Diētas ārste Lolita Neimane dod priekšroku latviskiem ēdieniem: "Suši, picu un tiramisu laiku esmu izslimojusi"

Ziemassvētkos, tad gan viņas mājās bija mazs jampadracis. Bet tikai ar savējiem – dzīvesbiedru, abiem dēliem un viņu otrajām pusēm, mazbērniem. Saprotams, arī dāvanas un bagāts galds ar pelēkajiem zirņiem, pašas skābētiem štovētiem kāpostiem un visu ko citu, kas Ziemassvētkos piedienas. Par ko gan ne? Žurnāls "Patiesā Dzīve" ar diētas ārsti tikās vēl pirms svētku laika.

Aizmirsta neesmu, tikai visur vairs neskrienu

Satikšanās laiku bija pagrūti sarunāt, decembra sākums tev noslogots.

Darbs, mammas 90 gadu jubilejas organizēšana – tiešām bija daudz darāmā.

Runājot par agrāko gozēšanos presē, vēl piebildīšu, ka tas vienkārši bija tāds laiks. Kamēr Latvijā bija zināmi tikai daži dietologi – es, Andis Brēmanis, Atis Tupiņš, Zigurds Zariņš, kurš nu jau tai saulē –, kamēr veidoju televīzijas raidījumus un visi mani redzēja tajā kastē, kas ir katrā mājā, atsaukties uz uzaicinājumiem piedalīties dažādos pasākumos būtībā bija mans pienākums.

Tagad, kopš esmu radījusi Latvijā jaunu profesiju "uztura speciālists" un izskolojusi daudzus brīnišķīgus šī darba veicējus, situācija ir mainījusies. Par paveikto man ir lepnums un gandarījums, priecājos, ka viņi aktīvi darbojas slimnīcās un rehabilitācijas centros, uztura politikas institūcijās un arī influenceru lomā, vadot veselīga ēdiena gatavošanas meistarklases un dažādus projektus.

Savas korekcijas ierastajā apritē ieviesa arī kovida laiks. Dzīves saviesīgā daļa sastinga, pieradu dzīvot mājās, strādāju attālināti, un tagad īsti vairs netīk iet uz visādiem burziņiem un pasākumiem. Un, ja ar savu klātbūtni par sevi neatgādini, par tevi pamazām zūd interese. Tomēr ik pa brīdim jau mani uz kādu pasākumu uzaicina, gluži aizmirsta vēl neesmu! (Smejas.) Tikai uz visiem vairs neskrienu, līdz ar to arī preses uzmanības lokā nokļūstu retāk.

Savu profesionālo karjeru sāki pirms gadiem trīsdesmit pieciem.

Mammas māsīca, kas dzīvo Kanādā, par manu izvēli bija pārsteigta, jo – vai tiešām Latvijā joprojām ir populāri runāt par uztura tēmu, pie mums tā visiem jau sen apnikusi! Es uz to varēju tikai atteikt, ka Latvijā tā ir pavisam jauna lieta un interesē ļoti daudzus. Un tā arī bija. Tagad arī pie mums uztura lauciņš ir pārpildīts. Brīžiem pat rodas sajūta, ka Latvijā visi visu zina par divām lietām – politiku un uzturu. Puspatiesības, patiesības un viedokļi par to tiek pausti visos medijos. Tāpēc tagad lieliski saprotu radinieces toreizējo neizpratni.

Tikpat pārpildīts ir gatavošanas lauciņš – ēšana padarīta teju par kultu. Cicerona paustā, viedi brīdinošā atziņa: jāēd, lai dzīvotu, nevis jādzīvo, lai ēstu, aizmirsta.

Visā pasaulē tā nav, bet Latvija, lai gan sakām, ka viss-ir-slikti-punkts-lv, ir to valstu vidū, kur šāds kults pastāv. Nezinu pēdējos datus, bet iepriekšējie man zināmie liecināja, ka pie mums cilvēki pārtikai iztērē 30% ienākumu, kamēr citās valstīs tie nepārsniedz 20 procentu. Es šajā ziņā esmu taupīga un prātīga, dārgos pārtikas veikalos neiepērkos. Cenas zinu labi, un, tā kā pamatā visu gatavoju pati, uz ēšanas rēķina varu ietaupīt.

