Kristīne Žilde-Krēvica: "Zinu, ka man aiz muguras ir ģimene, kur... ja nu kas - atkrist atpakaļ"

Gandrīz... Proti, mūsu daudzdzīvokļu māja Aizupes atrodas pārsimt metru aiz Ogres zīmes. Tētim pēc augstskolas tur piešķīra dzīvokli, un tā es laimīgi uzaugu pie ezera, ar lielu futbola un basketbola laukumu, bez bērnudārza, ar četrdesmit bērniem pagalmā un bunkuriem mežā. Nodzīvoju tur astoņpadsmit gadu, un tā joprojām ir mana laimīgā zeme. Mani gaidīja kā puiku, un kā puika es arī augu – mani sauca bezmaz par Kristapiņu.

Jā, ir! Cilvēki vienmēr jautā – vai tu esi ģimenē vecākais bērns, un man ir ļoti grūti atbildēt... Piedzimu kā otrā, bet manas vecākās māsas vairs nav. Kad viņa aizgāja, man bija astoņi, viņai – vienpadsmit gadi. Tad kļuvu par vecāko. Augām divatā ar divus gadus jaunāko brāli.

Kad māsa bija reanimācijā, pie viņas laida tikai vecākus. Viņi pie māsas gultas sēdēja uz maiņām. Mani tikmēr atstāja pie māsīcām. Māsiņa apzinājās, kas ar viņu notiek, viņa par dzīvību cīnījās. Bet es kā bērns no sirds ticēju – kā, vēl taču ir daudz laika, tajā pusgadā noteikti pagūs izgudrot zāles, visi pasaules zinātnieki taču strādā! Bet slimība strauji progresēja – bērnā vispār viss notiek strauji –, līdz kādu dienu tētis atbrauca mājās, un uzreiz viss tapa skaidrs – ja visa ģimene ir kopā, tad māsas vairs nav. Tas bija murgs. Tu nevari saprast, kā tas var būt. Gan pirms, gan pēc darba sēdējām kapos, dedzinājām sveces... Tajā vien dzīvojām. Mamma, lai nesajuktu prātā, ieguva otru augstāko izglītību. Bet pēc četriem gadiem pavisam neplānoti pieteicās māsiņas. Dvīnītes. Mums ir divpadsmit gadu starpība, arī viņas, tāpat kā es, ir Auni un Pūķi.Viņas nav vienolas dvīnes, izskatā atšķiras, arī raksturā pilnīgi dažādas. Dieviņš zina, ko dara. Kad viņas piedzima, viena māsiņa bija pilnīgi mana bērnības bilde, otra – manas māsiņas. To ieraudzījusi, apstulbu... Kad māsiņām vēl nebija gads, mammu darba dēļ aizsūtīja uz Ameriku. Mājās palikām mēs ar tēti, brālis un mazās māsiņas. Pa dienu nāca auklīte, pārējā laikā es viņas vācu kā tādus kaķēnus. Man bija nepilni trīspadsmit. Mums gāja kā tajā anekdotē – es šķielēt iemācījos tad, kad dvīņi iemācījās rāpot.

Tā es neteiktu. Tētis gan smēja – tagad tu zini, kā tas ir, cerams, ar saviem nesteigsies. Ilūziju man, protams, nav. Šķiet, dažām draudzenēm gan bija, bet viņas ātri pārliecinājās, ka zīdainis nenozīmē tikai skaistas bildītes feisbukā.

Kā pusmamma... Reizēm viņas paaudzinu, bet – man vajag māsas, ar kurām parunāt kā ar līdzīgām. Viņas ir fantastiski gudras, kārtīgas, problēmu kā ar pusaudzēm vispār nav, es biju daudz nerātnāka.

Varu gan! Viņām jau, sākot runāt, nāca ārā īpatnēji spriedumi. Es ar māsām arī konsultējos, jo neviens jau nav teicis, ka viņas ir jaunākas, varbūt dvēselē viņas ir vecākas par mani. Viena pat vēl mani paaudzina. Starp citu, bērnam bieži var prasīt padomu, kā rīkoties. Mēs analizējam ar prātu, bet viņš jūt un tāpēc pasaka ļoti pareizi.

