Seržs Gensbūrs un Džeina Birkina. Kādu rītu viņi pamodās kā Francijas pirmais kulta pāris

Viņa to sauca par “melno”. Teica: “viņa melnais nams”. Seržs Gensbūrs to nopirka viņai. Taču tas bija arī paša dziesminieka midzenis, privātā telpa, vecpuiša studija, kas jau tolaik vairāk līdzinājās muzejam nekā dzīvesvietai. Starp tik daudzām un dažādām relikvijām, raritātēm un vienkārši krāmiem Džeina sākumā jutās neomulīgi. Un vēl šīs melnās sienas un griesti. Kā nakts kinoteātrī vai apbedīšanas birojā. Viņa, angliete no labas ģimenes, bija izaugusi uz līksmu krēmkrāsas puķīšu tapešu un zilbaltā Vedžvuda porcelāna fona, un drūmā apstāvību gaisotne, kas valdīja šā nama koridoros un istabās, viņai krita uz nerviem, bet 13 laulības gados var pierast pie daudz kā. Arī Džeina aprada. Brīžiem pat mīlēja namu, kurš taču bija Serža dubultnieks. Viņa pašportrets ar nemaināmiem, negrozāmiem, nepārbīdāmiem vaibstiem. Būdams fanātisks kārtības mīļotājs, šo nemainību Seržs bija gatavs aizstāvēt uz dzīvību vai nāvi. Tikai viņš zināja, kam kura vieta mājā atvēlēta. Un ļoti dusmojās un uztraucās, ja Džeina izklaidības vai neuzmanības dēļ izjauca rūpīgi iedibināto kārtību.

Dendija portrets

Seržs ienīda haosu. No malas raugoties, varēja šķist, ka visa šā mūziķa dzīve ir neglābjams juceklis. Taču nekā tamlīdzīga! Jau skats melnā nama garderobes istabā liecina, cik tīrīgs un akurāts bija šis haosa dziesminieks: līdzenā ierindā stāv perfekti baltas “Repetto” šņorkurpes, plauktos ideāli izgludināti sniegbalti krekli ar izšūtu monogrammu SG, džinsi visi kā viens vienādā bālganā debesu tonī, it kā būtu izdeguši Provansas karstajā saulē, kurp viņš mīļuprāt devās vasarās. Uz pleciņiem stilīgie divrindu uzvalki un smokingi, ko Seržs bija radis valkāt ar džinsa krekliem... Dendija garderobe, kur viss pārdomāts un aprēķināts precīzi līdz milimetram.

Tieši tāpat kā Gensbūra mūzika un dzeja, kur ir tik daudz atsauču, refrēnu, izsmalcinātu alūziju un citātu… Kur slepens aprēķins apbrīnojami sekmīgi piesegts ar bohēmiska šika un šķietami nevērīgas atbrīvotības plīvuru.

Viņam ārkārtīgi patika šokēt publiku, bet pedantisku tīrību viņš mīlēja vēl vairāk. Savā dienasgrāmatā Džeina rakstīja, ka Seržs mēdza iet dušā trīsreiz dienā. Nemitīgi mainīja kreklus. Un pat mājās meitu klātbūtnē nekad neatļāvās ģērbties pavirši vai nepiedienīgi. Jā, uz āru tik dumpīgais Gensbūrs attiecībās ar tuviniekiem bija delikāts, pat vecmodīgi tikls.

Ik svētdienu viņš kopā ar Džeinu devās uz ģimenes pusdienām pie vecākiem Bižo avēnijā 16. rajonā – tur māmiņa Olga gatavoja dēla iemīļoto ukraiņu boršču un vareņikus ar ķiršu pildījumu. Viņš atcerējās visas draugu un radu dzimšanas dienas, nepalaida garām gadskārtas un svētkus. Katrā Jaungadā dāvināja Džeinai gredzenu. Viņa, būdama labi audzināta jaunkundze, priecājās un pateicās, bet valkāja tos nelabprāt – neesot gana skaisti pirksti. Līdz Seržs, to sapratis, skumji palūdza gredzenus atdot. Lai, pieberot papildu saujiņu briljantu, pasūtītu no tiem darinātu aproci.

