Ukrainiete Margarita Pivena apģērbu veikalu Rīgā paturēs arī, kad karš būs beidzies: "Dievinu Latvijas mieru"

Ar ukrainieti Margaritu Pivenu tiekamies Barona kvartālā, veikalā “DYVO”. Tajā izkārtoti Margaritas un viņas mammas radītie apģērbi. Košas krāsas kleitas, bikses, blūzes, kostīmi, sievišķīgi aksesuāri un apavi, bet uz sienas – neona uzraksts “Made in Ukraine” – “Ražots Ukrainā”. Dažas veikala apmeklētājas, to ieraugot, apgriežas un aiziet, citas lūdz, lai veikalu neslēdz arī tad, kad Ukraina beidzot uzvarēs. 

Kā nokļuvi Latvijā?
Vēl pusotru gadu pirms kara, kad dzīvoju Kijivā, iepazinos ar savu tagadējo vīru. Viņš tobrīd jau sešus gadus dzīvoja Rīgā, es pie viņa braucu ciemos, dzīvojos šeit. Dažkārt atbraucu uz divām, trim nedēļām vai pat mēnesi, pusotru. Latviju jau zināju. Kad sākās karš, mēs ar mammu atradāmies Turcijā. Bijām aizbraukušas iepirkt audumus jaunajai apģērbu kolekcijai. Ziņa par karu mūs sasniedza Stambulā, un mēs ar pirmo reisu Stambula–Rīga atlidojām šurp. Sanāk, ka 24. februārī, kara pirmajā dienā, mēs jau bijām Latvijā, un kopš tā brīža dzīvojam šeit. Pāris nedēļas padzīvojām pie mana toreiz vēl drauga, tad atvedām šurp arī pārējos radiniekus un pārcēlāmies uz citu dzīvokli.

Kur atradās tavi tuvinieki, kad sākās Krievijas iebrukums Ukrainā?
Es esmu no Čerņihivas apgabala, kas robežojas ar Krieviju un Baltkrieviju. Mūsu māja atrodas tikai 80 kilometru attālumā no Krievijas, un ļoti tuvu ir arī Baltkrievijas robeža. Kad sākās karš, mājās bija gan mazais 11 gadus vecais brālītis, gan tētis, gan vecvecāki. Bija smagi atrasties ārzemēs, zinot, ka viņi visi ir mājās, bet, par laimi, tieši pierobežu uzreiz nebombardēja. Raķetes lidoja tālāk. Turklāt mēs visu laiku domājām, ka tūlīt, tūlīt jau brauksim mājās. Toties stress, kādu piedzīvoju, domājot par savu kaķi, ko biju atstājusi mājās, lidojot uz Turciju, nav aprakstāms.

Pastāsti par kaķi!
Kad divas dienas pirms kara aizbraucām uz Turciju, mājās palika mana kaķene Mia. Sabēru viņai ēdienu, ielēju ūdeni divām dienām un ar vienīgo dzīvokļa atslēgu kabatā aizlidoju. Tādu cilvēku kā es, kuri iebrukuma dienā bija izbraukuši, Ukrainā bija tūkstošiem. Man nebija, kam pat piezvanīt! Visi bija šausmās, histēriski skrēja uz veikaliem pēc pārtikas, pēc skaidras naudas, bet es sēdēju Stambulā un domāju par savu dzīvoklī ieslēgto kaķi. Apzināju visus cilvēkus, ko vien varēju, sarakstīju un saliku sludinājumus, kur vien varēju. Rakstīju, lai vienkārši uzlauž manu dzīvokli, ņem visu, ko redz, – televizoru, ledusskapi, naudu, rotaslietas – jebko, tikai lai atver durvis un izglābj kaķi.