Būtībā jau tas, ka cilvēki dalās pieredzē, kā gatavot dažādus veselīgus ēdienus, nav nekas slikts, tikai šādu raidījumu un blogu nu jau ir nomācoši daudz. Tajā pašā laikā ir gana daudz cilvēku, kuri, laiku taupot, aiz negribēšanas ķēpāties un gribēšanas izbaudīt dažādu tautu ēdienus, pārsvarā ēd ārpus mājas.

Es to daru ļoti reti. Suši, picu un tiramisu laiku esmu izslimojusi, tagad labprātāk baudu kaut ko mēreni latviskāku. Restorāni mani nevilina. Ja uz tādu eju, tad gribu, lai piedāvātais ēdiens mani pārsteidz – kā Michelin zvaigzni ieguvušajā restorānā Max Cekot Kitchen. Es tur biju un atzīstu, ka viņu ēdiens ir augstā māksla, neko tādu pati uztaisīt nemācētu. Bet, lai krāsnī izceptu foreli ar brokoļiem, lielu māku nevajag. Man ir citas prioritātes – labāk tērēju naudu ceļojumiem, teātra biļetēm. Ceļošana mani tiešām ir aizrāvusi, izmantoju visas iespējas redzēt un piedzīvot ko jaunu.

Kaut aiz ausīm, bet starp ēdienreizēm sevi no mājas jāizvelk

Vai tiešām tā negausīgā pārtikas pirkšana un ēšana ir padomju laika, kad veikalos nekā nebija, joprojām nepārejošas sekas?

Droši vien. Cerams, ka reiz taču pāries! Pagaidām vēl viesnīcās brokastu laikā pie zviedru galda mūsējos un no citām pēcpadomju valstīm iebraukušos pēc piekrāmētajiem šķīvjiem atpazīt nav grūti.

Es jaunībā biju laimīga, ja uz svētkiem palaimējās nopirkt bundžiņu ar zaļajiem zirnīšiem, tāpēc, kad dzirdu, cik tolaik bija labi un cik visi bija draudzīgi, pie sevis nodomāju – negvelziet muļķības, briesmīgi bija! Labi bija tikai tas, ka bijām jauni; jaunības aizrautība, trakulības un prieki aizēnoja visu pārējo. Citādi dzīvojām ļoti pieticīgi, bet kaut kā galā tikām. Toties tagad esam iekrituši otrā galējībā – pieejams ir viss, turklāt ar uzviju, un ar to galā netiekam. Slīgstam negausībā.

Lai cik kurš gudri ēstu vai neēstu, Ziemassvētkos tas cepetis un citi svētku ēdieni galdā tiks likti, pēc tam tikai atliks noglaudīt vēderu un uzdzert Mezim forte –  reklāma taču to iesaka.

Manuprāt, tā ir ļoti neētiska reklāma, kas pauž: dari, dari sev sliktu, jo būs zāles, kas palīdz... Bet ētikas normas jau tiek aizmirstas, arī reklamējot citus produktus. Tāpēc pašiem jādomā, ko ēdam un cik daudz, iekams no pārliekas ēšanas neesam iedzīvojošies kādā slimībā.

Epizode no lielveikala. Redzu, iepērkas viens pāris, abi tādi ļoti mollīgi. Ar profesionāles interesi sāku vērot, ko viņi liks iepirkumu ratos. Kā špions uzvedos! Majonēze, vārītas desas, kūkas utt. Tad abi ar tiem pašiem ratiem devās uz aptieku, un, tā kā man arī vajadzēja tur iegriezties, vēl vairāk ieinteresēta, sekoju līdzi. Un mani nemaz neizbrīnīja, ka viņi pirka zāles paaugstinātam asinsspiedienam, paaugstinātam cukuram. Galvā jau pārliku slimības, kurās viņi iedzīvojušies vai kas viņiem uzglūn. Būtībā tas pats stāsts, kas par Mezim forte. Jo pāra iepirkumu ratos bija viss, ko ikdienā ēst nevajadzētu, it sevišķi, ja jau esi mollīgs un veselība skandina trauksmes zvanus.