Ārkārtīgi skaistu, neprātīgi dārgu. Džeina tik ļoti baidījās to pazaudēt, ka gandrīz nekad nelika. Tāpat kā izšķērdīgi dārgo “Cartier” briljanta gredzenu, ko saņēma trīs dienas pirms Gensbūra nāves, – to viņš dāvāja ar ieganstu, ka viņa pazaudējusi iepriekšējo. Šo rotaslietu Džeinai piegādāja viņa namzinis Fulbērs, kurš uzticami izpildīja visus delikātos saimnieka uzdevumus, jo viņa jau sen dzīvoja kopā ar citu vīrieti – kinorežisoru Žaku Duajonu, jaunākās meitas tēvu –, un Seržs ar pārspīlēti dārgo dāvanu nekāroja ielauzties pāra dzīvē, tikai gribēja atvadīties no sava mūža lielās mīlas. Briljants kā iegansts pēdējai telefona sarunai bija tik ļoti Gensbūra garā, jo aiziet vajag skaisti un ar vērienu...

Mīlestības muzejs

Nez vai šovasar mūžībā aizgājušās Džeinas Birkinas rotaslietas būs to eksponātu klāstā, ko varēsim aplūkot Parīzes namā, kura adrese ir Rue Verneuil, 5bis, – muzejā, kuru plānots atklāt 20. septembrī. Tās ir ne tikai ārkārtīgi dārgas, bet arī ļoti personiskas lietas, ko nepiedien skatīt ekskursantu acīm. Taču Serža Gensbūra daiļrade un viss, kas ar to saistīts, joprojām ir viens no spilgtākajiem romantiskajiem pieredzējumiem nu jau vairākām franču paaudzēm. 32 gados, kas aizritējuši kopš mūziķa nāves, viņa leģenda un slava nav izbalojusi, gluži pretēji – vēl spilgtāk izceļas Gensbūra poētiskās dotības, muzikālie atklājumi un atklāsmes, precīzā un pārlaicīgā stila izjūta, kas viņu ierindo starp pasaules kultūras varenajiem arī šobaltdien.

Viņa daiļrade aplūkota neskaitāmos pētījumos, viņa dzejas krājumus izdod atkal un atkal. Viņam veltītas kinofilmas un vērienīgas muzeju ekspozīcijas. Francijai Gensbūrs ir vairāk nekā dzejnieks vai komponists – tas ir grandiozs zīmols, kurā saplūdušas gan 20. gadsimta traģiskā vēsture, gan visas Eiropas pēckara paaudzes biogrāfija, gan ievainotas sirds sūrā grēksūdze, kas pārauga lielās un nemirstīgās dziesmās.

Un, protams, tajā spoži ierakstās viņa sievietes – šīs fantastiskās, neticamās un neuzticīgās būtnes. Vārdi, kas rotātu katra romāna vāku, katras filmas afišu. Brižita Bardo, Mireija Darka, Anna Karina, Žiljeta Greko, Katrīna Denēva, Izabella Adžanī, Vanesa Paradī… Džeina Birkina, sieva un mūza, un Šarlote Gensbūra, dievinātā meita un galvenā mantiniece, bez kuras nebūtu tapis šis muzejs. Tieši viņa muzeja vajadzībām iegādājās vēl vienu māju (rue Verneuil 14) un zemesgabalu pie tās, lai pēcāk uzdāvinātu Parīzei. Tieši viņa vairāku gadu garumā pierunāja mērijas ierēdņus, meklēja atbalstītājus, iecerēja un īstenoja muzeja koncepciju, pat ierunāja tā audiogida tekstus.