Pēc pāris dienām atradu cilvēku, samaksāju viņam, un viņš, skanot sirēnām, videozvana laikā aizbrauca uz manu māju, uzkāpa ar kājām desmitajā stāvā, uzlauza durvis, bet kaķis... Tas bija tik smieklīgi! Bija jau ceturtā diena, es biju asarās, biju gatava redzēt jebko. Bet, atverot durvis, ieraudzīju kaķi, kas lielām acīm skatās uz negaidīto ciemiņu, un viņam blakus stāv pilns trauks ar ēdienu. Visas tās dienas viņa neko nebija ēdusi, nezinu, no kā pārtika. Sēdēja un platām acīm skatījās uz viņu, it kā jautātu: “Kas notiek, kungs, vai esat pie pilna prāta? Kāpēc uzlauzāt durvis?” (smejas) Par laimi, ar kaķi viss bija kārtībā, un vīrietis viņu aiznesa pie mūsu radinieces. Tagad Mia ir pie manis Latvijā un viņai pievienojies liels, ruds meinkūna šķirnes kaķis.

Kādu atceries dzīvi Kijivā līdz karam?
Mums viss bija lieliski. Tāpēc arī tik ļoti gribējām atgriezties. Kijivā dzīvoju 13 gadus, man tur ir savs dzīvoklis, bija apģērbu veikals un tiešsaistes bizness, kas aptver visu Ukrainu. Mēs bieži piedalījāmies Ukrainas ražotāju izstādēs, festivālos, Ukrainas dizaineru skatēs. Regulāri braukājām uz Harkivu, Dņipro, Odesu, visās lielajās pilsētās piedalījāmies izstādēs, audzējot auditoriju sociālajos tīklos un klientu skaitu. Ar mammu piekrāvām pilnu mašīnu ar apģērbu, izstāžu aprīkojumu – visur braucām pašas. Fiziski grūti, bet mēs tā bijām radušas. Tāpēc mums arī bija klientes visā Ukrainā, ne tikai Kijivā.

Kad sākās karš, ar savu tagadējo vīru bijām pazīstami tikai astoņus mēnešus un man pat prātā nenāca, ka ar viņu apprecēšos vai ka būs jāmaina dzīvesvieta. Man pat nekad nebija ienākusi prātā doma pārcelties uz dzīvi citā valstī. Mūsu draudzību vēl neuztvēru tik nopietni. No Kijivas uz Rīgu varēja aizlidot 40 minūtēs. Lidot šurpu turpu varēja kaut katru dienu. Tagad, lai tiktu mājās, jāaplido puse Eiropas.

Kādas bija tavas attiecības ar Krieviju līdz karam, un kā tās ir mainījušās?
Mums, kā jau vairumam ukraiņu, Krievijā ir radinieki. 2016. gadā ar savām apģērbu kolekcijām pat divreiz bijām izstādē Maskavā, kur ieguvām jaunas klientes. Šķiet, ukraiņu vidū nav cilvēku, kam Krievijā nebūtu paziņu. Vēl 2016., 2017. un 2018. gadā pa pastu no Ukrainas uz Krieviju sūtījām klientēm preces. Turklāt ne tikai uz Maskavu, bet arī uz tālajām pilsētām Krievijas vidienē, kurp ar vilcienu jābrauc nedēļa. Krievu klientes man sekoja Instagram, labi zināja, ka mēs esam ukraiņu ražotāji, slavēja kvalitāti. Arī man pret viņām nebija nekādu iebildumu līdz 2022. gada 24. februārim.

Tagad mēs Krievijas virzienā pat neskatāmies. Neko vairs uz turieni nesūtām. Kara sākumā sievietes vēl kaut ko mums rakstīja – ka viņas it kā neatbalsta karu, ka tās ir šausmīgas ziņas – kā gan tā?! Šausmīgas ziņas jums, šausmīga realitāte mums! Jums tā ir tikai ziņa, tāpēc bez attiecību skaidrošanas mēs vienkārši pārtraucām jebkādu sadarbību. Pat neatbildam uz vēstulēm. Interesanti, ka pirms pāris mēnešiem papētīju mūsu zīmola (Red. piez. – @primulaveris.lv Instagram lapai ir 50,5 tūkstoši sekotāju) Instagram profila statistiku un tur atklājās, ka gandrīz 70 % sekotāju, protams, ir no Ukrainas, ar 20% sekotāju otrajā vietā ir Latvija, trešajā – Polija, jo ļoti daudzi ukraiņi ir aizbraukuši dzīvot uz Poliju, ceturtajā vietā – Vācija, kur arī patlaban ir daudz ukraiņu, un piektajā vietā – Krievija.

