Dons atklāti par diētu un sporta zāli: "Ja gribas apēst kūciņu - ēd!"

Sports mani saistījis, kopš sevi atceros. Bērnībā aizrāvos ar dažādām aktivitātēm – sākot no kāpelēšanas kokos un klasiskām pagalma spēlēm, beidzot ar motokrosu. Tiesa, biju pārāk mazs, lai brauktu ar motociklu, tāpēc man uzticēja slaucīt garāžu... Svaru zāli apmeklēju kopš pusaudža vecuma, kad kā jebkuram normālam zēnam gribējās kļūt vīrišķīgākam. Man bija Arnolda Švarcenegera grāmata krievu valodā, taču, tā kā krieviski nelasīju, smelties no tās zināšanas, kā pareizi darboties svaru zālē, nesanāca. Pirmos padomus guvu Māra Šveiduka grāmatā Kultūrisms no A līdz Z. Tā tik ļoti aizrāva, ka jau sešpadsmit gados pats sev izstrādāju treniņprogrammas. Protams, tagad tas viss šķiet nedaudz smieklīgi, jo ir skaidrs, ka es nekad nevarētu būt kultūrists. Pirmkārt, tāpēc, ka man ļoti garšo saldumi, bet kultūristiem ir stingras diētas, otrkārt, es nevarētu sevi tā mocīt, jo tas ir ārkārtīgi smags darbs.

Lai nu kā, interese par veselīgu dzīvesveidu un iespējām uzturēt sevi formā nav zudusi – gluži pretēji. Laika gaitā, lasot attiecīgu literatūru un sadarbojoties ar vairākiem treneriem, esmu izmēģinājis dažādus fitnesa virzienus un sapratis, kādi vingrinājumi man der vislabāk. Tā nav trula muskuļu audzēšana, drīzāk ikdienas fizkultūra – klasiski vingrinājumi, ko kādreiz visi esam pildījuši sporta stundās. Jāatzīst, sportoju periodiski – ir intensīvāki posmi, kad zālē esmu katru dienu, bet tad, piemēram, divus mēnešus ļauju ķermenim atpūsties. It īpaši vasarā, kad ārā ir labs laiks, priekšroku dodu atpūtai pie dabas ar draugiem.

Ir interesanti, jo cīnos un sacenšos pats ar sevi

Esmu aizrāvies arī ar Austrumu cīņas mākslu. Iespējams, tas ir vecmodīgi, bet, manuprāt, tā uzliek lielu atbildību. Paralēli tam, ko daru zālē, apmeklēju nodarbības pie Vladislava Čerņavska. Savā ziņā tas ir kā bērnības sapņa piepildījums, jo Džekijs Čans un Čaks Noriss bija mani varoņi. Kādreiz gribēju būt stiprākais sētā, taču tagad ir interesanti vērot, ko varu vai nevaru izdarīt, jo cīnos un sacenšos pats ar sevi. Domāju, arī dzīvē lielākā sacensība mums katram ir pašam ar sevi. Ja man neizdodas sevi pārvarēt vai labot esošos rezultātus (ne tikai sportā!), varu dusmoties vienīgi uz sevi. Ja sākšu sacensties ar citiem, kāds vienmēr būs ātrāks, jaunāks, spēcīgāks, veiklāks un izturīgāks. Varēs augstāk nodziedāt vai vairāk nopelnīt...

Man patīk trenēties vienam, neesmu no tiem, kam vajadzīga kompānija, un man nav trenera, jo neesmu profesionāls sportists, kam nemitīgi jāuzlabo rezultāti. Es to daru savam priekam. Laika gaitā uzkrātā zināšanu bagāža ir pietiekami liela – zinu, kā vingrojumus veikt pareizi, lai sevi netraumētu, turklāt, ja ir kāds jautājums, sporta zālē vienmēr ir treneris, kam pajautāt padomu.

Lai sevi restartētu, uzlabotu fizisko sagatavotību un veselību, reizi gadā ārpus Latvijas rīkoju sporta nometni. Veicu paša izdomātus pārbaudījumus – skrienu, vingroju, ēdu sabalansētu uzturu un baudu vienatni. Izvirzu mērķus, ko gribu sasniegt un darbojos.

Kā ēst veselīgi, ja priekšā stāv spageti ar Boloņas mērci?

Lai sasniegtu rezultātu, ļoti liela nozīme ir uzturam – 75–80 procenti, attiecīgi darbs sporta zālē tikai 20–25 procenti. Tas ir grūti. Es kā visēdājs varu ēst un ēst, bet ir jāapstājas. Runāju par šo tēmu ar Māri Verpakovski, kurš ir bijis profesionāls sportists. Viņš teica, ka reizēm, apsēžoties pie galda, ieslēdzas, kā mēs to saucam, putekļsūcējs, un tu apēd visu. Vienkārši ēd un nevari apstāties...

