Viņa dara to, ko vēlas - pasaulslavenā Šarlote Geinsbūra ir lauzusi stereotipu par talantīgu vecāku bērniem

Mātes ēna

Dramaturgs, augstākās sabiedrības švīts, karaliskās ģimenes draugs un britu teātra pasaules dvēsele Noels Kovards savai mūzai – aktrisei Džūdijai Kembelai veltīja daudz komplimentu. Šīs attiecības bija platoniskas. Lai gan par homoseksualitāti skaļi nerunāja un atzīšanās varēja sagraut gan karjeru, gan dzīvi, Kovards neslēpa, ka viņam patīk vīrieši. Kembelas sirds savukārt piederēja Deividam Birkinam. Aktrise un leitnants salaulājās 1943. gadā. Viņi pavadīja kopā visu mūžu, un viņiem piedzima trīs bērni: meitas Džeina un Linda Mērija un dēls Endrjū.

Džeina saprata, ka, dzīvojot Anglijā, viņu ik uz soļa salīdzinās ar māti, tāpēc, uzmirdzējusi uz 60. gadu svingojošās Londonas skatuves un nospēlējusi mazu lomiņu Mikelandželo Antonioni filmā Fotopalielinājums (1966), viņa 20 gadu vecumā devās pāri Lamanšam, kaut arī nemācēja ne vārda franciski. Džeinai aiz muguras jau bija šķirta laulība ar komponistu Džonu Bariju, kurš zināms kā vienpadsmit filmu par Džeimsu Bondu mūzikas autors un piecu Oskaru (arī par filmām Prom no Āfrikas (1985) un Dejas ar vilkiem (1990)) ieguvējs, bet pie rokas – 1967. gada pavasarī dzimusī Keita.

Aktrisi apstiprināja lomai romantiskajā drāmā Mīlestība ir mīlestība (1968), un filmēšanas laukumā dzima mīlasstāsts, par kuru drīz runāja visā Eiropā. Džeina iemīlējās Krievijas emigranta dēlā, par sevi 12 gadus vecākajā mūziķī Seržā Geinsbūrā, un drīz jau viņi ierakstīja neiedomājami skandalozo dziesmu Je t'aime... moi non plus, ko aizliedza daudzās valstīs. Abu kaislība turpinājās līdz pat 1980. gadam, kad Birkina nolēma sākt mierīgāku dzīvi ar režisoru Žaku Dvajo.

Māte un meita

Šarlote Lūsija Geinsbūra piedzima 1971. gada 21. jūlijā Londonā – laikā, kad viņas vecāki bija slavas virsotnē. Kopā ar līdzīgi domājošiem Parīzes bohēmistiem viņi caurām naktīm diskutēja, muzicēja, filozofēja, bet mājās pārradās tikai no rīta, kad meitenes devās uz skolu. Šarlote jau no dzimšanas brīža atradās starmešu gaismās.

Bērnību Šarlote pavadīja pamīšus Parīzē un Bretaņā, kur viņas mātei pieder māja. Tā redzama dokumentālajā filmā Šarlote par Džeinu (2021). Tās nosaukumā režisore-debitante Šarlote Geinsbūra atsaucas uz Anjēzes Vardas filmu Džeina Birkina Anjēzes Vardas acīm (1988) un rāda ļoti pietuvinātu portretu. Intervijās, kas sekoja paziņojumam, ka filmas pirmizrāde notiks Kannās, režisore atzina, ka veidojusi to savam priekam un lai vairāk laika pavadītu ar māti, taču gludi gan neesot gājis.

Kad Šarlote 2018. gadā sāka to filmēt – Birkina tobrīd uzstājās Japānā –, māte drīz vien kategoriski atteicās filmēšanos turpināt, jo Šarlotes jautājumi uzplēsa svaigas rētas. Pāris gadu vēlāk, kad Šarlote jau dzīvoja Ņujorkā, abas noskatījās safilmēto materiālu. Džeina atmaiga, un viņas caur kameras aci viena otrai atklāja to, par ko iepriekš bija baidījušās pat ieminēties. Geinsbūra atzinās: “Mēs negribējām, lai filmēšana beidzas, jo tas bija iegansts satikties, sarunāties un satuvināties.”

Šarlote uzsver, ka viņai bijusi pavisam vienkārša un normāla bērnība. Jau no mazām dienām viņa ir bilingvāla (Geinsbūrai ir gan Francijas, gan Lielbritānijas pase), taču franciskie gēni dominē, un intervijās viņa nereti taustās, meklējot atbilstīgāko vārdu angliski. Bērnībā viņu, lai apciemotu mammas vecākus, bieži veda pāri Lamanšam ar prāmi un tie arī praktiski bija vienīgie ceļojumi, jo Seržs Geinsbūrs baidījās lidot.

