Mīlestība, kas smacē nost. Kāpēc pāru attiecībās viens otru tik neganti kontrolējam?

Kāpēc notiek cīņa par varu

Dita un Niks ir precēts pāris, kas dzīvo autonomi – no abu vecāku dzīvesvietām viņus šķir vairāki tūkstoši kilometru. Nepārejošu konfliktu laulāto starpā uztur tas, ka Nika māte zvana dēlam divreiz dienā, neklātienē ar padomiem aktīvi piedalās viņu dzīvē, bet, atbraukusi ciemos, virtuvē pārkārto plauktus pēc savas saprašanas. Arī viņu ikdienas paradumi atšķiras – vīramāte dzīvo augšā līdz vieniem naktī, kamēr Ditai nāk miegs jau desmitos. Un tā tālāk. Ditas problēma – viņa nespēj iebilst vīramātei un ēd nost vīru. Iespējams, Dita vīramātes uzvedību īpaši saasināti uztver tāpēc, ka viņai pašai bija valdonīga, kontrolējoša omīte, kura neļāva brīvi elpot ne savam vīram, ne bērniem, ne vedeklai, ne mazbērniem. Par godu Nika mātei jāteic, ka viņa atšķirībā no Ditas omītes, kas bija īsts indes pods, ir ārkārtīgi labdabīga. Draugi Ditai iesaka priecāties par to, ka viņi nedzīvo vienā pilsētā, un likties mierā – lai taču vīrs runā laimīgs ar savu māti kaut piecreiz dienā, jo viņu ģimenē tā iekārtots no sākta gala un viņa šo kārtību neizskaudīs. Dita to apzinās, bet besās tik un tā. Viņa ir nostājusies uz kara takas, lai s­kaidri norādītu, kurš te ir galvenais. Piemēram, rauj vīramātei ārā no rokām trauku dvieli, jo uzskata: ja vīramāte viņas teritorijā slaucīs traukus, tā būs varas uzurpēšana, līdz ar to – simboliski zaudēta cīņa. Uz draugu jautājumu, vai viņa ar varas cīņām mazliet nepārspīlē, Dita atbild, ka viņai tā nešķiet. Jāpiebilst, ka Niks ir pacietīgs, miermīlīgs un tolerants cilvēks, turklāt diplomāts. Ar māti viņš pārsvarā sarunājas, atrodoties darbā, lai lieki netracinātu Ditu. Viņš pieņem māti tādu, kāda nu ir, un vedina sievu pacensties darīt tāpat (arvien uzsverot, ka apciemojumi jāpiecieš tikai pāris reižu gadā). Savukārt Ditas tuviniekiem bail, ka viņa savu pacietīgo vīru tikām grauzīs, kamēr nograuzīs, taču Dita raudādama atbild, ka citādāk nevarot.  

Attiecību telpu starp cilvēkiem aizpilda neganta kontrolēšana

“Jautājums ir: vai cilvēks cīnās, vai dzīvo,” skaidro psihoterapeits Valdis Briedis. “Diemžēl cīnīšanās ir veids, kā tikt prom no iespējas dzīvot. Jā, skan dīvaini, bet palūkosim, kāpēc tā notiek. Lai varētu pilnvērtīgi dzīvot, jāpazīst sevi un savas vajadzības. Tāpēc mazs bērns, pētot pasauli, iepazīst sevi caur to, kas ir ārpusē. Vecais labais piemērs – bērns nes rādīt mammai savu zīmējumu, reakcija – fui, kas tas par smērējumu! Bet tā ir daļa no manis... Tā nu bērns aug, soli pa solim pielāgojoties sociālai, kultūras diktētai sistēmai – jo tas, kāds es esmu, tika noraidīts. Tā mēs pamazām savas vajadzības nobāžam tā patālāk un vēl uzliekam vāku. Pat ideālos gadījumos, kad bērns tiek pieņemts, kaut kas no viņa neviļus tiek ignorēts, un agri vai vēlu jebkuram cilvēkam nāks ārā kāda izpausme, kas būs pretrunā ar esošo sistēmu.

