Viņa radīja stilu, ko joprojām kopē tūkstoši. Popkultūras ikona un revolucionāre - Džeina Birkina

Ģimene

Dramaturga un teātra īpašnieka Dž. A. Kembela un aktrises Mērijas Fultones meita Džūdija Kembela mīlestību pret skatuves mākslu mantoja no vecākiem un savas karjeras laikā, kas pārsniedza sešas desmitgades, strādāja gan teātrī, gan kino un televīzijā. Turklāt viņa kļuva par Noela Kovarda mūzu un tajā pašā laikā vadīja laimīgu ģimenes dzīvi. 27 gadu vecumā viņa apprecējās ar Deividu Birkinu, kurš II Pasaules kara laikā no Lielbritānijas uz Bretaņu veda gan spiegus, gan pakas pretošanās kustības atbalstam, bet atpakaļceļā – cilvēkus, kuriem draudētu droša nāve, ja viņus notvertu nacisti.

Džeina Melorija piedzima 1946. gada 14. decembrī ar ķeizargriezienu. Džūdija bija tikai septītajā grūtniecības mēnesī. Jaundzimušais kopā ar kādu citu bērniņu tika ielikts kastē, un māsiņas mazos visu nakti pieskatīja. Varbūt tieši tāpēc Džeina priekšroku deva aktivitātēm naktī, tā pamatīgi izbojājot vecāku dienas ritmu. Par to, vai viņi klausīja ārstu ieteikumam meitenei uz nakti iedot viskiju vai miega zāles, vēsture klusē, taču pati Džeina mūža nogalē atzina, ka miega zāles bez pārtraukuma lietojusi kopš 16 gadu vecuma.

Džūdijai un Deividam piedzima trīs bērni. Linda Mērija kļuva par skulptori, bet Endrjū – par scenāristu un režisoru. Viņa īsfilmā Sredni Vashtar (1981), kas saņēma Britu kinoakadēmijas balvu un bija nominēta Oskaram, Kembela nospēlēja bezbailīgās tantes Augustas lomu. Tā bija pēdējā lielā loma viņas karjerā, kaut arī viņa turpināja iejusties dažādos tēlos līdz pat profesionālā mūža galam.

Pērtiķītis

Kad Džeinai bija pieci gadi, viņas tēvocis vinnēja rotaļlietu – pērtiķīti, kuru nodēvēja par Munkey. Tas bija viens no kautrīgās Džeinas bērnības priecīgākajiem notikumiem, bez pērtiķīša viņa vairs nebija ar mieru spert ne soli. Viņa bija tik ļoti pieradusi pie Munkey sabiedrības, ka bija šokā, kad Seržs atteicās ar to dzīvot zem viena jumta. Taču galu galā viņš ar to samierinājās, turklāt uz 1971. gada albuma Histoire de Melody Nelson vāciņa redzama Džeina a`la Lolita, bet viņai rokās – pērtiķītis. Kad Seržs devās mūžībā, Džeina viņa zārkā ielika Munkey, ģimenes talismanu un savu “uzticības personu”, kuram viņa adresēja savas dienasgrāmatas. Izvilkumus no dienasgrāmatām, kas apvienoti zem virsraksta Munkey Diaries, Džeina publicēja 2020. gadā. Viņa gan uzsvēra, ka dienasgrāmata pēc definīcijas nav godīgs avots – tajā lielākoties atklāts skumjais, jo tad, kad ir labi, dienasgrāmatas rakstīšanai nav laika. Taču Džeina uzdāvināja pa kladītei arī savām meitām.

Bērnībā Džeinai, Lindai un Endrjū īpaši jautri gāja tad, kad viņi dzīvoja Vaitas salā – Anglijas dienvidos. Reiz vecāki nolēma, ka jāveido filma. Deivids iejutās pirāta tēlā un nolaupīja Džeinu un Lindu, savukārt Endrjū māsas izglāba. Tad Endrjū kopā ar labāko draugu Saimonu nolēma veidot paši savu filmu. Džeina spēlēja varoni, kura Braitonas pludmalē nomirst no tuberkulozes. Tajā bija arī epizode ar skūpstīšanos, un, kad brālis to parādīja skolā, viņš reklāmas nolūkos laicīgi paziņoja, ka šī versija esot cenzēta. Nesagaidījuši neko skandalozu, skatītāji bija vīlušies, taču Džeina bija nospēlējusi savu pirmo lielo lomu. “Biju vairāk nekā apmierināta,” viņa vēlāk rezumēja.