Man tas bija šoks. Man nav skaidrs, kas ir šie cilvēki un kāpēc viņi joprojām ir mūsu sekotāju vidū. Tiklīdz sākās karš, es darba kontā publicēju daudz informācijas par notiekošo Ukrainā, paužot skaidru nostāju pret Krieviju. Nekādus aizplīvurotus izteicienus nelietoju – ko domāju, to arī teicu. Taču tie 2% Krievijas sekotāju ir palikuši.

Vai tu jebkad spēsi Krievijai piedot nodarīto?
Es personīgi Krievijai nepiedošu nekad. Varbūt mani bērni, kas vēl nav dzimuši, dzīvos jau citā pasaulē, kur Krievija nebūs agresors, būs mainījusies, uz ko es patiesībā ceru, jo citādi tā valsts, manuprāt, neizdzīvos. Bērniem savu viedokli neuzspiedīšu, bet zinu, ka pati nepiedošu, mana mamma noteikti nepiedos, arī visi mani draugi un paziņas to nepiedos. Nepiedošu to, ka man nācās pamest savas mājas.

Es nezinu, kā būtu izvērtusies mana dzīve, ja nebūtu sācies karš. Vai es būtu apprecējusies? Ja apprecētos, tad kur dzīvotu? Varbūt būtu dzīvojusi abās valstīs – gan Ukrainā, gan Latvijā. Nepiedošu, ka man ir atņemta brīvība atgriezties mājās. Es nevaru šobrīd aizbraukt uz Kijivu un iet, kur gribu, iesēsties lidmašīnā un lidot, kurp gribu. Kopš kara sākuma jau vairākkārt esmu bijusi Kijivā un tas vienmēr ir saistīts ar bailēm, noteikti ne ar brīvību. Pret savu valsti varu izjust daudz ko – mīlestību, rūpes, lepnumu, ka esmu tur dzimusi, – bet brīvības izjūtas Ukrainā patlaban nav. Nevienam to nenovēlu.

Kad pirmo reizi pēc kara sākuma atvēru dzīvokļa durvis, tur pavērās baiss skats. Viss bija palicis kā 22. februāra rītā. Izdzertā tējas krūze uz galda, izmazgātās drēbes, kas žūst jau ceturto mēnesi, rīta steigā nesaklāta gulta. Dzīve tur bija apstājusies. Man, protams, jābūt pateicīgai Visumam, ka man vēl ir mājas, kur atgriezties. Daudziem to vairs nav.

Kā jūties Latvijā? Vai pirmais iespaids mainījies, kopš dzīvo šeit pastāvīgi?
Kā viesis Latvijā biju bijusi gan pirms kovida, gan pēc tam un tagad dzīvoju šeit pastāvīgi. Pirms kovida Latvija un Rīga bija ļaužu pilna. Atceros to kā ļoti aktīvu pilsētu. Mēs braucām ar kuģīšiem, pastaigājāmies pa tirdziņiem pilsētas centrā, bija ļoti daudz tūristu, ārzemnieku. Atbraucot šurp kovida laikā, ieraudzīju ko pilnīgi pretēju. Šobrīd, es teiktu, ir kaut kas pa vidu. Ne tik aktīvi kā pirms kovida, bet arī ne tik klusi kā pandēmijas laikā. Salīdzinājumā ar Kijivu Rīga, protams, ir ļoti maza pilsēta. Arī biznesa iespēju šeit ir mazāk nekā kādā daudzmiljonu pilsētā Ukrainā.

