums ir jāmācās apģērbu vairāk cienīt un saskatīt, ka aiz katra apģērba gabala slēpjas milzīgs cilvēku darbs un ieguldītie resursi,” aicina ilgtspējīga dzīvesveida aktīviste.

“Brokastis mēs neēdam uz vienreiz lietojamiem traukiem, tad kādēļ lai mēs tā darītu ar apģērbu?!” viņa mudina aizdomāties.