Piemērs par valdonīgo omīti – bērns (šajā gadījumā Dita) iegūst pieredzi, ka attiecību telpu starp cilvēkiem aizpilda neganta kontrolēšana. Runa ir ne tik daudz par vīramātes uzbāšanos, cik par to, ka es nemaz īsti nezinu, kas man patiesībā vajadzīgs, jo līdz šim esmu eksistējusi izdzīvošanas režīmā. Cīnīšanās uz āru – ar partneri, ar ģimeni – , ir aizsardzības reakcija, lai nebūtu jāiet uz iekšu, virzienā pie sevis. Jo tad nāktos noņemt vāku agrāk apspiestajām vajadzībām, zināmā mērā ejot pret sabiedrības priekšstatiem, kādos esmu augusi. Turklāt par sevi uzzinātais varbūt krietni atšķirtos no tā, kas labām meitenēm piedien. Rezumējums: vieglāk palikt pie cīnīšanās, kas ir ierasta un pazīstama kopš bērnības.”

Robežu nospraušana

“Kamēr cilvēks nesaprot, kas īsti viņu traucē, viņš neko nevar risināt. Tāpēc viens no pirmajiem jautājumiem ir – kas īsti te notiek?” turpina Valdis Briedis. ”Visbiežāk cilvēki cīnās par ārējām robežām (mamma lien manā dzīvē utt.), bet saknes ir iekšienē, domāšanas robežās.  

Varbūt Dita domā, ka nevar runāt par savām vajadzībām, jo nesaņems atbalstu. Varbūt vienkārši nevar adaptēties jaunajā ģimenē. Varbūt viņa gāja uz mērķi – piemēram, apprecēties. Tagad mērķis ir sasniegts, kāzas aiz muguras – ko tālāk? Kas es esmu, un kas man jādara? Ja es neprotu dzīvot šeit un tagad, izbaudīt konkrēto brīdi, bet arvien eju uz mērķi tad, kaut kad, tas parasti rezultējas vai nu briesmīgās depresīvās izpausmēs, vai briesmīgos cīniņos.

Katram normālam cilvēkam ir robežas

Ja Ditas vajadzības atšķiras no tām, pie kādām pieradusi vīra ģimene, tas jāpasaka, jo pats no sevis neviens to neuzminēs (sievietēm bieži ir ilūzijas, ka citiem jāuzmin, ko es gribu; ja tas nenotiek, es trakoju, bet skaidri un gaiši paprasīt nevaru). Ja Nika mammas vajadzība būs pārkrāmēt Ditas plauktus, uz ko Niks teiks mamma grib tikai labu, Dita atbildēs – es nesaku, ka viņa grib sliktu, bet – šeit ir robeža! Un, ticiet man, nekas slikts nenotiks! Katram normālam cilvēkam ir savas robežas – citam lielākas, citam mazākas. Ja otrs to nepieņem, jums vienkārši nesaskan.

Tieši tāpat, ja citi pļāpā līdz vieniem, bet Dita grib iet gulēt desmitos, tas vienkārši jādara. No kā es baidos? Kā mani uztvers, ja es tā izdarīšu? Ja cilvēks nemitīgi uztraucas, ka, īstenojot savas vajadzības, viņš kādu aizskars un būs sliktais, tad viņam ar citiem vispār nav attiecību – ir tikai attiecības ar sevi. Te nav runa par nespēju pateikt nē citiem, bet par nespēju pateikt jā tam, ko gribu es. Tātad – par nespēju būt tādai, kāda esmu. Ieklausies – tava vajadzība ir gulēt, nevis lai citi tavu gulētiešanu uztvertu ar sajūsmu. Kāda tev daļa, ko viņi par to domā? Tikai šādās situācijās var sākt iepazīt to, kāds mēs katrs esam, un kopš šā brīža var sākt veidoties attiecības.

