foto: Rojs Maizītis / Rīgas Viļņi
Kristīne Kutepova par mākslu, dārzu un iepazīšanos ar vīru: "Nostrādāja mans naivums"
Intervijas
2024. gada 17. februāris, 06:11

Kristīne Kutepova par mākslu, dārzu un iepazīšanos ar vīru: "Nostrādāja mans naivums"

Daiga Mazvērsīte

"Patiesā Dzīve"

Varbūt kādam šķiet, ka Latvijā krāsu ir par maz, tikai ne Kristīnei Kutepovai. Pat viņas apģērba košums liek sirdij sisties ātrāk, jo šķiet, ka esi ieraudzījis varavīksni.

Interesanti, ka violeto krāsu Kristīne sauc par savu “latviešu pelēko”. “Ar violeto visu var vērst par labu,” uzskata gleznotāja, kuras izstāde "Ziemas gars" Siguldā būs apskatāma līdz pat martam. “Paskaties, kādas ziemā ir ēnas! Nevis pelēkas, bet lillīgas. Šīs krāsas mums ir daudz!”

Krāsu bagātība piepilda ikvienu Kristīnes Kutepovas darbu, ieskaitot gleznojumus, kas tika izmantoti rokoperas Lāčplēsis uzvedumos pērn. Pēdējos desmit gados māksliniecei bijis daudz izstāžu dažādās pilsētās. Kādam atmiņā uzausīs Rīgā redzētā ekspozīcija Dārznieka gēns, kurā atklājās otrs Kristīnes spilgtais talants – dārzkopība. Nav ierasts, ka dārznieks glezno savus tomātus, taču viņa noskatījusi tieši tādu augu sēklas, kurus vēlas iemūžināt uz audekla; atliek vien sagaidīt pavasari.

foto: Rojs Maizītis / Rīgas Viļņi

Īsta balta lapa

Tu esi labs piemērs situācijai, ka cilvēks ne uzreiz atrod savu īsto vietu dzīvē, kaut gan dārzs un interese par augiem nākusi līdzi kopš bērnības. Bet kā bērnu dienās bija ar zīmēšanu?

Omīte ir sakrājusi manus zīmējumus, apsveikumu kartītes, bet nekādas mākslas skolas manā biogrāfijā nav. Esmu no Stučkas, kā tolaik sauca Aizkraukli, bērnudārzā negāju, augu pie omītes un opīša, kuriem bija dārzs. Kā jau padomju gados, kad visu lika burkās, kompotos un zaptēs, tur auga viss – no zirnīšiem līdz augļu kokiem un ogu krūmiem. Lobīju pupas, un no tiem laikiem nāk viens no maniem mākslas tēliem – kāršu pupa. Arī mana lielā mīlestība tomāti, par kuriem bija atbildīgs opaps.

Tomāti klusajās dabās ir redzēti, bet ne tomātu ziedi, kādus glezno tu.

Tiem tomātiem ir arī fantastisks nosaukums – Indigo pērle. Jau tas vien junda gleznot. Manā jumta dārzā tie sniedzas gandrīz līdz debesīm, un tomātu ziediņi izskatās kā mazas zvaigznītes. Vecvecāku dārzā opaps uzbūvēja arī mājiņu ar pagrabu; protams, viņiem dārzs bija iztikas avots. Savukārt man atmiņas no pastaigām pa dārzu rezultējās vispirms pašas dārzā, tad – gleznās. Man tur bija arī pašai sava smilšu kaste, mauriņā mīļš akmens.

Ļoti spilgti atceros, ka man patika pētīt arī kukaiņus, ieskaitot kamenes. Protams, paglaudīju vienas pūkaino dupsi, tad dabūju pirmo dzēlienu. Kamenes ir tomātu draugi, jo tos apputeksnē. Sākumā, lai tās pievilinātu, nesu svaigas pļavu puķes, tagad pļavu ziedi aug arī dārza kastēs. Gleznā pagaidām no kukaiņiem attēlots tikai tauriņš, kamenes vēl neesmu iegleznojusi. 

Tavs vīrs Artūrs ir ģitārists, Labvēlīgā tipa mūziķis, šad un tad jūs Latvijā esat sastopami divatā ar mākslas un mūzikas performancēm.