Mans meitenes sapnis ir smieklīgs – pārdevēja. Tolaik veikali bija citādāki.

Gan tūtas taisīja, gan visi stāvēja rindā un gaidīja uz pārdevēju. Man tas tā patika – viņa bija tik svarīga aiz tās letes! Un ar naudu ņēmās. Tu, sažmiedzis saujā kapeiciņas un rēķinādams, cik gramu ledeņu tev iznāks, gaidi, kad viņa tev pievērsīsies, un domā – lūk, tas ir darbs...!

Savā ziņā, tomēr pēc žurnālistiem aizgāju uz biznesa studijām. Naudas plānošana, skaitļi – man tas vienmēr paticis, arī saimniekoju pragmatiski. Cits teiktu, taupīgi, bet es nevaru ieiet veikalā un vienkārši izšķērdēt naudu, tad jutīšos vainīga. Tāpēc izrēķināšu, pārrēķināšu, paskatīšos, vai citur nav izdevīgāk, tad sagaidīšu atlaides... (smejas) Par andeli-mandeli esmu vienkārši sajūsmā! Tu atbrīvo vietu skapī, vari arī kādu pērli izzvejot... Lai gan nauda ir enerģija, tāpēc gluži skopi turēt arī nevajag.

Paldies mammai, kura mācīja nekad neteikt "nē" izaicinājumiem. Vēl nebiju pabeigusi pirmo kursu žurnālistos, kad piezvanīja Ilze Nagla – vai jūs varat atbraukt uz Latvijas Televīziju? Viņiem steidzami bija vajadzīga laika ziņu meitene, kāds mani bija ieteicis. Gribēju teikt "nē", bet pateicu "jā", ceļi sāka trīcēt tajā pašā brīdī. Joprojām, paskatoties tās pārraides, man rezultāts liekas šausmīgs! Vecmāmiņas māsa režisore Lūcija Ņefedova katru vakaru pēc Panorāmas mani audzināja: “Meitiņ, kas tev atkal mugurā? Tādas žaketītes taču manā laikā nēsāja!” Lūcija kopš mazotnes mācīja, ka, uz skatuves kāpjot, jāsapošas – tā visupirms ir cieņa pret skatītāju. Un televīzija jau tā pati skatuve vien ir! Bet, kad mani pieņēma, pirmais gājiens bija uz arhaisko “žakešu arhīvu”, jaunas drēbes nedeva, nācās izraudzīties no diktoru sen valkātajām. Kas derēja, to vilku. Mācīšanās notika uzreiz kameras priekšā, tevi bez sagatavošanas iemet ūdenī – peldi! Špikeru mašīnas nebija, visi skaitļi jāiezaurē no galvas. Tas bija nežēlīgi, prasīja daudz nervu.

Mēs visu izdarām līdz galam, māsām arī saku – Žildes nekad nepadodas! Varbūt tas nemaz nav labi. Mums kaut ko ieaudzina, un pēc tam mēs visu mūžu cīnāmies ar dēmoniem. No otrā kursa lekcijām skrēju uz studiju, bija grūti, bet kaut kā uz priekšu kūlos. Jāpiebilst, ka pati nāku no absolūti apolitiskas ģimenes, mani vecāki nekad nav nedz lasījuši avīzes, nedz skatījušies vakara ziņas. Viņi saka, ka nesaprotot, kā esmu nonākusi tur, kur esmu, jo viņi lietas labā nav darījuši neko.

Bija, nenormāli bija! Izplatījās baumas, ka, lai dabūtu šo darbu, esmu bezmaz vai...