Rezumējums – Dita iztiktu bez cīņām, darot zināmu savu intīmo robežu un īstenojot vajadzības. Tagad vīramāte pat nezina, ka ir kaut ko pārkāpusi, tāpēc turpina ierastajā manierē. Ditas neapmierinātība krājas, un katra mazākā vīramātes izpausme vairo Ditā trauksmi kā caur palielināmo stiklu. Citādi – kāpēc gan tu nevarētu mierīgi ļaut, lai māte slauka tos traukus, un izlietot iegūto laiku patīkamākai nodarbei?”

Kaislība un deficīts

Cīnās gan vecāki ar bērniem, gan priekšnieki ar padotajiem, tomēr vislielākās cīņas laikam notiek pāru attiecībās. Dažu starpā valda nemitīgs kašķis, bet nereti šķiet, ka viens no pāra ir labprātīgi nolicis ieročus un dzīvo otra laulātā dzīvi. “Pārī cīņa vislabāk parādās tāpēc, ka vienatnē jau es pie sevis netikšu; es sevi pārbaudu mijiedarbībā ar ārējo realitāti,” skaidro psihoterapeits. “Te uz brīdi jāatgriežas pie mazā bērna un vāka uzlikšanas. Attiecībās ar vecākiem bērns bieži jūtas bezspēcīgs. Bezspēcība ir ļoti svarīgs vārds! Jūtot bezspēcību, mana bioloģija ieslēdz stresa hormonus – kortizolu, adrenalīnu un citus –, tā radot enerģiju darbībai, ko tautā bieži sauc par agresivitāti. Ja es kā bērns to nekur nevaru likt, tad pierodu paturēt sevī. Un, iedomājies, kad beidzot tu esi pieaudzis un varētu šo enerģiju izlietot, visa kultūra, sistēma un paradumi saka – pareizi ir tā! Bet man tobrīd gribas citādi... Pavisam nekaitīgs piemērs – Vecgada vakarā tev gribētos nevis, kā ik gadu pieņemts, stīvi ciemoties ar radiem, bet ņemt slēpes un braukt sagaidīt Jauno gadu uz kalna. Enerģija izdalās, bet es esmu bezspēcīgs. Un tad ir divi populārākie scenāriji – vai nu deficīta scenārijs (pārdzīvoju sevī), vai kaislību scenārijs (ņemos uz āru).

Pāru attiecībās kaislības scenārijs izskatās, piemēram, šādi: tu esi iedomājies, ka ļoti, ļoti mīli otru cilvēku, sāc viņu kontrolēt, baidies pazaudēt, domā tikai par viņu, atsakies no draugiem un hobijiem, lai sevi veltītu tikai viņam... Un tas noved pie iztukšošanās,” Valdis Briedis uzzīmē klasisku situāciju.

Savukārt, mēģinot iztēloties dzīvē deficīta scenāriju, prātā nāk Ditas vīra Nika māsa Rita, kurai kopš bērnības iedvests, ka viņa neko nemāk, neko nejēdz un ne uz ko nav spējīga. Interesanti (varbūt loģiski?), ka viņas pašas ģimenē viss turpinās tieši tāpat – vīrs viņu apsauc kā beidzamo nesaprašu, bērni klausa tikai tēti, jo ātri apjautuši, ka mammu, kuru izrīko gan omīte, gan tētis, var neņemt galvā. Ditai gribas glābt arī svainieni, bet te nu visi saka – atdziesti! Viņai ir pāri trīsdesmit, nav nepieskaitāma, ja gribētu, varētu nopirkt vienvirziena biļeti un nozust tālēs zilajās. Acīmredzot Ritu šāds modelis apmierina.

