Modeļu aģentūras "Dandy" radītājs Nils Raumanis: "Es ļoti ticu, ka mīlestība dziedina it visu"

“Modeļu aģentūra manā dzīvē bija viens etaps, tagad ir cits etaps. Visa dzīve ir mainīga un transformējoša čūska, un no tā nevajag baidīties,” sagaidījis ar smaidu un apskāvienu, Nils aicina piesēst uz spilventiņiem, kas izvietoti uz čūskām rotāta auduma, kas klāj ceremoniju telpas centrālo vietu. Divstāvu namiņš, kur tā iekārtota, atrodas Rīgas centrā, daudzstāvu apbūves ieskauts un apslēpts. Tāds kā viducis, kurā atklāt pašam savu kodolu.

Skrējiens pēc atzīšanas

Iesākam ar to, kas bija “toreiz”. Nila interese par modi tika iekustināta jau bērnībā. Viņa tēvs pagājušā gadsimta 90. gados bija viens no zināmākajiem modes preču tirgotājiem, tāpēc pat laikos, kad ārvalstu modes žurnāli Latvijā bija retums, viņu mājās allaž bijis bagātīgs to klāsts. Modes zīmolu nosaukumi, krāsas, materiāli, modeļi, apģērbu dažādība – tā bija Nila bērnības pasaule, kas iespaidoja arī vēlāko izvēli pašam darboties modes industrijā: “Mode bija valoda, kas man bija pazīstama, tā šķita interesanta un saistoša arī man personīgi.”

Vispirms gan Nils vēlējās kļūt par aktieri. Un jaunības maksimālismā – noteikti starptautiski novērtētu. “Divdesmitgadnieka vecumā mani vadīja tīrākais ego, es domāju tikai par sevi un man svarīgas bija tikai manas intereses. Vienīgais, ko es gribēju, – būt pirmā lieluma zvaigzne. Vienalga – kur, vienalga – kā. Tagad zinu, kā to skaidro garīgie skolotāji: ja tev ir tik spēcīgs ego, tev ir vajadzība būt vislabākajam. Vislielākajam kretīnam vai vissirsnīgākajam labdarim – nav svarīgi, tev der abas galējības.”

Ar patiesu izbrīnu Nils atceras savu toreizējo aroganci, kas nāca tandēmā vēlmei kļūt par svarīgāko cilvēku pasaulē, bet tieši tās dēļ viņu aktieros neuzņēma. Toties kāds brauciens uz Parīzi kopā ar draudzeni, kas bija cieši saistīta ar modes pasauli, un kādas ārzemju dizaineres ausī iečukstētais, ka viņam kā modelim Parīzē varētu būt iespējas, sevi vēl meklējošam censonim deva virzienu un iedrošinājumu tajā doties. Ko jaunam cilvēkam vairāk vajag? Tā sākās Nila krāšņās, bet īsās modeļa gaitas.

Vairākkārt dodoties uz Parīzi, Nils arvien vairāk iepazina modeļu industriju un vienlaikus vēroja, kā un kādi modeļi tiek izvēlēti pasaulē. Latvijā 2000. gadu sākumā joprojām valdīja Džordža Maikla videoklipu standarts – mačo tipa vīrieši un seksīgas blondīnes vai sarkanmates ar kuplām krūtīm. Bet citur jau bija sākusies androgīno modeļu ēra. Nilam šī tendence šķita interesanta, turklāt modeļi bija viņa paaudze, tātad kaut kādā ziņā savējie.

Līdz tam Nils bija dzīvojis ar pārliecību, ka sabiedrība dalās divās kategorijās: cilvēkos un modeļos. Parīzē, dzīvojot kopā ar citiem modeļiem, redzot viņus ikdienā, ne tikai krāšņi sapostus skatēm, bijība pret modeļiem kā kaut ko neaizsniedzamu un īpašu izplēnēja. Un Nils bija gatavs veidot pats savu modeļu aģentūru, galvenokārt tāpēc, lai apkalpotu paša ambīciju būt par modeli. Tiesa, jau pirmajā pusgadā viņš apjauta, ka modeļu “medīšana” sniedz krietni vairāk asuma un adrenalīna, tāpēc viņa paša modeļa karjera ar to arī noslēdzās.

