Daina Jāņkalne: "Ja televīzijā slikti izskatīsieties, neviens nedzirdēs, cik lieliskas domas jūs paužat"

Arī raidījumos "Ienesīga vieta", "Abi labi", "Sieviete. Personīgi" un citos viņa likusi domāt un analizēt, nevis uzspiedusi konkrētu viedokli.

Vietu, kur dzīvo Daina Jāņkalne, varētu saukt par paradīzi – pa priedi lēkā vāverīte, čivina putniņi, netālu šalc jūra. Labi pazīstamajai žurnālistei un televīzijas raidījumu vadītājai tomēr šķiet par sarežģītu doties uz pludmali, kur allaž pilns ar atpūtniekiem; labāk nopeldēties Ventā, kas plūst netālu no lauku mājas Kuldīgas apkaimē. Tur bieži uzturas Dainas vīrs, mākslinieks Kristaps Gulbis, un viņu jaunākā meita Amēlija, kura izvēlējusies doties mātes pēdās – kļūt par žurnālisti.

Nav neglītu cilvēku

Ir dziedātāji, aktieri, kuri izslēdz radio un televizoru, izdzirdot savu balsi. Vai pa šiem gadiem esi pieradusi pie savas sejas ekrānā?

Tad jau vispirms jāsāk ar radio, ar kuru uz tu esmu kopš četrpadsmit gadu vecuma. Pabeidzu astoto klasi, tovasar uztaisīju pirmo sižetu raidījumam Dzirkstele. Pirmos trīs gadus sēdēju tualetē ar aizbāztām ausīm katrreiz, kad radio skanēja mana balss. Nu jau gan esmu tikusi tam pāri. Pie draņķīgām gaismām gan, gadiem ritot, nevar pierast. Ne tik sen Latvijas Televīzijā diskusiju raidījumos runātāji neizskatījās labi, par laimi, tagad tā vairs nav.

Vai izskata nozīme medijos tomēr nav pārspīlēta?

Izskats ir svarīgs, īpaši tajā nozarē, kurā visu mūžu esmu strādājusi, un arī man vienmēr ir paticis, ja smuki sataisa. Kad vadu medijpratības un publiskās uzstāšanās treniņus, tad tā arī saku – ja televīzijā slikti izskatīsieties, neviens nedzirdēs, cik lieliskas domas jūs paužat. Visi būs aizņemti, mēģinot saprast, kas jums mugurā, kas uz galvas.

Tagad modē apzīmējumi ētera personība un televīzijas seja, uz raidījumiem runāt aicina influencerus. Kā tu vērtē mūslaiku žurnālistikas kvalitāti – vai vizuālais ekrānā neņem virsroku pār saturu?

No influenceriem mani favorīti lielākoties ir kolēģi, kuri strādā medijos un veido labu saturu sociālajos tīklos. Tad arī jaunieši, kas seko, piemēram, Kristīnei Garklāvai, uzzina, par ko viņa runā televīzijā. Būt influencerim nemaz nav tik vienkārši, jo liela daļa sociālo tīklu dzīves viņiem paiet, reklamējot dažādas preces un pakalpojumus. Nešaubos, ka ar to var nopelnīt, jo reklāmas vecajā veidā vairs neviens īsti nopietni neņem. Ne katrs to var, un līdz tam jāizaug, lai kāds tev piedāvātu būt par produkta reklāmas seju.

Protams, televīzijā ir spilgtas personības, uz kurām skatāmies, daži cilvēki ir ļoti talantīgi, citi – vienkārši jocīgi, ar ko nereti pietiek. Taču jābūt milzīgam talantam, lai tiešajā ēterā vadītu sarunu šovu, atklāti runātu ar cilvēku, izprovocējot viņu, un uzturētu skatītāju interesi, bet mums Latvijā pašlaik šāda žanra nemaz nav. Arī pasaulē ir tikai daži spilgti piemēri, un izklaidējošajos raidījumos, protams, kadrā nepieciešami skaisti cilvēki.