“Tā ir precīza šā deficīta scenārija ilustrācija!” apstiprina psihoterapeits. “Tu esi kompleksu mākta nelaimes čupiņa, urdies sevī un tīri vai atplauksti (uz kādu laiku), ja kāds uzņemas tevi kontrolēt. Tā kā tu pats īsti nezini, kas tev jādara, vismaz kāds to pasaka. Rita ir tipiski līdzatkarīgs cilvēks, kas var izveidoties arī bērna pāraprūpes dēļ. Māte vienmēr zināja, kā vajag, un arvien lika meitai darīt tā, kā ir pareizi. Ja meitai nav bijis pieredzes, kur varētu arī mazliet pabuntoties, pār viņu tika īstenota nepārtraukta kontrole. Jā, pārmērīgas rūpes nozīmē pārmērīgu kontroli, tas bremzē bērna attīstību. Trakākais, ka mamma gadu gadiem, labu nodomu vadīta, rūpējās par bērnu, kā dēļ bērns pats neko vairs nevar un tāpēc jūtas slikti. Tāds cilvēks var nonākt līdz nopietnai depresijai vai vardarbībai – proti, vai nu viņš dzīvo nepārtrauktās bailēs, provocējot citu vardarbību, vai pats kļūst emocionāli vai fiziski vardarbīgs,” neiepriecinošu ainu atklāj Valdis Briedis. “Kaislības variantā parādās idealizācija, deficīta gadījumā – devalvācija. Abi ved uz vienu – tu jūties iztukšots, bezspēcīgs un tālu no sevis; abējādi tā ir savas dzīves nedzīvošana.”

Ir īpaša cilvēku suga, kuras īpatnis jūtas labi tikai tad, ja ir kādam uzspiedis savu viedokli, guvis virsroku, panācis, lai otrs darītu to, ko gribu es. Tā savstarpēji izrīkojas gan laulātie, gan draugi, gan mātes ar visu vecumu bērniem. Kas tas ir par perversu apmierinājumu? “Šie cilvēki nejūtas labi!” iebilst psihoterapeits. “Bet – par visu pēc kārtas. Nosacīti ir kontrolieri un kontrolējamie, kas viens bez otra nevar pastāvēt. Kā viņi rodas? Atslēgas jautājums ir: vai es jūtos droši tāds, kāds esmu, vai nedroši. Ja jūtos nedroši, tad kļūšu par kontrolētāju vai kontrolējamo (jā, kājas aug abiem vienādi!). Kontrolierim ir precīzs raksturojums. Viņš izturas pret otru cilvēku kā pret īpašumu, ieceļot sevi par saimnieku. Šādus saimniekus atpazīstam jau bērnībā – ja tu spēlēsies ar Anniņu, es ar tevi nedraudzēšos, tev jāspēlējas tikai ar mani! Arī pieauguša cilvēka dzīvē galvenais mehānisms ir ultimāti un pieprasīšana, kuru galējā izpausme ir: ja tu bez ierunām darīsi visu, ko likšu, mums viss būs kārtībā!

Kāpēc viņš tāds ir? Kontrolierim pašapziņas trūkums kopā ar augstu trauksmes līmeni rada bailes zaudēt partneri, tāpēc viņš uzmācīgi kontrolē katru partnera soli, turklāt uzskatīdams sevi par labdari – es taču tevi tik ļoti mīlu, tāpēc rūpējos. Arī tas ir kaislības scenārijs – ar labiem nodomiem uz priekšu! Kontrolieris ir patiesi izbrīnīts, uzzinot, ka smacē partneri nost.

Kontrolējošās attiecībās var nodzīvot arī visu mūžu

Paradokss slēpjas tur, ka kontrole nogalina uzticēšanos, jo cilvēks nevar dzīvot nepārtrauktā uzraudzības režīmā. Viņš ir spiests meklēt izdzīvošanas iespējas visaptverošas kontroles apstākļos, un katrai darbībai var atrast pretdarbību. Palūkosim, kādas ir kontrolējamā iespējas.

