"Viņam draugi, bet man nekā…" Solidarizējoties ar grūtnieci, arī topošajam tēvam vajag atteikties no vīna, suši un vēlām ballītēm?

Nav šaubu – tēvam ir būtiski iesaistīties grūtniecībā un izjust savu pienesumu, Mammamuntetiem.lv stāsta ārste psihoterapeite Laura Valaine. Solidarizēties nozīmē saskaņot, vienot savu rīcību (ar kāda cita rīcību, uzskatiem), pamatojoties uz interešu, uzskatu un mērķu kopību. Ņemot vērā, ka grūtniece ar laiku spēj arvien mazāk, bet rūpju un emociju spektrs pieaug, partnerim ar katru brīdi jādara vairāk.  

Ko sniedz topošā tēta iesaiste

Topošā tēva iesaiste grūtniecības laikā ir saistīta ar lielāku viņa dalību vēlāk bērna audzināšanā. Kļūstot par tēvu, mainās attieksme pret darbu, attiecības ar partneri, sociālā uzvedība (piemēram, vielu lietošana), paša identitāte. Topošajam tēvam, kas sācis piedalīties grūtniecībā pēc iespējas agrāk, stiprinās piesaiste bērnam. Tēvs, kurš piedalās grūtnieces atbalstā, piemēram, pērk bērnam nepieciešamās lietas, palīdz ar mājas darbiem, nogādā grūtnieci uz ārsta vizītēm, un tieši piedzīvo bērna esamību – klausās viņa sirdspukstus, jūt caur mammas vēderu mazuļa kustības –, biežāk rūpēsies par partneri un bērnu nekā vīrietis, kurš nejutīs vajadzību iesaistīties grūtniecības laikā un arī to nedarīs.

Kāds ir lieliskais topošais tētis grūtnieču acīs?

Interesanti un svarīgi, ka tēva iesaiste grūtniecībā mazina topošās mammas veselības problēmas, kā arī samazina priekšlaicīgu dzemdību risku. Tiesa gan, tas nenotiek maģiski. Riski mazinās caur topošo vecāku attiecībām – tēvs spēj ietekmēt grūtnieces uzvedību (uzturu vai aktivitātes līmeni) un mazināt stresa līmeni, sniedzot emocionālu, loģistikas un finansiālu atbalstu.

Ideālais tēvs, skatoties no mammu perspektīvas, ir klātesošs un pieejams, ir arī aktīvs dalībnieks grūtniecības laikā – apmeklē vizītes pie ārsta kopā ar topošo mammu, dodas līdzi uz sonogrāfijām, vecāku kursiem, iesaistās birokrātijas kārtošanā, kas nāk līdz ar bērna ienākšanu ģimenē. Ir pieejams, kad viņu vajag, – viņu var sazvanīt, viņš var atbraukt. Tēvu interesē grūtniecības process, interesē topošās māmiņas izjūtas, viņš iesaistās dzemdību plāna izveidē, bērna vārda domāšanā, iedrošina topošo māmiņu, palīdz saglabāt labu paštēlu par ķermeņa izmaiņām, atgādina un uzsver, ka partnere būs laba mamma. Ideāls tēvs saprot, ka ķermenis mainās, mainās hormoni, mainās emocijas, un spēj saglabāt mieru, kad ir emociju vētra. 

“Es gribu, lai viņš ir kā mana miera osta,” saka kāda mamma gaidībās. Ideāls tēvs vienkārši klausās un atļauj grūtniecei būt ar visu to, ko viņa jūt. Būtiski, lai abi vecāki justos tā, ka grūtniecības laikā ir kopā. Tas rada drošības izjūtu mammai, tādējādi mazina distresu un līdz ar to veselības riskus. 

Nodarbosies ar mājas darbiem – gatavos, tīrīs, uzkops māju, mazgās veļu. Tāpat iesaistīsies veselīga dzīvesveida uzturēšanā – nodrošinās, ka ir pieejams veselīgs uzturs, ies kopā pastaigās, kopā vingros. 

Tēva identitātes iegūšana

Vīrietim kļūšana par vecāku nozīmē tēva identitātes iegūšanu, uzņemties jaunas saistības ar partneri (making commitment) un pieņemt lēmumus, kas saistīti ar viņa karjeru, kā arī uzvedību, kas var ietekmēt bērna audzināšanu. Identitāte veidojas no lomām, kuras cilvēkam jāpilda, kombinācijā ar gaidām, ko ienes konkrētā loma. Vīrietim bērna gaidīšanas laikā var būt krīze tikpat lielā mērā, cik sievietei, tāpēc sadarbībai, komunikācijai un empātijai ir īpaši liela loma. 

