Portāls ielādēsies pēc 15 sekundēm
Uz Jauns.lv

Dziedniece Daiga: "Visumam jāprasa vienīgi tas, kas patiesi vajadzīgs" 96

Cita pasaule
2015. gada 15. martā 07:02 2015. gada 15. martā 07:02
 
Daiga Brila ir sieviete ar agronomes diplomu un meklētāja garu – bijusi gan augstskolas pasniedzēja, gan izstrādājusi disertāciju lauksaimniecības zinātnēs. Četri fanātiskas pašatdeves gadi veltīti žurnālistikai, desmit – bioloģiskajai lauksaimniecībai. Daiga joprojām ir šīs nozares inspektore, bet vienlaikus – dziedniece. Rādot, ka laiks, kurā dzīvojam, ir īpašs: jābūt gatavam, ka arī visracionālākajā prātā pēkšņi var atvērties kanāls uz zināšanām, ko mēdz saukt par dievišķām. Tad jāatbild uz jautājumu, ko ar tām iesākt.

Uz lūgumu pastāstīt par sevi Daiga atsaucas saulainā atvērtībā. Atklāj, ka pēc izglītības ir agronome, bet ikdienai cauri nemitīgi spraucies nemiernieka gars: “Esmu apguvusi daudz tāda, kam šķietami nav nekāda sakara ar profesiju. Beidzu kursus par uzņēmumu vadību un grāmatvedību, kaut toreiz prātā pat nenāca, cik noderīgi vēlāk tie būs. Mācījos kinoloģiju, lai gan pašai suņu vēl nebija. Mamma ilgi atgādināja: citi bērni pārbrauc no ekskursijas un pastāsta, ko apskatījuši, taču mana Daiga tikai uzskaita, cik suņu redzējusi un kādas šķirnes standartam kurš atbildis.

Manu izzināšanas kāri bieži nesaprata. Kāpēc tev tāda sevis izdzīšana vajadzīga, jautāja. Īpaši pēc tam, kad neaizstāvēju uzrakstītu disertāciju. Izkost tēmu, ielikt tajā savu laiku, degsmi un zināšanas un pirms finiša pamest? Bet man tā ir: dzīvot, nevis sevi pierādot citiem, bet atskaitoties vienīgi sev. Ja pēkšņi saproti, ka viss, ar ko darbs bija svarīgs pašai, izdarīts, tad tālākais, birokrātiskais līmenis, mani vairs neinteresē. Man nepieciešams pats notikums. Pārliecība, ka procesā esmu ielikusi labāko, uz ko tajā brīdī biju spējīga.”

Pavisam neiederīgs šajā stāstījumā iekrīt teikums no citas jomas: “Pašreiz esmu situācijā, kad zaudēju ģimeni. Šķiros. Acīmredzot Visums gatavo kādu jaunu izaicinājumu. Pārbauda, vai esmu apguvusi mācību, ar ko nāca iepriekšējie.”

Mācies pieņemt citādu skatījumu

Izaicinājumu un pārbaudījumu Daigai nekad nav trūcis: “Vienmēr esmu jutusi sevī tik daudz enerģijas, ka nav iespējams kaut ko baudīt rāmi un mierīgi. Pēc augstskolas beigšanas sāku turpat strādāt par pasniedzēju, drīz saņēmu piedāvājumu uz docenta vietu. Taču pēc vasaras atvaļinājuma darbā vairs neatgriezos. Lielā pārliecībā, ka tieši šajā jomā manas zināšanas būs noderīgākas, izveidoju lauksaimniecības tēmām veltītu žurnālu Saimnieks LV. Pati biju gan galvenā redaktore un ārštata autoru organizētāja, gan pamatmateriālu rakstītāja. Četri žurnālam ziedotie gadi sanāca tādi, ka pietika pāris stundu naktī nokrist, un neatpūtusies dragāju tālāk, jo – man jāvar, jāizdara. Tas, cik laimīgs katrs jūtas, ir galvā. Kaut kādā ziņā tā bija sevis pārbaudīšanas laime, loks dvēseles attīstībā, kam bija jāiziet cauri, lai tiktu pie nākamā. Tomēr ķermenis šajā ritmā tika riktīgi novārdzināts. Analīzes normālas, bet asinsspiediens ik pa laikam uzlēca traģiski augstu. Vairāki smagas depresijas gadi bija vajadzīgi, lai atgūtos. Sajutos kā nodzīts, nevienam nevajadzīgs darba zirgs, nespēju pat iziet no mājas – upuris. Visgrūtāk bija vēlāk aptvert – žurnālā arī bez manis viss notiek un turpinās.