Rūgtie pusaudzes gadi

Diemžēl dzīvei ārpus ģimenes bija cits emocionālais aspekts – Džeinu apcēla par izskatu. “Es daudz cietu savu fizisko nepilnību dēļ,” Birkina arvien atkārtoja intervijās. Skolasbiedri nevarēja izšķirties, kas viņa ir – puspuika, pusmeitene... “Tas bija briesmīgi! Kad satiku Seržu, biju neiedomājami laimīga,” viņa atzina. Jo Geinsbūrs, mācīdamies École des Beaux Arts, zīmēja tieši tādas – puiciskas meitenes. Viņš arī Luvrā Džeinu iepazīstināja ar citu laikmetu sieviešu skaistuma ideāliem. “Iepazīties ar kādu, kurš mani uzskatīja par skaistu un neapšaubāmi erotisku, bija satriecoši. Kad vīrietis tevi mīl, tas visu maina.”

Pusaudžu gados vēl papildus ķezai ar ārieni no Džeinas neatkāpās vainas sajūta, kas viņu vajāja kopš 12 gadu vecuma. Viņa daudzus gadus pavadīja ar pārliecību, ka ir vainīga burtiski pie visa; Džeinu burtiski “apēda” nožēla un sirdsapziņas pārmetumi. Viņa pat neuzdrošinājās atzīt, ka ir laimīga, jo bija pārliecināta, ka nākamajā dienā saņems sodu. Reiz, izstāstījusi par šīm emocijām savai vecākajai meitai Keitai, Birkina apvaicājās, vai arī viņa kādreiz jutusi ko līdzīgu. “Nē, nedomāju vis. Es esmu dievs,” skanēja strikta atbilde. Taču 2013. gadā, tīšuprāt pārkāpusi palodzei, Keita no ceturtā stāva aizlidoja mūžībā.

Pusaudze Džeina sajūsminājās par melodrāmām un 60. gadu britu melnbaltajām erotiskajām filmām. Toreiz viņa nedomāja, ka pati kļūs par aktrisi, jo “mana māte bija teātra aktrise, izslavēta par savu skaistumu”. Kad Džeinai vaicājuši, vai viņa ir pašas Džūdijas Kembelas meita un viņa atbildējusi apstiprinoši, sekojusi vilšanās: “Ak, tu nemaz nelīdzinies viņai!”

Birkinai bija skaidrs, ka izsisties Anglijā viņai nav ne mazāko cerību, kaut arī tēva brālēns, režisors un filmas Trešais cilvēks (1949) autors Kerols Rīds uz jautājumu, vai viņai ir nākotne kino, atbildējis, ka viss atkarīgs no tā, vai kinokamera iemīlēsies Džeinā Birkinā. Viņa devās uz noklausīšanos un... aizmirsa tekstu. “Tas nekas, tu spēlēsi kurlu un dumju meiteni,” jauno meiteni mierinājis kāds filmas tapšanā iesaistītais.

Spītības augļi

Piedaloties mūziklā Passion Hotel Flower, Džeina iepazinās ar tā komponistu Džonu Bariju, kurš jau bija guvis pasaules slavu kā Džeimsa Bonda tēmas autors. Viņi apprecējās 1965. gadā, divus gadus vēlāk kļuva par Keitas vecākiem, bet 1969. gadā izšķīrās.

Šo attiecību stāsta virsraksts varētu skanēt “Kā Džeina baidījās, ka liks Džonam vilties”. Pēc gadiem Birkina ironizēs, ka, ja toreiz abi neizšķirtos (Barijs kopā ar mīļāko aizbrauca uz ASV), droši vien viņa vēl gadiem ilgi vakaros sagaidītu vīru ar zupu un karstu vannu. Taču toreiz, kad Džons nemitīgi uzskaitījis visu, ko viņa nevarēs, Džeina iespītējās un devās uz topošās filmas Fotopalielinājums (1966) aktieru atlasi.