Tur, kur dzied un spēlē

...Verneja ielas 5. namam vienkārši nevar paiet garām, to nepamanot. Gan šajā ielā, gan blakus kvartālos slejas tikai nepieejamas buržuāziskas ēkas. Kreisais krasts, turpat blakus d’Orsē muzejs, vienu ielu tālāk šalko Senžermēna bulvāra platānas. Prestiža adrese. Visdārgākais nekustamais īpašums, visiespaidīgākās cenas apkaimes viesnīcās, visizsmalcinātākās galerijas un antikvariāti. Parīzes 7. rajons ir antikvārs jau pats par sevi – tik vēsturisks, ar mūžam aizvilktiem smagiem aizkariem un cieši slēgtām masīvām durvīm. Zvani vai klaudzini, nekad tev netaps atvērts.

Gensbūra laikos bija citādi. Rajonu bija iemīļojuši mākslinieki, aktieri un rakstnieki, kuri nemitējās apdziedāt Senžermēndeprē apkaimi. No šā laikmeta nemainīgs pāri palicis tikai viens mūris – Serža Gensbūra nama siena. Siena – kliedziens, kas uzrunā katru garāmgājēju. Siena – raudu dziesma visām uz mūžiem aizgājušajām ēnām. Siena – mīlestības vēstule tieši pa vidu garlaicīgai vienmuļībai un buržuāziskā cienīguma vīzīgi sakniebtajām lūpām. Šķiet, visa neiztērētā mīlestība pret Parīzi un tās galveno dziesminieku ir izlijusi uz šā mūra kā nikns un nevaldāms grafiti, kā kliedzoši zīmējumi, kā citāti un uzraksti cits citam pāri: “Serž, paskaties uz mums!”... “Mēs esam te, mēs tevi mīlam!”…

Tā, protams, ir nepieradināta, tīra urbānā māksla. Taču arī pati tīrākā un nesavtīgākā mīlestība, kas neko negaida, neko nepieprasa. Tai pietiek vien pastāvēt pie viņa mājās, skaļi lasīt viņa dzeju, maigi pārlaist roku pār vārtu režģim, jo pats Gensbūrs tos reiz slēdzis ar savu atslēgu.

Parīze joprojām skumst pēc viņa, ilgojas pēc Serža ēnas uz pilsētas namu sienām, gribētu just viņu klātesam… Ik pa brīdim no Gensbūra pielūdzēju aifoniem Verneja ielas pūlītī atskan viņa čella toņa baritons, uz kura slēpto maigumu nekavējoties saskrien garāmgājēji tūristi. Reizēm turpat izvēršas improvizēti koncerti. Ielu muzikanti mīl šo vietu. Te klausītājam pienākas būt dāsnam. Neskopoties, kad tev dzied un spēlē, jo namatēvam tas nepatiktu.

Šampanieti visiem!

Nakts krogā “Raspoutine” nebija vijoles, zem kuras stīgām Gensbūrs nebūtu pabāzis simt franku banknoti. Nebija tāda oficianta vai bārmeņa, kurš viņa doto dzeramnaudu nepieminētu kā savas karjeras izcilāko finansiālo sasniegumu.

Viņa draugs, luksusa hoteļa “Raphael” direktors Lionels Lorāns, stāstīja, ka Seržam bija kundziska ieraža – palaidis mājas kalpotājus vasaras atvaļinājumā, viņš pārvācās uz vienu no dārgākajām Parīzes viesnīcām. Reiz ēkā pāri ielai izcēlās ugunsgrēks – augšstāvā uzplaiksnīja liesmas, dūmus vējš nesa uz viesnīcas pusi. Atbrauca ugunsdzēsēji, sāka nostiprināt trepes. Skats Seržu tā aizrāva, ka viņš pārgāja pāri ielai un uzrunāja komandas priekšnieku: “Kad būsiet beiguši, nāciet pie manis – iedzersim kādu glāzi! Es uzsaucu.” Un ugunsdzēsēji, darbu beiguši, kādi nu bija – ķiverēs un zābakos –, iegāzās “Raphael” bārā. Aptuveni piecdesmit. Gensbūrs tālab neapmulsa. Nekavējoties pavēlēja bārmenim: “Veriet vaļā šampanieti “Cristal” šiem kungiem! Viņi to ir pelnījuši.” Vai vispār vērts pieminēt, ka šis Krievijas caru iecienītais dzēriens bija visdārgākais šampanietis bārā…

Un šādu varoņstāstu bija daudz. Kāds pretstats mūžīgajai franču sīkstulībai un skopumam! Varbūt tāpēc, ka viņa dzīslās nebija ne pilītes franču asiņu?

