Solvita Bodoga sevi sauc par spoku lietu administratori: "Daudzi latvieši veļu laiku uztver ar smaidu"
Kad rudenī sāk gaudot vilki, ir klāt veļu laiks. Un kopā ar to – spokošanās, mošķi, raganas un citas mistiskas parādības. “Kā teicis kāds gudrais, gadsimti nāk un iet, bet spoki paliek,” saka liepājniece Solvita Bodoga, viena no Liepājas ceļojošā cirka “Beztemata” dibinātājām un, pēc pašas teiktā, arī spoku lietu administratore un nepieradinātās pasaules gide.
“Veļi, spoki un dažnedažādi mošķi šajā tumšajā laikā par sevi atgādinājuši jau kopš neatminamiem laikiem. Veļu laikā mums uzradies arī Halovīns, kam patiesībā ir mazliet cita nozīme. Interesanti, ka sākotnēji šo svētku dekorācijai tika izmantots nevis izgrebts ķirbis, bet gan ābols, kas turklāt izmantots zīlēšanai,” atklāj Solvita.
“Kā cilvēkiem uzvesties veļu laikā? Šis ir tāds pārdomu brīdis, senāk Latvijā darbi bija apdarīti, agri kļūst tumšs, iestājies mierīgāks posms.
Taču domāju, ka visos laikos jāuzvedas atbilstoši savām izjūtām. Jāpiebilst, ka daudzi latvieši veļu laiku uztver ar smaidu, sevišķi nopietni pret to neizturoties.”
No cirka pie mistikas
“Esmu dzimusi liepājniece, taču Liepājas aura īsti nebija manējā, arī Ventspilī man bija grūti – pilsēta jau fantastiska, bet tas vēsums... Tagad dzīvoju Vaiņodē, man ļoti svarīgi ir lauki, un nu man tie ir. Šeit varbūt nedaudz pietrūkst senatnes un vēstures auras. Aizbraucu uz Ezeri, un tur tā ir. Vaiņodes pluss ir tas, ka te esmu sastapusi fantastiskus cilvēkus.
Cirku izvēlējos jau bērnībā. Mākslās mani iešūpoja tas, ka mans tēvocis bija komponists Agris Engelmanis, arī mana mamma bija radoša sieviete. Mamma, piemēram, gāja pa lauku ceļu un par visu, ko redzēja apkārt, stāstīja dažnedažādas pasakas.
Mācījos klaunādi un ekscentriku, stažējos cirka projektos Francijā un Zviedrijā.
Pat tikos ar leģendāro cirka mākslinieku Alfonu Virkavu. Izdomāju, ka man pie viņa jāaizbrauc, un pati viņu uzmeklēju – viņš dzīvoja Rīgā, Lienes ielā.
Mums kopā bija interesanti, tāds jiptīgs vīrs bija.
Vēlāk papildus cirka mākslai apguvu kultūras menedžmentu un dažādas ar tūrismu saistītas lietas. Tad kopā ar kolēģi izveidojām savu cirka kompāniju, kura joprojām darbojas, drīz būs divdesmit viens gads. Arī tūrisma jomā viss notiek. Izrādās – tas, ka neatrodamies Liepājā, bet reģionā, ir liels pluss.
Pirms vairāk nekā desmit gadiem mūsu ceļojošā cirka kompānija sāka vadīt ekskursijas pa Liepājas vēsturiskajām baiso notikumu vietām – stāstījām interesentiem par mistiskām parādībām, kas piedzīvotas konkrētajā apkaimē. Ticēt vai neticēt – tas ir katra paša ziņā. Loģiski, ka vietā, kur pāri iet tūristu pūlis, spoki nerādīsies – uz to cerēt būtu veltīgi,” novērojusi Solvita.
Pasaules gala gaidītāji
“Manuprāt, Liepāja ir īpaši slavena ar dāmām – Balto, Zaļo un Brūno. Visos laikos teju vai katrā dzimtā bijuši traģiski bojā gājuši cilvēki, un dāmu kults radies jau 13. gadsimtā Bavārijā sakarā ar kādas dzimtas priekšlaikus bojā gājušajām meitām.
Liepājā dāmas mīt gan Karostas cietumā, gan pilsētas muzejā, gan teātrī.