Arī zināšanas par veselīgu uzturu esmu uzkrājis laika gaitā, par šo tēmu lasot un runājot ar cilvēkiem. Viss ir šķietami vienkārši – jāsamazina uzņemto ogļhidrātu un tauku daudzums. Kaut gan īstenībā taukiem nav ne vainas. Nesen kādā pētījumā lasīju, ka dietologi nemaz neiesaka diētas, kuras paredz samazināt tauku saturu, jo tauki, tāpat kā citas vielas mērenās devās, ir nepieciešami normālai organisma funkcionēšanai, un no tiem izvairīties nav pareizi. Vairāk jāuzņem olbaltumvielas, jāsamazina miltu izstrādājumu patēriņš un jāizdzer 2–3 litri ūdens dienā. Ja mērķis ir samazināt svaru, pirmais, no kā jāatsakās, ir alkohols un gāzētie, cukurotie dzērieni, jo ar tiem uzņemam pārāk daudz enerģijas, ko nespējam iztērēt, un organisms to uzkrāj rezervēs liekā svara veidā. Vai man pašam izdodas vienmēr ēst veselīgi? Teorētiski runāt ir viegli, bet, kad priekšā stāv spageti ar Boloņas mērci vai kartupelīši... Parasti atļaujos un paēdu – kāpēc aizliegt sev baudīt to, kas garšo? Noslēpums ir līdzsvarā. Pēc grāmatas, būtu pareizi ēst vismaz piecas reizes dienā un mazas porcijas, taču tā ne vienmēr sanāk. Reizēm pats sevi ierobežoju un ieturu stingu diētu, ēdu noteiktos laikos. Lielākoties tas ir jau tajās nometnēs, ko pats sev rīkoju, un tad iegūstu visātrāko rezultātu.

Ja sporta zālē man nepatiktu, es neietu, jo esmu par slinku, lai sevi tā mocītu

Ar ēdiena gatavošanu esmu uz "tu", tā aizrāvusi kopš bērnības. Atceros, kad ļoti sagribējās saldumus, cepu kūkas, jo našķi, kas bija mājās, ātri tika apēsti, bet pusdienu nauda iztērēta pusdienām. Mūs neapdalīja un trūkumā nedzīvojām, vienkārši turēja grožos, taču es tik un tā izdomāju, kā tikt pie salduma, kuru gribas. Kūkas vairs necepu, jo tas ir ļoti smalks un precīzs darbs, turklāt, ja ļoti sakārojas, zinu, kur var nopirkt patiešām garšīgas.

Brokastīs visbiežāk ēdu putru, tad ir spēks doties dienas gaitās. Ja nav laika, apēdu divas rupjmaizes šķēles ar medu. Kādreiz šāds salikums negaršoja, bet nu rupjmaizes un medus garša liekas baigi forša. Pusdienas pamatā ēdu ārpus mājas, nelielas vakariņas pagatavoju pats. Visgrūtāk ir izskaust nakts našķi – nereti pirms gulētiešanas gribas uzēst saldējumu. Svarīgi būt harmonijā ar sevi, jo skaistuma industrija un publiskā telpa nemitīgi spiež uz to, ka čalim obligāti jābūt sešpakai un sievietei jāatbilst noteiktam rāmim. Nē! Ja gribas apēst kūciņu – ēd, jo divi vai trīs lieki kilogrami cilvēkam nav nekas nenormāls. Visi neesam fitnesa modeļi. Vienmēr esmu par labsajūtu, un man to rada sporta zāle. Ja tas būtu apgrūtinājums, es noteikti neietu, esmu pārāk slinks, lai sevi tā mocītu. Tā ir mana meditācija – izkustos un, lai pamodinātu visas šūniņas, pēc kontrastdušas norīvējos ar dvieli pēc Ziņģītes metodes. Būtiska nozīme ir miegam – man nepieciešamas astoņas stundas. Ja varu atļauties, paguļu ilgāk.

Dons un ēdiens

* Ļoti garšo eklēri, medus kūka, īsta lauku biezpienmaize... Ēšana ir viena no galvenajām baudām, kam saprāta robežās jāļaujas. Kamēr nepaēdīsi, organisms nefunkcionēs.

* Nepērku čipsus, jo man tie ļoti garšo. Tāpat kā hamburgeri un picas... Mēģinu no tā visa atteikties, bet, ja kaut kur kādreiz ir, uzcienājos.

* Ballītē vai pie foršām vakariņām neatsakos no vīna. Viena, divas glāzes neko sliktu neizdarīs.

* Negaršo alus un kafija.

* Ledusskapī vienmēr jābūt kefīram. Tas man ļoti garšo. Arī paniņām un biezpienam.

* Tipiskas brokastis – mannas, auzu pārslu vai rīsu pārslu putra vai divas rupjmaizes šķēles ar medu.

Laila Pastare, žurnāls "OK!" / Foto: Toms Norde