Protams, un man tas bija pilnīgs šoks! Tā dzīve mūs norūda. Pēc tam ar Erasmus programmu uz pusgadu tiku mācīties uz Maltu, bet tas ir atsevišķs stāsts. Kad atgriezos, bija 2009. gads, vistrakākais laiks. Latvijas Televīzijas ziņu dienesta vadītājs teica – prakses vietu varu dot kaut tūlīt, bet darbā tevi nepaturēšu, laižu vaļā arī cilvēkus no štata. Tad pati izdomāju motivācijas vēstuli, pieliku klāt CV, uztaisīju mapīti, aizgāju pie tā paša ziņu dienesta vadītāja un teicu – vismaz uzraksti man rekomendācijas vēstuli! Kas patiesībā bija kļūda, jo konkurenti to parasti nedara. Viņš tomēr trīs pieklājīgas rindiņas uzrakstīja. Ar tām aizgāju uz TV3 ziņām. Kāds producents, noskatījis mani no galvas līdz kājām, paziņoja – mazus meitēnus te nevajag! Man dūša papēžos, gribas mukt, bet tad cits producents, kurš bija mani pamanījis Latvijas Televīzijā, teica – atnāc augustā, paskatīsimies. Tā nu 10. augustā man bija pirmais sižets, par zvaigžņu lietu. No tā augusta tikko pagāja septiņi gadi.

Jā, tagad televīzijā tā vairs iekšā netiek. Pirmos divus gadus juku prātā – balss nenostādīta, pati nekāda, naudu apmācībām nedod. Pati meklēju internetā un grāmatās, ko darīt, lai skanētu tā, kā skan aktieri, bet nezināju, kas ir diafragma, kur tāda atrodas, kā jāelpo. Tikai tagad, aizejot mājās, spēju aizvērt durvis un vairs par to nedomāt. To, ka darbā no sevis prasu 110 procentus, zina visi kolēģi – arī tie, kam tieši tāpēc nepatīku, jo prasu to arī no viņiem. Ir bijuši ļoti lieli strīdi ar montāžas inženieriem, jo, lai kā mēs ar operatoru visu dienu būtu skrējuši un lai kādas pērles safilmējuši, to pēdējā posmā var, atvainojos, tik ļoti sačakarēt... Ir bijis, ka desmit minūtes pirms ētera saku – nē, šito neliksim! Esmu arī teikusi, ka nenāku šurp, lai ieviestu draugus, pirmām kārtām nāku padarīt darbu. Man šķiet, ja mēs visi kopā slikti izdarām savu darbu, tad, sadevušies rokās, draudzīgi nobraucam pa reni uz leju. Reizēm mans šausmīgais perfekcionisms un ideālisms mani (un pārējos) dzen kapā. Sāku jau domāt, vai tas maz ir to vērts. Varbūt nekas nenotiks, ja kāda minisekunde būs šurp vai turp... Negribas arī būt par to raganu.

Jā, dzeltenajā presē bija nepareizi minēts, ka man bijušas četras dokumentālās filmas, lai gan ir četrpadsmit (laikam nenoticēja). ASV būs piecpadsmitā. Kāds noteikti domā – tā nu gan ir iedomīga maita, bet tikai mana ģimene redz, kā esmu raudājusi, katru lielo projektu laidusi caur sevi, negulējusi naktis...

Stabilas desmit stundas. Deviņos no rīta sākas, septiņos ir ēters. Mājās esmu ap astoņiem deviņiem. Darba devējam jau ir prieks, ja kāds idiots tik skrupulozi ņemas (smejas). Pēc tam kad esmu piecas stundas nostrādājusi kopā ar operatoru, sēžu viena, skatos melno materiālu, rakstu ziņas tekstu, tad eju sēdēt blakus montāžas inženierim. Tad vēl sagatavoju tekstu, ielieku portālā, pielieku bildes, ko nereti esmu sabildējusi notikuma vietā ar telefonu. Šodien, piemēram, uztaisīju trīs sižetus, normāli ir divi dienā. Pēc darba reizēm ir tā, ka tu iekāp mašīnā un nevari parunāt.

Nevar sūdzēties! Trīs nedēļas strādāju, viena ir brīva. Darba nedēļās jāstrādā visas darbdienas, vienu garo sestdienu, plus ir viena dežūrsvētdiena, ja kaut kas notiek. Ja nenotiek, esi brīvs.

