Kas slēpjas aiz "labi"? Kāpēc jūtamies tik vientuļi pat tad, ja ir draugi un ģimene?

Sociāla izolācija vai vientulība?

Mūsdienās novērojams paradokss – dzīvojam laikā, kad ir plašākas saziņas iespējas, varam piezvanīt jebkuram cilvēkam, fotogrāfiju nosūtīt dažu sekunžu laikā un tikties videozvanos, taču vientuļo cilvēku skaits pasaulē pieaug.

“Ir jānošķir divas lietas – sociālā izolācija un vientulība. Sociālā izolācijā cilvēks saskaras ar veselības problēmām, ģeogrāfiskiem vai finansiāliem šķēršļiem, tāpēc nevar būt sabiedrībā. Globālā pandēmija bija piemērs sociālajai izolētībai, kad gribēdami nevarējām iet ciemos vai apmeklēt teātri. Pavisam cits jēdziens ir vientulība, kad cilvēks jūtas vientuļš, neraugoties uz to, vai apkārt ir vai nav citi cilvēki,” skaidro psihoterapeite Inese Elsiņa.

Šie abi jēdzieni ir saistīti, taču nepārklājas, proti, tu vari justies vientuļš, atrodoties cilvēku vidū, un justies emocionāli piepildīts vienatnē. Kādam ir grūti nedēļu mājās slimot un nesatikt kolēģus, cits izbauda vienatni, visu vasaru dzīvojot viens meža vidū. “Vientulības izjūta nesaistās ar to, vai mums apkārt ir daudz cilvēku. Svarīgi, lai ar kādu no tiem mums būtu emocionāli tuvas attiecības, kurās jūtamies uzklausīti, saprasti un pieņemti.”

Kā tev patiešām klājas?

Psihoterapeite stāsta, ka daudziem viņas klientiem ir ģimene, kolēģi un draugi, taču viņi vienalga jūtas vientuļi. Šie cilvēki parasti paši nesaprot vientulības iemeslus un vaicā – bet man taču viss ir, kāpēc es tā jūtos? Iespējams, iemesls ir emocionālas intimitātes trūkums ar otru cilvēku, un to spēj nodrošināt atklāta un sirsnīga saruna. Ja tādu attiecību nav, cilvēks jūtas nesaprasts, neuzklausīts, nepamanīts un domā, ka viņa emocionālā pasaule nevienu neinteresē.

Pieņemsim, satiekas divas draudzenes un prasa viena otrai – kā tev klājas? Abas atbild – labi! Un saruna par šo tēmu beidzas. Taču aiz labi slēpjas īstas sajūtas, satraukumi, prieks vai lepnums, arī dusmas vai nomāktība. Citreiz cilvēki atklāj, ka negrib ar savām jūtām dalīties, kā argumentu minot to, ka nevēlas otru apgrūtināt, jo viņam pašam savu bēdu gana. Tādos gadījumos Inese Elsiņa saviem klientiem vaicā – ja tavai draudzenei sāpētu sirds, vai tu gribētu, lai viņa pati tiek galā un ar tevi nedalās, vai tomēr tu vēlētos, lai atklāj savus pārdzīvojumus? Tad cilvēki atbild apstiprinoši, jo saprot, ka draugi var būt atklāti sarunās ne tikai par labo, kas notiek viņu dzīvē.

Vienlaikus tuvi un tāli

Emocionāli tuvas attiecības nav jāveido ar visiem draugiem un kolēģiem, bet diemžēl ir reizes, kad tādu attiecību nav pat starp sievu un vīru vai vecākiem un bērniem. “To var salīdzināt ar uzturu – tu vari ēst to, kas pagadās pa rokai, lai aizdzītu izsalkumu, taču vari ēst kvalitatīvu ēdienu lēni, ar baudu un prieku. Abos gadījumos būsi paēdis, tikai jautājums – kad jutīsies labāk?” saka speciāliste.

Viņa gan piebilst, ka ir cilvēki, kuri nekad līdz tam nenonāks un par šādiem jautājumiem nedomās, viņiem emocionālā tuvība ir neizprotams jēdziens. “Vienīgais, ko apkārtējie var darīt, – ar savu piemēru rādīt, ka var runāt par citām lietām, stāstīt par jūtām, bažām un domām. Cilvēkam no bērnības var līdzi nākt izjūta, ka viņa domas un jūtas nav svarīgas, ka par tām runāt ir vājuma izpausme. Tāpat var būt bažas, ka cilvēks tiks atraidīts. Radot drošu vidi, mēs varam otram iemācīt atvērties emocionālai tuvībai.”

Atbalstīt nav grūti

Daudzi piedzīvojuši situācijas, kad vēlmi atklāties, uzticēties, izkratīt sirdi aptur otra cilvēka kritika un nevēlēšanās ieklausīties. Parasti šādās reizēs izskan šādas frāzes – būtu man tavas problēmas; citiem klājas vēl grūtāk, atradusi par ko raudāt; tas taču ir dzīves sīkums, neņem galvā… Nepalīdz arī žēlošana – ak, nabadzīte, nelaimes čupiņa, tev vispār neveicas. Neviena no šīm frāzēm nepalīdz, jo, ja cilvēkam sāp, tad nav nozīmes tam, ka citiem klājas vēl grūtāk.

Kā rīkoties?

Vislabāk otram vari palīdzēt, viņu uzklausot. Ar savu ķermeni un attieksmi parādi, ka esi klātesošs, redzi, dzirdi un jūti līdzi. Pajautā, kā vari viņu atbalstīt. Varbūt nepieciešama vēl kāda saruna pie tējas tases, kopīga pastaiga vai silts apskāviens. Visbiežāk cilvēks grib būt uzklausīts un pieņemts, nevis cer, ka otrs viņa vietā risinās sarežģītos jautājumus. Taču atceries, ka emocionāli tuvas attiecības ir abpusējas un tu vienmēr esi pelnījis, ka uzklausa arī tevi. Attiecības tikai iegūst, ja cilvēki jūtas saprasti un pieņemti, ja zina, ka var droši atklāt savas jūtas un domas.