Tēvs un meita

Keita un Šarlote agri kļuva patstāvīgas. Pusaudža gados Keita sagādāja pamatīgas problēmas, jo kļuva par narkomāni, un šī atkarība bija iemesls traģēdijai, kas ģimenē ievilka melnu strīpu. Proti, 2013. gada decembrī Keita izkrita pa sava dzīvokļa logu, un viss liecina, ka tā bijusi pašnāvība.

Mātes iedrošināta, 12 gadu vecumā Šarlote kopā ar tēvu iedziedāja LemonIncest (1984), kas Francijas topos iekļuva 2. vietā. Šarlote arī piedalījās dziesmas videoklipā, kuram vēlāk inkriminēja pedofiliju. Intervētāji Geinsbūrai joprojām nepaguruši vaicā, kas īsti toreiz notika, un pirms dažiem gadiem viņa beidzot noformulēja atbildi.

Proti, pēc Šarlotes domām, politkorektums ir kaut kas tiešām derdzīgs: “Tik garlaicīgs. Tik prognozējams. Un visi ir pārbijušies no tā, kas notiks, ja viņi mazliet pārkāps robežu.” It īpaši bailes attiecināmas uz vīriešiem, jo nu pietiek ar vienu ierakstu tviterī, lai karjera un dzīve būtu pagalam. Tāpēc Šarlote ir pārliecināta, ka mūsdienās Serža karjera nebūtu iespējama, jo viņš bija provocētājs pēc dabas, taču – un to zināja tikai paši tuvākie – arī ļoti jūtīga personība, kuru daudz kas tika ievainojis. Jāņem arī vērā, ka Geinsbūra dzīves laikā antisemītiskas izpausmes nebija nekas pārmēru nosodāms un viņš nespēja aizmirst pazemojumu, ka desmitgadīgajam puišelim pa nacistu okupēto Franciju bija brīv pārvietoties tikai ar dzelteno Dāvida zvaigzni pie apģērba.

Toreiz, kad radio nonāca dziesma LemonIncest, Šarlote, par laimi, bija pasargāta no skandāla, jo mācījās internātskolā, līdz kurai Parīzes klačas reti nokļuva. Kad meitene 13 gadu vecumā viena pati devās uz Kanādu, lai piedalītos kādas filmas uzņemšanā, vecāki ar viņu nesazinājās divus mēnešus. Māte līdzi nebrauca – viņai bija sava karjera. Tāpat kā māte, arī Šarlote savus bērnus ņem līdzi uz filmēšanos, bet, kad nefilmējas, pavada laiku kopā ar atvasēm. Tas gan kļūstot arvien sarežģītāk, jo “man jāakceptē, ka viņiem ir sava dzīve, savas intereses, savi draugi...”

Sieviete un vīrietis

Ivans Atāls piedzima Telavivā, Izraēlā, 1965. gada 4. janvārī, bet bērnību pavadīja Parīzes piepilsētā. Kultūru mikslis – tēvs ebrejs, māte alžīriete un dzīve Francijā – ļāva puikam uz pasauli skatīties bez liekiem aizspriedumiem. 1989. gadā Atāls debitēja kino – un ne jau kā statists. Romantiskajā komēdijā Mīlestība bez nožēlas viņš nospēlēja vienu no galvenajām lomām un uzreiz tika pamanīts – Ivans saņēma Francijas Nacionālo kino balvu Cēzars kā daudzsološākais jaunais aktieris. 1991. gadā viņu apstiprināja lomai filmā Visu priekšā, un filmēšanas laukumā Ivans iepazinās ar Šarloti. Viņi ir kopā vēl joprojām, vienīgi Atāla šajā pavasarī teiktais, ka “viņa dara to, ko vēlas. Es nespēju noticēt, ka tad, kad viņa nav kopā ar mani, viņa ir uzticīga”, sašūpoja pamatus pieņēmumam par laimīgo savienību. Kā ir patiesībā, zina tikai Atāls, kurš uzsver, ka nekādus pikantus sīkumus negribētu pat zināt, un Geinsbūra pati.