Mums ir arī pašiem savs Romeo un Džuljeta – Nikolajs un Elza. Viņu mīlas stāsts bija traģisks, jo jauniešiem neļāva precēties – tāpat kā stāstā par Romeo un Džuljetu. Tas bija laiks, kad ģimenēs valdīja citi tikumi un likumi. Iespējams, cilvēki bija emocionāli vājāki, notika ļoti daudz pašnāvību. Mūsdienu cilvēks, šķiet, salīdzinoši viegli pārdzīvo tādas situācijas, kuru dēļ agrāk daudzi nošāvās, pakārās vai noindējās. Liepājnieki Nikolajs un Elza nelaimīgas mīlestības dēļ noindējās, abi senajos Līvas kapos apbedīti viens otram blakus,” stāsta Solvita.
“Mēs ar kolēģiem vadījām ekskursijas pa Liepājas pazemi un diviem pilsētas rajoniem – Jaunliepāju un Vecliepāju, stāstījumu papildinot ar aktierspēli. Viens no stāstiem bija par to, kā pagājušā gadsimta divdesmitajos gados cilvēki gatavojās pasaules galam, kas iestāšoties brīdī, kad nokritīs komēta. Pasaules gala gaidītāji, tērpušies baltos paltrakos, pulcējās uz tiltiem, lai tur sagaidītu liktenīgo brīdi. To mēs arī attēlojām savā priekšnesumā.
Mana kolēģe, paltrakā satinusies, stāvēja uz tilta un klanījās.
Loģiski, ka mūsu inscenējumos nedarbojās desmitiem aktieru, bet tikai trīs vai četri – mēs aši pārvietojāmies no viena punkta uz citu. Kolēģe pirms tam jau bija pabijusi Kaiju ielā, kur atrodas arī Vecie kapi. Tur tika izspēlēts baismīgs stāsts par sātanistiem un spokošanos pie kapu kopiņām, kā arī par žurkām – savulaik šo grauzēju dēļ vietumis pat bija iegruvusi zeme. Nākamais sarakstā bija stāsts par leģendāriem klaidoņiem. Priekšnesuma laikā aktrisei uz tilta dīvaini jāuzvedas, protams, jābūt arī atbilstoši tērptai – skrandās un pluskainā parūkā. Lai būtu šausmīgāk, no viņas somas rēgojās asiņains apmetnis un vēl šādi tādi atribūti.
Reiz, kad kolēģe atradās vienā tilta pusē un es ar tūristiem – konkrēti ar bērnu grupu – otrā, pēkšņi pamanīju, ka piebrauc policijas auto. Viņi nebija informēti, ka pilsētā notiek šādi pasākumi. Policisti devās pie manas kolēģes, satiksme attiecīgajā tilta posmā tika gandrīz bloķēta. Kolēģe policistus nebija pamanījusi un turpināja dzīvot iestudētajā tēlā. Toties bērni policijas apstāšanos piefiksēja uzreiz. Visi gavilēja, fotografēja, filmēja – super, jūs šovā esat iesaistījuši pat policiju! Tikmēr policisti apstāja manu kolēģi un ielūkojās viņas somā, no kuras rēgojās asiņaina lupata un, šķiet, mākslīga kāja. Bērni viņus ielenca, trīsdesmit skolēnu grupa aiz lielas sajūsmas pat svilpa. Beidzot arī kolēģe pavērās apkārt un ieraudzīja gavilējošo pūli. Tikmēr bija apstājušās mašīnas un garāmgājēji, visi ieinteresēti vēroja notikušo, taču policisti koncentrējās tikai uz asiņaino lupatu. Tad aktrise viņiem teica – tā un tā, godājamie policisti, šī ir īpaša ekskursija – paskatieties, kas notiek jums aiz muguras! Kad policisti pagriezās, atskanēja skaļi aplausi. Likuma sargi uzreiz aptvēra situāciju, par laimi, ar humoru vīriem viss bija kārtībā. Tā, lūk, mums ir gājis.
Mūsu šoviem ir raksturīga humora dzirksts, un tam ir pamatojums.