Birkina pat nezināja, kas ir Mikelandželo Antonioni, taču klausīja viņa asistenta norādījumiem un uz tāfeles ar drukātiem burtiem rakstīja savu vārdu. Pēc katriem trim burtiem sieviete pagriezās, lai operators varētu iemūžināt viņas profilu, taču itālis nepazina vārdu “iejūtība”, un Džeina izplūda asarās. Tad no dekorācijām iznācis Antonioni, kliegdams: “Pietiek, būs jau gana! Esmu redzējis to, ko vēlējies!” Jā, viņš gaidīja emocijas. Un kailu ķermeni. Birkina darīja, ko viņai lika, – atkailinājās visas pasaules priekšā, lai gan mājās izģērbās tikai pilnīgā tumsā, un tika pie nelielas lomas.

1969. gadā, pēc šķiršanās atgriezusies vecāku mājā, Džeina bija izmisumā, jo viņas dzīve bija sabrukusi. Taču tad viņa padzirdēja, ka Londonas skaistākās meitenes cierē uz lomu franču satīriskajā filmā Sauklis (1969), devās uz aktieru atlasi, un režisors Pjērs Grimblā Džeinu apstiprināja lomai, kaut arī galvenās lomas aktieris, tobrīd jau skandalozi slavenais Seržs Geinsbūrs, bija citās domās.

Tērpies asinssarkanā kreklā, dzēlīgs un nīgrs, viņš lobēja Marisas Berensones kandidatūru, bet Džeinai paziņoja, ka viņam jau nu gan nebūtu dūšas piedalīties provēs valodā, kas nav dzimtā. Birkina apguva tekstu fonētiski un bija pateicīga režisoram līdz mūža galam. “Pat nezinu, kas ar mani būtu noticis Anglijā. Vai es būtu uzdrīkstējusies kāpt uz teātra skatuves, uz kuras mana māte saskaņā ar Sesila Bītona apgalvojumu bijusi visskaistākā sieviete Anglijā un milzu zvaigzne?”

Liktenīgā tikšanās. Seržs Geinsbūrs

Uz Parīzi viņa devās kopā ar Keitu un Endrjū, kurš kopā ar Stenliju Kubriku gatavojās projekta Napoleons filmēšanai, kura tā arī nekad nenotika. Birkini dzīvoja vienā viesnīcā, un Seržs Geinsbūrs, kurš vēl nebija atguvies no vētrainajām attiecībām ar Brižitu Bardo, bija pārliecināts, ka Džeina un Endrjū ir pāris. Taču, paaicināta vakariņās, Džeina piekrita. Un Seržs ar vērienu nodemonstrēja, pie kādas dzīves ir radis: pēc izsmalcinātām vakariņām sekoja krievu kluba Rasputin apmeklējums. Seržs kluba mūziķus izvilināja uz ielas un, ielicis katra vijolnieka instrumentā pa 50 franku banknotei, lika muzicēt. Tā teikt, “viņi ir tādas pašas prostitūtas kā es”. Latīņamerikas ritmu klubā Calvados Seržs zinājis visas dziesmas, tāpat pie Madame Arthur, kur pulcējās drag queen, kuras, pamanījušas atnācējus, uzreiz metās Seržu bučot. Vēl pēc tam Geinsbūrs aizveda Birkinu uz tirgu – to tikai vēra vaļā –, kur kopā ar pārdevējiem dzēra šampanieti, un tad piedāvāja doties uz viesnīcu.

Sākumā Džeina iebildusi, tomēr attapusies Hilton reģistratūrā, kur viesnīcas darbinieks, šķelmīgi smaidīdams, vaicājis: “To pašu numuru, ko parasti, Geinsbūra kungs?” Tad Džeina saprata, ka notiek briesmīgākais, kas ar viņu jebkad noticis, un metās uz vannasistabu.

Izraudājusies viņa atklāja, ka Seržs tikmēr aizmidzis, un atgriezās viesnīcā pie meitas. “Tā bija brīnumaina nakts,” Džeina vēlāk teiks. Seržs pamazām sadziedēja savas rētas, viņa – savas, un sākās stāsts, kuram nav līdzīga. Viņš atlaida bārdu, lai izskatītos jaunāks, piekrita savas rokas paslēpt aiz rokassprādzēm, bet kaklā uzlika ķēdīti ar dimantu. Kad vēlāk to Jaungada svinībās nozags, Džeina aizpildīs tukšo vietu ar safīru.