Kad Nils izveidoja savu pirmo puišu modeļu aģentūru DANDY, viņam bija 23 gadi. Pirmos pāris gadus neviens jaunpienācējus neuzskatīja par nopietniem biznesa konkurentiem, jo Nila redzējums par tipāžiem, kādi pasaulē būtu aktuāli, šeit vēl nebija saprotams: “Vietējie mani uzskatīja par jocīgu čali, kurš, visticamāk, dara kaut ko pilnīgi nevajadzīgu.” Taču tas mainījās, kad mediji sāka ziņot par DANDY jauniešu starptautiskajiem panākumiem. Pēkšņi Nils un viņa aģentūra tika ieraudzīti, novērtēti un slavināti. Kā jaunam cilvēkam, kurš bija izjutis šaubas un neticību saviem spēkiem, kurš turklāt vēl bija sastapies ar vietējās sabiedrības pretestību, šī atzīšana bija ļoti nozīmīga. “Tikai tagad saprotu, ka šie panākumi man tik ļoti bija vajadzīgi, lai aizpildītu to, kas bija deficītā. Un tā bija sevis pieņemšana,” Nils vērtē no šodienas skatpunkta.

Panākumu reibums

Veiksmes rats bija sācis kustēties, un tālāk viss notika neticamā ātrumā. Pirmajiem panākumiem pāris gadu laikā strauji sekoja nākamie – puišu aģentūra tika paplašināta arī ar modelēm sievietēm, modeļi nonāca Prada, Giorgio Armani, Louis Vuitton, Christian Dior, Gucci, Calvin Klein, Givenchy, Alexander McQueen un citu modes zīmolu reklāmas kampaņās un šovos, kā arī uz Vogue, Elle, i-D, GQ, Cosmopolitan, L'Officiel un citu glancēto žurnālu vākiem. Panākumu lifts augšup cēla tik strauji, ka Nils burtiski reiba. Ik rītu viņš modās ar eiforijas sajūtu, dopamīns ķermenī pludoja, bet ego, piepūties no lepnuma, kala plānus par vēl augstākām karjeras virsotnēm un vēl apaļākām summām bankas kontā. Apetīte bija ierosināta, un skrējiens pēc jaunām garšām uzņēma apgriezienus.

“Kad cilvēks dzīvo, ego un prāta vadīts, viņam nepārtraukti vajag vēl un vairāk – tikai tad viņš jūtas labi un droši. Mūsdienu pasaulē lielai daļai cilvēku prāts ir kļuvis par valdnieku, pārņemot visas maņas. Bet, kā saka garīgie skolotāji, prāts ir brīnišķīgs kalps, taču bīstams kā valdnieks. Līdzko prāts kļūst par valdnieku, tam zūd robežas. Manā skatījumā, prāta galvenā funkcija ir rūpēties par izdzīvošanu. Un tas arī rūpējas – tev jau ir trīs mašīnas, bet vajag vēl ceturto, lai krīzes apstākļos, kad pirmās trīs nedarbosies, jo ir taču iespējams, ka tā notiek, ar ceturto parūpētos par ķermeņa izdzīvošanu. Esot prātā, mēs esam mūžīgā rēķināšanā,” Nils izskaidro “nekad nav gana” principu.

Gluži loģiski, ka Nila prāts jau kalkulēja nākamos aģentūras paplašināšanas soļus, taču ar laiku viss jau bija tik organizēts un zināms, ka pamazām iestājās rutīna. It kā viss notiek, bet… “Pieļauju, rutīna, kas manam ego vairs nebija tik interesanta, atstāja vairāk vietas klusumam, un manī sāka rasties jautājumi par jēgu – kāpēc es vispār to daru? Ar galvu saprotu, ka man sanāk un arī citi to novērtē, bet iekšā…”  Sirdij kaut kā pietrūka, jo modeļu industrija, panākumi un biznesa izaicinājumi, ceļojumi un nauda bija ego, nevis sirds paradīze.