Proti, kad mēs šos teatralizētos uzvedumus veidojām, sapratām, ka latvietis ar savu mentalitāti no tādām mistiskām padarīšanām pat nedaudz baidās. Taču caur humora prizmu šīs lietas aiziet, un tad latviešu cilvēks var pasmieties. Nav taisnība, ka latviešiem trūkst humora izjūtas,” ir pārliecināta Solvita. “Cita lieta, ka tik specifisku vēstījumu ir grūti pārcelt svešvalodā, piemēram, vācu vai angļu grupām, jo viņu uztvere atšķiras.”
Atejas spoks Miķelis
“Latvijas vienīgais atejas spoks mita tieši Liepājā,” Solvita turpina. “Pie Raiņa parka atrodas nelielā Parka iela. Notikumi risinājušies pagājušā gadsimta 80. gados divstāvu mājā, kuras otrajā stāvā dzīvojis vientuļš vīrs, vārdā Miķelis. Miķelim paticis iedzert, reizumis viņš aizbraucis pie lauku radiem, bet tad vienā brīdī vīrs pazudis. Kaimiņienes nospriedušas, ka Miķelis kārtējo reizi iekritis lielajā plostā. Kad pienākusi pensijas diena, nav bijis, kas saņem naudu. Vēl pēc kāda laiciņa mājā palēnām sākusi izplatīties specifiska smaka. Tajos laikos māju gaiteņos saimnieces vēl glabāja savārītās zaptes un citus labumus ģimenes azaida galdam. Tā nu kaimiņienes sākušas viena otru apvainot nekvalitatīvā produktu uzglabāšanā. Starp kundzēm briedis kašķis, bet tikām namu pārvalde sākusi ēkas kosmētisko remontu. Strādnieki uzbūvējuši sastatnes līdz pat Miķeļa dzīvoklim un, ieskatījušies pa logu, ieraudzījuši, ka uz grīdas guļ briesmīgs objekts, kas izskatās pēc līķa. Klieguši un brēkuši, tad atsaukuši speciālo brigādi. Atklājies, ka Miķelis tur nogulējis beigts deviņus mēnešus, līķis jau bijis gandrīz mumificējies. Dzīvoklī, kas atradās tieši zem Miķeļa dzīvokļa, bija parādījies kaut kas līdzīgs sēnītei. Daudz netrūcis, lai Miķeļa fragmenti būtu iekrituši kaimiņa zupas terīnē – tieši tur atradusies ēdamistaba. Līķi no dzīvokļa savāca un aizveda.
Prese tolaik par tādām lietām nerakstīja, arī televīzijas raidījuma “Bez tabu” vēl nebija.
Jau dzīves laikā no Miķeļa varēja sagaidīt dažādus, arī ne visai gaumīgus jociņus, bet tad izrādījās, ka tāpat Miķelis uzvedas arī pēc nāves – proti, viņš sācis spokoties.
Pie mājas bijusi āra mazmājiņa jeb ateja. Un ko darījis spoks? Vīriešus viņš nav aizticis, bet sievietes... Miķeļa spoks aizmūķējis ciet atejas durvis, lai sievietes nevarētu tikt laukā, un centies viņas ieraut podā. Ar šo stāstu pat izbiedēju tūristus, jo, piekritīsiet, tas skan diezgan riebīgi.
Tādā veidā mirušais vīrs bija spokojies garus gadus. Vēlāk māja tika pārdota, un tas, kā šobrīd izklaidējas Miķeļa spoks, nav zināms, taču iepriekš minētais ir reāli noticis. Es tolaik tajā ielā dzīvoju, par to runāja visi – cilvēki paši to bija pieredzējuši,” apgalvo Solvita.
“Reiz par mūsu spoku stāstiem bija ieinteresējusies prese, un no kādas izdevniecības ciemos atbrauca žurnālisti. Delegācijai pievienojās arī kāda Liepājas ekstrasense. Atbraucēju klātbūtnē sākās dažādas dīvainības. Pasta ielā pieaicinātās ekstrasenses svārstiņš gāja pilnīgi pa gaisu, Olimpiskā stadiona pazemē pat netikām iekšā; cilvēkam, kurš filmēja, no tehnikas sāka celties balti dūmi, un uzfilmētajā materiālā parādījās balts sievietes tēls. Neviens nevarēja tikt ne uz priekšu, ne atpakaļ. Arī pret spokiem jāizturas ar cieņu – viņiem nepatīk, ja viņu dzīvē iejaucas un to padziļināti pēta.”