Viņa ciltsraksti

Tēvs – Josifs Ginzburgs no Harkivas, māte Olga – no Feodosijas. Satikušies Pirmā pasaules kara sākumā Krimā. Students Josifs īrēja istabu Olgas vecāku mājā un maksāja, pasniedzot klavierstundas jaunkundzei. Mūzika viņus savienoja. Vēlāk dzīve revolūcijas epicentrā Petrogradā, no kuras jaunlaulātie atkal metās atpakaļ uz Krimu, bada un tīfa bīdamies. Batumi, Konstantinopole, Parīze... Krievijas izstumto ierastais maršruts... Klasiskais pianists Josifs kļuva par krogus pianistu. Pietika, lai izdzīvotu, bet nopietna mūziķa karjeru nācās aizmirst uz visiem laikiem.

Pirmā piedzima meita Žaklīna, tad – pirms 95 gadiem – 1928. gada 2. aprīlī dvīņi Lisjēns un Liliāna. Divi vārdi ar vienu burtu. Ērti taču! Bet dēls, tiklīdz būs paaudzies, pieprasīs, lai viņam maina vārdu. Nekāda Lisjēna! Tas der frizieriem. Viņš būs Seržs. Vārdu izvēlējās pats – viņaprāt, par Seržiem sauca visus krievu kņazus. Uzvārdu pielaboja par Gensbūru, ar uzsvaru uz pēdējo zilbi, kā jau pie frančiem. Taču par francūzi viņš tā arī nekļuva, tāpat kā par krievu ne. Seržs bija ebrejs. Un to atcerējās vienmēr. Kad Parīzē ienāca vācu karaspēks, ģimenei nācās bēgt. Vecākiem un māsām patvērumu deva Limožas sieviešu klosteris, bet puisēnu ar dzelteno Dāvida zvaigzni uz drēbēm izglāba lauku skolas direktors. Kad sākās kārtējā tvarstīšana, viņš deva Seržam rokā cirvi, sūtīja uz mežu un piekodināja teikt policistiem, ka viņš ir mežsarga dēls. Tā bija brīnumaina izglābšanās. “Es nekad neaizmirsu, ka man bija jāmirst 1941. gadā. Vai četrdesmit otrajā, trešajā, ceturtajā,” Seržs bieži atkārtoja. Taču viņam bija ne tikai ebreju asinis, bet vēl viena neatrisināma problēma.

Galvenais pazemojums

Dvīņumāsa Liliāna stāstīja: “Pats galvenais pazemojums bija ne jau tas, ka Seržs bija ebrejs, bet tas, ka viņš bija drausmīgi neglīts. Jaunības gados dīvainā āriene bija viņa smagākā nasta.”

Katrs spogulis, kas trāpījās ceļā, belza viņam pa pakrūti, katra skūšanās reize bija spīdzināšana. Turklāt līdz 23 gadu vecumam nebija ko skūt. Bārda neauga. Meitenes par viņu uzjautrinājās: “Mazulīt, diemžēl neesi manā gaumē!” Pigala laukuma bordelī, kurp Seržs dosies iegūt pirmo seksuālo pieredzi, viņš izvēlēsies visneglītāko ielasmeitu. Kāpēc? Aiz bailēm! Iespēja, ka skaistās atteiks, viņam iedvesa šausmas. Sekss ar sievieti nemaz neiepatikās.

Kādā intervijā viņš atzinies, ka ir gulējis arī ar vīriešiem. Ilgu laiku bijis krustcelēs starp izvēlēm. Taču atbrīvoties gultā viņam traucēja ārprātīga kautrība. Patiesībā arī daiļradē tāpat. Viņam bija nepieciešama maska, zem kuras noslēpt savas milzīgās atļukušās ausis, mūžīgi kā no miega aizpampušās acis zem smagiem plakstiņiem, līko un aso semīta degunu kā vārnas knābi.