Jā, man tā vajag! Bet arī tas mainās, neesmu jau neglābjama. Ja sevi izsmelšu, gan jau atradīšu citu pielietojumu.

Man nenormāli patīk interjers, dizains, lietu harmonija! Tur rodams tāds sievišķīgs piepildījums, gribētos bagātināt arī to personības šķautni. Ar prieku skatos, ka mana draudzene no mākslas skolas (esmu astoņus gadus mācījusies mākslas skolā) savu māju ir pārvērtusi par fantastisku vietu. Ir vēl viena vīzija – astoņpadsmit gadu vecumā mana pirmā darbavieta bija picērijā "Vairāk saules", bijuši arī citi viesmīļa darbiņi. Man ļoti patika šiverēt pa bāru! Varbūt vecumdienās varētu kaut ko uzsākt...

Jā! Vai picēriju, vai kūkotavu – lai gan es galīgi neesmu kūku ēdāja, esmu sāļummīle. Vārdu sakot, foršu vietiņu (pārdevējas gēns darbojas!). Protams, visu saprotu – globalizācija, lielās ēdināšanas ķēdes, un tu ar savu biznesu vari izbraukt labi ja pa nullēm.

Esmu pārņemta ar sportu – šķiet, jau bišķīt ar klikšķi. Pirms gada atklāju fizioterapiju, jo savā maksimālismā biju nepareizi izturējusies pret ķermeni. Ja kaut kas jāizpilda divdesmit reizes, man taču vajag divdesmit divas. Dabūju diska trūci, mēnesi paliku uz gultas. Tagad mācos vingrot pareizi, tā ir mana meditācija un pozitīvā atkarība. Divreiz nedēļā divas stundas tev blakus stāv treneris, un tu svīsti. Pēc drausmīgas dienas aizbraucot tur, attīru kā ķermeni, tā prātu. Smejos arī, ka, remontējot muguru, tiku pie sešpakas.

Man riebjas skriet! Neko stulbāku un nelietderīgāku nevaru iedomāties, turklāt arī no fizioterapijas viedokļa vairākums cilvēku skrien nepareizi, nepareizos apavos, pa asfaltu, dragādami ceļus un muguru.

Tādu nav, mēs taisām pilnīgi visu. Man vienīgi nepatīk braukt uz tiesām – esmu ļoti empātiska, iejūtos notiesātā ādā. Kas es tāda esmu, lai viņu tiesātu (nerunāju par zvērīgiem noziegumiem)? Man ir ārkārtīgi neērti, skatoties viņam acīs, uzdot jautājumus – lai cik liels svoločs viņš būtu, viņam ir ģimene, radinieki... Kā lai viņi jūtas? Laikam pat baidos no karmas, kāda varētu veidoties cilvēkiem, kas citiem uzmetas par soģiem un vēl analizē, ko kurš atļāvies privātajā dzīvē. Manuprāt, jo kategoriskāks esi, jo lielāka iespēja, ka dzīve tevi pašu noliks identiskā situācijā.

Bija, pēc pašvaldību vēlēšanām 2013. gadā. Gatavojāmies, vācām atmaskojošos materiālus par Rīgu, par Jelgavu, Jēkabpili, Garkalni, Ventspili – brauc, kur gribi, visi sūdzas, viss slikti. Nu, tagad jums ir iespēja! Pēc vēlēšanām, ieraugot balsojuma rezultātus, man nebija ko teikt... Sesks Liepājā, Lembergs Ventspilī, Salcēvičs Jēkabpilī, Rāviņš Jelgavā, Ušakovs Rīgā un Bauze-Krastiņš – Garkalnē. Tajā brīdī rokas nolaidās. Ziniet ko, tad nečīkstiet!