Tā notiek tikai manu gleznu izstāžu atklāšanā. Arī man bērnībā padevās mūzika, mājās bija klavieres, omīte spēlēja priekšā, es atkārtoju, jo dzirde man ir laba. Kā mokas skolā nez kāpēc atceros adīšanu, arī zīmēšanu, varbūt negadījās īstais pedagogs, kas ļautu uzplaukt. Bet varbūt tas bija labi, jo, kad kārtoju autovadītāja tiesības, instruktors teica, ka vislabāk būt kā baltai lapai, lai pamatus var ielikt profesionālis. Tā es arī nonācu Mākslas akadēmijā – bez sagatavotības un priekšzināšanām. Īsta baltā lapa, smēlu visu, ko man deva, varbūt arī tāpēc man tagad sanāk un tik ļoti patīk gleznot. Jā, sāku ļoti saprātīgā vecumā, trīsdesmit gados, kad cilvēks jau ir daudz ko izbaudījis, ieskaitot darbu birojā, kas mani nesaistīja.

recent icon

Jaunākās

popular icon

Populārākās

Tu esot strādājusi bankā.

Jā, veselu gadu. No Aizkraukles uz Rīgu pārcēlos pēc vidusskolas, radiniece ieteica ģimeni, kam bija vajadzīga auklīte. Man pašai ir divi brāļi, sešus un četrpadsmit gadus jaunāki, kurus pieskatīju, var teikt, arī auklēju, tāpēc zināju, kā paņemt rokās mazuli, bail nebija. Tā kā dzīvoju ģimenē, nepiedzīvoju ne kopmītņu, ne ballīšu un klubiņu posmu. Turklāt biju ļoti kārtīga, par tādām lietām man lielas intereses nebija. Drīzāk kaut kur padejot un atpūsties aizgāju Aizkrauklē. Vai pie mammas, kura dzīvoja Daudzevā, arī tur man bija draugi. Skolas laikā dzīvoju pie vecvecākiem, bet vasaras pavadīju pie mammas.

foto: Rojs Maizītis / Rīgas Viļņi

Lielā balva – vīrs

No auklītes darba likumsakarīgi šķistu ķerties pie pedagoģijas, mācīties par audzinātāju…

Līdz tam neaizdomājos. Vispār par profesiju sāku domāt, kad satiku Artūru. Tieši viņš pajautāja: “Kas tev patīk? Ko gribi darīt?” Iepazināmies pasākumā Dziesma manai paaudzei Aizkrauklē 2002. gadā. Toreiz dziedājām trīs draudzenes, es – Mielava dziesmu par labradoru. Ieguvu trešo vietu un, kā smejos, finālā arī Grand Prix – savu vīru! Kopš iepazīšanās mēs vairs nešķīrāmies…

Vai atceries to klikšķi, par kuru sapņo daudzas?

Nostrādāja mans naivums. Ja būtu zinājusi, ka tie ir Labvēlīgā Tipa mūziķi, varbūt pat nepaceltu acis uz foršajiem čaļiem, no kuriem simpātiskākais šķita ģitārists. Mēģinājumi viņiem bija smags rutīnas darbs no pirmdienas līdz trešdienai, tad uzstāšanās. Toreiz pēc pasākuma sākām pļāpāt, vārds pa vārdam, piedāvāja ar busiņu braukt uz Rīgu. “Nē, norunāsim dienu, kad varam satikties,” teicu. Mobilie telefoni jau bija, iedevu savu numuru. Satikāmies un palikām kopā. Viss notika ātri, bet, ja intuīcija un sirdsbalss tā saka priekšā, tātad ceļš ved pareizi.

Laikam tad esi intuīcijas cilvēks? Neļaujies prāta diktātam?

Ja vajag, prāts pieslēdzas, tomēr galvenā ir intuīcija un sirdsgudrība. Piekrītu, man ar Artūru ir palaimējies. Sākumā, protams, bija rozā brilles, agrāk es arī vairāk uzticējos cilvēkiem. Tagad varbūt tiešām esmu kļuvusi piesardzīgāka, uzreiz āliņģī nelecu, bet tik un tā manī mīt suņa prieks.