Bet, protams, šogad būs tāpat kā citus gadus – Ziemassvētkos visi ēdīs uz nebēdu, tāpat arī Vecgada vakarā. Atliek tikai cerēt, ka Dievs Ziemassvētkos dos tikpat sniegotu laiku kā tagad, jo tad cilvēki labprāt dodas mežos, kalnos, pastaigās. Vismaz izkustēsies starp ēdienreizēm. Man šāds sniegots laiks atsauc atmiņā bērnību...

Pārēdies cilvēks jau nemaz lāgā nevar pakustēties...

Ja tomēr iziet no mājas un kaut nedaudz pakustas, sāk kustēties arī vēders, tāpēc sevi, kaut aiz ausīm, bet no mājas jāizvelk un jāizkustas. Cita padoma nav. Daudz kas atkarīgs arī no brīvo dienu skaita. Ja svētku vakarā zirnīši, pīrāgi, cepeši, kāposti iekšā iet tīri labi, tad turpmākajās, kad, ciemos aizgājušam, atkal piedāvā to pašu ēdienkarti, varbūt prātīgāk būtu apēstā daudzumu samazināt.

Kas tad zirņiem vainas – tajos ir daudz šķiedrvielu, olbaltumvielu!

Tas tiesa, bet, ja tie bagātīgi aizdarīti ar speķīti un sīpoliem, tad ir, kā ir. Savulaik studentiem stāstīju, ka gada nogriezni var sadalīt šādi: novembrī drudžaini sākam domāt, meklējam padomus, kā ātrāk ietilpināties mazajā melnajā vakarkleitā, svētku laikā – kā nepārēsties, un svēti solāmies to nedarīt. Janvārī iestājas nosacīts laiskums.

Februārī atkal sākas rosīga padomu došana un meklēšana, jo tūlīt būs klāt sulu un pumpuru laiks, tam seko pirmo zaļumu bums. Un tad jau jāsāk gatavoties peldkostīmu sezonai. Te iespraucas Līgosvētki, kuros noteikti gaļa jāpadedzina. Tad metamies ogās, jo tās ir vesela bagātība. Un tā gadu no gada – šīs aktualitātes nemainās. Varbūt tas pat ir labi – kāda dāma ap septiņdesmit par tām lasa un izdzīvo uz savas ādas jau piecdesmit piekto reizi, bet kāda jauna meitene to lasa pirmo reizi, un viņai tas ir atklājums. Tātad par uzturu ir jārunā. Turklāt runas par ēšanu vienmēr ir patīkamas! (Nosmejam – ja vien neesi tikko piecēlies no svētku galda.)

Kupenās atrastais prieks

Minēji, ka sniega kupenas tev atsauc atmiņā bērnību. Ko tu tajās meklēji, ko atradi?

Dzīvoju Jelgavā daudzdzīvokļu mājā, pagalmā bija kalniņš. Ņēmu ragaviņas vai vienkārši plēvi un gāju vizināties. Atceros, reiz nācu no skolas, mugurā bija vilnas sarafāniņš, apakšdaļā ar plisēm, un pa taisno uz kalniņu. Kad aizgāju mājās, plišu vairs nebija... Tad gan dabūju brāzienu no mammas, dusmīga viņa bija. Un kupenās es meklēju – un atradu! – prieku. To neviltoto bērna prieku. Tolaik televizorā, ja vispār tāds mājās bija, kaut ko rādīt sāka tikai pēc sešiem vakarā, un arī neko tādu, kas varētu interesēt bērnus. Tāpēc visi, atnākuši no skolas, uzreiz gājām ārā un ņēmāmies līdz tumsai vai brīdim, kad mammas sauca mājās.