Rūgtumu izkliedēt nespēja pat lielā Dieva dāvana – man piedzima dēls, kaut toreizējajā veselības stāvoklī labvēlīgam grūtniecības iznākumam dakteri nedeva ne mazāko cerību. Pēc dekrēta atvaļinājuma pateicu: uz žurnālu atpakaļ vairs neiešu.

Kāpēc tik ilgi nespēju izkļūt no depresijas? Toreiz vēl neaptvēru, ka piecelties neļauj zemās vibrācijas, ko rada aizvainojums. Tās baro tikai paša piejaucēto vilku, nevis velk laukā no dūksts dvēseli. Atrodi drosmi pieņemt arī citādu skatījumu – tā bija pirmā skaudrā Visuma mācība.”

Nāc, rūķīt, virpulī!

Skatoties uz gaismu, mēģini sevi aiz matiem vilkt no purva. Neviens nevarēs tevi izārstēt, iekams pati nebūsi gatava ar sevi strādāt. Teorētiski Daiga to jau bija sapratusi no daudzajām psiholoģijas un ezoterikas grāmatām, kas vārguļošanas laikā tika izlasītas. Bet kā saprast, kas īsti galvā maļas? Ko iesākt ar ārdošajām domām un emocijām, kas pēc niknākās promdzīšanas atkal pamanās atgriezties?

Viņas viedais cilvēks un īstajā brīdī sastaptā skolotāja izrādījās dziedniece Dzintra Žīgure, kas Daigai teica: tev ir dota ļoti liela dievišķā enerģija, bet tā var izpausties tikai caur attīrītu dvēseli. Un vienīgi tad, ja iemācīsies sevi pieņemt un mīlēt.

Vispārliecinošāk šo mācīšanos sekmēja jauna vide. Daiga apprecējās ar cilvēku, ar kuru bija satuvinājusies jau žurnāla laikos. Vīrs dzīvoja gaužām paplukušās mājās Kalnciema nomalē, bet Daiga iedegās vēlmē iedvest tajās dzīvību un mīļumu. Īpaši pēc tam, kad jaunajai ģimenei pieteicās dēliņš. “Cik fascinējoši bija atskārst, ka sajūtu koku enerģijas. Ar kokiem sarunājos, ar tomātiem un puķēm. Vēlāk draudzenes teica, ka tolaik samācījušās no manis jaunas dārzkopības metodes, piemēram, nopietnā balsī uzrunāt kādu kurmja satramdītu puķi: neaugsi? Iešu parunāties ar zaļo rūķīti. Nāc, rūķīt, palīgā! Ja mums neizdosies spītnieci vest pie kārtības, metīsim viņu prom. Redzot, kā pēc tādas ietekmēšanas dārzā viss zied uz zaļo, jutos kā visīstākā dzīvības spēka daļa.

Jaunajā dzīvē ienāca arī suņi, vēl skaistāk un paņemošāk, nekā bērnībā izsapņots. Nevis viens, bet vairāki. Izveidoju pat šķirnes suņu audzētavu. Par tiem laikiem joprojām atgādina stends ar medaļām par piedalīšanos izstādēs. Diemžēl šo sirds hobiju vēlāk, kad sāku nodarboties ar dziedniecību, nācās pamest. Jo ekstrasenss, sevišķi prakses sākumā, dažreiz nespēj pilnībā atbrīvoties no negatīvajiem strāvojumiem, ko atstāj klientu enerģija. Kucentiņiem, kas savā absolūtajā neaizsargātībā un gatavībā paņemt no saimnieka visu slikto, tas var beigties letāli.”