Precēties Šarlote nevēlas neparko – māte reiz bija precējusies un tas beidzās ar šķiršanos, savukārt “mani vecāki nebija precējušies, tāpēc man nav ideālās laulības bildes”. “Laulība nekad nav bijis mans mērķis,” teikusi Šarlote. Tiesa, runas par iespējamām laulībām abu sarunās uzvirmojušas ne reizi vien, turklāt 2013. gada 13. jūnijā, saņemot Ordre national du Mérite, Atāls Geinsbūru publiski bildināja, bet nākamā gada pavasarī, vaicāts, kādi jaunumi šajā frontē, teica, ka kāzas abu plānos neietilpstot. Nostrādājusi arī māņticība – kad pēc daudzu gadu attiecībām precējušies viņu draugi, viņi drīz vien arī izšķīrušies... Lai vai kā, Šarlote neparko neatteiktos no sava uzvārda, kas patiesībā ir pseidonīms. Pēc 18. dzimšanas dienas viņa izgāja garu birokrātisku procesu, lai tiktu pie tēva īstā uzvārda Ginsbergs.

Pāris audzina dēlu Benu (1997) un divas meitas – Alisi (2002) un pastarīti Džo, kura pasaulē nāca 2011. gadā. Šarlote smejas, ka, lai gan dzimusi Parīzes centrā, viņa, dzīvodama kopā ar Ivanu un nemitīgi pārceļoties, sākusi apgūt arī tās dažādos rajonus. No 2013. līdz 2020. gadam ģimene dzīvoja Ņujorkā, jo pēc Keitas nāves Geinsbūra dzimtajā pilsētā nespēja uzturēties, atmiņas viņu vajāja vai uz soļa. Turklāt ASV viņa beidzot atsvabinājās no vecāku ēnas un kļuva par Šarloti, kura atsāka zīmēt, vadāja uz skolu bērnus, gatavoja ēst, izbaudīja Vestvilidžas un citu Ņujorkas rajonu bagātīgo piedāvājumu.

Dzīve Ņujorkā bija brīnišķīga – beidzot viņa varēja anonīmi klīst pa pilsētu, jo “nevienam par mani nebija nekādas daļas”. Tikai retu reizi viņu kāds atpazina – savu darīja Šarlotes dalība Mišela Gondrī filmā Sapņu zinātne (2006) un sadarbība ar Larsu fon Trīru – un neskopojās ar komplimentiem. Tomēr kultūras barjera bija pārāk augsta, lai Geinsbūra un Atāls tur paliktu pavisam.

Mūzika

2002. gadā kādā intervijā Geinsbūra stāstīja: “Man riebās, ka mani atpazīst. Pusaudzes gados biju ļoti kautrīga, jutos neērti, ja mani uz ielas atpazina. Un man riebās sevi redzēt uz ekrāna. Es biju kompleksu pilna. Ilgu, ilgu laiku man riebās mana seja, un ilgi domāju, ka visbriesmīgākā ir mana balss. Tas bija briesmīgi, es nespēju pie tās pierast.” Tāpēc ironiski, ka Šarlote kļuvusi arī par dziedātāju, kura izdevusi piecus studijas albumus, uzstājusies daudzos koncertos – arī lielākajā amerikāņu mākslas un mūzikas festivālā Coachella – un sastrādājusies ar Beck, Air un pašu seru Polu Makartniju. Geinsbūras pagaidām pēdējā studijas albumā Rest ir dziesma Songbird in a Cage, ar kuras autoru Makartniju Šarlote bija tikusies Londonā un ieminējusies, ka labprāt ar viņu sadarbotos.

Pagājusi tikai nedēļa, un eksbītls atsūtījis viņai dziesmu. Šarlote to iekļāva albumā, kas tapa vairākus gadus. Tajā viņa izdzied sēras par māsas nāvi. Šarlote baidījās, ko par dziesmu tekstiem teiks māte, jo ir pietiekami paškritiska, lai saprastu, ka viņai nepiemīt tāds talants spēlēties ar vārdiem, kāds bija tēvam. Tomēr Džeina teica, ka viņai patīkot. Divus videoklipus (dziesmām Rest un Deadly Valentine) viņa pati arī režisēja, un abos piedalās Šarlotes bērni.

Geinsbūras pirmais albums mūzikas veikalu plauktos nonāca 1986. gadā – viņai tad bija 15 gadu –, un Charlotte for Ever producents bija neviens cits kā Seržs Geinsbūrs. Togad viņš arī režisēja filmu ar tādu pašu nosaukumu, kurā pats atveidoja savulaik veiksmīgu Holivudas scenāristu, kurš, pārvērties par depresīvu alkoholiķi, klimst pa māju un kašķējas ar pudeles brāļiem. Stena dzīves vienīgais gaismas stars ir pusaugu meita Šarlote, taču viņa tēvu nicina, jo domā, ka viņš ir vainojams mātes nāvē. Skatītāji aizgūtnēm vilka paralēles starp filmas notikumiem un reālo dzīvi, bet Šarlote rija vienu krupi pēc otra un negribīgi pakļāvās tēva provokācijām. Pēc vairākiem gadiem viņa teiks, ka tas, kas darījies skatītāju prātos, pat attāli nav līdzinājies viņas attiecībām ar tēvu, kurās nekad nav bijis nekā nepiedienīga.