Visskaistākā dziesma

Karjeras pirmajos gados Gensbūram pašam uz estrādes neveicās – dziesmas kļuva populāras tikai tad, kad tās dziedāja citi. Sevišķi, kad dziedāja sievietes. Daiļās būtnes atrada īsto intonāciju, meiteņu balsīs izskanēja viņa skumjas un maigums. Katrai, kam Seržs dāvāja jaunu dziesmu, acis iegailējās ar alkatīgu, līksmu gaismu. Viņš tvēra savu atspulgu tajās un redzēja sevi kā daiļo princi. Tas bija viss, ko viņam vajadzēja pilnai laimei! Ļoti skaistu un slavenu sieviešu apbrīna. Viņu skaistums kompensēja paša atbaidošo neglītumu, viņu slava patīkami kairināja vīrišķo godkāri un glaimoja patmīlai. Protams, viņš pirka arī viņas – ar savām dziesmām, ar dievināšanu, ar tādu dāsnumu, uz kuru nesaņēmās pat daiļavu piedzīvotāji miljonāri. Tie visi līdzās Seržam izskatījās pēc sīkiem ubagiem.

“Uzraksti man visskaistāko dziesmu, ko vien spēj sacerēt,” viņam pēc neveiksmīga randiņa piedāvāja Brižita Bardo. Viņa tobrīd bija ne vien slavenākā aktrise Francijā, bet arī precējusies ar Eiropas slavenāko pleiboju – vācu miljonāru Ginteru Zaksu. Vienā naktī Seržs viņai sacerēja divus šedevrus uzreiz – “Bonnie and Clyde” un “Je t’aime”. Brižita bija sajūsmā un traucās uz ierakstu studiju… Bet pēc divu stundu darba, noklausījusies “Je t’aime” ar skaidru prātu, nolēma apspriesties ar advokātiem. Vai šīs nopūtas un vaidi Zaksa kunga dzīvesbiedres izpildījumā tomēr neskanēs pārāk vaļīgi, pārāk vieglprātīgi? Saprotams, BB advokāti vienbalsīgi iebilda pret singlu “Je t’aime”, kurā BB tik artistiski vaidēja un ekstātiski aizelsās, un stingri noliedza tiražēt jau tapušo ierakstu, aizbildinoties ar savas zvaigžņu klientes interesēm. Pati BB “bez komentāriem” aizmuka uz Spāniju, kur notika kārtējā filmēšana, un uzreiz kļuva nepieejama. Arī dziesmas autoram.

Seržs bija izmisis. Nodots. Šī bija viņa labākā nenodziedātā dziesma, viņa neizdzīvotā, tagad tik nelaimīgā dzīve. Protams, vēlāk viņš Bardo piedos. Galu galā, šķīrusi gan šo, gan nākamo laulību, Brižita tomēr dziedās kopā ar Seržu, bet tas būs tikai 1986. gadā. Pārāk vēlu… Tikmēr visus ilgos gadus līdz izlīgumam viņa kabineta visredzamāko sienu rotās viņas fotoportrets. Līdz vidum kaila, svītrainās baltās biksēs, ar melni iezīmētām acīm un aizvainotu muti kā teicamniecei, kam nez kāpēc ielikta neapmierinoša atzīme. Šī Brižitas fotogrāfija tur karājas joprojām kā atgādinājums par neīstenotu mīlestību. Par labāko no dziesmām.