Pārāk karstgalvīga, pārāk ietiepīga, pārāk kategoriska – nekas glaimojošs, tipisks Auns. Turklāt man galīgi nav pacietības, mēģinu to izskaust, bet... Varu uzvilkties, braucot ar mašīnu, bet esmu sapratusi – jo vairāk uzvilkšos, jo vairāk man šādas situācijas piespēlēs. To lēnām mācos. Man šķiet, pirmajā brīdī es tā iekampju gaisu, tad – izpūšu un aprimstu. Bet ir dienas, kad visi gudrie padomi ir kaķim zem astes!

Oi... Pārāk bieži un diezgan skaļi. Bet es mācos. Kaut ko sev arī piedodu – saku – nu, nekas! Ar gadiem, ar gadiem... (smejas).

Man patīk skaistumkopšana, atļaušanās sevi lutināt. Nesen izlasīju rakstu par vispārzināmo patiesību (kam arī ticu) – ja cilvēks ir noskrējies, ķermenis saslimst, lai paņemtu pauzi. Ko vēl nebiju dzirdējusi – ka tad pazūd arī vainas apziņa, ka par sevi rūpējies. Atļaujies nopirkt kaut ko garšīgu, pēkšņi nav žēl naudas zālēm, bet masāžai bija žēl, jo tā jau baigā luksusa prece. Tagad nav mēneša, kad es neaizietu vismaz kaut kur – ar draudzenēm uz kafejnīcu, uz kino vai uz randiņu ar vīru. Man ārkārtīgi patīk teātris. Vecmāmiņas māsa režisore Lūcija Ņefedova mūs audzināja teātrī, kā ķipīšus sasēdinot pirmajā rindā. Lai man piedod, bet operu un baletu nekad neesmu sapratusi, varbūt esmu pārāk zemas šķiras.

Lielais prieks ir ceļošana – protams, to nevar dabūt tik, cik gribētos. Jānim katru gadu ir deviņu mēnešu režīms, bez variantiem. Ja Ziemasvētkos iekrīt pusotra – divas nedēļas, mēģinām kaut kur aizbraukt. Vasarā tepat ir labi, ezers, pirts, sēņošana. Man ļoti patīk Kuldīga, Liepāja, var palikt viesnīciņās. Var pabraukāt pa Baltijas valstīm.

Negribu gan, bet tā nav koķetērija. Kad tās durvis paver, ciet dabūt vairs nevar, tev nosacīti jau ir pilna māja svešinieku. Tik daudz varu pateikt, ka par Jāni ir ļoti nepareizs priekšstats, viņš pilnīgi neatbilst tam publiskajam tēlam, kāds par viņu ir radīts.

Visi visu laiku runā, ka galvenais ir mīlestība. Bet par mīlestību katram ir sava izpratne. Ne velti viens dzejnieks dzied par to, cits – par šo. Manuprāt, pirmām kārtām ir svarīga cieņa pret partneri. Tas ietver gan rēķināties, gan būt uzticamam, gan meklēt kompromisus. Otrs – jācenšas izrunāties. Sievietēm gan tas ir dabas dots, bet vīrietim var šķist lieki. Tad jābruņojas ar pacietību, kā man varbūt pietrūkst. Līdz ar pielāgošanos, pieslīpēšanos tev tas citādums otrā pēkšņi sāk patikt, lai gan pirms tam šķita – ja man kaut kas nenormāli patīk, kā tev tas var nepatikt – nu, kā...!? Bet, stāvot vienam pret otru ar ragiem, tālu netiksi.Tāpēc jau attiecībās ir interesanti, ka visu laiku jāmeklē atbildes.

Neuzticība. Un zāģēšana. Viegli teikt, bet nereti pašai kaut kas izsprūk. Jāpievaldās, jo muļķīgākais ir, ja jau pēc piecām vai desmit minūtēm saproti, ka īsti tev nebija taisnība. Tad gan ir stulbi, jo tam Aunam iet ar asti kājstarpē un pateikt – jā, es kļūdījos! – nozīmē pārkāpt sev pāri. Tad labāk nekļūdīties.

Atceros, kad sākās realitātes šovi ar dzīvošanu uz salas, visi ņirgājās par meiteni, kas bija paņēmusi kosmētikas maku, bet man tas būtu pirmais – varu dzīvot teltī, mežā, bet man vajag zobu birsti un sejas krēmu, lai neizžūtu.