Sirds čukst

Nils atceras, ka, būdams mazs, vēlējies kļūt par mācītāju. Abi ar māsu gājuši svētdienas skolā, kā tagad šķiet – pēc miera. “Mana ģimene ir ar milzīgu draivu – diezgan skaļa un impulsīva, enerģijas piesātināta. Protams, ka viņi mani mīlēja, bet kaut kā mazajam puisītim pietrūka, un to es meklēju baznīcā. Es no Dieviņa nebaidījos, man patika jēriņi un mākonīši, kā bērnam man simpatizēja tā pasaciņa. Arī pret lielo, neredzamo spēku man bija siltas jūtas,” Nils iegrimst atmiņās. Bet, domās jau paskrienot uz priekšu, piebilst: “Lai kādā raibuma pakāpē dzīve man apkārt ir virmojusi, vēlme atgriezties mājās, mierā, acīmredzot ir bijusi vienmēr.” Taču ar pirmo reizi viņš savā sirdsbalsī nav gatavs ieklausīties, jo prāts joprojām saredz daudzsološu nākotni modeļu biznesā.

Kā vienu no atskaites punktiem, kad sācis kaut ko darīt savas “iekšiņas” labā, Nils min Pētera Kļavas ieteikto Robina Kellija grāmatu Hologrāfiskais Visums, ko izlasījis, tikko tā 2009. gadā iznāca. Tās ierosmē pievērsies arī meditācijai. “Uzticēšanās Dievam un lūgšanām man ir bijusi vienmēr. Taču es to praktizēju tikai grūtos brīžos. Vai arī ego virsotnes momentos, kad šķiet, ka no panākumiem pa muguru skrien skudriņas, bet vienlaikus tās tevi arī ēd nost. Tad manī uzvilnīja pateicība, bet tas notika tādā kā afekta stāvoklī, ne apzināti.”

Vēlēties nav darīt

Klusā sirds balstiņa turpināja čukstēt savas vēlmes, līdz izaudzēja domu par došanos uz Indiju. Ja reiz šeit ir viss materiālais, tad jādodas uz otru pasaules malu – Indiju, kur būs tikai dvēseliskais. Taču kā galējību cilvēkam, kas domā tikai melnbaltā skalā, Nilam šķita, ka no visa materiālā tad būs jāatsakās. Tam viņš tomēr nebija gatavs, materiālie labumi un panākumi turēja pārāk cieši.

Kā saka garīgie skolotāji, ir divi stāvokļi: es vēlos, un es vēlos, ka es vēlētos. Pirmajā gadījumā vēlme tiek realizēta darbībā, bet otrajā – darbība izpaliek. Nila gadījumā Indijas brauciens palika tikai “es vēlos, ka es vēlētos” kategorijā. Viņš palika tepat, turpināja dzīvot ne pārāk apzināto panākumu un ballīšu dzīvi, kur arvien no jauna apliecināja savu svarīgumu, laiku pa laikam pameditēja un vēlējās vēlēties kaut ko vairāk. Piemēram, psihoterapiju, taču bija bail, ka tur kaut ko varētu uzrakt, bet neko problemātisku Nils nevēlējās atklāt. 

Taču viņš pārliecinājās, ka praksē darbojas vēl kāda teorija: ja patiešām un no visas sirds kaut ko vēlies, tas notiks. Nils bija vēlējies izmaiņas, kas sniegtu dziļāku saikni ar sirdi un beznosacījumu mīlestību. Bet, tā kā viņš pats nerīkojās, dzīve to izdarīja viņa vietā. Ilgi nebija jāgaida, līdz sāka sāpēt mugura. Fizioterapeits atzina, ka vaina nav ne muskuļos, ne saitēs, bet galvā, un nosūtīja pie Baltijas Fizioterapijas centra vadītājas Elitas Salgrāves, kura praktizē arī kinezioloģiju. “Vēloties nokļūt tālāk par savu prātu, pēkšņi attapos strādājam ar kaut ko neredzamu – mana ķermeņa atbildēm uz kaut kādiem jautājumiem,” Nils raksturo savu toreizējo mulsumu. Kādā reizē, kad jau bija izcilāti jautājumu jautājumi, Nilu nosūtīja uz auras fotogrāfiju. Tur viņš ieraudzīja ne tikai savu auru, bet atrada arī vietu, kur pirmoreiz pa īstam saprata, ko nozīmē apzināta meditācija. 