Godīgi sakot, sākumā domāju, ka šeit būs garlaicīgi, ka šeit nebūs, ko darīt, bet tagad manas domas ir mainījušās. Izrādās – tieši šejienes miers ir tas, kā man pietrūka. Kijiva ir diezgan drudžaina pilsēta. Tur esot, nemitīgi kaut kur skrien, kaut ko kavē, viss krīt ārā no rokām, visu laiku esi uzvilcies, kādam uz ceļa pīpini, ar kādu salamājies. Ieejot kādā veikalā, kāds noteikti pateiks kaut ko rupju, noteikti ar kādu sastrīdēsies, pat ja pats būsi pozitīvi noskaņots un laipns. Diemžēl mūsu mentalitātē ir arī šāda iezīme.

Latvijā, par laimi vai man par pārsteigumu, tā nav bijis, neskatoties uz to, ka šeit dzīvo daudz krievvalodīgo un tagad arī ukraiņu. Varbūt es viņus vienkārši nesatieku, bet es šeit mierīgi braucu, neviens man tīšuprāt nenogriež ceļu, nepīpina, neviens necenšas pierādīt, ka es izdarīju kaut ko nepareizi, neviens nav rupjš. Gadās, bet ne tik bieži kā Kijivā. Izrādās, ka es varu dzīvot un neko nekavēt. Varu mierīgi piecelties, aizbraukt uz darbu, nestāvot trīs stundas dienā sastrēgumos, jo kāds gudrinieks ir skrējis, ielidojis stabā un visa satiksme apstājusies. Cilvēki šeit dzīvo mierīgi, atslābināti, bauda dzīvi. Kad braucu uz Kijivu, arī tagad, pēc kara sākuma, zinu, ka jāpārslēdzas. Jāpārslēdzas uz trakā suņa režīmu, kas nemitīgi lido, jo visur kavē, nervozi stūrē, taurē citiem, citi – tev. Ar Rīgas mieru Kijivā neizdzīvosi. Tur ir jāpielāgojas. (smejas) Tiklīdz atgriežos Rīgā, ieslēdzu Relax radio un mierīgi braucu. Kijivā tikai Radio rock. Jā, miers ir mana mīļākā Latvijas iezīme. Dievinu!

Vai Latvijas miers ienācis arī biznesā?
Ukrainā biznesam noteikti klājās daudzkārt labāk, vairāk pircēju, vairāk attīstības katru mēnesi. Ukrainā arī ir daudz lielāka konkurence, daudz vairāk cilvēku, kas nodarbojas ar to pašu. Šuj un pārdod sieviešu apģērbu. Tādu ir tūkstošiem! Nemitīgi jādomā, ar ko izcelties pārējo vidū. Latvijā tu vari būt tu pats un jau ar to izcelies. Šeit viss norit lēnāk, toties jūtos mierīgāka. Ja raugās no šī viedokļa, man vairāk patīk dzīvot šeit, šajā atslābinātajā, mierīgajā pasaulē. Nopelnu mazāk, bet, iespējams, dzīvošu ilgāk. (smejas)

Vai tev ir nācies saskarties ar nedaudzajiem, bet tomēr esošajiem prokrieviski domājošajiem cilvēkiem Latvijā?
Jā, pagājušā gada martā. Drīz pēc ierašanās Latvijā pievienojos Telegram kanālam, kurā sarunājās ukraiņi, kuri dzīvo Rīgā. Tobrīd tur bija 15 cilvēku. Pirmie, kas šeit nonācām. Viendien stāvējām piketā pie Krievijas vēstniecības un šajā kanālā pienāca ziņa, ka kādu ukraiņu meiteni atteikuši apkalpot automazgātavā, jo viņas automobilim ir Ukrainas numuri. Ne tikai atteica, bet arī rupji pasūtīja. Ar netaisnību nevaru samierināties, vienmēr esmu gatava par to kaut izkauties. Toreiz teicu mammai – braucam!