Es tiešām joprojām acu priekšā redzu pagalmiņu, kurā uz soliņiem sēdēja pensionāri, bet bērni spēlēja visādas spēles – paslēpes, kaļimbambā, kariņu, bumbu... Pilns pagalms vienmēr bija. Kad pirms pāris gadiem caur to izgāju, pagalms bija tukšs. Kā pamests. Un droši vien tāds tas arī ir, jo visi sēž, iegrimuši lielākos vai mazākos ekrānos. Ko darīt, tāds tagad laiks. Grūti iedomāties, kas būs vēl pēc divdesmit, trīsdesmit gadiem.

Katram laikam savs.

Un tas jāpieņem. Nevar noliegt, ka šis laiks atnesis arī daudz tāda, par ko agrāk varējām tikai sapņot. Tomēr tas, ka tagad jauniešiem ir milzīgs normālas komunikācijas trūkums, ka daudziem trūkst pašiem savu domu, ka... Bet ko nu mēs te tagad kā divas vecas tantiņas par to spriedīsim un teiksim...

 ...ka mūsu laikā zāle bija zaļāka un debesis zilākas!

Zini, bet manas tagadējās daudzdzīvokļu mājas slēgtais pagalms ir bērnu pilns, un tas ir brīnišķīgi. Sezonas laikā pļaviņā jaunie tēti ar dēlēniem spēlē futbolu, pa celiņiem brauc ar riteņiem un skrituļiem. Man šķiet, tur bišķiņ valda arī cita sacensība – kas kuram labāks, kā arī vēlme to parādīt citiem. Bet tas lai paliek otrajā plānā – galvenais, ka viņi ir pagalmā un kustībā. Varbūt tas saistīts ar to, ka mājā dzīvo turīgi un izglītoti cilvēki, kuriem ir svarīga dzīves kvalitāte. Nevar noliegt, ka mūsu izvēli ietekmē zināšanas, izglītotība.

Vai starp dietologu, uztura speciālistu un veselīgu ēšanu, veselīgu dzīvesveidu vienmēr var likt vienlīdzības zīmi?

Varu atbildēt tikai par sevi. Ne vienmēr, ne visur, bet, izvērtējot kopumā, tagad laikam var. Protams, arī man bijušas lietas, ar ko nācies pacīnīties, tāpēc vēl jo pārliecinošāk saku – garšas kārpiņas pie garšām var gan pieradināt, gan no tām atradināt. Tikai jāgrib. Jaunībā biju apalīte, man ļoti garšoja saldumi. Arī vēlāk tie nelika mieru. Atteikties no saldumiem sāku pamazām, un tagad tie man ir vienaldzīgi. Pretējs stāsts ir par pētersīļiem. Agrāk man pētersīļi negaršoja, bet, uzzinājusi, cik tajos daudz vērtīgu vielu, sāku apzināti, pa lapiņai vien, pievienot ēdieniem. Un tagad pētersīļi ir mani mīļākie zaļumi, uz lodžijas, kaut nedaudz apsaluši, aug joprojām! 

Vai izpratni par veselīgu un neveselīgu ēdienu tev ieaudzināja mamma?

Dzīvojām kopā ar vecmāmiņu, tēta mammu. Viņa bija mana galvenā audzinātāja un arī ēdiena gatavotāja, jo vecāki strādāja. Pamatā ēdām ļoti vienkārši – kartupeļi, kotletītes... Pa retam pagatavoja kādu saldo ēdienu – bubertu, mannas putru ar ķīseli. Produktu klāsts veikalos bija niecīgs, ko nu kurā reizē varēja nopirkt, no tā bija jāgatavo, līdz ar to šķirošana veselīgos un neveselīgos ēdienos būtībā atkrita.

 Man liels piedzīvojums bija gājiens pāri ielai uz mazu pagraba veikaliņu, kurā varēja nopirkt gāzētu ūdeni ar ķiršu sīrupu; to no lieliem sifoniem iepildīja pudelē. Tagad es, protams, teiktu, ka tādu dzert nevajag, bet tolaik man tā garšoja!

Nupat nosvinējāt mammas 90 gadu jubileju. Ar gadiem mēs mammas novērtējam arvien vairāk.