Kur lai paliek neglītie?

Nav neglītu cilvēku, tikai neglītas domas, slimas galvas, apšaubāmi uzskati, kas padara neglītu. Varbūt izklausās ideālistiski, bet tā es uzskatu. Bet, jā, ir periods, kurā vienmēr izskaties labi, tad nākamais, kurā parādās kāda krunku vai nošļucis vaigs, un tad ekrānā iespējams izskatīties arī vienkārši briesmīgi, ja ir nepareizas gaismas. Paskaties Eiropas TV kanālus, tur studijā sēž dažādu vecumu cilvēki ar dažādām sejām, bet viņi izskatās labi, jo, pirmkārt, viņiem ir, ko teikt, otrkārt, tehniski studijā viss ir pareizi izdarīts, lai viņi būtu pievilcīgi. Un tur nevalda jaunības kults.

Pēdējos gados darbojies komerctelevīzijā, veidoji provokatīvi atklātu saturu gan solo, gan partnerībā ar Valdi Melderi, Grētu Gorjučko, tad Zani Vaļicku.

Cilvēkiem būtu jāsaprot, ko mēs ēdam medijos. Lielākoties kā žurnālistika tiek pasniegts izklaidējošs saturs. Par to man vajadzēja domāt, kad sāku strādāt Starp mums runājot. Jā, var teikt, ka tur bija provokatīvas tēmas, arī iedzeltenas, bet domāju, ka man kopā ar kolēģiem izdevās ne tikai sekot formāta noteikumiem, bet arī saglabāt pašcieņu. Tagad šis formāts turpinās ar citiem nosaukumiem un citiem vadītājiem, bet viesi palikuši tie paši, kuri sēdēja studijā pie mums.

Visu mūžu esmu veidojusi vairāk vai mazāk izklaidējošus raidījumus un vienmēr sekoju, kāda informācija skanēs pašreklāmās, kā reklamēs sociālajos medijos. Ja cilvēks nāk pie manis, gribu, lai abi esam priecīgi par kopīgā darba rezultātu un lai ir spēkā viss, ko esmu par intervijas norisi solījusi. Man šķiet, ka cilvēki arī intervijās neko negrib īpaši slēpt, taču neviens nevēlas nonākt nedrošajā zonā, kur viņa teiktais tiek izrauts no konteksta un interpretēts. Ļoti bieži sarunās ar mani cilvēki ir bijuši ārkārtīgi atklāti, jo intervijas kontekstā tas ir bijis dabiski un pamatoti. Taču komerckanālos ļoti bieži saruna tiek dalīta citātos, kas tiek publicēti bez konteksta, lai vairotu klikšķus. 

Un tiek meklēti skandāli un sensācijas.

Bet loģiski, jo īstermiņā publiku vislabāk var piesaistīt ar visprimitīvākajām lietām. Es taču arī uzklikšķināšu virsrakstam, ja mana labākā draudzene sola pastāstīt, kāpēc viņa dzīvo kopā ar savu vīru! Ir gadījumi, kad virsraksts sola sniega cilvēka parādīšanos, kaut gan tur pat kaķis nesēž krūmos. Protams, tad jāzvana producentam un jāprasa, lai informāciju atsauc, bet cilvēki jau ir redzējuši. Pārlūkojot internetu, lielākoties izlasām tikai virsrakstus, un reizēm ar to pietiek, lai radītu pilnīgi aplamu priekšstatu. Tāpēc, strādājot šajā nozarē, skaidri jāsaprot spēles noteikumi, un būtu brīnišķīgi, ja šos noteikumus saprastu arī tie, kas patērē mediju saturu.   

Ja muskuli nevingrina

Vai izklaide – komercmedijiem, bet pētnieciskā žurnālistika – sabiedriskajā televīzijā?

