Sēdēt grāmatās - vai varbūt labāk multenīti ierīcē? Divu dēlu māmiņas Zanes Zustas pārdomas

Bērnībā es gribēju būt tik jauka kā Polianna, bet dažreiz sanāca iekulties dažādās ķezās kā Alfonam Trīcvaidziņam. Šodien man mājās skraida dēls – tik jauks un sirsnīgs kā Trille no grāmatas Vafeļu sirdis, kurš noteikti atradīs grāmatas, kas iedvesmos viņu. Bet vai tā būs?

Labā Polianna un neveiklais Trīcvaidziņš

Ja ievadā minētie personāži ir nezināmi, tad īsi ieskicēšu – Polianna bija maza meitene, kura katrā sliktā lietā centās saskatīt labo, bet Alfons Trīvaidziņš bieži iekūlās nepatikšanās sava uzvārda dēļ. Poliannas tēlu radījusi amerikāņu rakstniece Eleonora H. Portere tālajā 1913. gadā, bet Trīcvaidziņš ir vācu autora Gerharda Holca-Baumerta 1958. gada lolojums. Abas šīs grāmatas ir pieminēšanas vērtas un atstājušas spilgtus pēdu nospiedumus manā atmiņā, veidojot mani kā personību.

Proti, piemēram, labsirdīgā Polianna ienāca prātā, kad ar pirmo mēģinājumu uzkāpt uz skrituļdēļa salauzu kāju, jo meitene no grāmatas noteikti teiktu: “Nav tik traki, varēji jau salauzt arī vēl roku!” Savukārt Alfons Trīcvaidziņš nāca palīgā dienās, kad gadījās dažādas ķibeles – atmiņā izdevās atsaukt no rīta sastapto zirnekli, uz kuru varētu novelt visas nebūšanas. Abi tēli bija tik perfekti dzīvi izstrādāti, ka bērnības naivumā dažkārt cerēju, ka, ejot pa ielu, kādu no tiem netīšām satikšu.

Grāmatu skrejceļš

Lai arī abi varoņi ir diezgan lieli pretpoli, visos laikos lasītāji mīlējuši un mīlēs tos autoru literāros “bērnus”, ar kuriem varam identificēties un ieraudzīt kaut ko no sevis. Tiklīdz tas noticis, var sākties neapzinātais vērtēšanas un mācīšanās process no viņu pieredzes un kļūdām, ļaujot mums tapt par labākiem (cerams) cilvēkiem. Savukārt, lai autors un lasītājs tik cieši aci pret aci satiktos, jāpanāk, lai grāmata vispār nonāk viņa rokās, turklāt – jo agrāk cilvēka dzīvē tas notiek, jo labāk. Tieši šajā brīdī diezgan nozīmīgu lomu spēlē vecāku piemērs. Par to tā pavisam nopietni aizdomājos tad, kad pati kļuvu par mammu un mans grāmatu plaukts pārtapa par “skrejceļu” nākamās paaudzes lasīšanas paradumiem.

Sākt ar drošu izvēli

Grāmatas manā dzīvē vienmēr bijušas klātesošas, tāpēc, pašai kļūstot par mammu, kopā ar bērniem tās bija it visur: vannā, uz podiņa, ēdamkrēslā, automašīnā un, protams, vakarā pirms gulētiešanas. Lai agri ieinteresētu savas atvases, sāku ar grāmatām, kuras savulaik aizrāva mani pašu. Plašajā jaunās literatūras klāstā var apmaldīties un apjukt, bet, nopērkot ne pārāk saistošu grāmatu, lasītprieka “apetīti” vēl arī, nedod dievs,  pazaudēt, tāpēc ieteicamāk šķita sākt ar pārbaudītām izvēlēm.

Piemēram, kurš gan spētu atteikties no līdzjušanas suņukam Pifam, ar kuru vienmēr atgadās kas amizants? Manā pieredzē tā bija īstā kārts – dēli klausījās gan aizrautīgajā lasījumā, gan pētīja dzīvelīgās ilustrācijas, neļaujot izlaist nevienu grāmatas lappusi. Aizrautīgs stāstījums, starp citu, ir ļoti svarīgs un netika pieminēts nejauši – mēs taču pārslēdzam garlaicīgu runātāju radio, televīzijas vai podkāsta pārraides. Tāpēc arī priekšālasītājam ir jābūt mazliet apdāvinātam ar aktiera dotībām, katram varonim piešķirot vismaz atšķirīgu skanējumu un, kad pašam jau uznāk miegs, ar intrigu piesakot nākamā vakara tīzeri: “Bet tālākos notikumus mēs uzzināsim rīt…” Ar diezgan lielu garantiju var apgalvot, ka tas bērnam liks ilgoties pēc nākamās reizes, kad stāstījums tiks turpināts. Un tas jau ir ieguvums!

Varbūt labāk multenīti ierīcē?

Starp citu, arī manā bērnībā jau bija datorspēles. Tās parādījās ap manu desmito dzimšanas dienu (agrīnajos deviņdesmitajos), un nezinu, varbūt sagadīšanās, bet dīvainā kārtā tas sakrita ar periodu, kad tiku arī pie savām pirmajām brillēm un nullekomatspiecām dioptrijām. Bet tieši desmit gadu vecumā arī lasīt sāku aizvien aktīvāk un aktīvāk. Datorspēles viennozīmīgi bija kaut kas nereāli interesants – pirmkārt, jau vajadzēja kārtīgi izkašķēties ar brāli par to, kurš vakarā pirmais spēlēs, jo pirmā spēļu konsole goda vietu atrada tieši viņa istabā, bet, otrkārt, spēlītes bija krāsainas, ar ritmiskām, mazliet futūristiskām melodijām, ar līmeņiem, kuri jāsasniedz, alkstot spēlēt vēl, vēl, vēl… līdz tētis izslēdza istabā gaismu un pieteica, ka vakars ir neizbēgami beidzies.