“Un tad mana dzīve mainījās. Kā tobrīd šķita, sāka notikt visbriesmīgākās lietas – es iekļuvu autoavārijā, tai sekoja vēl viena avārija, burtiski vienas nakts laikā zaudēju uzņēmumu, problēmas radās arī personīgajās attiecībās. Krīze pēc krīzes, zaudējums pēc zaudējuma,” skan Nila īsais kopsavilkums.

Apvainojies uz dzīvi par atņemto, Nils ar visu enerģiju turpināja darboties, lai tiktu atpakaļ tur, kur bijis, – viņš izveidoja jaunu modeļu aģentūru, atkal guva panākumus, atkal viss šķita brīnišķīgi, taču modeļu lietas viņu sen vairs neinteresēja patiesi. Paralēli viņš turpināja arī nu jau par regulārām kļuvušās garīgās prakses – meditāciju, lūgšanas, elpošanu, aukstās peldes. “Mans milzīgais ego rāvās uz priekšu, tomēr vienlaikus es pirmo reizi sāku ļauties notiekošajam.”

Un tad nāca pandēmija, kas deva iespēju vai drīzāk piespieda beidzot nekur neskriet, iepauzēt un… ieraudzīt sevi.

Salūzt, lai atvērtos

Īsi pirms pandēmijas Nils satika sievieti, kuru uzskata par absolūtu “atslēgas” cilvēku savas dzīves konkrētajā posmā. “Visas manas garīgās prakses rezultējās šā cilvēka satikšanā. Tās bija sarežģītākās un grūtākās attiecības manā pieredzē, un tās beidzās ar šķiršanos,” Nils stāsta. “Kad gluži cilvēcīgi šķiet, ka ir noticis kas slikts, šai monētai vienmēr ir arī otra puse. Man bija sajūta, ka šī sieviete mani salauž, bet patiesībā es atvēros. Bija sāpīgi, bet tas lika satikties ar sevi. Un mudināja dziļāk par populāro līmeni izprast sievišķo un vīrišķo enerģiju.”

Pateicoties šīm attiecībām, Nils iepazina arī gongu maģiskās skaņas un iedarbību, kas ar viņu “fantastiski norezonēja”. Taču gongu rituāli notika viņas komūnas ietvaros, tāpēc attiecību beigas nozīmēja arī atvadas no gongiem. Vismaz uz laiku.

2021. gada rudenī Nils uzsāka vīrišķās enerģijas apzināšanas, izprašanas un pilnveidošanas kursus. Kad šis pats skolotājs nāca klajā ar vēl vienu programmu, Nils nekavējoties pieteicās. Bet tas nozīmēja braucienu uz Peru.

Plūsmā

Uz Peru Nils devās 2022. gada aprīlī. Kursus bija plānots papildināt ar citām praksēm, kā arī senajām indiāņu medicīnām, kā Nils dēvē dažādu ārstniecisku un apziņu transformējošu augu izmantošanu. “Cilvēki nereti baidās no šīm medicīnām, jo ir bail no visa, kas liks satikties ar sevi. Bet bieži tieši tur būtu jādodas. Tas nenozīmē, ka jāmetas lejā no jumta, lai pārvarētu bailes no augstuma. Tā tu, visticamāk, nositīsies. Bet izlēkt ar gumiju varbūt vajag. Galvenais ir visu darīt no sirds telpas, nevis kādas citas sava ķermeņa vietas.”