Joda dambis un vilkaču stāsti
“Vaiņode ir salīdzinoši neliela, viena spoku vieta gan te ir – tur, kur kādreiz atradies krogs. Tajā krogā strādājis kauslīgs iekšā laidējs – ja nācies risināt kādu samilzušu situāciju, uzreiz ņēmis rokās kādu sitamo. Krogā vienmēr varēja nopirkt dzērienus un vietējā ražojuma žāvētas desas. Šveicars bija slavens ar to, ka sitis klientus ar žāvētajām desām. Ja mēs par šo tēmu veidotu šovu, noteikti šādu personāžu ieviestu,” smejas Solvita.
“Embūtē atrodas slavenais Joda dambis,” viņa turpina. “Embūte ir brīnišķīga, mītiska vieta, uz kuru diemžēl ved katastrofāli slikti ceļi. Šī vieta saistās ar leģendu par Induli un Āriju, un mēs izlēmām, ka negribētos pazaudēt to, kas mums bija iepriekš – īpašo vietu un objektu stāstus.
Nolēmām izzināt visu interesanto par apkaimi, kurā atrodamies, un sapratām, ka veļu laikā varam cilvēkiem piedāvāt trakā Halovīna alternatīvu – proti, pakavēt laiku Joda dambja apskāvienos.
Ķērāmies klāt mitoloģijai un mazliet pievilkām klāt arī Eiropu, jo esam taču tās sastāvdaļa.
Tātad – cilvēks staigā pa skaistajām Joda dambja dabas takām, ieklausīdamies senajos nostāstos. Viņš uzzina, kas vispār šai vietā bijis. Tur atkal ir savs Romeo un Džuljeta, proti, senām leģendām apvītie Indulis un Ārija. Netrūkst arī mitoloģisko latviešu tēlu – raganu, burvju, vadātāju.
Mēs stāstam arī, piemēram, par to, kā vārava atšķiras no undīnes vai nāras. Katra dzīvo savā vietā. Vāravas – ezeros un upēs, nāras – jūrā, undīnes – akās un ezeros. Ar vāravām gan Latvija pārāk neizceļas, toties mums ir daudz vilkaču – gan Vidzemē, gan Ziemeļkurzemē, Ventspils pusē ir pat vesela vilkaču kustība. Savos stāstījumos atklājam, kā cilvēks var pārtapt par vilkaci, ko vilkacis var nodarīt, kā no viņiem izvairīties. Tāpat stāstām par vadātāju – par to, kas tas īsti ir; arī par apslēpto mantu un paņēmieniem, kā šo mantu atrast.
Vilkači ir daudz pētīti. Kā var kļūt par vilkaci? Jāatrod izgāzusies koka sakne un naktī uz piektdienu pulksteņa rādītāja virzienā jāizlien tai cauri, runājot attiecīgus vārdus.
Diemžēl par vilkaci var pārtapt, arī pašam negribot un pat nenojaušot – kāds var kaut ko iebarot, piemēram, iedot apvārdotu kokteili vai ēdienu. Senos laikos klejojuši nostāsti, ka jaunai meitai krogā iedots apvārdots alus, viņa to izdzērusi un pārvērtusies par vilkaci. Tāpēc neņem dzērienu no svešinieka!” Solvita brīdina.
“Kad esam to visu izklāstījuši, tūristi ar šiem teiksmainajiem personāžiem satiekas dabā. Kad viņi sastop raganu, ekskursantiem jādara tas, ko šī viltniece liek. Pēc tam ceļotāji iepazīstas ar vadātāju un atklāj arī pašaizdegšanās vietas. Šie stāsti nav mūsu pašu sadomāti, arī Liepājā neviens nostāsts nebija mūsu fantāzijas auglis – ar tiem dalījās zinošie Liepājas vēsturnieki, un, pirms tos izmantot, mēs visu pamatīgi izpētījām,” saka spoku eksperte.
Kā tikt pie apslēptas mantas
“Vaiņodē un Embūtē spoku stāstu īsti nav, bet mēs pētām citā virzienā – studējam senos rakstus un žurnālus. Laiki tagad grūti, uziet apslēptu mantu būtu ārkārtīgi noderīgi. Mēs zinām, ka atšķirīgu tautību cilvēki mantu noglabā dažādos veidos. Mantu slēpa, piemēram, gultas galos, pagrabos, pilsdrupās un pat purvos, taču viens no izplatītākajiem veidiem, protams, bija ierakšana zemē. Un, lai neviens kaitnieks netiktu tai klāt, atrada cilvēku, kurš varētu šo vietu apvārdot. Tad aprakto mantu tik vienkārši dabūt laukā vis nevarēja. Pāri gāja gan juku laiki, gan kari – manta guļ kā gulējusi.