Vai mūziķa sievas ikdiena tevi nebiedēja?

Sākumā visur devāmies rokrokā, braucu līdzi uz koncertiem. Tagad, protams, daudz retāk, bet mums ir tradīcija – Jaungadā vienmēr būt kopā, lai vai kurp jābrauc uzstāties. Tagad, par laimi, Labvēlīgajam Tipam bija koncerts Rīgā, bet ir svinēts pa visu Latviju. Kovida laikā priecājos, ka varam sagaidīt jauno gadu mājās, savā vietā. Bet par kaut kādu greizsirdību uz pielūdzējām nav bijis pat jādomā, šajā ziņā uzskatos un audzināšanā esam līdzīgi. Varbūt pirms divdesmit gadiem, kad iepazināmies, ansamblim bija kaut kādas grūpijas, bet tādu nu jau sen vairs nav.

Vispār mēs ar Artūru esam lieli mājās sēdētāji, mūs pat grūti izķeksēt ārā. Ja kaut kur aicina, trīsreiz apdomāsim, vai iet.

Prieks, ka esi izvilkusi laimīgo lozi, turklāt līdz  ar vīru atnāca atziņa, ka jāmeklē pašai sevi.

Es vēl biju auklīte, kad Artūrs mani iedvesmoja ieklausīties sevī. Un atbilde bija – ziedi. Kad opaps audzēja tomātus un nesa uz tirgu pārdot, mans pirmais ienākumu avots bija puķes. Ņēmu puķuzirņus, lilijas, sēju pušķos, gājām kopā uz tirgu andelēties, kas bija ļoti interesants process. Skatījos arī, kādi pušķi ir citiem, un, kad atgriezos pie bērnības atmiņām, nolēmu pievērsties floristikai, bet jau profesionālā līmenī. Divus gadus mācījos Bulduru dārzkopības vidusskolā profesiju, pēc tam nokļuvu vislabākajā Latvijas salonā Ansis, kur strādāja floriste Agra Maulāne, mana pirmā darbaudzinātāja. Sapratu, cik smalki, ar kādu rūpību šis darbs jādara. Tas bija lielo pasūtījumu laiks, tagad mode uz lieliem pušķiem laikam iet mazumā.

Var lielveikalā pa lēto paņemt tulpju pušķi...

Toreiz vēl nemaz nebija bāzes, kas vestu uz veikaliem fabrikā izveidotus ziedu pušķus. Latvijai bija straujš izaugsmes laiks, uzņēmumi neskopojās. Vienai bankai veidojām nenormāli lielas Ziemassvētku dekoru arkas no priežu zariem, pirksti bija skuju sadurstīti. Bija skumji skatīties, kā nenopirktos ziedus izmet, lai gan aiz skaistā pušķa stāv smags darbs. Paši vācām materiālus, kopā ar Artūru lasījām kompozīcijām čiekurus, un šī bija pirmā mākslas sajušana caur objektu. Un kompozīcija ir pamatā visam – vai tā būtu glezna, puķu pušķis vai mūzika.

Manā bērnībā modē bija japāņu ikebana, kur no svara ir ne tikai kompozīcija, bet arī filozofija.

Jā, līnija, forma, dabiskuma izcelšana. Brālim uz izlaidumu uzdāvināju somu ar zaļām antūrijām. Tas bija mans nākamais solis – floristiskās somas mani arī aizveda pie somu dizaina. Jau diplomdarbā eksperimentēju – lielajam rāmim iekšā veidoju no stieplītēm savītu režģi kā zāles kumšķi, kurā bija ievītas vietējās Latvijas kallas. Kalla man ir ļoti mīļa puķe, skaista, noturīga, ar grafisku līniju un skaistu krāsu salikumu – balts un zaļš.

Man mājās aug gleznotāja Borisa Bērziņa kalla, kas viņam bija ļoti mīļa. Mālpils pusē ir mākslinieku biedrība Sidegunde, kuru vadīja Helēna Medne. Kad Bērziņš aizgāja mūžībā, viņa telpaugus pieņēma Nacionālais mākslas muzejs. Medne iemantoja kallu ar domu tās bērnus dāvināt jaunajiem māksliniekiem. Helēna Mālpilī rīkoja veco un jauno gleznotāju plenērus, vienā no tiem es piedalījos. Tiku pie kallas, kas tagad izaugusi liela un kupla, drīz atkal sāks ziedēt. Tai pie manis patīk.