LTV es nestrādāju kopš 1996. gada, kad piedzima mans vecākais dēls Gustavs. Pēc tam pati meklēju naudu un producēju savus raidījumus LTV ēteram, līdz sajutos nāvīgi nogurusi un pārtraucu to darīt. Sabiedriskajā medijā štatā ir pietiekami daudz talantīgu cilvēku, kurus tas iespējami labāk arī cenšas nodarbināt. Varbūt es kaut ko darītu labāk par kādu, kurš tur strādā, bet tas nav pietiekams iemesls kādu atlaist. Varbūt priecātos, ja, kādam aizejot pensijā, vietā pieņemtu mani, bet varbūt tur ieskatīsies manā CV un teiks: “Jāņkalne, tev jau arī drīz pensija.”  

Esi bijusi sieviešu žurnāla Una galvenā redaktore. Varbūt laiks ķerties pie kārtīga pensionāru žurnāla izveides?

Tas ir ļoti diskriminējoši, ko tu tagad saki. Vecums ir fikcija, patiesā mēraukla ir tikai prāta stāvoklis. Balss saišu iekaisums uz mani attiecas neatkarīgi no vecuma, un Singapūrā nedrīkst gremot košļeni, vienalga, vai tev ir astoņpadsmit vai astoņdesmit. Uzskatu, ka uz lietām jāskatās pēc būtības. Sakām, ka būsim iekļaujoši un atvērti, bet tā vietā ražojam visādas klišejas un zīmogus, uzliktus konkrētām sabiedrības grupām. Sabiedriskais medijs veltī publikāciju sēriju cilvēkiem ar netradicionālu seksuālo orientāciju, kas pats par sevi ir labi. Bet es šādu rakstu lasu katru otro dienu, turklāt viņi runā tikai par savu seksualitāti! Es teiktu, ka tas neveicina integrāciju. Tas veicina segregāciju. Ja taisīsim pensionāru žurnālus, mēs viņus nošķirsim no pārējiem. Ir vecuma radītas izmaiņas uztveres un domāšanas veidā, bet tas nav likums. Ja cilvēks nav pārāk gudrs savos sešdesmit gados, tad droši vien tāds viņš nebija arī sešpadsmit gados. Ja viņam tagad ir draņķīga muzikālā gaume, tad divdesmit viena gada vecumā diez vai tā bija izcila.

Ja jau par mūziku… Vai joprojām dziedi Latvijas Universitātes absolventu korī Jubilate?

Jā, piedalījos jau otrajos Dziesmu svētkos pēc kārtas. Mans tētis Arnolds bija ļoti apdāvināts, spēlēja vijoli, brīnišķīgi zīmēja, veidoja skulptūras un pinumus. Viens no lielākajiem viņa dzīves priekiem bija mana nākšana pasaulē, un, kad paaugos, bija vilšanās, ka nebiju sevišķi sportiska un muzikāla. Pirmajā klasē mani neuzņēma pat mācību korī. Tad tētis izrādīja savu Auna spītību un teica, ka man jāiemācās vismaz dziedāt, aizveda mani uz Pionieru pils kori. Tur mani paņēma, trešajā klasē nonācu jau skolas izlases korī un līdz šai dienai varu nodziedāt dziesmiņu par pīlēnu Pēku, ar kuru pavērās manas durvis uz kormūzikas pasauli un ko dziedāju kā šūpuļdziesmu saviem bērniem.

Un kur satiki savu Latvijas Radio krusttēvu Raiti Kalniņu?

Raitis bija tēta brālēns. Līdz radio tiku, pateicoties Raitim, bet tur paliku, jo esmu dzimusi žurnāliste.

Žurnālistikā tu darbojies jau vairāk nekā četrdesmit gadu. Kādas rakstura īpašības nepieciešamas šajā profesijā?