Atgriezusies savā virpuļa formātā, Daiga daudzās aktivitātēs pavilka vīru līdzi: “Man patīk pirtis – biju pirts biedrības dibinātājos. Tagad Vilnis ir ne tikai pirtnieks, bet māca pirtszinībās arī citus. Savukārt dzintara terapijā, kas vairākus gadus skaitījās mūsu abu veiksmes stāsts, vīrs ieveda mani.”

Jāpasaka paldies un jāiet tālāk

Reiz, tas noticis pirms septiņiem gadiem, ģimene apsēdusies pasapņot par nākotni. Maizes darbs it kā nodrošināts, bet vai sirdij ar to gana? Ko būtu vērts iemācīties, lai vecumā nav jāsūkstās par vējā palaistām izdevībām? Vilnis spriedis – fizioterapeita un masiera iemaņas noderētu. Daiga teikusi, ka līdz saviem senioru gadiem vēlētos apgūt trīs prasmes: zīda apgleznošanu, aromterapiju un ģitāras spēli.

Tas ir fantastiski, cik vērīgi Visums uztver mūsu vēlmes! Vēl tajā pašā gadā Vilnim tiešām pavērās iespēja mācīties masāžu, bet Daigai – piedāvājums apmeklēt nodarbības aromterapijā. “Iedvesmoti pārbraucām katrs no saviem kursiem, un vīrs priecājās, ka viņam ieteikts skološanos turpināt Lietuvā, Kaļiņingradas speciālistu vadībā apgūstot dzintara terapiju. Mācību laikā viņš aizvien vairāk pārliecinājies par dzintarskābes un dzintara eļļas dziedniecisko iedarbību, viņš sāka šīs zināšanas likt lietā savā pirts praksē. Lūdza mani pagatavot masāžas eļļu muguras atsāpināšanai, dzintara piedevu papildinot ar kādu no aromātiem, kuru dabu nule biju izzinājusi. Nezinu, no kurienes nāca izpratne, bet man uzreiz bija skaidrs, kādas sastāvdaļas jaunajam produktam vajadzīgas.

Masāžu izbaudījušie bija sajūsmā: garastāvoklis debesīs, mugura vesela. Vīram jauns pasūtījums – vajag kādu krēmu, ko cilvēkiem iedot līdzi uz mājām. Tapa ziede locītavu labsajūtai un vēnu problēmu samazināšanai. Vīrs tikai pameta dziedniecisko ievirzi, man atlika pieslēgties kursos apgūtajām zināšanām, lai acu priekšā iznirtu gatavojamā sastāva formulas.”

Interesantākais – tikko jauno produktu ražošana bija sākusies, skolotāja Dzintra Žīgure Daigu uzaicinājusi uz savu jubileju, piekodinot paņemt līdzi krēmus. Lūdza pastāstīt par tiem viesiem. “Man, vienkāršam cilvēkam, kurš tikko sācis kaut ko aptvert no dzintara gudrībām, jārunā auditorijai, kurā katrs vārds tiek skenēts ar enerģētisku virsjutību! Uztraukums milzīgs, taču rādīju un stāstīju no sirds. Kad biju beigusi, Dzintra pajautāja: gribi, lai tevi tagad paslavēju? Nekā nebija, rājienu esi pelnījusi. Par to, ka tavi produkti nav zināmi visiem, kam tie varētu būt zāļu vietā! Tādu stimulu šie vārdi sniedza, tādu svētību deva! Tas, ko biju darījusi neapzināti, bet ieliekot dvēseli, tagad izrādījās trāpījums desmitniekā. Tā sāku. Tā abi sākām un skaisti turpinājām vairākus gadus.”

Ģimeniskās veiksmes sāgas vienotais plūdums tagad beidzies. Kā veidosies atsevišķās straumes, Daiga vēl īsti nezina. Skaidrs vienīgi tas, ka aizvainojuma dambjus otrai plūsmai viņa priekšā necels. “Kā vienmēr: tiklīdz kādam smagam pārbaudījumam esam godam izgājuši cauri, dzīve noorganizē jaunu eksāmenu, vēl grūtāku. Negribu vainot bijušo vīru, jo viņu ļoti mīlēju. Tomēr saprotu, ka Visumam vajadzēja piemērot šo līdzekli, lai liktu man ielāgot, ka nevienu cilvēku nedrīkst iecelt Dieva vietā. Es šo nosacījumu neapzināti pārkāpu: mana ģimene, mana lielā mīlestība, mans vīrs – jau ar šiem vārdiem vien otru privatizējam. Mums jāapzinās, ka cits citam nepiederam un mūsu vienīgā piederība ir Dieva varai un mīlestībai. Kurš nemāk uz šīs smalkās stīgas nobalansēt, tam Visums pārprasto mans paņem nost. Jāpateicas par mācību un jāiet tālāk.”