Nofilmējusies Sauklī, Džeina grasījās atgriezties Anglijā, bet tad, pateicoties Pjēram Grimblā, viņu apstiprināja lomai psiholoģiskajā trillerī Baseins (1969) ar Alēnu Delonu un Romiju Šneideri galvenajās lomās. Kā čigāni – Keitas autiņi bija piesieti auto bagāžniekam, bet ratiņi ietūcīti aizmugurējā sēdeklī – Džeina un Seržs devās uz Dienvidfranciju. Lai izrādītos izskatīgā francūža priekšā, Geinsbūrs noīrēja milzīgu amerikāņu auto. Filmēšanas atmosfēra bija nokaitēta, īpaši nikns bija režisors Žaks Derē, kuram pirms tam nebija ne jausmas, ka Birkinai ir meita. Viņas varonei – un arī aktrisei – bija jābūt “neskartai”, jo, ja žurnālisti pamanītu meitenīti, tās būtu projekta beigas. Par laimi, tā nenotika.

Džeina un Seržs bija pāris 13 gadus, un viņas vecāki, redzot savu meitu tik laimīgu, varēja dzīvot mierīgi. Viņi Seržu dievināja, jo īpaši – tēvs. “Es atnākšu pēc tava tēva,” francūzis reiz bija teicis Džeinas māsai Lindai. Četras dienas pēc tam, kad Geinsbūrs devās mūžībā, nomira arī Birkins.

TĀ dziesma

Par Geinsbūru un Birkinu nevar runāt, nepieminot ārkārtīgi skandalozo dziesmu Je t`aime... moi non plus, ko Seržs jau bija iedziedājis (taču nebija publiskojis) kopā ar BB un kuru Džeina ieskaņoja aiz instinktīvas greizsirdības. Tā nebija viņas pirmā pieredze pie mikrofona, taču pēc dziedāšanas duetā ar Seržu viņa saprata, ka ir apveltīta ar skaistu balsi – un ar drosmi. Taču “man nebija dziedātājas ambīciju. Es biju kopā ar viņu, un viņš man rakstīja dziesmas, kuras min starp skaistākajām, kādas jebkad tapušas”.

Je t`aime... Džeina nodziedāja vienu oktāvu augstāk nekā Brižita. Vakariņojot Hôtel des Beaux Arts vīna pagrabā, Seržs un Džeina paši savām acīm redzēja, ko ir “sastrādājuši” – atļauju neprasījis, Geinsbūrs uzlika šo dziesmu mūzikas atskaņotājā, un pēkšņi zālē valdīja tikai mūzika. Cilvēki apklusa, naži un dakšiņas palika gaisā... Un Seržs ieknieba Džeinai – re, mums ir hits!  Kā pierādīja dažas nākamās nedēļas, dziesma kļuva par tādu kā brīvības simbolu visā pasaulē. Erotiskās vibrācijas gan izrādījās pārāk liela vaļība Vatikāna smalkajām ausīm – dziesmu aizliedza, un Itālijas Phonogram Records vadītājs nonāca aiz restēm, savukārt Lielbritānijā dziesma kļuva par pirmo aizliegto singlu, kas ieņēmis 1. vietu, turklāt arī par pirmo dziesmu, kura nav angļu valodā. Šīs dziesmas nosaukumu Seržs iedeva arī filmai, ar kuru debitēja kā režisors. Filmu Lielbritānijā aizliedza, jo 1975. gadā tik liela seksuālā brīvība raisīja nopietnus iebildumus.

Dziedātāja

1971. gadā piedzima Šarlote, taču bērns pāra ikdienu necik daudz nemainīja. Viņi baudīja dzīvi, un Seržs teju katru dienu izdomāja, ko vēl gribētu pieredzēt un piedzīvot. “Es biju neiedomājami laimīga. Viņš bija tikpat greizsirdīgs kā es. Tagad cilvēki uzskata, ka Seržs ir viens no Francijas ģēnijiem, kas viņš patiesībā arī bija. Turklāt viņš nekad nebija garlaicīgs ģēnijs,” Birkina atzina, piebilstot, ka visu ilgās kopdzīves laiku krāšņoja plaši žesti. Reiz viņa pēc kāda strīda draudējusi, ka metīsies Sēnā, savukārt viņš, saniknots, ka viņa atkal aizbraukusi, lai piedalītos kādā draņķīgā filmā un neatrodas rokas stiepiena attālumā, savas ilgas pārvērta dziesmās.