Čuksti un nopūtas

Iespējams, Džeina Birkina allaž bija nedaudz greizsirdīga uz BB. Taču neizrādīja to, portretu nesaplēsa, neizmeta, kā būtu rīkojusies jebkura mazāk audzināta sieviete. Dziesma “Je t’aime” tika viņai kā savdabīgs revanšs. Viņa elsoja nebūt ne sliktāk. Bija arī 12 gadu jaunāka. Bet vai var aizmirst, ja uz viņas trauslo, neaizsargāto “Es tevi mīlu” Seržs neatkārtojamā intonācijā, kā nodzēšot cigareti pret sienu, atbildēja: “Es tevi arī ne…”? Kāpēc ne? Jo bija pārāk kautrīgs. Ar pārāk zemu pašvērtējumu. Pārāk baidījās skaistu vārdu, kuri neko nenozīmē, tikai sāpīgi nobrāž sirdi. “Es tevi arī ne.”

Nonācis veikalu plauktos, singls izraisīja skaļu starptautisku skandālu. Džeinas nesavaldīgie vaidi un čuksti tika sadzirdēti pat Vatikānā, kur tik ļoti uzbudināja pāvesta biroju, ka viņa pati tiktu pakļauta baznīcas lāstam, ja būtu katoliete, bet dziesmu tika aizliegts klausīties visiem īstenticīgajiem. (Vēl vairāk – to aizliedza atskaņot arī Lielbritānijas, Spānijas un Zviedrijas radiostacijās, bet Francijā raidīja tikai pēc pulksten 11 vakarā un pārdeva personām, kas vecākas par 21 gadu, “pornogrāfiskā rakstura dēļ”, – red. piez.) Kā jau pēc tādas antireklāmas bija gaidāms, “Je t’aime” nekavējoties kļuva par 1969. gada hitparāžu līderi, bet Džeina un Seržs pamodās kā Francijas pirmais kulta pāris.

“Mums viņi abi bija brīvības iemiesojums,” vēlāk atcerēsies Gensbūra biogrāfs Žils Verlēns. “Seržs un Džeina nebija oficiāli precējušies. Bet 60. gados, kad prezidents bija Šarls de Golls, un pat vēl uz 70. gadu sliekšņa mēs visi izjutām spēcīgu valsts varas spiedienu. Francijā šajā desmitgadē bija ļoti maz brīvības. Jūs riskētu tikt arestēts uz ielas par gariem matiem un oranžu kreklu vien. Viņi abi bija citādi. Viņi viegli kāpa pāri visām barjerām, droši atcēla mietpilsoniskus un liekulīgus aizliegumus. Burtiski izstarodami seksu un brīvību. Un tas bija tik skaisti! Domāju, ka šie gadi bija laimīgākais laiks Serža dzīvē.”

Kad sieviete saka: “C’est tout”

1973. gadā atskanēja pirmais zvans no tiem, kas “reiz aizsauks arī tevi”, – pirmais infarkts. Būs vēl viens. Nepārtraukta smēķēšana (dienas norma bija trīs paciņas bezfiltra “Gitanes”), litriem melnas kafijas, alkohols, no kura viņš ar gadiem kļuva arvien atkarīgāks... Trakas bezmiega naktis, drūma un melna izmisuma lēkmes, kas vēlās pāri neparedzamas, no nekurienes. Viņš nezināja cita veida, kā ar tām cīnīties, vien sēdēja ierakstu studijā vai pie rakstāmgalda Verneija ielā. Kas atkal nozīmēja cigaretes, stipru un ļoti stipru kafiju, anīsa liķieri “Pastis 51” – uzticamo draugu un biedru.

“Viņa raksturā bija kaut kas tāds, kas saēda viņu no iekšienes un dzina uz ātru galu,” uzskata Žils Verlēns. “Viņš tā arī nespēja iemīlēt pats sevi, sastrādāja daudzas muļķības, pārāk bieži atgriezās mājās piedzēries. Viņi strīdējās arvien biežāk un skaļāk, bet tā reize, kad viņš Džeinu iepļaukāja, pielika punktu visam.”