Žurnālistam jābūt ļoti ieinteresētam citos cilvēkos un procesos; atkarībā no žanra, protams, ir nianses. Tu nedrīksti staigāt kā rūgumpods, visu kritizējot, nepieciešams atvērts un kritisks prāts, nedrīkst aizrauties ar nosodīšanu. Mani mēģināja pierunāt, lai studēju kādu citu nozari, jo žurnāliste jau esmu, bet man likās pārāk sarežģīti saņemties un iestāties, piemēram, mākslas vēsturniekos.

Rakstīji arī žurnālā Liesma, laikrakstā Padomju Jaunatne…

Nu, rakstīju gan tikai tādus mazus štruntus, visu mūžu gribēju strādāt radio, bet tur nebija brīvu štata vietu. Kad mācījos universitātē piektajā kursā, man bija jāiet uz sarunu istabā aiz dzelzs durvīm, kur sēdēja čekists. Mani iztaujāja par kādu studiju biedru, un tas bija briesmīgi. Apvaicājās, vai pēc studijām arī gribētu strādāt radio, viņi varētu palīdzēt man atrast vietu. Nekas īpašs nebūtu jādara, tikai dažreiz jāatnāk parunāties. Mani vecāki iepazinās lēģerī, sūtīja viens otram zīmītes caur uzpirktu zonas sargu, un šis viss plūst manā asinsritē. Gluži labi sapratu, ka varu izdzīvot, nekļūstot par nodevēju. Es vispār ļoti skaidri sajūtu, ja kādā lietā kaut kas nav tīrs, arī runājot par žurnālistu ētiku. Teicu nē, un tā es nedabūju darbu radio. Citkārt esmu cīnījusies zobiem un nagiem par to, ko esmu gribējusi, bet nodevība nav veids, kā iekļūt miljonāros.

Daudzus gadus vēlāk man piezvanīja Gundars Rēders un teica, ka, pētot arhīva materiālus filmai, atradis atšifrējumus gan manai vizītei aiz bleķa durvīm, gan tā cilvēka ziņojumu, pateicoties kuram es tur nonācu. Tā ka agri vai vēlu patiesība nāk gaismā. Un te nu ir vēl viens likums, kas, manuprāt, dzīvē darbojas, – tu nevari nokavēt to vilcienu, ar kuru tev ir jābrauc. Sāku strādāt Grāmatu draugu biedrībā, kur man bija jādara tieši nekas. Ieslīgu depresijā, katru vakaru mājās raudāju un, lai kaut ko darītu, sāku mācīties pie Anša Epnera televīzijas režisoru kursā tolaik Latvijas Valsts konservatorijā. Ne man pārāk interesēja televīzija, ne režisūra, nospriedu, ka vismaz divreiz gadā sesijas laikā man būs brīvs mēnesis no tiem šausmīgajiem grāmatu draugiem. Un uzreiz televīzijā uzradās vieta, kaut gan par to nemaz nesapņoju.

Kad Gustavam bija gads, mani uzaicināja veidot žurnālu Una, un tas bija brīnišķīgs laiks. Man bija pieklājīga alga, un, kad no žurnāla aizgāju, vēlējos saņemt bezdarbnieka pabalstu, savukārt LTV joprojām skaitījos bērna kopšanas atvaļinājumā. Nācās uzrakstīt atlūgumu, bet pabalstu izdevās saņemt divus mēnešus, jo sāku veidot televīzijas šovu neatkarīgo producentu paspārnē. Daudzi, ar kuriem kopā sāku, joprojām strādā LTV, un to laiku atceros kā skaistu, jo salīdzinājumā ar neatkarīga producenta dzīvi daudz mazāk bija jācīnās par vietu kadrā un zem saules. No otras puses, ja muskuli nevingrina, tas atmirst. Ir bailīgi dzīvot bez štata vietas vai ilgtermiņa darba līguma, toties tas trenē tādas īpašības, kuras kopīgajam tonusam ir ļoti svarīgas.