Roka zina, kurš īstais

Tajā spirāles lokā, kur Daiga atrodas patlaban, viņa skaidri apzinās, ka viss, ko saņemam it kā par brīvu, vienmēr ir kopā ar kādu svarīgu uzdevumu, pat misiju, kas tikai šim cilvēkam pa spēkam. “Mani bieži aicina uz lekcijām un semināriem – nevis tikai kā dzintara iedarbības zinātāju, bet arī kā dziednieci. Uzreiz manu, kam nepieciešams tikai uzlikt roku un kad vajadzīga sarežģītāka izmeklēšana, nosaucot vārdā mezglojumus, kam viena daļa iemudžinājusies bērnībā, cita varbūt skar dzimtu vai kādu no iepriekšējo dzīvju noslēpumiem. Vienmēr stimulēju cilvēkā ticību sev, rūpējos, lai viņš neaiziet salauzts, bet saprot, ka situāciju iespējams tvert arī atšķirīgāk nekā līdz šim – draudzīgāk sev, citiem un veselībai.” Diagnosticēšanas tehnika katram dziedniekam ir citāda. Daiga saka: es iztēlē pēkšņi ieraugu kādu orgānu vai tā daļu, kas dod nepārprotamu norādi uz problēmu. Pārējo vēstījumu gūstu ar kristālu palīdzību.

Kristāli pie Daigas atnāca kopā ar dzintaru. “Mūsu dzīvē bija posms, kad, pateicoties dziedniecei Intai Blūmai, kopā ar vīru Jelgavā tikām pie iespējas strādāt salonā, kur pieņem ekstrasensi un notiek tirdzniecība ar ezoteriskām precēm. Man plaukstas pa akmeņiem vien dzīvojās. Tad sāku ievērot: ienāk nepazīstams cilvēks, un roka gandrīz vienmēr pastiepjas pie šķīvja, uz kura sabērti kristāli. Pieķer pie viena, tad cita. Tiklīdz sāku spriest, kāpēc pirmais patrāpījies tieši tas, uzreiz informācija: šim cilvēkam tas vai cits orgāns prasās tikt sakārtots. Pamazām sapratu – šīs zināšanas, kas vēlākā sarunā vienmēr apstiprinājās, nāk no daudz dziļākiem būtības slāņiem, nekā var sniegt prāta konstrukcijas. Kā allaž tādās reizēs, pēc skaidrojuma braucu pie Dzintras. Viņa: apsveicu, tev dievišķais kanāls beidzot vaļā. Laiks dalīties spēkā, kas tev uzticēts.”

Ugunsputns – dzirksteles pa gaisu

Vienā no Daigas darbistabas plauktiem atrodas kārbas, pudelītes, pakas un paciņas ar visu, kas nepieciešams zīda apgleznošanai. Viņas tapinātie lakati, šalles un kaklasaites ir ne vien skaisti, bet ar īpašu ārstniecisko efektu.

“Pietika noformulēt vārdos, ka viens no maniem sapņiem ir iemācīties apgleznot zīdu, kā saņēmu uzaicinājumu šo prasmi apgūt. Skolas laikā zīmēju labi, bet pēdējos gados ne zīmuli, ne otu rokās turējusi nebiju. Aplūkojot pirmo darbu, ko kursos izgatavoju, vīrs pārsteigts secināja, ka skolas nauda tomēr nebūs jāprasa atpakaļ. Pasniedzēja savukārt interesējās, kur esmu apguvusi gleznošanu. Nekur. Pati nobrīnījos, ka tā var būt: pirms aizmigšanas padomā par darināmo lietu, bet sapnī pēkšņi ieraugi to gatavu.”