Viņa paņems meitas un aizies uz visiem laikiem. Jā, aiziešanas mēģinājumi bija jau iepriekš. Džeina pārcēlās pie vecākiem uz Londonu. Slēpās mazās Parīzes viesnīciņās. Atslēdza telefonu. Neatbildēja uz viņa zvaniem. Viņš viņu katrreiz atrada, izlūdzās piedošanu, atguva…

Šķiršanās un atkalsaiešanas bija daļa no viņu dzīves, kopīgās spēles, kurā bija iesaistīti bērni, suņi, radinieki (Seržam bija izcilas attiecības ar Džeinas brāli Endrū). Arī paparaci, kuri neatlaidīgi sekoja pa pēdām Džeinai un vēroja Seržu plosāmies nopakaļ. Presei šis bija romāns turpinājumos, ko franči ik rītu kāri lasīja pie brokastīm. Taču pienāk brīdis, kad ir jāpasaka: “Viss beidzies!” Iespējams, Džeina vienkārši nogura. No mīļotā vīrieša dzeršanas, no skandalozajiem izgājieniem TV šovos, uz kuriem tautas mīlulis regulāri tika aicināts, – viņš reibumā mēdza runāt nejēdzības, demonstrēt rupjus žestus un pat sava dzimumlocekļa ģipša atlējumu… Šādi izlēcieni viņai uzdzina nelabumu tāpat kā Verneija ielas nama mūžīgā cigarešu dūmu smaka un muzeja gaisotne.

Džeinas lēmumu līdz galam Seržs aptvēra vien 1979. gadā, kad uzzināja, ka viņa gaida cita vīrieša bērnu. Pirmā doma – uzdāvināt mīļotajai kaut ko dārgu un lielu. “Porsche” tika pievests tieši pie viņas loga. Pats Seržs nekad nesēdās pie stūres –slavenajā sudrabainajā “Rolls-Royce” viņš vismīļāk nebrauca nekur, tikai stundām sēdēja aizmugures sēdeklī un smēķēja pilnīgā klusumā. Taču Džeina no auto atsacījās. Tad viņš pieteicās par mazuļa krusttēvu – piedāvājums tika pieņemts senas un paliekošas draudzības vārdā. Uzzinājis, ka piedzimusi meitenīte, viņš izpirka pusi “Christian Dior” bērnu preču veikala Monteņa avēnijā…

“Uz priekšu, tēvu zemes dēli!”

Franči gadu desmitiem bija lepojušies ar Gensbūru kā savu “nacionālo atbildi” angļu rokam: Džegeram, Bovijam, Lenonam. Līdz viņš palaida gaisā kārtējo skandālu, šoreiz Boba Mārlija gaumē. Pāris gadu iesitis roku regeja ritmos, 1979. gadā viņš pārcēla tajos nacionālo svētumu “Marseljēzu”. Ultralabējais laikraksts “Le Figaro” ieteica nekavējoties atņemt pilsonību zaimotājam. Nacionālisti draudēja viņam ar nāvi. Toties jaunieši, izslāpuši pēc līksmes un brīvības gara “vienā iepakojumā”, izpirka albumu “Aux Armes et cetera” (“Pie ieročiem un tā tālāk”) vienā mirklī, un tumšādaino strādnieku rajonos tas bija īpaši pieprasīts. Komerciālā veiksme izraisīja pavisam negaidītus pārmetumus – ebreju mūziķis, kurš gūst peļņu, ekspluatēdams valsts himnu, mudinot franču tautu uz antisemītisku noskaņojumu...

Par spīti visam, Gensbūrs devās Francijas tūrē. Jau uz pirmo koncertu Strasbūrā ieradās franču desantnieki, kuri neslēpa, ka dziedātāju vismaz izsvilps. Bīstoties grautiņa, organizētāji pasākumu jau atcēla, taču Seržs pēkšņi devās uz skatuvi. Viņa seja bija bāla kā krīts. Viņš sāka dziedāt “Marseljēzu” a capella. Pārsteigtie veterāni nomierinājās, kaut gan beretes nenoņēma, savukārt meitenes un puiši sajūsmināti dziedāja himnu kopā ar Gensbūru, kurš tikmēr nekautrējās pacelt savu “revolucionāra dūri” tā, ka bija redzams nepiedienīgi dārgais “Cartier Tank” pulkstenis…

Divus gadus vēlāk Seržs izraisīja vēl vienu sašutuma vētru, par astronomisku summu nosolīdams “Marseljēzas” notis ar to autora Ružē de Lila parakstu. “Šis pirkums mani teju izputināja, taču man tas bija principa jautājums,” viņš paziņoja.