Liela krūze. Liela gulta! Brīvdabas muzejā, uzlūkojot tās šaurās, īsās gultiņas, nevaru saprast – viņi gulēja viens uz otra vai uz maiņām? Vēl – ja esmu kādu lietu nolikusi, gribu to turpat atrast, turklāt tai jāstāv tieši tā, nevis citādāk. Varbūt tā ir kompozīcija – ne velti esmu ilgstoši lasījusi kopā vajadzīgo, staigājot pa Alan Deko vai meklējot internetā. Mamma smejas, ka maniem bērniem būšot jāstaigā pa diedziņu. Nezinu, varbūt bērni drīkstēs kaut ko arī izgrūstīt... (smejas) Kad es tikko esot iemācījusies rāpot un pie radiatoriem žuvuši tēta zābaki, es tos pa vienam esot vilkusi uz priekšnamu, jo zābakiem taču jāstāv tur!

Ar kritiku nav viegli, teikšu godīgi. Interneta komentārus vienkārši nedrīkst lasīt! Reiz, nevarot nociesties, ielīdu – tikpat ātri izlīdu ārā...

Žurnālistam nav lielāka notikuma par vēlēšanām un nav lielāku vēlēšanu par ASV prezidenta vēlēšanām. Man tas ir milzīgs producentu kompliments un uzticēšanās. Turklāt noticis gandrīz neiespējamais – tik tuvu Baltajam namam pirmo reizi nonākusi sieviete. Neatkarīgi no rezultāta varēšu mazbērniem teikt: “Biju Vašingtonā, kad balsoja par Klintoni!”

Darba komandējumi ir milzu pārbaudījums, arī fiziskajā ziņā. Londonā mums rokās bija gandrīz 20 kilogramu smags komplekts (kamera, statīvs, mikrofoni, vadi, akumulatori). Iedomājies, kā mēs pa metro augšā – lejā... Visa diena uz kājām, nostaigājām vidēji 20 kilometru dienā.

Pirmajā dienā Lielbritānijā es arī 400 kilometru nobraucu ar auto, lai gan ne reizi nebiju sēdējusi pie stūres nepareizajā pusē. Operators nejutās pārliecināts, un es savā stilā – palaid tik mani! Bijām cēlušies trijos naktī, un tajā pašā rītā no lidostas jau bija jānokļūst Bostonā, lauku pilsētiņā, kur ir daudz viesstrādnieku. Piešāvos ātri, variantu nebija. Mums jābūt cilvēkiem orķestriem. Ārzemju mediji var atļauties nosūtīt veselu filmēšanas grupu ar gaismotāju, ģērbēju un sazin ko vēl, taču mēs esam divi un visu stiepjam uz maiņām. Žakete iemocīta somā, un uz priekšu! Darba stundas bieži iesniedzas pat naktī, atpūtai laika ir tik maz, ka uz luksusa apartamentiem nešķiežamies. Ir bijis, ka guļu gultā, bet operators pie kājām izvelkamajā. Komandējumu šarms...

Mana mamma ir angļu valodas skolotāja. Viņa mani ļoti labi motivēja – paņēma klāt divas pagalma meitenes, noteica konkrētu laiku, un tad nevarējām atkāpties ne viņa, ne es. Vēlāk ar privātskolotājiem jau slīpēju eseju rakstīšanu un pat zināju, kā angļu valodā pareizi lietot komatus (pilnīgi stulbi, es teiktu!). Maltā mācības, protams, notika angliski, ziņas bija jāraksta ar angļu epitetiem, vārdnīcu lietot nedrīkstēja. Tad aizgāju uz maģistriem Rīgas Biznesa skolā, arī tur mācības ir tikai angļu valodā. Budžeta grupā pabeidzu Latvijas Universitātes Sociālo zinātņu fakultāti, bet četri gadi Rīgas Biznesa skolā man deva MBA (Master Degree of Bussines administration), kas ir labi zināms zīmols visā pasaulē. Tur bija ārzemju profesori, man ļoti patika amerikāniskā vide, patika ieiet atpakaļ skaitļu pasaulē – nevis no grāmatveža, bet jau no vadītāja viedokļa. Tā ir vēl viena iespēja, kas zina – varbūt reiz tiešām vairs nebūšu kameras priekšā, bet kādā vadošā amatā.