Dažādības vadība

Kad deviņdesmitajos biji izklaides redakcijas vadītāja sabiedriskajā televīzijā, tur tu ar Gundara Āboliņa vadīto raidījumu Laimes spēle kļuvi par pamatlicēju iepazīšanās šoviem Latvijā.

Un, pateicoties man, televīzijā sāka strādāt Andris Freidenfelds jeb Fredis, mans kursabiedrs. Viņš bija režisors raidījumam Pirmā prognoze, kur arī dzima grupa Labvēlīgais tips, absolūts Freža produkts. Tas tiesa, es spēju atrast cilvēkus, kuriem labi padodas tas, ko viņi dara. Tobrīd gan mums ar Fredi nebija harmoniskas koprades, viņš bija daudz sarkastiskāks par mani, ar cita tipa humoru. Biju meitenīte vizbulīšu acīm, man šķita, ka nedrīkst rādīt, kā Ufo vārtās pa Doma laukumu, sakot, ka tā Ziemeļjūrā mirst roņi. Man tas likās nepieņemami un šokējoši, bet Fredis ar Ufo turpināja dzīt šo vagu, un tas viņiem izdevās perfekti.

Atceros situāciju no laika, kad biju galvenā redaktore, – pie manis atnāca Žaklīna (Cinovska), stāstot par nebūšanām, kas būtu jānovērš. Man gauži negribējās ar tām krāmēties, jo man nav izteikta priekšnieka gēna. Tāds cilvēks ir perfekts menedžeris, kura misija ir organizēt darbus un panākt, ka katrs viņa komandā ir efektīvs un veiksmes gadījumā pat jūtas laimīgs. Esmu strādājusi pie tādiem priekšniekiem un saprotu, kā to dara, taču vislabāk man patīk darīt kaut ko pašai.

Bija arī raidījums Pauze…

Kuru vadīja Viesturs Šutko, lai viņam vieglas smiltis. Žēl, ka no maniem tā laika raidījumiem nekas nav saglabājies. Tolaik visi magnētiskie ieraksta nesēji bija nenormāls deficīts, katru nākamo raidījumu rakstīja pa virsu iepriekšējam, vienalga, cik ģeniāla bija intervija un lai cik izcils cilvēks. Man bija brīnišķīgs ieraksts, dubultintervija ar Pēteri Pētersonu un Kurtu Fridrihsonu; viņi bija draugi. To gan ierakstīju VHS kasetē, bet tad atnāca OMON, un visas kasetes uz mana galda bija pagalam. Atceros Fridrihsona stāstu par to, kā kara laikā viņš bēguļojis, klimtis viens pats, līdz pienākusi nakts. Bijis vēls rudens vai ziema, viņš, pavisam pārsalis, uzgājis zirgu stalli. Gulējis, piespiedies pie zirga, kura siltumu atcerējās kā vienu no vislielākajām un skaistākajām žēlastībām un maiguma izpausmēm savā dzīvē.  

Ko tu varētu saukt par šādām svētības epizodēm savā liktenī?

Mana dzīve ir iezīmēta ar šādām dāvanām. Tas ir viens no raksturlielumiem, kā es dzīvoju. Ko daru, ar ko esmu kopā – tās visas ir dāvanas. Bail jau to teikt, varbūt tas kaut kad izbeidzas, bet nav gadījies sisties un lauzties kādās durvīs, lai pēc tam lepni paziņotu – nu, to es izsitu! Ik pa laikam kāda dāvana tiek ielikta rokā, lai es atkal redzu, kurp iet. Vienalga, vai tur, kur gribēju vai negribēju iet, vienmēr kāds man tās durvis atver.

Esi bijusi moderatore dažādās lekcijās, diskusijās, priekšlasījumos. Figurē arī tāda profesija kā dažādības vadības treniņu vadītāja.