Mīlu viņu un apbrīnoju – tas ir fantastiski, ka 90 gados var būt tik skaidrs prāts! Protams, par šo to jau mamma pasūdzas, bet interese par dzīvi nav zudusi. Viņai ļoti patīk, kā dzied Kaspars Antess, un viņš tad arī mammas jubilejā dziedāja. Iepriecināju mammuku!

Pēc profesijas mamma ir ārste. Ilgus gadus nostrādāja kā iecirkņa terapeite, arī par dakteri internātskolā. Viņai vienmēr patikusi dzimšanas dienu svinēšana. Īpaši atceros 55. jubilejas svinības. Tolaik mamma strādāja internātskolā, un pasākums bija nopietns – viņa sēdēja skatuves, bērni uzstājās, bija puķu kaudzes. Neizpalika arī nākamo lielāko jubileju atzīmēšana. Savukārt man ir tieši pretēji – es dzimšanas dienas nesvinu. Varbūt tikai brīdi pasēžu ar savējiem.

Nosvinēju vienīgi – un pat nezinu, kāpēc –  40. jubileju. Gāja kā pa kāzām! Toties vārda dienā gan man vienmēr ir daudz ciemiņu. Cienastu gatavoju pati, nepērku pat neko pusgatavu. Un visiem kopā mums iet jautri, nekāda stīvuma! Pat nespēju iedomāties, ka man kā jubilārei vajadzētu sēdēt krēslā, visi nāktu mani sveikt, uzsauktu tostus un briesmīgi slavētu. Bet mammai, redz, patīk! 

Svētki esot jāsvin nevis kalendārajos datumos, bet tad, kad ir iekšējā svētku sajūta un dvēsele gavilē – vienalga, ar vai bez iemesla.

Daļēji piekrītu, bet Ziemassvētki man ir svētki. Varbūt tas iegājies no manu bērnu bērnības. Un, lai cik nievājoši kāds izteiktos par apdāvināšanos, man mājās ir liela kaste, kurā gada garumā krājas dāvanas ne tikai Ziemassvētkiem, bet visādiem gadījumiem. Būtībā tā es sev atviegloju dzīvi, nav pēdējā brīdī jāskraida pa veikaliem. To vispār tagad daru reti, kopš kovida laika iepērkos interneta veikalos. Un pati brīnos, kā man agrāk varēja patikt knosīties lielveikalos, visu piemērīt, tad vēl tas nogurdinošais cilvēku pūlis… Tajā pašā laikā teātrī, kur arī ir daudz cilvēku, man viss patīk! Varbūt vainīga teātra smarža un gaisotne? Vai varbūt atšķirība slēpjas tajā, pēc kā mēs ejam – pēc kārtējās mantas vai pēc garīgā baudījuma?

Atrašanās starp jauniešiem neļauj novecot

Māra Zālīte uz jautājumu, kā viņai savos gados izdodas nenovecot un nemainīties, atteikusi: “Man ir vairāki kaitīgi ieradumi, tāpēc par savas mūžīgās jaunības noslēpumu varu teikt – smēķējiet, neguliet naktīs, ēdiet, kas pagadās. Dzīve ir trauksmaina, stresaina, bet acīmredzot manī ir tā kurtuve, kas ir dāvāta vai mantota un dod enerģiju.”

Es arī to izlasīju. Protams, iedzimtībai, pārmantotajiem gēniem ir ārkārtīgi liela nozīme. Mārai Zālītei ir ļoti paveicies, bet tiem, kam ne tik ļoti, tomēr nevajadzētu ēst visu, kas pagadās. Plaši pētījumi liecina, ka kvalitatīvāk un ilgāk dzīvo cilvēki, kuri vairāk ēd dārzeņus un augļus. Diemžēl no nākamā gada tie kļūs dārgāki, tātad vairākums tos pirks vēl mazāk.