Daiga to redz ar visām krāsu pārejām, līniju ritmiem un enerģētiskajām zīmēm. Pēc pamošanās tikai atliek uzlikt uz auduma. Ugunsputns – dzirksteles pa gaisu, tieši tā, kā viņa jūt savu Uguns stihijas enerģiju. Savukārt baltsarkanais gurnauts domāts otrās čakras stiprināšanai. Apsiets tā, lai spilgtais magones zieds atrastos tieši priekšpusē, tas kļūst palīgs sievietēm, kurām problēmas ar tikšanu pie bērniņa. Kungiem veidotajās kaklasaitēs pārsvarā sakrālās ģeometrijas raksti, kas dod enerģiju biznesam un intīmajai jaudai.

“Par zīmēm un ornamentu man nav jādomā, nekādos iedvesmojošos paraugos nevajag lūkoties. Tiklīdz koncentrējos darbam, informācija, kādam jābūt galarezultātam, nāk tāpat un atmiņā saglabājas sākotnējā spilgtumā. Zīda batiku Zemes māte taisīju pusgadu pēc tam, kad bilde bija pieteikusies. Mājās remonts, bet man ziņojums: pusdienas tikko paēstas, vakariņas būs, bet nākamās divas stundas mani netraucējiet! Šajā laikā darbs bija pilnībā gatavs, kaut arī vaska tehnika ir sarežģīta. Lai sanāktu iecerētais tonis, dažreiz pa piecām krāsas kārtām jāklāj cita citai pāri.” Šoziem Daiga zīda gleznošanai klāt nav skārusies. Saka: esam atbildīgi par to, kādus enerģētiskos nospiedumus atstājam, tāpēc šā perioda vibrācijas pagaidām labāk nesaglabāt. Lai paliek vienīgi tas, ko ar prieku gribētos baudīt arī vēlāk.

Uz palodzes balts kaķītis

Daiga spriež: savādi – tik skaudri pārbaudījumi auļo cauri dzīvei, bet sirdī laimes un harmonijas sajūta. Pārliecība, ka visam, kas notiek, ievirze tikai uz labu.

“Es izbaudu, bet vienlaikus nebeidzu brīnīties, cik strauji viss piepildās. Vēl nesen sacīju, ka gribētu baltu kaķīti. Pirms dažām dienām internetā ieraudzīju, ka tieši tāds Auces patversmē ir adopcijā. Šodien braukšu uz patversmi tam pakaļ. Kad sāku iekopt mūsu sētu, līdzās priekam par zaļajām pārvērtībām klāt bija tāda sīka neapmierinātība: mazā Rudulīte pie mājas ir jauka, taču žēl, ka Lielupe tik tālu. Tagad, kad pēc šķiršanās šī vieta jāatstāj, priekšā ievākšanās mājā, kurai upe plūst gandrīz gar pašiem logiem. Jaunākais dēls, ar kuru kopā patlaban mācāmies ģitāras spēli, stāvā sajūsmā: lielā istaba ir kā radīta, lai mēs abi tur sarīkotu pavasara koncertu.”