Divu nedēļu brauciens ieilga. Sākotnēji Nils palika uz vēl vienu nedēļu, jo transformējošākie procesi bieži notiek tieši pēc ceremonijām vai procedūrām, tāpēc ir vērtīgi uzreiz nemesties atpakaļ darbos vai ģimenes pienākumos. “Ir jādod sev laiks palikt jaunajā pieredzē, ļaujot līdz galam notikt emocionālām, garīgām un arī ķīmiskām izmaiņām. Tam vienkārši ir jāļaujas. Zinātnieki teiktu, ka izveidojušies jauni neironu savienojumi, un vajadzīgs laiks, lai tie nostiprinātos.”

Papildu nedēļai sekoja vēl viena, tad vēl viena. Katru nākamo nedēļu Nils izlēma palikt vēl uz nedēļu. “Transformācijas, ko piedzīvoju, nav izstāstāmas. Bet tas vēlreiz apstiprina – ja tev ir godīga vēlme un lūgšana pēc izmaiņām un tu zini virzienu, tas viss pie tevis atnāks. Vajag tikai ļauties. Un, kad jau esi šajā plūsmā, tad vairs nav pareizi vai nepareizi, tad ir tā, kā ir. Absolūta situācijas pieņemšana. Ja ir jāgaida rindā, tad gaidi. Ja nav laika gaidīt, tad negaidi. Tik vienkārši.”

Nonākot citā vidē, Nils bija ticis arī pie rāmāka laika plūduma. Kādā dienā no neskaitāmajiem uz ciemata milzīgā ziņojumu dēļa izliktajiem sludinājumiem par jogas, tantras, elpošanas, dejošanas, skaņas vai dziedāšanas praksēm viņš izvēlējās vienu, kas piedāvāja gongu sesiju. Meistars Gonzalo spēlēja fantastiski, gadu nedzirdētās skaņas Nilu atkal dziļi uzrunāja, tomēr kādu iepriekš pieredzētu un ilgi gaidītu skaņu nesniedza.

Nākamajā reizē gongu meistars skandēja citādāk, bet atkal bez šīs vienas konkrētās vibrācijas, pēc kuras Nils tā ilgojās. Un tad viņš gonga sesijas laikā pēkšņi atskārta, ka varbūt nevajag gaidīt šo skaņu no citiem, ka tā jārada pašam. Gonzalo piekrita Nilu apmācīt un kļuva par viņa skolotāju. Turpmāk Nils ik dienu devās uz templi Andu kalnos, lai skolotos prasmēs izvilināt dažādas skaņas no lielajiem metāla šķīvjiem. Reiz skolotājs palūdza Nilu sniegt gongu skaņas viņam un vēl pēc pāris dienām uzaicināja kopā vadīt gongu sesiju lielajā templī. Sākumā spēlēja abi, bet vēlāk – Nils viens pats, skolotāja labvēlīgā skatiena pavadīts. Nils bija uztaustījis lietu, kas viņa sirdij lika dziedāt.

Vēl Latvijā esot, viņš bija iepazinis ceremoniālo kakao dzeršanu un ik rītu pats sev veidoja Cacao ceremoniju. “Šo ceremoniju laikā man izveidojās dziļa saikne ar šo medicīnu, kas sniedza ļoti īpašu meditācijas pieredzi. Augs arī palīdzēja veidot tīru mīlestības saikni ar sirdi, ķermeni, garu un prātu.”

 Esot Peru, kakao ceremonijas papildināja pieredze ar rapē – indiāņu svēto tabaku, ko iepūš nāsīs. To no Brazīlijas džungļu jeb savvaļas tabakas un svēto augu pelniem īpašu lūgšanu un pateicības pavadītās ceremonijās gatavo šamaņi. Gatavošanas process norit vairākas dienas, tā laikā neēd, nelieto alkoholu, atturas no seksa un socializēšanās. Nils precizē, ka “rapē nav tabaciņa ar ziediņiem, tā ir nopietna medicīna. Un tā sastāvā nav aizliegto vielu”. Toties tie var būt vairāku veidu, katrs ar savu iedarbību un mērķi – viens dod enerģiju, cits nomierina, vēl cits palīdz savienoties ar sirds telpu, “sazemēties” vai veicina apzinātību. Šamanis, pie kura Nils mācījās, pat uzskata, ka ar rapē var izārstēt jebkuru slimību vai kaiti. “Viss šai pasaulē ir vibrācijas, atšķiras tikai frekvences. Gongu radītā skaņas vibrācija mums ir saprotamāka. Bet arī augiem ir katram sava vibrācija jeb Gars, caur ko tie mūs ietekmē.”