Veselības aprūpes sistēmai vajag daudz naudas, bet varbūt to vajadzētu mazāk, ja mēs sāktu no otra gala – izglītotu cilvēkus veselības un veselīga uztura jautājumos, vispirms jau skolas solos sēdošos. Tad noteikti nebūtu jāmeklē tik daudz līdzekļu onkoloģijas, diabēta, sirds un asinsvadu slimnieku ārstēšanai, jo liela daļa šajās kaitēs iedzīvojušies tieši neveselīga dzīvesveida dēļ. Vai tiešām valsts nav ieinteresēta, lai sabiedrība būtu izglītota un vesela? Protams, neviens skaļi neteiks, ka nav; visi saka, ka ir. Bet kāpēc tam neseko nekādi darbi? 

Tādēļ vēl jo vairāk priecājos par tiem cilvēkiem, kuri paši meklē ceļu uz veselību, un ka manu un kolēģu spēkos ir viņiem palīdzēt. Piemēram, otrā tipa diabēta slimniekiem, kuru ir ļoti daudz, atliek atbrīvoties no liekā svara, lai viņu veselības stāvoklis – un līdz ar to arī dzīves kvalitāte – jūtami uzlabotos. Kāda mana paciente, ļoti jauka dāma, pēc 40 kilogramu zaudēšanas teica – tagad man somiņā vairs neglabājas metformīns, bet sarkana lūpu krāsa!

Reizēm rodas jautājums – cik ļoti cilvēks var sevi nemīlēt, lai nepamanītu, ka līdz ar lieko svaru iedzīvojas dažnedažādās problēmās…

Tāpēc man nepatīk body positive kustība, kas sludina – mīli sevi tādu, kāds tu esi! Nesaku, ka visiem jābūt slaidiem, tieviem, bet aicināt mīlēt savu aptaukošanos, kas draud ar diabētu, ceļgalu sāpēm un vēl, un vēl, būtībā ir noziedzīgi. Tāpat arī akli sekot visādām brīnumdiētām. Man ir pacients, kurš kopš augusta uz savu galvu ievērojis keto diētu. Svaru tiešām zaudējis, bet holesterīna un triglicerīdu rādītāji ir dramatiski! Būtībā atkal izglītotības jautājums – ja zini, pie kā var novest keto diētas ieteikto produktu nesamērīga lietošana, tu nekad to neievērosi.

Klau, lai par ko mēs sāktu runāt, es tāpat atgriežos pie uztura. Zinu, zinu, to sauc par profesionālo kretīnismu… 

Tu jau sen esi sevi pierādījusi gan dietoloģes, gan RSU studiju programmu Uzturs direktores darbā un tagad varētu atļauties dzīvot nesteidzīgāk.

Vēl ne – kad būšu pensijā, tad! Pagaidām universitātē gana daudz darāmā. Vēl vairāk par administratīvo darbu man patīk darbs ar studentiem. Enerģijas apmaiņa un, kas ļoti svarīgi, būšana cilvēkos, īpaši starp jauniešiem, neļauj novecot, liek sekot visam jaunākajam. Nevaru taču lasīt lekcijas, kurās izmantota divdesmit gadu veca informācija.

Kad aiziesi pensijā, atvadīsies no visiem darbiem?

  Noteikti ne, kaut kāds gadaskaitlis taču man neliks uz visiem laikiem aizvērt universitātes durvis!

Varētu taču pamēģināt dzīvot pensionāra cienīgā ritmā – pastaigas, kultūras dzīves baudīšana, ceļojumi...

Nez vai pensija būs tik liela, lai visu laiku varētu atļauties tā dzīvot. Turklāt man tiešām patīk mans darbs. Tas ir radošs, nekad nav licis no tikiem līdz tikiem atrasties vienā kabinetā.

Tiešām novērtēju to, kas man dots

Pastāsti par mazbērniem!