Viņi bildējās atkailināti, un beidzot Džeina pieņēma savu ķermeni. “Mums bija jautri desmit gadi, un man nebija ne mazākā iemesla domāt par manu tēlu vai par to, ko par mani domā citi,” viņa mūža nogalē atklāja. Pārsniegusi 40 gadu vecumu, Džeina nogrieza garos matus un saģērbās kā puika, bet uz pārmetumiem, ka frizūru gan vajadzējis atstāt kā lauvenei, Birkina Geinsbūram norādīja, ka “tā viņi sadzirdēs tavu mūziku un tavus vārdus”. Iebildumu vairāk nebija.  

Viņi ļāvās bohēmai – pludoja alkohols, raisījās bezgalīgas sarunas un dienas ritms bija apvērsts kājām gaisām. Seržs un Džeina mājās pārradās īsi pirms tam, kad meitas devās uz skolu, gulēja līdz pusdienlaikam, līdz aptuveni desmitiem vakarā vadīja “normālu dzīvi”, un tad viss sākās no jauna. Birkina nekad nepieskārās narkotikām, jo “tās mani pārāk biedēja”. Savukārt no alkohola viņa atteicās, kad, pašķīrusies no Žaka Duajona, aizbrauca uz Sarajevu, kur saprata, cik viņai ir lieliska dzīve. “Es pārtraucu domāt par savām problēmām, sēdēju pazemē kopā ar sievietēm, un mēs dziedājām.” Tur Džeina iepazinās ar franču rakstnieku Olivjē Rolīnu, kurš kļuva par viņas partneri, un sāka veidot nopietnas dziedātājas karjeru. Sākumā nedēļu, bet vēlāk jau mēnesi pirms koncertiem viņa atturējās gan no vīna, gan cigaretēm, bet, kad ārsti viņai atklāja vēzi, no šiem netikumiem atteicās pavisam.

Modes revolucionāre

Sadzīve ar Seržu nebija vienkārša, un Džeina nogura. Drāmas Pazudusī meita (1981) uzņemšanas laukumā viņa iepazinās ar Žaku Duajonu, kurš kļuva ne tikai par viņas režisoru, bet arī partneri nākamos 13 gadus un meitas Lū tēvu. Par šo lomu Džeina pirmo reizi saņēma slavinošas atsauksmes kā aktrise, “mani ļoti aizkustināja, ka mani uztver nopietni”. Pārbaudījums bija tik spēcīgs, ka vēlāk viņa pilnībā aizstāvēja Šarlotes vēlēšanos strādāt ar Larsu fon Trīru.

Birkina nospēlēja arī Almu Pirātā (1984), Kannu kinofestivālā izrādītā filmā, kura izraisīja skandālu un vienlaikus atvēra acis Patrisam Šero – lūk, kur ir īstā aktrise Marivo lugai La Fausse Suivante! Šis iestudējums – Džeinas pirmā pieredze uz skatuves dēļiem – kalpoja kā pamudinājums kāpt uz Bataclan skatuves jau kā dziedātājai. “Iepazīšanās ar Žaku bija būtisks pavērsiens manā karjerā. Un manā privātajā dzīvē,” Birkina atzina. Taču 1993. gadā viņi šķīrās – Žaka vīrišķais ego nespēja samierināties ar Džeinas sērām pēc Serža nāves, savukārt Džeinas sievišķā greizsirdība bija neizpratnē, kāpēc Žaks piedāvā lomas jaunām aktrisēm, nevis savai mīļotajai.

Džeina mērķtiecīgi veidoja solokarjeru, kurā liela nozīme bija režisoriem – Žanam Likam Godāram, Žakam Rivetam, Patrisam Šero –, un kļuva par stila ikonu, simbolizējot ne tikai konkrētu laikmetu, bet pārlaicīgu ideju par koķeti apspēlētu androgīniju: augumam glaimojoši džinsi, kailās kājās uzvilktas kedas, askētisks vīriešu krekls, korekts vīriešu mētelis un – nekādas apakšveļas.