Tētis – svarīga, bet viena no daudzām lomām

Kā redzams, ir būtiski tēvam līdzdarboties grūtniecības laikā, tomēr jāatceras, ka būšana vecākam ir tikai viena no mūsu ikdienas lomām. Bērna pirmajos dzīves gados vecāku iesaiste un klātesamība ir vajadzīga intensīvāka, tomēr ar laiku palielinās nepieciešamība pēc neatkarības – kā bērnam, tā vecākam. Vīrietis iejūtas tēva lomā, bet saglabājas viņa loma kā vīrietim, draugam, darbiniekam, tikai mainās proporcijas. Kādas lomas izpilde dabiski mazinās. Un vienmēr stāsts ir par samērību. Ja topošais tētis neizjūt nekāda veida nepieciešamību iesaistīties grūtniecībā, tas ir viens grāvis. Nereti dzirdēta attieksme – lai vai kas būtu, sporta zāle piecas reizes nedēļā manā dzīvē nemainīsies! Kategoriska pieeja uzreiz rada pretreakciju no partneres, īpaši, ja sieviete izjūt vajadzību pēc lielākas vīrieša klātesamības. 

Otrs grāvis – tēvs atceļ visu savu privāto un sociālo dzīvi un pakārto to grūtniecībai un bērna piedzimšanai. Bērna audzināšana ir emocionāli un fiziski iztukšojošs process, īpaši sākumposmā. Lai atjaunotos, nepieciešams hobijs, laiks sev, laiks vienatnē vai divatā ar partneri, laiks ar draugiem. Tāpēc ir riskanti grūtniecības laikā no visa atteikties. Drīzāk vajag veicināt gan laiku divatā, gan atsevišķi, lai jau ir iestrādnes laikam, kad būšana par vecākiem, iespējams, pārņems visu dzīvi. 

Vai arī topošajam tētim atteikties no suši un vīna?

Pirms piekrist idejai, ka tēvam grūtniecībā jāatsakās no visa, ko nedrīkst grūtniece, derētu atbildēt uz jautājumu: kura nepieciešamība tā ir – tēta vai mammas? Kurš izjūt vajadzību solidarizēties – topošais tētis vai topošā mamma? Un kāpēc? Variāciju var būt daudz un dažādas – tas nav pašsaprotami! No tēva puses var būt, piemēram, vainas izjūta, redzot, ka grūtniecība sievietei rada sava veida ciešanas, vīrietis jūtas līdzatbildīgs un šādi mēģina “novērst vai mazināt” nevienlīdzību un ciešanas. 

Grūtnieces bieži saka – es gribu, lai viņš mani atbalsta un saprot. Ja viņš iet satikties ar draugiem, viņš mani neatbalsta. Nedaudz konfrontējoši jājautā: kā tieši konkrētajā vakarā partneris mammu varētu atbalstīt? Kādas ir mammas grūtības vai pārdzīvojums? Varbūt partneris būs spējīgs apvienot – gan atbalstīt mammu, gan atpūsties. Varbūt atbalsts, kas mammai nepieciešams, ir tāds, ko labāk var sniegt draudzenes, mamma, māsa vai kāda cita jaunā vai topošā māmiņa? Vēlmēm ir tieksme ģeneralizēties, ja tās netiek izprastas. Tāpēc būtiski situācijai pieiet analītiski – ko es sagaidu no otra? Vai ir taisnīgi otram to prasīt? Kāds ir partnera redzējums par situāciju? Kā arī – ja es ko lūdzu, vienmēr pastāv iespēja, ka otrs nespēs atsaukties uz manām vajadzībām. Kādas tad būs alternatīvas? 