Mazbērni man ir divi – Alisei septiņi, Emīlam četri gadi. Bet teikšu uzreiz – pilnas slodzes oma būt negribu, pietiek, ka saviem dēliem biju pilnas slodzes mamma. Mums omītes nepalīdzēja, lai ko darījām, lai kur gājām, bērnus visur ņēmām līdzi. Līdz ar to Niklāvs un Gustavs ir pieraduši būt labā sabiedrībā, daudz redzējuši. Tagad, kad jaunieši kaut kur jāpalaiž, es labprāt aizbraucu pieskatīt mazbērnus un ar viņiem padzīvoties. Bieži tas nav, jo dēls ar sievu cenšas tikt galā paši.

Ko tu ar mazajiem pasāc, kad esat palikuši trijatā?

Spēlējam paslēpes, zīmējam, kaut ko pagatavojam. Reiz cepām kanēļmaizītes. Kā viņiem garšoja! Pirmais jautājums, ko abi vienā mutē uzdeva nākamajā dienā, atnākuši no dārziņa, bija – vai tās maizītes vēl ir?

Saka, vecāku un bērnu attiecības esot abpusējs mācīšanās process. Ko tev ir iemācījuši dēli?

Es varētu teikt arī otrādi – pateicoties dēliem, esmu varējusi atļauties nemācīties risināt tehniskas lietas. Neko no tām nesaprotu! Ja mājās kaut kas atgadās, kāda ierīce atsakās darboties, ir tikai viens risinājums – zvans Niklāvam vai Gustavam. Vispār mēs sazvanāmies regulāri, tas ir gluži vai ikdienas pasākums. Savukārt mana māsa, acu ķirurģe, ir pilnīgs pretstats – savā ģimenē viņa ir tā, kas salabos gludekli un uztaisīs remontu.

Ar prieku skatos, ka dēliem tāpat man ļoti patīk svinēt svētkus – vienalga, pēc kalendāra vai izjūtām. Viņi jau laikus tiem gatavojas, rada mājās svētku gaisotni. Visās ģimenēs tā nemaz nav.

Jau vairākus gadus esi attiecībās. Tavs dzīvesdraugs...

Stop! Pie tā arī paliksim. Tiešām jūtos ļoti laimīga un novērtēju to, ka man dots būt kopā ar cilvēku, ar kuru saskan it visā. Iepazināmies īsi pirms kovida laika. Un, ja daudzi pēc tam teica, ka, esot kopā 24 stundas diennaktī, viņu attiecības gandrīz vai patiešām izjukušas, mums bija pilnīgi pretēji. Kur iepazināmies? Neticēsi – muzejā.

Jaunais gads bieži nāk ar jauniem solījumiem. Varbūt arī tu savas apņemšanās, ieceres saraksti uz lapas un pēc gada apskaties, ko esi piepildījusi, ko ne?

Agrāk rakstīju. Kā jau visas sievietes, apņēmos kļūt slaidāka, fiziski aktīvāka un tamlīdzīgi. Tagad to vairs nedaru, jo, kā jau teicu, iestājies tāds patīkams mieriņš. Ir labs darbs, brīnišķīgas attiecības ar bērniem, dzīvesdraugu. Liels prieks par mammuku. Viņa mums jālolo, lai, kā teica nupat nosvinētās jubilejas viesi, varētu tiekties uz 100 gadu jubileju.

Tomēr viena apņemšanās man gan ir – turpināt ceļot!

Es nesen kādā sarunā izteicos līdzīgi. Tad sarunu biedrs, ķecerīgi smaidīdams, pajautāja – bet ja nu pēkšņi vecuma demence?

Nu labi! (Smejas.) Lai gan – taisnība jau ir... Tāpēc ir labi strādāt izglītības nozarē, jo visu laiku jātrenē prāts un atmiņa.

 Prognozes nākamajam gadam lasi, horoskopiem tici?

Nē. Zinu, ka pēc horoskopa esmu Lauva, un, cik nu par šajā zīmē dzimušajiem esmu palasījusi, viņiem patīk pucēties, skaistas lietas, spīdēt sabiedrībā, dzīvot aktīvi. Tas tiešām ir teikts kā par mani.

Ziemassvētkus tātad sagaidīsi mājās. Kur jauno gadu?

Bīriņu pilī kopā ar labiem draugiem. Kamēr var, dzīve ir jāsvin!