Tikmēr tā meitene uz automazgātavu jau bija izsaukusi policiju. Piebraucām pie mazgātavas ar savu auto, kam arī Ukrainas numuri, novietojām auto sāniski, lai numuri uzreiz nav redzami. Piegāju pie darbiniekiem un teicu, ka gribētu nomazgāt auto. Uzreiz laipni piekrita, bija tikai jāuzgaida. Tikmēr atbrauca policija un mazgātavas īpašnieks. Policisti viņam sāka uzdot jautājumus latviski, bet vīrietis atbildēja krieviski. Starp citu, ļoti izbrīnījos, ka policisti uzreiz pārgāja uz krievu valodu. Viņi jautāja, kāpēc atteicāt apkalpot meiteni ar mašīnu, kam ir Ukrainas numurzīmes. Mazgātavas īpašnieks sāka kliegt, ka viņam esot nospļauties par hoholiem, ka viņš vispār esot baltkrievs un hoholu dēļ neiespringšot, vispār – nekā tāda neesot bijis, meitene samelojusi. Policija neko īsti nevarēja iesākt. Pierādījumu nebija, un viņi aizbrauca. Tiklīdz policijas auto bija prom, vīrietis sāka trakot, kliegt: “Kas te notiek, hoholu dēļ man te policiju sauc?! Galīgi kaunu pazaudējuši!”

Tad viņš ieraudzīja mūsu auto, skriedams pie mums, kliedza: “Un ko šīs te b*** ir pazaudējušas?! Es taču teicu, ka hoholus neapkalpo!” Pienāca pie mūsu auto, pieklauvēja man pie loga un teica: “Meitenes, mazgātave nestrādā!” Es atbildēju, ka tikko vēl strādāja, lūdza tikai uzgaidīt. “Nē, viņi kļūdījās, uz redzēšanos!” – un aizskrēja. Mēs pastāvējām, padomājām un sapratām, ka neko īsti nevaram izdarīt. Taču, ja nekļūdos, meitene, kas izsauca policiju, viņu iesūdzēja tiesā, jo aicināja mani par liecinieci.

Ik pa laikam arī šeit, veikalā, ienāk cilvēki, kas, ieraugot pie sienas uzrakstu Ražots Ukrainā, saviebjas. Godīgi sakot, ārā, pie veikala ieejas, baidījos to likt, jo neesmu apdrošināta pret, atvainojiet, idiotiem, kas man var iemest kaut ko logā. Uzraksts iekštelpās acīs tik ļoti nekrīt, bet ir bijuši cilvēki, kas nejauši ienāk, ierauga uzrakstu un saka: “Jums te viss ir ukraiņu? Tad man nekā nevajag!” – apgriežas un aiziet. Tā parasti rīkojas kundzes vecumā virs 60 gadiem. Es viņām pakaļ, protams, neskrienu.  

Latvijā un arī citviet pasaulē ziedojumu apjoms Ukrainai sarūk. Cilvēku uzmanība atslābst, notikumiem Ukrainā tik intensīvi vairs neseko līdzi. Vai mierīgā dzīve Latvijā tev arī likusi nedaudz atslābt?
Domāju, ka neviens ukrainis nav atslābis. Es katru dienu skatos un lasu ziņas, bet esmu pret to, ka citiem spiež sekot līdzi tam, kas notiek pie mums. Es nesaprotu ukraiņus, kas dzīvo citās valstīs un lamā vietējos iedzīvotājus par to, ka viņi vairs tik aktīvi neinteresējas par notikumiem Ukrainā. Kad esmu latviešu vai citu valstu iedzīvotāju kompānijā, necenšos uzsākt sarunu par karu. Esmu bezgalīgi pateicīga Latvijai un citām valstīm, kas palīdz Ukrainai, bet pieprasīt to no jums vai citām valstīm un to iedzīvotājiem mums nav tiesību.