Man tuva tēma žurnālistikā ir sociālie jautājumi, un arī mediju un dažādības vadības treniņos pārsvarā strādāju ar cilvēkiem no šīs, nevis biznesa jomas. Man šķiet ļoti svarīgi mazināt spriedzi un neuzticību, ko pret medijiem nereti jūt cilvēki, pie kuriem žurnālisti vēršas pēc komentāriem vai atbildēm sarežģītās situācijās. Skaidrs, ka ar stāstīšanu vien maz var iemācīt, īpaši, ja jāmaina iesakņojušies uzvedības modeļi vai priekšstati. Man ļoti patīk izmantot simulācijas un lomu spēles. Atceros, divu dienu mācībās sociālo dienestu vadītājiem sēdējām kopā ar dalībniekiem pēc pēdējās simulācijas un iespaidoti klusējām, līdz kāds teica: “Jā, un tieši tā mēs dzīvojam, tieši tā viss arī notiek. Tīrās šausmas.”

Šajā pavasarī beidzās liels projekts Atver sirdi Zemgalē, kur mans uzdevums bija organizēt un vadīt nodarbības pedagogiem un skolēniem saistībā ar iekļaujošo izglītību. Protams, viegli deklarēt, ka būsim iekļaujoši un atbalstoši pret ikvienu, arī klasesbiedriem ar garīgās vai fiziskās veselības traucējumiem. Realitātē šāda attieksme prasa treniņu un laiku, un lielu darbu pašiem ar sevi. Skolēniem varbūt vairāk emocionāli, bet skolotājiem tas arī profesionāli nozīmē lielu un nopietnu papildu darbu. Ar Zviedrijas vēstniecības gādību Latvijā skolās varam izmantot Glada Hudik teātra iedvesmoto metodi, kur par atslēgu kalpo brīnišķīgā filma Cik daudz brūkleņu ir pasaulē. Šajā teātrī darbojas cilvēki ar īpašām vajadzībām. Rādījām Zemgales skolās šo filmu arī bērniem – tā ir gara, lēna, ārkārtīgi cilvēciska un aizkustinoša, un asprātīga. Teicu jauniešiem, ka tā ir kā dzīve – nevar iepazīties, iemīlēties un dzemdēt bērnu pusstundas laikā, kā redzam seriālā. Šāds emocionālais satricinājums atrāva vaļā saprašanu par citādību un to, cik dažādos veidos var draņķīgi izturēties pret cilvēkiem, kuri atšķiras. Tas bija ļoti interesants gads, abpusēji bagātinošs, un, ja ar piektklasniekiem strādāt vēl ir viegli, tad vienpadsmitā klase ir pieauguši cilvēki…

Tev kā trīs bērnu mātei pieredzei vajadzētu būt pietiekami.

Šādā auditorijā nedrīksti tēlot, piedāvāt klišeju, citādi ir risks, ka viņi tevi izsvilps. Sarunājoties ar jauniešiem, biju pārsteigta, ka viņi tomēr diezgan distancēti cits pret citu izturas, vismaz manā – sveša cilvēka – klātbūtnē. Piedāvāju pavisam vienkāršu treniņu – komplimentu apli. Katrs saņem pa vienam komplimentam no pārējiem apļa dalībniekiem. Komplimentus pēc būtības, un tā piecreiz pēc kārtas. Varēja redzēt, cik grūti ir teikt kaut ko labu, bet vēl grūtāk bija noklausīties sev adresētos komplimentus, nemazinot to nozīmi un nekomentējot – ai, ko tu… Taču manā pieredzē vēl grūtāks uzdevums bija sadoties rokās un minūti skatīties vienam otra acīs, nesakot neko. Tas liecina, cik esam nedroši un nepārliecināti par sevi, baidāmies atklāties, jo varbūt bijusi rūgta pieredze.

Tev arī tādas nav trūcis, esi stāstījusi par savu mammu, kura pēc insulta bija ierobežota kustībās.