Geinsbūras nākamais albums iznāca pēc ilgas pauzes. Kad vecāki izšķīrās, Šarlote palika pie mātes. Džeinas nākamajās attiecībās piedzima meita Lū. Ar tēvu Šarlotei saglabājās cieša saikne, un Serža nāve izraisīja neizmērojamas, joprojām īsti neaptvertas skumjas. 1991. gadā Francijas teju vai nacionālā varoņa straujos soļus apstādināja sirdstrieka. Viens mirklis, un Serža dzīvība izdzisa. Šarlotei “tas bija murgs. Es negribēju klausīties viņa dziesmas. Kad viņš nomira, es emocionāli aizvēros”. Viņa pameta mūziku, bet Geinsbūrs – avīžu virsrakstus.

Tēva dzīvokli 19 gadus vecā Šarlote atstāja tādā pašā kārtībā, kādā tas bijis īpašnieka dzīves laikā, tikai noņēma no durvīm zīmi No Smoking. Ilgus gadus Šarlote loloja domu pārvērst dzīvokli muzejā, un viņu atbalstīja arhitekts Žans Nūvels. Tāpēc telpas joprojām glabā liecības par Parīzes bohēmu. Zelta rāmjos ierāmēti apbalvojumi, plauktos – rotaļu pērtiķi un lelles, kas veidotas pēc Serža līdzības, dekoratīvu funkciju pilda tukšas Cartier dāvanu kastes, bet fotogrāfijās redzamas sievietes, kas izpildījušas Serža dziesmas: Brižita Bardo, Anna Karīna, Petula Klārka, Žiljeta Greko, Katrīna Denēva, Izabella Adžanī, Marianna Feitfula, Fransuāza Hārdija, Vanesa Paradī – un, protams, Džeina Birkina.

2006. gadā izdoto albumu 5:55 Šarlote veltīja tēvam. Tas saņēma komplimentus no mūzikas profesionāļiem, kā arī sasniedza platīna diska statusu Francijā.

Albuma IRM tapšanā liela loma bija Geinsbūras dalībai filmā Antikrists, savukārt nosaukums albumam dots, atsaucoties uz operāciju, ko Šarlotei veica pēc negadījuma ar ūdensslēpēm, kad nācās apturēt asiņošanu smadzenēs. 2011. gadā Šarlote izdeva dubultalbumu Stage Whisper, kurā apvienoja iepriekšējā albumā neiekļautās dziesmas un dzīvos ierakstus.

Mērķis

Šarlote vienmēr zinājusi, ka būs daļa no biznesa, kurā darbojas viņas ģimene, – kino, skatuve, modeles gaitas. Tēvoča Endrjū filmā Cementa dārzs (1993) viņa nospēlēja pirmo lomu angļu valodā. “Mana māte vēl pirms manis pašas zināja, ka vēlos būt aktrise. Viņa to saprata un spēja saredzēt. Es pati nezināju, ko vēlos,” kādā intervijā teikusi Geinsbūra. Birkina par meitas talantu ir absolūti pārliecināta: “Viņa var likt jums raudāt, nepakustinot sejā ne muskulīti.”

Šarlotes pirmā kinoloma ir muzikālajā filmā Vārdi un mūzika (1984), kurā viņa atveido Katrīnas Denēvas varones meitu. Jau nākamajā gadā, nospēlējusi titullomu Nekaunīgajā skuķī (1986), viņa saņēma Cēzaru kā daudzsološākā jaunā aktrise.

Intervijas Šarlote Geinsbūra sniedz kopš 13 gadu vecuma. Toreiz viņai šī aktieru dzīves obligātā piedeva likusies briesmīga. Ieslēdzoties televīzijas kamerai, viņa pamirusi un nav spējusi bilst ne vārda. Meitene nespējusi noformulēt vārdos, kāpēc viņa piedalījusies filmā, par ko tā ir un ko viņa pati par to domā. Turklāt sarunas jau nav tikai par lomām – vienmēr ir jautājumi par Šarlotes vecākiem un privāto dzīvi. “Man tas riebās,” viņa atceras. “Ivans uzskata, ja tu filmējies, tad savā ziņā piederi visiem. Es tam absolūti nepiekrītu. Neuzskatu, ka man ar visu jādalās.”