Turklāt Latvija ir viena no valstīm, kas aizvien turpina ziedot Ukrainai, neskatoties uz to, ka šī valsts ir tik maza, ka, šķiet, jums pašiem vajadzētu palīdzēt. Jūs sūtāt gan naudu, gan kara tehniku, gan “dzērājšoferu” automobiļus. Starp citu, manā auto arī nesen ietriecās šoferis reibumā, un es nodomāju, ka ir arī savs labums. Iespējams, arī viņa auto nonāks Ukrainā. Turklāt es uzskatu, ka ne visi ziedojumi nonāk pie adresātiem. Dzirdēts, ka daļa lietu un naudas pa ceļam uz Ukrainu kaut kur izkūp. Tāpēc noteikti ieteiktu savus ziedojumus uzticēt tikai tiem, kam simtprocentīgi uzticaties. Domāju, ka katrs ukrainis pazīst kādu, kurš šobrīd cīnās kaujas laukā.

Pieminēji Latvijas krievvalodīgo valsts valodas nezināšanu. Jūs, ukraiņi, bijāt un esat dzīvs apliecinājums tam, ka latviešu valodu var iemācīties pat ļoti īsā laikā, ja vien ir vēlēšanās. Kā tev veicies ar latviešu valodas apguvi?
Sākumā mācījos ļoti intensīvi. Gāju uz klātienes kursiem trīs reizes nedēļā, katra nodarbība ilga četras stundas. Apmeklējums bija obligāts, un es arī apzinīgi mācījos. Kavēju ļoti reti, pildīju mājas darbus un vienubrīd A2 līmenī varēju jau diezgan labi izteikties, bet tad kursi beidzās. Vēl brīdi pamācījos ar privātskolotāju, bet tad bija jāsāk gatavoties kāzām un nācās pārtraukt. Par pilnīgi jebko latviski parunāties nevarētu, bet veikalā ar latviešu klientēm par apģērbu runāju latviski. Es noteikti nepiekrītu, ka latviešu valodu nav iespējams iemācīties. Tas vienkārši ir jādara, nevis jādomā, cik tā ir sarežģīta. Ja man būtu laiks to mācīties katru dienu, es jau sen runātu plūstoši. Angļu valoda man pat šķiet sarežģītāka.

Dzīvojot Latvijā, noteikti esi iepazinusi arī šejienes kultūru. Varbūt tev jau ir mīļākais latviešu mūziķis vai mākslinieks?
Interesanti, ka Prāta vētru klausījos vēl ilgi pirms kara. Tiesa, es klausījos Brainstorm, nezinot, ka tas ir viens un tas pats. (smejas) Manā plejlistē bija daudz viņu dziesmu gan krieviski, gan angliski. Zināju, ka tā nav krievu grupa, ka viņi ir no Baltijas valstīm, bet, no kuras tieši, nezināju. Tikai pagājušajā vasarā, kad viena no klientēm veikalā man teica, ka vakarā ies uz Brainstorm koncertu Mežaparkā, es sāku aizdomāties. Vēl pajautāju – ko tad Brainstorm tā atbraukuši uz Latviju? Uz ko kliente atbildēja: “Kā – atbraukuši?! Tie taču vietējie!” Tikai tad es sapratu, ka Brainstorm ir tas pats, kas Prāta vētra. (smejas)