Trīspadsmit gadus. Nerunāja, bija ierobežota kustībās. Kopš tā laika situācija aprūpē, manuprāt, ir uzlabojusies. Mēs vismaz esam sākuši par to skaļāk un uzstājīgāk runāt – par atbalsta sistēmu, par paliatīvo aprūpi. Iepriekš varēja domāt, ka mēs esam tikai jauno, laimīgo un veselo ļaužu zeme.

Bez lauskām

Internetā klīst Dainas Jāņkalnes citāts: “Vislielākais brīnums ir tas, ka var apprecēties pēc piecdesmit.” Vai tā ir atkal kāda sociāla tēma?

Pirms laika vedu mājās no bērēm kādu attālu radinieci, kura dzīvoja pa ceļam. Bijām pasvešas, lai gan viena par otras eksistenci zinājām. Aizrunājāmies tiktāl, ka viņa pastāstīja – esot nupat, 76 gadu vecumā, iemīlējusies un apprecējusies ar savu kopš jaunības nesatikto klasesbiedru. “Un, Daina, viss ir tāpat kā jaunībā, nekas nav citādi!” Man likās, ka tā nu gan ir laba ziņa. Raugoties uz statistiku un dzimumu griezumu, protams, apprecēties pēc piecdesmit nav vienkārši.

Savukārt jums ar Kristapu tuvojas trīsdesmitā kāzu jubileja, un jūs bijāt pāris, kuru precības Ziemassvētkos atspoguļoja deviņdesmito gadu smalko aprindu hronika.

Esmu pret jubileju svinēšanu, bet varbūt kaut kas jāmaina, lai neieslīgstu rutīnā. Toreiz vasarā nepaspējām, rudenī var būt nejauki laikapstākļi, bet Ziemassvētkos taču vienmēr ir jauki, vienalga, lietus vai sniegs. Tad izrādījās, ka arī mani vecāki ir precējušies Ziemassvētkos, un Kristapa vecāki tāpat, kas man bija milzīgs brīnums. 

Varbūt atklāsi saskanīgas kopdzīves recepti?

Man patīk nolūkoties pāros, kuri staigā, sadevušies rokās. Arī mūsu paziņu lokā tādi ir, kuri visur iet kopā un visu dara kopā. Bet mums tā nesanāk. Ir tik daudz lietu, ko es gribētu darīt, bet Kristapam pat neprasu, jo tāpat zinu, ka viņš negribēs. Vai teiks, ka nav to ieplānojis. Kristapa tētis darīja tāpat, ar viņu visu vajadzēja saskaņot ļoti savlaicīgi. Es esmu ļoti spontāna, bet kāpēc lai es necienītu to, ka cilvēks skaidri zina, kas viņam patīk, lai tad viņš nodarbojas ar to. Un Kristaps par sevi zina diezgan skaidri, arī to, kam vēlas atlicināt savu laiku. Turpretī es esmu gatava izmēģināt arī to, par ko vēl skaidri nezinu, kas tas būs un vai man patiks. Pamēģināt ir vērts pilnīgi visu, kaut vai tetovējumu, ko es gan negribu. Toties man joprojām ausīs nav caurumu, un manas meitas laikam zaudējušas cerību, ka to izdarīšu, kaut par to jau ilgi runāju. Toties jaunākajai meitai Amēlijai ir ne tikai caurumi, bet arī tetovējumi.

Viņa dosies mātes pēdās, kļūstot par žurnālisti.