Ar to vēlos pateikt, ka neatšķīros no saviem bērniem, kuriem virtuālā pasaule liekas interesanta – tā tas vienkārši ir, tomēr starp datorspēlēm un grāmatām ir kāda ļoti būtiska atšķirība, kāpēc, manuprāt, grāmatas no mūsu pasaules nekad netiks izspiestas. Grāmatas sniedz emocijas! Dziļas emocijas un līdzpārdzīvojumu, vēlmi, lai labais uzvar, bet sliktais saņem pēc nopelniem. Pavisam skaidri atceros, kā jutu līdzi mazajai Billei, divām Lotiņām, kuras vēlējās savest kopā vecākus, un Pepijai Garzeķei, kurai bija jāpastāv par sevi. Agri no rīta cēlos, lai turpinātu lasīt, bet vakaros tieši tā paša iemesla dēļ ilgi paliku nomodā. Biežās slimošanas ar angīnu tikai iepriecināja, jo dienām ilgi varēju kavēt laiku gultā kopā ar iemīļotajiem varoņiem. Bet datorspēles? Nekādi nevaru atcerēties emocijas, kas saistās ar Super Mario – varbūt tas, cik izmisīgi viņš muka no sēnēm vai cik naudiņas sapelnīja? Diez vai. Drīzāk atceros, cik nervoza paliku, kad atkal vienā un tajā pašā vietā iekritu aizā, netiekot uz nākamo līmeni. (Sasodīts! Nēēēēēēēē!) Tas lika dusmoties gan uz īskājaino Super Mario, gan uz sevi par to, cik esmu slikta un neizveicīga spēlētāja, bet nekādi neatceros, ka būtu aizvērusi grāmatu ar šādu izvirdušam vulkānam līdzīgu emocionālo bagāžu un drebošu augšlūpu. Secinājumus varam izdarīt paši un atcerēties, ka pieaugušā uzdevums ir iejaukties bērna dzīvē un būt tai stingrajai rokai, kas “izslēdz gaismu” – gan izsakoties burtiski, gan metaforiski. Nebūsim nežēlīgi – ir laiks jautrām spēlītēm un ir laiks inteliģentām grāmatām, bet visam ir vajadzīga vecāku kontrole un mēra sajūta, ko tieši no savas pieredzes mazajām atvasēm varam piedāvāt.

Mēs kaut kur jau esam tikušies!

Šogad kādā mūzikas festivālā mana mazā radiniece Tīna pavisam nejauši satika Tutu jeb aktrisi Lieni Sebri, un, pateicoties radinieces sajūtām, tā bija visnotaļ laimīga diena arī man – piedzīvot, cik bērnam ir ārkārtīgi svarīgi satikt neaizsniedzamu tēlu. Arī mani radītie tēli no grāmatas UCIPUCI jau kādu laiku ir kļuvuši redzami paši savā raidījumā, un aktieris Oskars Florencs-Vīksne, kurš atveido zēnu no grāmatas – Krišu, atzīst, ka arī viņam nereti operatīvi jāiejūtas tēlā un uz ielas, veikalā vai citviet jāiepriecina mazie skatītāji. Viņiem tas ir notikums! Pati savulaik bērnībā teātra pulciņā iejutos Karlsona tēlā, bet šobrīd kopā ar režisoru Intaru Rešetinu strādāju pie norvēģu autores Marijas Parras brīnišķīgās grāmatas Vafeļu sirdis dramatizējuma Latvijas Leļļu teātrī. Zinu, ka šīs grāmatas galvenos varoņus – aizkustinoši sirsnīgo Trilli un bravūrīgo Lēnu – iemīļojuši daudzi bērni, tāpēc ar nepacietību gaidu, kad ar kostīmu mākslinieces Janas Čivželes veidoto leļļu palīdzību šī maģiskā tikšanās februāra vidū varēs notikt. Tā tik tiešām ir īsta burvestība, kad grāmatu tēli “izkāpj” no lappusēm, nostājas bērna acu priekšā un mazais klusi sajūsmā pie sevis nodomā: “Mēs kaut kur jau esam tikušies!” Jā – grāmatā!

Sēdi grāmatā biežāk!

Visbeidzot pienāca posms, kad kļuvu ne tikai par mammu, bet arī rakstnieci un gan savu, gan bērnu lasīšanas pieredzi varēju ielikt pašas rakstītajās grāmatās. Radīt tās tādas, kādas pati gribētu lasīt. Ar mīļām un skaistām ilustrācijām, kuras liek smaidīt, ar interesantām lietiņām, kuras drīkst aiztikt, – tieši tāpēc manās grāmatās ir papīra leļļu teātris, kartona pūcīte ar kustināmiem spārniņiem, grāmatas, kurās drīkst zīmēt vai izpildīt tajās uzdevumus, lai lasītais labāk iespiestos atmiņā, jo ļoti daudz bērnu informāciju uztver caur taktilo pieskārienu. Laikam jau, radot grāmatas, neapzināti domāju par to, lai bērniem gribētos biežāk un vairāk tajās sēdēt, jo tikai tā mēs izaudzināsim gudru un emocionāli inteliģentu nākamo paaudzi. Savukārt tas ir mūsu – vecāku – rokās, lai bērnu rokās grāmatas vispār nonāktu.