Kādu dienu, kad 16 gadus vecā Šarlote atgriezās mājās no skolas, priekšā bija policisti. Viņi bija atklājuši plānu, kas paredzēja Šarlotes nolaupīšanu. Noziedznieki bija augstākās sabiedrības pusaudži, kurus žurnālisti bija nodēvējuši par blousonsdorés jeb “zelta jaku” gangsteriem. Puiši bija nolēmuši nogalināt policistu un tādējādi iegūt viņa uniformu, kuru viens no viņiem apvilktu, lai būtu vieglāk nolaupīt Šarloti, un tad pieprasīt no meitenes vecākiem izpirkuma maksu piecu miljonu franku apmērā. Viņi jau bija atraduši māju, kurā gūstekni paslēpt, un iegādājušies lāpstas, lai apraktu policista līķa. Turklāt šis nebija “zelta jaku” pirmais noziegums – viņi jau iepriekš ar ieročiem rokās bija veikuši vairākas laupīšanas.

Ar krietnu laika atstarpi Šarlote Geinsbūra, atceroties šo notikumu, smaida, taču toreiz jaunās dāmas prātā pavīdēja tikai viena doma: “Cool!” Vecāki savukārt bija tā pārbijušies, ka turpmāk Šarlote atstāja māju tikai miesassarga pavadībā, par ko viņa ļoti kaunējās. To izmantoja viņas klasesbiedri, lai turpinātu apcelšanu, – viņa nebija iemīļotākā meitene skolā. Laupīšanas plānotāji uz vairākiem gadiem nonāca aiz restēm.

Paslēpes

Šarlote Geinsbūra ir iekļauta planētas vislabāk tērpto cilvēku sarakstā, un viņas ikdienas uniforma ir džinsi, balts T krekls un žakete vai jaka – kā izstīdzējušai pusaudzei, kura slēpj savas sievišķīgās formas. Viņa līdzīgi mātei neaizraujas ar grimu un arī kino dod priekšroku varoņiem ar izteiksmīgiem raksturiem, nevis ārišķībām. “Man patīk spēlēt varones, kuras ir citādākas nekā es, lai varu aiz viņām paslēpties,” viņa reiz pamatoja lomu izvēli.

1996. gadā Šarlote nospēlēja titullomu melodrāmā Džeina Eira un 2003. gadā piedalījās Alehandro Gonzalesa Injaritu filmā 21 grams, kurā spēlēja arī Naomi Votsa, Šons Pens un Benisio del Toro. Tad viņai piezvanīja dāņu skandālists Larss fon Trīrs. “Gribu, lai tu spēlē manā filmā,” viņš, kad abi satikās, apgalvojis. “Bet tev jāpiekrīt piedalīties arī visos kailskatos. Tu saņemsi visu informāciju par to, kas tev jādara, nekādu pārsteigumu nebūs.”

Antikrists (2009) Geinsbūrai sagādāja balvu Kannu kino festivālā kā labākajai aktrisei, bet filmēšanās bija sarežģīta. Savukārt viņas “surogāttēva” Trīra vienīgais komentārs par masturbēšanas ainu visas filmēšanas komandas priekšā bija lakonisks: “Centīgāk!” Geinsbūra piedalījusies arī Trīra Melanholijā (2010) un Nimfomānē (2013), tāpēc kādubrīd tika dēvēta par viņa mūzu. Atceroties skandālu, kas fon Trīram liedza piedalīties Kannās, Šarlote nostājas režisora pusē, kurš, tāpat kā savulaik Seržs, ir skandālists pēc dabas. Viņa ir pārliecināta, ka jebkāda provokācijas pieklusināšana beidzas ar cenzūru, un tas, viņasprāt, ir biedējoši.

Geinsbūra vairākkārt atkailinājusies kameras priekšā un saka, ka vienīgais, ar ko viņa nav apmierināta savā ķermenī, ir krūtis. Viņa nav sajūsmā arī par krunciņām, jo darbs izklaides industrijā “pieprasa nenovecot. Lomas kļūst arvien plānākas un plānākas. Darbs vairs neaizņem visu laiku”. Tuvojoties slavenajiem 40, aģents Geinsbūrai piedraudējis, lai viņa gatavojas tam, ka karjera strauji ripos no kalna lejup. Kad Šarlote nosvinēja 50, viņa saprata, ka beidzot ir mierā ar sevi. Turklāt, ņemot vērā Geinsbūras šā brīža noslodzi, jāsecina, ka ar tālredzību aģents, par laimi, neizcēlās.