Tur ir arī krietni plašākas telpas, kur gatavot dzintara produktus. Līdz šim Daiga to darīja viena, tagad, iespējams, pieņems vēl kādu darbinieku. Jo pavisam nesen, pirms dažām dienām, Daigu uzmeklēja ķīnieši, ar kuriem tika noslēgts līgums par dzintara ziepju partijas piegādi. “Tagad to varēs transportēt pa upi.” Daiga iesmejas. “Joks! Bet nopietnība ir tāda, ka uz lielapjoma tirgu dzintara produkcijas noietam diez vai parakstīšos. To kvalitāti, ko cilvēki iecienījuši un par kuru pati varu galvot, nodrošina tikai ekskluzīvs roku darbs. It viss – krēmu sastāvdaļu karsēšana, putošana, fasēšana – notiek, gan skaitot stipros vārdus un dziedot spēka dziesmas, gan ieliekot masā konkrētus novēlējumus nākamajiem lietotājam. Tāpat apzinos, ka, gatavojot dzintara produktus, man pašai jābūt veselai un labā noskaņojumā, lai biolaukā nevarētu patverties neviena aplama emocija. Tas vienmēr ir vesels rituāls. Daždien jūtos tik labi, ka, tikusi galā ar vienu partiju, varētu darbu turpināt ar citu izstrādājumu, taču tas nav iespējams. Elektroniskie svari pēc katra piegājiena ir tā izsisti no ierindas, ka labu laiku uz precīzu svēršanu nav dabūjami. Lūk, cik liels ir mūsu domu spēks! Lūk, cik spēcīga var būt no sirds raidīta enerģija. Ja pieņem, ka tas, ko izdomājam galvā, atbilst skaitlim 1, tad viss, ko izlaižam caur sirdi, kļūst 5000 reižu jaudīgāks. Vai maz aptveram, kādu spēku iespējams piešķirt domai? Laikā, kurā patlaban dzīvojam, šīs enerģijas potenciāls kļūst aizvien pieejamāks. Turklāt ikkatram, nevis tikai atsevišķiem izredzētajiem. Šogad tas jāapzinās īpaši: viss, ko domās vai vārdos pieprasīsim vai lūgsim, materializēsies apbrīnojamā ātrumā. Tāpēc jāmācās šo izdevību baudīt un svinēt. Un pateikties par visu, kas dots, jo vienlaikus tiekam svērti arī no tā skatupunkta, kā spējam novērtēt to, kas iedots. Tas attiecas gan uz mantu, gan naudu un cilvēkiem. Neaptvēri, ka tavās rokās ir dārgums un bagātība? Tad neprotestē, ka tas tev tiek atņemts un atdots citam. Bet Visumam jāprasa vienīgi tas, kas patiesi vajadzīgs. Un tikai tādā scenārijā, kam ir plusa zīme.”

Jo vairāk dodu, jo vairāk saņemu

“Ja man prasa, kas esmu, precīzi atbildēt nevaru. Varētu būt dziedniece, jo plaukstas kopā salikt nevaru – liela, karsta enerģijas lode vidū, ar to varu rīkoties, lai palīdzētu citiem. Jo vairāk strādāju, jo straujāk iztērētais atnāk atpakaļ. Turklāt man vienalga, vai darbojos klātienē vai pa telefonu. Ja izprasts problēmas cēlonis, jebkuru traucējošo stāvokli spēju uz brīdi apturēt vai darīt maigāku. Taču problēmu atrisināt var tikai cilvēks pats, strādājot ar sevi. Tāpēc vairāk nekā dziedniece varbūt esmu uzbīdītāja uz dvēseles pašizaugsmes ceļa. Šajā jomā vadu kursus, lasu lekcijas, studēju Kosmopozofijas institūtā,” spriež Daiga, kas varbūt tomēr ir vienkārši laimīga sieviete, kura apzinās: pat tad, ja viss tiktu atņemts, ir vismaz trīs iemesli, kuru dēļ ir vērts dzīvot. Pirmais – iespēja katru rītu pateikt paldies par atnākošo dienu. Otrais – pienākums un tiesības jebkurā dzīves situācijā sajust savu piederību pie lielās pasaules. Trešais: pārliecība, ka ar ikvienu no mums norisinās tikai labākais, kam esam gatavi.

Selga Amata, žurnāls „Patiesā Dzīve” / Foto: Georgs Viljams Hibneris

Citi šobrīd lasa

Vācijā dzīvojošs krievs: "Pirmo reizi sajutu, kas ir valsts" - kā valdība tur krīzē palīdz cilvēkiem 34
Lūk, kurš maksās Harija un Meganas 2,5 miljonu dolāru drošības izdevumus! Te nu bija “finansiālā neatkarība” 7
Rjazaņas apgabalā vīrietis nošauj piecus cilvēkus, kuri skaļi sarunājušies pie viņa loga 43
Tēmas: Dziednieki
Skatīt visus komentārus

"Нет входов никому": на новом забавном видео дочь Максима Галкина запретила отцу снимать ее

"Ты же вообще латышка, кто тебе будет тут помогать?": Муцениеце рассказала о словах Прилучного после решения о разводе