Banka un ziedi

Dārznieces gēns pats izlīda uz āru vai arī bija jāmācās?

Kaut ko jau palasu, paeksperimentēju, bet laikam ir man tie zaļie pirkstiņi. Kā es nonācu bankā… Toreiz mēs ar Artūru sākām remontēt savu Rīgas dzīvoklīti, un es būvniecības procesā biju kā virsdiriģente – veidoju dizainu, izraudzījos krāsas, uzraudzīju strādniekus. Ja vajadzēja, varēju arī parādīt, kā no sienām jāizsit ķieģeļi. Sāku interesēties par  nekustamajiem īpašumiem, iestājos  RTU, lai mācītos par ekonomisti, un atkal mani pamudināja vīrs. Varbūt pašai sev grūtāk noticēt, ja neviens no malas nepasaka, ka es varu, ka man labi sanāk.

Tā nonācu pavisam jaunā vidē. Kursabiedrene no Balvu puses strādāja bankā un piedāvāja darbu arī man. Jā, mēs spējām savienot pilna laika klātienes mācības ar darbu telefonbankā, strādājām kabinetos, kur klienti mūs neredzēja. Runājām pa telefonu, rokas brīvas, un, kad pēc pusgada radās sajūta, ka visu esmu apguvusi, kļuva garlaicīgi. Ķēros pie somu veidošanas, vispirms izmantojot stiepli, tad lentītes.

Un cilvēks, kas man dod finanšu padomus, pa to laiku sien lentītes?

Vai virpina no stieples ripulīšus… Dabūju bakalaura grādu un sāku uz pilnu klapi šūt pašas dizainētas somas. Vispirms bija čemodāniņi ar rāvējslēdzi; tos atverot, iekšā atklājās brīnišķīga pasaule. Šuvu pati, kniedēju pati, atkal smags, toties radošs darbs, kas atšķirībā no puķēm nebojājas. Kopā ar draudzeni, kura darināja pērļu rotas, braucām tirgoties uz Luksemburgu. Sarīkoju modes skati bārā Sarkans, kas tolaik darbojās Stabu ielā. Kāda paziņa atveda modes mākslinieci Šeilu, viņai bija koši tērpi, man – dullas somas.

Pati prātīga, bet somas dullas?

Nu, teiksim, spilgtas. Es arī nevalkāju melnas drēbes. Ja sāc sevi apzināties, krāsa lien ārā – ja vien nejūties tik nedrošs, ka nevēlies, lai tevi pamana. Un košums uzlādē. Protams, pienāca brīdis, kad ar tām somām jutos pārstrādājusies, un dažreiz citu cilvēku izteiktas nejaušas  frāzes var pārvērst visu tavu dzīvi. Reiz fotogrāfs Oļegs Zernovs, ar kuru Artūrs ik pa laikam kopā muzicē, apskatīja manas somas. Viņš ieteica turpināt mākslas ceļu un stāties Mākslas akadēmijā. Ā, nu labi, piegrieztnes uzzīmēt es varu.

Artūrs noskaidroja, ka ir sagatavošanas kursi. Es ar somām un savu floristikas portofolio devos uz akadēmiju, tur nosprieda, ka varu sākt mācīties. Vēl tagad atceros, kā pie Ilzes Lībietes man nolika priekšā cūkas galvaskausu – zīmē nu! Šausmas, gandrīz asaras acīs saskrēja. Ilze saka: “Iedomājies, ka tā ir sabuktēta kaste!” Kaste? Jā, to es saprotu, jo arī somas būtībā ir kastes. Palēnām apguvu zīmēšanu, kompozīciju…

Ko citi apgūst mākslas skolā.