Saņemt dodot

Pēc pusgadu baudītās bagātīgās pieredzes Peru Nilam tomēr bija jāatgriežas Latvijā. Atvadīties no vietas, kur cilvēki allaž ir labvēlīgi cits pret citu, gatavi viens otram veltīt visu savu uzmanību, vienlaikus nepazaudējot sevi, nepārejoši un ar visiem spēj dzīvot ar sirdi, bija ļoti grūti. Arī atgriezties pie agrākajiem darbiem Nils nepavisam nevēlējās.

“Negribēju vairs nekādus kastingus, tas vairs nebija veids, kā vēlējos kalpot. Varbūt tobrīd biju pārāk krass, jo patiesībā jau nekas nav ne nepareizi, ne slikti. Viss ir atkarīgs, kādu impulsu vadīts to dari,” Nils pārvērtē savus spriedumus. Tātad būtu jāatrod cita nodarbošanās. Taču nedaudz mulsināja jautājums, vai Latvijā viņam būs garīgie domubiedri. “Līdzgaitnieki Peru mani uzmundrināja, lai nesatraucos, šie cilvēki paši parādīšoties, es vienkārši viņus vēl nepazīstot. Jo vai nu tā ir, ka Latvija ir izņēmums un te neviena tāda cilvēka nav. Un viņiem bija taisnība,” Nila vārdos saklausāms prieks.

Atgriezies viņš nolēma darīt to, kas viņam pašam bija atklājis sirdi, dziļumu, vienkāršību, nepieķeršanos vietām, lietām, cilvēkiem un sajūtām – spēlēt gongus. “Tie man pašam bija ļoti palīdzējuši, un ko gan labāku es varētu darīt, kā dalīties ar to, kas man patiešām praktiski ir devis labumu.

Nils pats praktizē kā gongus, tā kakao un rapē, tāpēc viņš uzdrošinājās arī citiem piedāvāt šo pārbaudīto trīsvienību un aizsāka vadīt gongu-kakao-rapē ceremonijas (par tām un citu pieredzēto tajās Nils vēsta IG kontā @one_ceremony). “Būtībā tā ir došanās uz savu sirds telpu. Tā nav iešana uz priekšu, tā ir atkāpšanās sevī. Mēs esam pieraduši skriet uz priekšu, un, jo ātrāk skrienam, jo spēcīgāk vējš un zari sitas sejā, paņemot prāta uzmanību. Bet šeit ir brīdis, kad pierimt, apstāties un ieskatīties sevī. Iespējams, ka tur ir bērnības pārdzīvojumi vai kas cits, kāpēc negribas tur nonākt. Bet tās ir tikai asociācijas un atmiņas, kuras ir svarīgi vēlreiz satikt un saprast vai varbūt vienkārši samīļot. Es ļoti ticu, ka mīlestība dziedina it visu.”

Nils uzskata, ka ceremonijas, ko viņš velta citiem, ir brīnišķīga prakse arī pašam, jo, dodot citiem, viņš dod arī sev. Nils arī nevienā brīdī neapgalvo, ka ir sasniedzis apziņas līmeni, kad viss ir skaidrs un saprotams. “Protams, ka nē. Bet, atskatoties atpakaļ, man ir prieks par to, kur šobrīd esmu. Agrāk, gūstot panākumus, es tajos izšķīdu, es kļuvu par šiem panākumiem. Pilnībā pazaudējos tajos, mana apzinātība tobrīd bija nulle. Tāpat bija ar greizsirdību, dusmām, prieku, aizvainojumu vai agresiju. Es kļuvu par šīm emocijām. Tagad es tās pamanu sevī un novēroju. Un tas nav stāsts par bēdīgu dzīvesveidu bez emocijām. Es vienkārši tajās vairs nezaudēju sirdi.”