Viņam draugi, bet man nekā… 

Reizēm topošās (un jaunās) māmiņas ir dusmīgas, ka partneris saglabā kontaktus ar VISIEM draugiem, VISU laiku kaut kur iet, un katra reize, kad partneris pasaka, ka kaut kur dosies, rada dusmas un aizvainojumu. Sajūta, ka “VISU” laiku tā notiek, visbiežāk ir tikai sajūta. Tā ir ģeneralizēšana, kas reti atbilst patiesībai, tāpēc, pieķerot sevi pie domas, ka otrs VISU laiku kaut ko dara vai nedara, apstādiniet sevi un precizējiet. Kad tiek jautāts, par ko šīs sievietes ir dusmīgas, viņas nereti atbild – par to, ka viņš var darīt, ko grib, bet es nevaru. Kāpēc nevarat? Jaunās māmiņas atbild – tāpēc, ka bērns jābaro, jābūt viņam līdzās, bail atstāt. Uz jautājumu, kā būtu uz divām stundām iziet, vai tad partneris to neatbalstītu, pārsvarā atbilde skan, ka atbalstītu. 

Nereti mammas atklāj, ka īstenībā partneris ir teicis, lai sieviete saka, kad nepieciešams laiks sev, viņš pieskaņosies.

Par savām vajadzībām ir jāprot runāt

Nākamais šķērslis, kas var radīt aizvainojumu, – viņam (vīrietim) bija jāsaprot, ka man (grūtniecei vai jaunajai māmiņai) vajag laiku sev, un viņam pirmajam jāprasa, nevis sievietei par sevi jāatgādina. Te vairs nav stāsts par partneriem, bet par sievietēm pašām. Kāpēc tiek sagaidīts, ka partneris nolasīs māmiņas domas? Veselīgās partnerattiecībās cilvēki komunicē, paužot vēlmes, gaidas, un vienojas, ko kopā var vai nevar sniegt. Ja dominē vēlme, lai partneris māmiņu saprot bez vārdiem, tad sieviete vīrieti izjūt nevis kā romantisko partneri, bet kā vecāka figūru, un to, protams, topošais tēvs nevar īstenot.

Idejas, kā partneris var veselīgi solidarizēties ar grūtnieci un iesaistīties grūtniecības laikā 

Svarīgi, lai šī iesaiste būtu labprātīga – jau minēts, ka partnerim nav nepieciešams pilnībā atteikties no savas ierastās dzīves.

• Alkoholisko dzērienu aizstāt ar bezalkoholisku.
• Pirmsdzemdību kursu apmeklēšana, video lekciju skatīšanās.
• Vīrietis var uzņemties kādu uzdevumu, piemēram, izpētīt informāciju par ratiņiem.
• Veselīgas uztura un našķu izvēles.
• Veidot kopīgu ikdienas rutīnu – piemēram, ja grūtniecības laikā jādzer kādi uztura bagātinātāji, vitamīni vai medikamenti, arī vīrietim tie jādzer (kā, piemēram, D vitamīns), abi partneri var tos lietot vienā laikā.
• Varbūt šis ir lielisks laiks, kad vīrietim atmest, samazināt smēķēšanu?
• Kopīgas pastaigas un fiziskās aktivitātes.
• Kopīga ēst gatavošana un mājas solis.
• Elpošanas vingrinājumu apgūšana – pareiza elpošana palīdzēs dzemdībās. Vīrietim tie palīdzēs “noskaņoties” dzemdībām, kā arī samazina emocionālu trauksmi.

Kāpēc man nepieciešams sabiedrotais?

Vēlmi pēc tēta solidarizēšanās topošās mammas bieži izjūt, nepatīkamu jūtu vadītas. Grūtniecība ir ne tikai ieguvums, bet arī zaudējums – tiek zaudēta sava veida neatkarība, sociālā dzīve, karjera tiek apturēta. Daudzas sievietes grūtniecību izjūt kā kontroles zaudēšanu pār savu ķermeni – grūtniecība rada nekontrolējamas un progresējošas izmaiņas, ķermenis mainās, mainās tas, ko “var darīt ar ķermeni”. Un, jo lielāka zaudējuma sajūta, jo sāpīgāk, ka partneris to visu var saglabāt. Katru partnera brīvības izpausmi grūtniece var sajust sāpīgi. Un šajā brīdī ienāk emocija – skaudība. Skaudība ir skaudra sāpe, ka otram ir tas, kā pašam nav, bet sev gribētos. 