Jā, un, kad radās pirmās gleznas, sāku gleznot katru dienu. Somu pasūtījumus samazināju, lai varētu pārslēgties tikai uz glezniecību, bet tolaik par šo nodaļu pat nesapņoju. Ja vīrs strādā uz skatuves, studēšu scenogrāfiju – varbūt noderēs. Paldies Andrim Freibergam, tā bija liela laime – gadu atrasties šajā vidē, kur process orientēts uz domāšanu. Tomēr man labāk patika tieši darbošanās, un tad kāds man pačukstēja, lai eju uz tekstila nodaļu. Labi, varēšu noņemties ar savām somām! Tad pēc diviem aizraujošiem gadiem sākās kompozīcijas stundas pie Alekseja Naumova. Dabas ainava – atnācu ar miljons skicēm, un Aleksejs bija tas, kas visu sakārtoja pa plauktiem: tas ir labi, jo…; tas ir slikti, jo…

Kaut kas jūsu krāsu paletē ir līdzīgs.

Protams – košums! Mēs esam kopā ziemā gleznojuši Stāmerienā, kad pie akrila klāt pielej šņabi, lai krāsa nesasalst. Negaidīju maģistrantūru, gāju skaidrot, vai drīkstu pāriet pie gleznotājiem, ielēcu trešajā kursā. Paldies Teterevu fondam, ka ieguvu stipendiju. Kad pieteicos konkursam, tas deva lidojuma sajūtu, ka visu daru pareizi. Gleznoju nu jau vairāk nekā desmit gadu un varu teikt – jā, tā esmu es!

Kas tev uzvelk audeklu? Varbūt pati taisi arī rāmjus?

Nu, to kvalitāte mūsdienās ir pietiekami laba. Ja mākslinieks izšķiestu laiku, savus darbus aprāmējot un gruntējot… Turklāt mani darbi dažkārt ir divus reiz trīs metrus lieli, esmu gleznojusi arī trīs reiz piecus metrus lielu gleznu Mākslas akadēmijas aulā. Mans mīļākais izmērs gan ir metrs piecdesmit reiz divi. Artūrs palaikam ieprasās, kad beidzot pāriešu uz mazāku formātu, bet es nezinu. Lai gan man ir arī nelielas gleznas, vienā attēlots Carnikavā pie kādas dārza mājiņas pamanīts krēsls – tāds pats kā bērnībā, tikai apsnidzis ar sniegu. Jā, bērnība kaut kur šķīst, viss aiziet nebūtībā, un tu esi tikai šai brīdī. No bērnu dienām gan ir palikusi brīvība, taču jābūt arī virzītājspēkam. Tas tagad, protams, ir Artūrs.   

Bērnībā ieliktā dārza programma tagad veiksmīgi īstenota Carnikavā.

Atkal jāsaka paldies Šeilai. Gājām garām cilvēkiem, kuri rušinājās pa dārzu, un piestājām apvaicāties, vai nav kāda brīva zemīte. Tagad man ir dārza teritorija, bet mīļākais man ir jumta dārzs ar nelielu terases zonu. Pa trim gadiem viss apzaļumots, izauguši ne tikai tomāti, bet visādi brīnumi. Artūrs gan piedalās lielākoties tikai ēšanā, bet palīdz arī brāļi Kristaps un Artūrs; jā, man ir divi Artūri.

Ne soli bez telefona

Runājam telpā, kur pie sienām tavas gleznas.

Jā, īpašnieks pazina Rēziju Kalniņu, kuru satiku eneagrammas kursos. Viņa tieši tolaik meklēja gleznotāju scenogrāfijai uzvedumam Zvaigžņu zagļi ar Ulda Stabulnieka mūziku Dailes teātrī. Tā bija mūsu pirmā sadarbība, Lāčplēsis bija trešā. Pa vidu Rēzija mani iesaistīja Čehova teātra izrādē Dzīves dārgakmentiņi, kur dažas reizes mēnesī kāpju uz skatuves kā dzīva scenogrāfija – tēloju mirušo mammu, kura reizumis parādās savam dēlam, un arī padziedu. Sākumā likās, ka būs  jāglezno, bet Rēzijai bija cits plāns.