Kā to var atpazīt? Ja ejam vai braucam nakts melnumā un redzam, ka ceļa malā ņirb zilganas uguntiņas, tad zinām – tur ir aprakta manta. Kas jādara, ja gribam aprakto mantu iegūt? Ejam uguntiņām klāt un uzmetam tām virsū kādu apģērba gabalu. Ja uzmetīsim cepuri, manta iegrims dziļi zemē – tāpēc, ka cepure atrodas augstu. Ja uzmetīsi zeķi, turpat vien tā atradīsies. Vislabāk ir divas dienas nogaidīt. Tad aizej uz to vietu, atrodi savu zeķi vai cepuri un skaties, kādas pēdas tur ir tuvumā. Un tad sākas nepatikšanas. Ja tās ir dzīvnieka pēdas – piemēram, kaimiņa govs, kaķa vai suņa –, tev tas ir jāupurē, citādi pie mantas netikt. Ja paša, viņu, protams, neupurēsi un arī mantu nedabūsi,” mistikas pētniece atklāj neiepriecinošas detaļas.
“Mūsu darbā gadās arī visādi kuriozi”, Solvita turpina. “Ir sens ticējums – ja gribi tikt vaļā no nelabā, tad jālamājas. Tas nāk no Austrumeiropas.
Kādā Halovīna pasākumā bija tikšanās ar nelabo, visiem tika piekodināts, ka jālamājas tikai latviski, izvairoties no lielām rupjībām.
Viss notika pēc plāna, jau devāmies tālāk, bet aktieris, kurš bija atveidojis nelabo, aizgāja aiz krūma uzsmēķēt. Taču tad viņam virsū negaidot metās bērnu bars, saukdami: ak tu, dirsa tāds! Mēs smejamies, jo cilvēki bija tik ļoti aizrāvušies, ka vairs nejuta robežu, bet aktieris gandrīz dabūja infarktu. Bērni bija nosprieduši, ka tas tiešām ir pats nelabais, un pielietoja pret viņu visas viņiem zināmās metodes.
Embūtē ir arī ļoti dzīvīga un savdabīga daba, tur dzīvo arī vadātāji un raganas. Tāpēc, ja atbrauksiet uz Embūtes Joda dambi, varēsiet gan izsmieties, gan izbaidīties, gan izstaigāties, gan paklausīties interesantus stāstus,” apsola Solvita. “Starp citu, latviešiem raganas un spīganas ļoti patīk. Mēs esam arī viedās sievas un zīlnieces gadatirgos. Cilvēki ir ļoti naivi – mēs dodam viņiem veiksmes amuletus, mīlas dzērienu... Tas viss ir viens liels teātris. Taču reizēm pat notiek tā, ka pareģotais reāli piepildās. Cilvēkiem gribas ticēt mistiskajam, un viņi ietekmējas no tā, ko mēs solām,” viņa pasmaida.
“Ko man pašai nozīmē veļu laiks, Halovīns? Man tas vienmēr paticis tā iemesla dēļ, ka mani mīļākie svētki ir Ziemassvētki, un šajā laikā es sāku gaidīt. Gandrīz kā tāds amerikānis jau decembra sākumā visur izkarinu lampiņas, sazīmēju rūķus, un tad ir laiks dāvanām. Tas ir domāšanas, gādāšanas, dekorāciju vākšanas un ziemas gaidīšanas laiks.
Veļu laiku man īsti nevajag – es atceros savus mīļos aizgājušos tāpat, allaž aizdedzinu svecīti.
Pasaule mainās, un daudzi vēlā rudenī ceļo, lai pagarinātu vasaru. Neredzu arī neko sliktu, ka Ziemassvētki pārvērtušies par Christmas ar visādiem rūķiem, kuri ir pilnīgi visur, bet veļu laiks pārvērties par Halovīnu,” saka Solvita Bodoga. “Senie svētki mums ir gēnos, bet praktiski to vairs nav.”