Jā, tas man ir riktīgi iekšā! Kā notiek mana mājas tīrīšana – atrodu veidu, kā ievilināt ciemos māsas, kuras taču līdz kapa malai man būs kaut ko parādā (smejas). Kad pārnāk Jānis, viņš prasa – tu pati arī tīrīji vai tikai menedžēji procesu?

... vadītāja tūlīt šito izlasīs! (Smejas.) Katrā ziņā – neizvairītos. Galva man strādā, man tas patīk, televīzijas biznesu no viena gala esmu izpratusi, tagad mēģinu izprast arī no otra, redzēs! Es sevi nešaustu kā dažs labs – ārprāts, nāk trīsdesmit, biju domājis, ka būšu izdarījis to un to. Man šķiet, ka esmu paguvusi daudz, tālāk – jāļaujas. Vienu gan izdarīju – nopirku Alan Deko baltu koka rāmīti ar atgādinājumu – dzīve ir tas, kas ar tevi notiek, kamēr tu plāno, kā dzīvot. Saku sev katru dienu – dzīvo šodien! Bet ir grūti atlaist grožus, ja esi iemācīts tos turēt...

Jā, esmu nenormāls kontrolfrīks! Bet – viens izlasīts teikums – kas ir kontrole? Bailes un pašpārliecinātības trūkums. Sevi paķidājot, redzu, ka visvairāk kontrolēju to, par ko baidos. Telefonā glabāju karikatūru par sevi. Sēž domīgs Vinnijs Pūks. Teksts: “Labāk nedomā, sazin kas vēl prātā ienāks!” Es varu domāt krustu šķērsu, kaut ko prātoju pat naktīs, un ap četriem pieciem varu pamosties ar ideju.

Gadā ir tikai divi mēneši, kad nevienam nav ne vārda, ne dzimšanas dienas. Gandrīz katru mēnesi ir iemesls satikties un kaut ko nosvinēt. Zinu, ka man aiz muguras ir ģimene, un – ja nu kas! – ir kur atkrist atpakaļ. Tādu vēlos arī savu ģimeni.

Lai arī pirmajā brīdī šķiet, ka nav godīgi, ka tā notiek tieši ar mani, esmu pārliecināta, ka dzīve neuzliek neko tādu, ko mēs nevarētu izturēt, pārvārīt vai iemācīties, lai ietu tālāk. Pat nezinu, vai tas izklausās kā uzmundrinājums (kādam varbūt izklausīsies kā nosodījums), bet man tas šķiet ārkārtīgi svarīgi. Ja dzīvē viss ir labi, vai tad tu ej un meklē kaut kādas atbildes?

Ar gadiem saproti, ka viss notiek tieši tā, kā tam jānotiek. Mēs visu laiku, ar degunu piebraukuši klāt, uz savu dzīvi skatāmies tuvplānā un neredzam kopbildi, bet, ja mēs atcerētos paspert soli atpakaļ, tā bilde kļūtu daudz skaidrāka.

Ja aizrunājamies dziļāk, arī par dvēselēm, esmu pārliecināta – katram dzīvē ir uzdevums. Ciktāl esmu nodzīvojusi un sevi ķidājusi, esmu guvusi pārliecību, ka man jāiemācās piedot. Kāpēc mūs vispār šurp sūta – strādāt ar sevi un gūt dzīves pieredzi. Ar tādu nodomu mums arī piešķir visus, kas mums ir apkārt, tostarp – ģimeni. Un, kā saka gudri cilvēki, no tā nekur nevar aizmukt – pat, aizmūkot uz to pašu Indiju, tev atkal iedos tādu pašu ģimenes modeli, kurā iegūt vajadzīgo dzīves mācību.