Tā nu kļuvu mazliet par aktrisi. Arī Lāčplēsī Rēzijai iebildu, ka neesmu  scenogrāfe, bet gleznotāja. Tas bija ļoti liels darba apjoms, kas mani uz pusgadu izrāva no ierastās dzīves. Manus pa kadriem veidotos gleznojumus animēja Artis Dzērve. Pirms Lāčplēša bija vēl kāds interesants projekts, kad Raimonda Paula jubilejas koncertā Bet saules pulkstenis iet zīmēju klātesošos –  apmēram tā, kā savulaik zvērināto tiesā Amerikā. Visi zīmējumi bija melnbalti, un tas ir traki, ja krāsu cilvēkam atņem krāsas.

Nav jau tā, ka dzīvē viss bijis tikai rožaini. Savas negatīvās emocijas esi izpaudusi arī gleznās – pēdojot.

Skatoties šodienas acīm, varu teikt paldies, ka bijis arī tāds periods. Toreiz Mākslas akadēmijā mainījās vara, es biju Studentu padomes vadītāja. Pārmaiņas sākās ar veikaliņa likvidēšanu, kurā studenti varēja nopirkt visu radošajam darbam nepieciešamo. Kad pēc studentu balsojuma gāju cīnīties par veikala atstāšanu, sajutu pretdarbību – mani burtiski raka nost, lai nelienu, kur nevajag. Vēl novadīju karnevālu, kuru liktenīgi nosaucām par Sumpurņa pili. Par laimi, intuīcija un sirdsbalss atkal pateica priekšā, ka no padomes laikus jāatkāpjas.

Bija arī glezna, kurā izlīda uz āru kāds ļaunuma vēstnesis – kā iespējams brīdinājums. Sāku pēdot gleznas, kas kļuva par daļu no mana maģistra darba. Toreiz – paldies kosmosam! – sanāca tā, ka varēju neaiziet pēc diploma, citādi nebiju droša, ka nepateikšu to, ko nevajag. Jā, varu teikt, ka esmu drošs un taisnīgs cilvēks, tas atbilst arī manam meitas uzvārdam – Līdere. Pēc horoskopa esmu Vēzis un Suns. Tāds suns, kurš aizsargā māju, ja kāds grasās ielauzties.

Toreiz, kad pēdoju savas gleznas, uzliku The Doors vienpadsmit minūšu skaņdarbu This Is The End, sagatavojos būt par snaiperi. Vispirms sasmēlu sevī to, ko vārdiem nevaru pateikt, izgleznoju sajusto uz audekla. Gleznu nosaucu Grēkāzis un grēkābele, tā bija kā deja uz audekla – dažādi tēli, pēdas kā kauli, kuriem blakus sāku gleznot oglītes. Tolaik gāju visur, kur iespējams, lai varētu atrast sevī spēku. Nokļuvu arī ceremonijā, kurā notika staigāšana pa oglēm. Tas jādara ar pārliecību. Bija ziema, stāvēju pie oglēm, blakus sniegs. Nevis es uzkāpu oglēm, bet ķermenis mani ierāva – jā, pārgāju. Uz pēdas palika viena maza čūliņa. Tātad glezna spēj iedvesmot meklēt ceļu un pētīt, kas no tā var dzimt tālāk.

Braucu uz Indiju ar Pēteri Kļavu, sēdējām klosterī, lai smeltos gudrības, meditējām. Manī jau kopš bērnības ir gruzdējis jautājums, kas es esmu, kas es par matēriju. Kā tas viss notiek? Mīnusiņš ir nepārkrustots plusiņš, un zemi mēs barojam, liekot virsū sūdus, lai būtu laba raža un skaistas rozes. Bez mēsliem nevar. 

Kāds varbūt jautās – vai tad no mākslas vien var dzīvot? Varbūt vīrs uzturēja?

Protams, bez vīra atbalsta es nevarētu gleznot, īpaši sākumposmā. Bet jau akadēmijas laikā parādījās ienākumi no gleznu pārdošanas. Pirmajā gadā vēl baidījos likt savus darbus Jarmarkā, pēc tam bikli nācu skatīties, kāda būs reakcija. Tā ir tāda sajūta, ja cilvēks paņem rokās tavu darbu! Sajust atgriezenisko saikni ir ļoti svarīgi, turklāt man bija mecenātu fonda stipendija, ieskaitot naudu ceļojumiem. Pabiju gan Venēcijā, gan Londonā, gan Pēterburgā, kur gribēju apskatīt  lielo meistaru darbus. Konstatēju, ka var gleznot arī pasakaini, ne tikai reāli. Bet, kad sākās kovids un visus koncertus atcēla, tos divus gadus varēju Artūram par atbalstu atlīdzināt. Gadās, ka, piemēram, manu izstāžu atklāšanā kopā muzicējam, es nodziedu kādu džeza skaņdarbu, ja balss izraujas uz āru.