Francijā Džeina jau ieradās kā revolucionāre: viņa neģērbās kā rātnās parīzietes, bet eksperimentēja – saīsināja kleitas un vilka tās kā pagarinātus kreklus. Reiz Džeina soļoja pa Kannu sarkano paklāju, kleitu apzināti uzvilkusi otrādi – ar mugurpusi uz priekšu. Protams, viņa arī pucējās – Seržs mīļotajai pie Senlorāna iegādājās baltu mežģīņu kleitu no haute couture kolekcijas, ko Džeina vilka uz Rotšīldu balli. Taču pēc 40 gadu vecuma Birkina radīja stilu, kuru kopēja – un kopē vēl joprojām – tūkstoši. Viņa uzskatīja, ka, sievietēm kļūstot vecākām, oversize drēbes akcentē trauslumu, turklāt, lai “neizskatītos biedējoši”, būtu jāatsakās gan no kleitām, gan no izteiksmīga grima.

Leģendārā Birkin soma

Neatradusi piemērotu somu, Džeina Birkina visu ikdienā nepieciešamo lika pītā groziņā, kuru iegādājās kādā no Londonas tirdziņiem. Reiz, kad Džeinu neatbilstošā dresscode negribēja ielaist pa Maxim`s durvīm, Seržs pateica: “Ja neļausiet viņai ieiet tādai, kāda viņa ir, mēs aizejam.” Savukārt kāda cita situācija ar groziņu atstāja paliekošu iespaidu uz visu popkultūru.

1983. gadā Džeina lidoja no Parīzes uz Londonu, viņai blakus sēdēja Hermès izpilddirektors Žans Lūiss Dimā. Kad, sniedzoties pēc groziņa, pār Džeinas galvu izbira viss tā saturs, viņa pažēlojās, cik grūti ir atrast atbilstošas ietilpības somu, kurā patiešām varētu salikt visu nepieciešamo. Tā 1984. gadā tirgū nonāca Birkin bag, kas kļuva par statusa simbolu. Lētākie eksemplāri maksā 10, dārgākie – pat 40 tūkstošus, bet 2012. gadā dizainētās somas cena sasniedza divus miljonus, un nav brīnums, ka tā – to klāj rozā zelts un dimanti. Kopš 2015. gada pēc Birkinas lūguma somai vairs nepievieno viņas vārdu. Iemesls – kompānijas sadarbības partneru nežēlīgā attieksme pret dzīvniekiem.

Bez filtra

Vēl jāpiemin divas dokumentālās filmas, bez kurām stāsts par Džeinu nav pilnīgs. Džeina Birkina Anjēzes Vardas acīm tapa 1988. gadā, bet 2021. gadā Kannās notika Šarlotes debijas filmas pirmizrāde Šarlote par Džeinu – ļoti intīms portrets, kas radīts no mātes un meitas sarunām. Viņas caur kameru sarunājās par to, par ko bija baidījušās runāt ikdienā, un filma izvērtās par ceļu vienai pie otras. Jo abas zināja – laiks iztek. Džeina jau bija slima, un leikēmija bija nepielūdzama.

Mūža nogalē viņa daudz laika pavadīja ar meitām un mazbērniem, bet, kad Džeina beidzot izlūdzās vienu dienu pavadīt vienatnē, viņas sirds apstājās. Tas notika 16. jūlijā. Džeinas Birkinas ģimene paziņojumā rakstīja: “Pirmais vakars kļuva par viņas pēdējo. Viņa bija tā izlēmusi.” Birkinu apglabāja Monparnasas kapsētā blakus Keitai, turpat netālu atdusas arī Seržs.

Fakti un Džeinas Birkinas domugraudi

* Džeina Birkina trīs reizes ir nominēta Francijas nacionālajai kino balvai Cēzars. 2001. gadā viņa saņēma Britu Impērijas ordeni.

* “Es neticu liktenim. Domāju, ka mēs nepārtraukti varam visu mainīt. Nejaušība ir labākais, kas var notikt.”

* “Mēs nebijām Kenediji, mēs droši vien simbolizējām brīvību. Seržam patika atkārtot, ka mēs esam “amorāls pāris”.”

* Džeina nožēloja, ka nav piekritusi Serža Geinsbūra bildinājumam. “Ja bija kāds, ar kuru man vajadzēja apprecēties, tas noteikti bija viņš.”

* 2007. gadā Birkina debitēja kā režisore. Filmā Kastes piedalās arī Annija Žirardo un Mišels Pikolī, sižets ir balstīts Birkinas pieredzē. Filmu izrādīja Kannu kinofestivāla programmā Un Certain Regard.