Tas man bija liels pārsteigums, bet uzskatu, ka vēlie padsmit un agrie divdesmit gadi ir sevis meklēšanas laiks. Gadās tādi veiksminieki kā es, kuri skaidri zina, ko grib, un visu mūžu to arī dara, bet tas drīzāk ir izņēmums, nevis likums. Paulīna Edinburgā četrus gadus mācījās ģeofiziku un ģeoķīmiju, pabeidza ar izcilību, bet pēc tam pateica, ka negrib būt zinātniece. Mūsdienu izglītības sistēmā ir daudz kā tāda, kas man pat sapņos nav rādījies. Viņas draudzene mācījās Parīzē un atrada Paulīnai piemērotu programmu SciencesPo – politikas un sociālo zinātņu augstskolā, Francijā augstu vērtētā skolā, kurā iekļūt vien ir liels sasniegums, līdzīgi kā Zviedru ekonomikas augstskolā Latvijā. Tur atradās studiju virziens, kuru aptuveni varētu tulkot kā Ilgtspējīgas enerģētikas realizēšana politikā un ekonomikā. Vienu gadu jāmācās politika Parīzē, pēc tam ekonomika Londonas Ekonomikas augstskolā. Gustavs ir mūsu pilnībā patstāvīgais bērns, izmācījās uzņēmumu vadību, strādā programmatūru izstrādes uzņēmumā ar klientiem visā pasaulē. Tas viņam interesē un padodas… Patiesībā arī Amēlija un Paulīna ir ļoti patstāvīgas. Tas nenozīmē, ka viņas neatbalstām, bet, piemēram, mācību naudu studijām Londonā Paulīna nopelnīja pilnībā pati, paņemot brīvu gadu un strādājot ar enerģētikas jomu saistītā uzņēmumā Norvēģijā. Savukārt Amēlija jau divus gadus neprasa mums kabatas naudu, jo paralēli mācībām strādā un nopelna to pati.

Man savulaik vispār nebija nekāda plāna, cik pelnīšu, galvenais bija sekot ideāliem, īstenot kaut kādu misiju.

Varbūt tas tāpēc, ka Padomju Savienībā par naudu nekad nerunāja, jo neko daudz nevarēja nopelnīt. Arī man neviens neiemācīja domāt, cik es nopelnu, par ko tagad varbūt mazliet žēl. Tomēr dzīties pakaļ naudai ir pēdējais, ko cilvēks var darīt. Svarīgi ir darīt to, kas patīk, un šķiet, ka tādā veidā arī vajadzētu kaut ko nopelnīt, ja neesi galīgi nevarīga persona.

Nesen pabeidzu videofilmu saistībā ar Latvijas atjaunotā notariāta 30. jubileju. Pēc tās ar lielu prieku konstatēju, ka esmu atguvusi interesi par žurnālistiku. Bet cilvēki mūsdienās vairs neskatās televizoru, arī es ne. Vairums patērē sociālos medijus, un interesanti, kā tas attīstīsies. Nezinu, kādi pašlaik ir reitingi, bet domāju, ka tie astoņdesmit līdz simt desmit tūkstoši, kas darbdienu vakaros LTV skatījās manis veidoto Abi labi, ir tāls sapnis. No otras puses, varētu domāt, ka sociālie tīkli padarījuši pieejamas šķērsgriezumā visas sabiedrības grupas, mums vajadzētu pārzināt citam cita problēmas. Taču tagad mēs tik ļoti esam iesprostojuši skatu katrs savā sociālo tīklu burbulī, ka principā neko nezinām cits par citu. Tas ir izaicinājums, kuram ejam cauri, un žurnālisti ir tie, kuri var uzturēt diskusiju, parādīt cilvēkiem to, par ko viņiem patiesībā būtu vērts domāt.

Un kādi varētu būt Dainas Jāņkalnes individuālie izaicinājumi?

Es gribētu iemācīties nošķelt šampanieša pudelei kaklu ar zobenu, lai nebūtu jāmokās ar korķi. Ja tomēr izdomāšu svinēt septiņdesmito vai simto jubileju, tas man būtu labs uznāciens. Vajag tikai zobenu un kādu, kas pamāca. Rīgā ir grupiņa, kas ar to nodarbojas – ne jau profesionāli, bet savam priekam. Man patīk dzirkstošie dzērieni, un viena no manas filmas varonēm notārēm ballē šķēla ar zobenu. Ļoti iespaidīgi, turklāt process notiek bez lauskām!