Izstāžu pa šiem gadiem bijis diezgan daudz.

Tagad Siguldā, kultūrvietā Vieta Nr.6, apskatāms Ziemas gars ar darbiem, kurus jau diezgan sen gribēju no sevis izgleznot ārā. Latvija ziemā ir fantastiski krāsaina. Man ir arī spilgtas atmiņas no bērnības, kad opaps vilka mani ragavās un es kupenās burtiski pazudu. Carnikavā, piemēram, sniega ir salīdzinoši maz.

Jā, Ziemas gara gleznu pamatā ir fotogrāfija, jo dabā es citādi nevaru notvert ne kaķa pēdiņas, ne kūstošā sniega krāsas. Man ir arī skiču bloki ar kompozīcijām, kas veidotas jau kopš sagatavošanas kursiem, un arī foto šīm gleznām ir vākti gadiem.

Traki, ka nevar tāpat pastaigāt pa mežu, visu laiku jāfotografē.

Artūrs Carnikavā atsāka skriet, aicināja arī mani. Nekad neesmu bijusi skrējēja, bet piekritu – labi, ejam. Kā sāku skriet, tā apstājos pie smilgām kanāla malā – nevaru es tādam skatam paskriet garām. Vai, piemēram, mazdārziņu teritorija, kur aug tik daudz visa kā. Re, te es skatos pa logu, kā vārnas spēlējas, mazgājas, ņemas, peras pa sniegu. Ja nepiefiksē, mirklis ir aizslīdējis, tāpēc saku paldies, ka mums ir fotoaparāti. Pareizāk sakot, telefoni, jo floristikas laikā tiešām lietoju fotoaparātu. Tagad telefons vienmēr pa rokai, es arī zinu, ka ap vieniem, diviem dienā ir vislabākā gaisma, kad pastaigāt pa kanālmalu, papētīt ledu.

Tavs modelis esot arī pašas kaķis.

Jā, melnais Min Mins. Viņš atnāca pie manis brīdī, kad, aizgājusi no bankas, iestājos četrus mēnešus ilgos drēbnieku kursos. Kaķēnu atrada kolēģe, kas pati viņu nevarēja paturēt. Izskatījās pēc mīļa goblina, aste kā pudeļu birste. Viņš pienāca pie manis un ieritinājās azotē. Artūrs neiebilda, kaķis mašīnā iekšā, pa ceļam nopirkām kastīti, barību. Kad gleznojot pieliecos, viņš – hops! – uzlec man uz pleciem, noguļas kā apkakle un murrā. Gribot negribot Min Mins ienācis mākslā kā modelis, uzgleznoja arī vienu no pēdu gleznām. Protams, viņš ir kaut kas vairāk par kaķi – atbalsta, palīdz, vada. Man bija operācija, pēc tās viņš uzreiz līda virsū slimajai vietai, murrādams apgūlās...

Nu jau mostos pavasarim, esmu no Nīderlandes saņēmusi dažādu eksotisku augu sēklas. Iesēšu, audzēšu, vērošu, kā tos varu integrēt mākslā, taps trešā daļa izstādei Dārznieka gēns. Daži augi, protams, ir kaprīzi, bet esmu augstās domās par tomātiem, kurus, manuprāt, ir grūti piebeigt. Mamma iedeva flokšus no opapa dārza, izaudzēju arī fizāļus, apaļus kabačus. Esmu ķērusies arī pie kukurūzas vālīšu portretiem, dažreiz apstājos šosejas malā fotografēt, piemēram, dzeltenās madaras, un telefons vienmēr sūdzas, ka atmiņa pilna. Jā, dārzs un māksla – tā ir mana dzīve.