Mūžīgi mūžos

1986. gadā Seržs atkal devās uz Monteņa avēniju – bija piedzimis viņa mazais Lulū. Dēlam viņš atdeva savu pirmo vārdu, kuru nekad nebija lietojis. Bērna māte bija franču aktrise un modele Bambū, īstajā vārdā Karolīna fon Paulusa. Verneija ielas namā bija ienākusi jauna sieviete. Tiesa, Džeinas istaba palika aizslēgta. Tur viņš neielaida nevienu. Tāpat kā neļāva nolikt tālākos plauktos savu mīļoto meiteņu fotogrāfijas.

Karolīnai un Lisjēnam viņš nopirks māju un ļaus sevi apciemot vien paretam. Vientulības nebīsies. Jo vairāk tāpēc, ka bija paaugusies Šarlote – vienīgā būtne, kura savam tēvam, savādniekam un ģēnijam, piedeva pilnīgi visu. Savukārt viņš uzskatīja meitu par savu labāko darbu un sasniegumu, ko bezgala apbrīnoja un kopš 12 gadu vecuma iesaistīja savos visnotaļ “pieaugušajos” muzikālajos projektos. 1986. gadā uzņēma pat filmu “Šarlote uz mūžu” (piecpadsmitgadīgā Gensbūra nupat bija saņēmusi Cēzara balvu kā daudzsološākā jaunā franču aktrise). Par meiteni un viņas tēvu, savu mūža mīlestību zaudējušu atraitni un alkoholiķi… Lente bija skandaloza kā vairākums Gensbūra darbu, ar kārtējiem mājieniem incesta virzienā, kam publiku jau bija sagatavojis tēva un meitas ironiskais hits “Lemon Incest”… Pat franču publikai šāds kino šķita pārāk eksperimentāls, drūms un suicidāls. Toties abu iedziedāto duetu “Charlotte For Ever”, ar kuru Seržs cerēja atlīdzināt meitai par filmas sagādātajām neērtībām, iemīļoja visi.

Jau tobrīd viņš arvien dziļāk un bezcerīgāk zuda zem savas depresijas melnajām velvēm. Zaudēja arī paškontroli, vervelēja un lādējās tiešajā ēterā, reiz TV studijā “atbrīvojās” tiktāl, ka pavisam jaunajai Vitnijai Hjūstonei savā perfektajā angļu valodā paziņoja: es labprāt tevi izdr*ztu! Toreiz tik tikko izdevās izvest viņu ārā no kadra. Dzeja bija beigusies. Palika spēle, kurai skatītājus atrast bija arvien grūtāk. Pat tie, kas viņu mīlēja, centās neuzkrītoši aizgriezties un aiziet, lai šo sabrukumu neredzētu.

* * *

Oriģinālās “Marseljēzas” notis tagad ir izplātas uz flīģeļa pults Verneija ielā.

Viss atbilst Serža iecerei, lielajam plānam. Nacionālā himna, nacionālais varonis, nu būs arī nacionālais muzejs… Tāpat kā 1991. gada 2. marts uz visiem laikiem paliks nācijas atmiņā kā sēru diena – miris Seržs Gensbūrs. Dažas dienas vēlāk valsts prezidents Fransuā Miterāns teiks: ir aizgājis mūsu laiku Bodlērs, mūsu laiku Apolinērs… Bards, kurš estrādes dziesmu pacēlis līdz poēzijas līmenim. Bet tajā brīdī līdzās viņam nebija neviena. Ne sievu, ne bērnu, ne draugu. Tikai iesākta “Gitanes” paciņa, kas tā arī palikusi uz naktskapīša labajā pusē gultai, kura akurāti apklāta ar melnu pārsegu.

www.maisongainsbourg.fr