Ar skaudību latviešiem ir sarežģītas attiecības, jo bieži šo emociju uzskata par nevēlamu rakstura īpašību, lai gan tā ir tikai emocija. Tā uznāk un pāriet. Jo tālāk sieviete ir no savām izjūtām, jo vairāk tiek ierobežots vīrietis. Viņš neapzināti kļūst atbildīgs, lai partnere neizjustu sāpīgi sev nozīmīgā zaudējumu. Vieglāk ciest kopā, nevis vienatnē. Vieglāk izturēt savu sāpi, ja otram sāp, ja abiem nav. Un šķietami sievietei ir vieglāk. Jo sieviete ir tuvāk savām izjūtām un lielākā emocionālā briedumā, jo vieglāk izturēt, ka vīrietis ir pietiekami spēcīgs, lai saglabātu savus hobijus, sociālos kontaktus. Citādi sanāk kā latviešu sakāmvārdā: kā suns uz siena kaudzes – ne pats ēd, ne citam ļauj. 

Topošais tētis un atkarību raisošās vielas

Biežs diskusiju temats ir partnera atkarību raisošu vielu lietošana bērna gaidīšanas laikā un pēc tā piedzimšanas. Ņemot vērā, ka tās ir atkarību radošas vielas, to lietošana pati par sevi ir kaitīga un nav atbalstāma. Ja grūtniecei partnera smēķēšana vai alkohola lietošana rada nepatīkamas emocijas, vīrietim būtiski to respektēt. Ja no vielas lietošanas nevar atteikties, jādomā, vai tā nav atkarība. Ja ir atkarība, ir nepieciešama ārstēšanās (konsultācija pie narkologa). Cilvēka uzvedība alkohola reibumā izmainās, mainās uztvere par sevi un par apkārtējiem. Ja partneris būs alkohola reibumā, viņš nevarēs, piemēram, aizvest grūtnieci uz dzemdību nodaļu vai palīdzēt, ja grūtniecei būs nepieciešama viņa iesaiste. Tāpēc atkarību izraisošu vielu lietošanā būtiski partneriem izrunāt gaidas vienam pret otru, izvērtēt atkarības risku un šaubu (vai atkarības) gadījumā konsultēties ar narkologu, saprast, kas motivē atkarību radošu vielu lietošanu, un meklēt personībai un attiecībām veselīgas alternatīvas. 

Vai ballēšanās vienatnē ir bīstama?

Tāpat nereti rodas jautājums, vai partneris “drīkst” iet uz ballītēm. Pirmkārt, pieaugušais pats pieņem savus lēmumus, un īsti neviens neko nevar aizliegt, tomēr jautājumam vairāk aicinu pieiet analītiski – ar ko ir “bīstamas” ilgas ballītes? Vai ir risks pārmērīgai alkohola lietošanai, bažas, ka partneris būs nesasniedzams, grūtniecei ir trauksme vai arī ir greizsirdība, neuzticēšanās, skaudība, aizvainojums, kas “liedz” tēvam baudīt svētkus? Vai šīm emocijām ir pamats? Vai ir pieredze, kas apstiprina satraukumu, vai arī bažām šajās attiecībās pamata nav? Šīs nekad nebūs viennozīmīgas situācijas. Kas šo risina? Saruna. Būtiski saglabāt fiziskās aktivitātes un hobijus, protams, rēķinoties ar kopīgo laiku. Ja grūtniecei ir vajadzīga palīdzība, bet no vaļasprieka nevar atteikties, tā var būt topošā tēta atbildība kā citādi nodrošināt grūtniecei nepieciešamo atbalstu. 

Kad šķiet, ka mana dzīve ir beigusies… 

Bieži vien grūtniecībā mammām šķiet, ka viņas vairs nevar baudīt dzīvi. Ķermenis izspēlē jokus, un nav ne spēka, ne vēlmes kaut ko darīt, ir fiziski smagi, nogurdinoši, bet reizēm grūtniecēm tomēr atrodas iespēja (kaut ierobežota) veltīt laiku sev. Grūtniecība nav slimība. Tā ir fizioloģija, tāpēc pret to attiecīgi jāizturas! Ja partneris iet uz treniņiem, grūtniece var iet uz baseinu vai fizioterapiju. Pāris var doties uz ballītēm un laicīgāk iet mājās. Ja tas nav iespējams un rodas virkne nepatīkamu emociju, liela varbūtība, ka te ir runa par iepriekšējo vērtību zaudējumu. Sievietei ir jāļauj sev izsērot, izskumt, noskatīties, kā partneris samērīgi turpina savas ikdienas gaitas, un jāpaļaujas, ka šis ir neliels posms dzīvē, pēc kura ar jaunu skatu varēs ieraudzīt dzīvi un spēt to novērtēt!