Noprotu, ka apģērbu biznesu jūs veidojat kopā ar mammu. Vai jums abām ir dizainera izglītība? Vai varbūt vienkārši esat talantīgas?
Nē, mēs vienkārši esam talantīgas. (iespurdzas) Desmit cilvēki ar atbilstošu izglītību mums strādā ražošanā Ukrainā. Tas ir arī veids, kā palīdzam savai valstij. Turpinām ražošanu tur, lai gan Kijivas veikals ir slēgts un pārdošana Ukrainā apstājusies, taču darbu Ukrainā turpina mūsu apģērbu tehnologi, šuvēji, grāmatvedis un divi cilvēki, kas nodarbojas ar sociālajiem tīkliem. Es pēc izglītības esmu žurnāliste, bet mamma mācījās biznesa vadību. Mammai vienmēr paralēli bijis arī savs bizness. Vispār esmu izaugusi ģimenē, kur katram ir savs bizness. Tāpēc jau, stājoties žurnālistos, zināju, ka nestrādāšu par žurnālisti, bet noteikti izmantošu universitātē iegūtās zināšanas, strādājot uzņēmējdarbībā. Ikdienas pienākumus veikalā ar mammu esam sadalījušas, bet, kad veidojam jaunu kolekciju, piedalāmies abas. Izdomājam modeļus, dizainu, apģērbu apdrukas. Mūsu apģērbs ir viegli valkājams, to var atļauties nopirkt jebkurš. Iet tajā uz darbu, uz randiņu, pastaigā – jebkur. Mēs nešujam neko traki neparastu, supermodernu, kas sarežģīti jāzīmē un ilgi jāšuj.

Vai izjūti, ka latviešu sieviešu gaume atšķiras no ukraiņu dāmu izvēles?
Atšķirība noteikti ir. Ukrainā ir pieņemts ģērbties spilgti, raibi, īsos piegriezumos ar lieliem dekoltē. Mums patīk viss, kas piesaista uzmanību, bet Latvijā pieprasītākās ir melnā, tumši zilā un bordo krāsa. Sievietes, kas strādā birojos, kur jāievēro noteikts ģērbšanās stils, izvēlas atturīgākus piegriezumus un krāsas. Viņu labad esam sākuši ražot vairāk mierīgo toņu apģērbu. To iesākām jau pagājušā rudenī. Spilgtās krāsas šuvām ukraiņu klientēm, tumšākās – Latvijas sievietēm. Bieži gadās, ka pat tad, ja Latvijas sievietes ienāk un saka, ka grib kaut ko spilgtu, piemēram, sarkanu vai dzeltenu, pēc pāris uzlaikotām kleitām tāpat palūdz atnest kaut ko melnu un to arī nopērk. (smejas) Protams, ir arī sievietes, kuras principiāli nepērk neko melnu, bet tie ir izņēmumi. Vairumam košas krāsas apģērbā ir iziešana ārpus komforta zonas. Ukrainietēm, tieši pretēji, būtu jāsaņemas, lai uzvilktu kaut ko pelēku vai tumši zilu.

Kādas ir tavas priekšnojautas par nākotni, kad karš beigsies? Vai pieļauj iespēju atgriezties Ukrainā?
Patlaban nevaru paredzēt, bet es domāju, ka – nē. Mans vīrs šeit dzīvo jau ilgi, ir šeit nostabilizējies, un es labi zinu, ka Kijivā viņš noteikti negribēs dzīvot. Mēs drīzāk varētu izskatīt iespēju pārcelties kaut kur vairāk uz Rietumiem. Kad beigsies karš, es noteikti biežāk lidošu uz Ukrainu. Es ļoti ceru, ka arī Baltkrievijā viss mainīsies, tostarp cilvēki valsts vadībā, un varēsim atkal braukt cauri vai lidot pāri Baltkrievijai, jo caur Baltkrieviju tas ir nesalīdzināmi īsāk un ātrāk. Bet veikals Latvijā man paliks, lai arī kur es pati būšu. Latvija bija pirmā valsts, kas mani uzņēma, un manas klientes vienmēr ir priecīgas un pateicīgas. Viņas saka: “Margarita, jums ir tik neparasti apģērbi! Mēs tik ļoti priecājamies, ka esat parādījusies šeit, Rīgā, lūdzu, nepazūdiet!” Šo sieviešu dēļ es paturēšu veikalu Rīgā, lai viņām būtu, kur atnākt un nopirkt sev skaistu tērpu.

Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par Mūsējie saturu atbild SIA Izdevniecība "Rīgas Viļņi".