Pirmkārt, jāatceras: ja viņš gribēs, tad iespēju atradīs. Ja, piemēram, viņu nemitīgi turēs nepamatotās aizdomās, viņam var sagribēties aizdomas īstenot dzīvē: eh, tāpat man netic, varbūt ir vērts ar to Baibiņu pārgulēt – vismaz zināšu, par ko klausos!

Otrs variants ir ideāls kontrolierim – kontrolējamais nekad nerunā pretī, neizsaka viedokli, ir pakļāvīgs. Tas gan nenozīmē, ka cilvēkam šī uzspiestā loma patīk. Iekšējā neapmierinātība un ārējā padevība rezultējas psihosomatiskās kaitēs – fiziskās, smagākos gadījumos arī garīgās slimībās. Lai saglabātu sava es veselumu, kontrolējamais iemācās melot, liekuļot, emocionāli norobežojas no partnera un dara visu, lai saglabātu laulības ilūziju. Neraža tāda, ka tādējādi viņš kļūst neinteresants kontrolierim, kuram tāds vieglums apnīk, tāpēc izdalās papildu stresa hormoni, rodas papildu enerģija, un viņš robežu pārkāpj vēl negantāk – cik slikts tu, cik nepareizi visu dari! Cilvēkam –kontrolētājam miera nav nekad, viņš nemitīgi ņemas, jo nespēj atslābināties, būt dabisks, gūt pilnvērtīgu baudījumu.

Tas, ka viņam ir dzīvesbiedrs, bērni un kolēģi, vēl nenozīmē, ka ir attiecības

Trešais kontrolējamā izpausmes veids ir dumpis uz kuģa. Kādu brīdi pacietis kontrolēšanu, kad trauks iet pāri malām, viņš uzsprāgst par kādu sīkumu. Šis cikls var atkārtoties gadiem. Jāpiebilst, ka kontrolējošās attiecībās var nodzīvot arī visu mūžu, īpaši, ja sagadās, ka kontrolējamais ir mazohists (25 procentiem cilvēku ir mazohisma iezīmes). Tad līdz dumpim pat nenonāk, jo viņš gūst arī apmierinājumu. Un vēl viens moments – ja cilvēks ir ieguvis pasīvā deficīta pieredzi un bijis kontrolējamais, viņš provocēs otru, kurš citādi varbūt nebūtu kontrolieris, par tādu kļūt. Tātad – ja pāru attiecībās būs kontrole, tas vienmēr radīs ziepes!” ar pārliecību nosaka psihoterapeits.

Vēl bez kontrolieriem dzīvē var novērot arī dažādu rangu manipulatorus – sākot no primitīvām padzīvojušu māmiņu izpausmēm man tūlīt kļūs slikti ar sirdi un beidzot ar smalkām shēmām, kuru soli pa solim īsteno partneris, lai panāktu sev vēlamo rezultātu. Uzspiež uz vienas podziņas, uz otras, pēc tam apmierināti berzē rokas – man izdevās! “Tādā modelī nav emocionālas tuvības,” saka Valdis Briedis. “Cilvēkam ir ideja, un tu tiec izmantots kā pakāpiens ceļā uz to. Ja es to interpretētu agresīvi, es teiktu, ka tas ir varaskārs cilvēks. Manipulatoram nav emocionālas tuvības pieredzes, nav emocionālu izjūtu, nav empātijas, nav takta, un nav pieklājības. Un nav arī attiecību – tas, ka viņam ir dzīvesbiedrs, bērni un kolēģi, vēl nenozīmē, ka ir attiecības. Lai veidotu attiecības, ir jābūt kontaktā ar cilvēkiem, nevis ar savu funktieri. Bet te ir tā: es ņemos savā teritorijā, izmantojot citus cilvēkus par klucīšiem.”

Kad nekas nav tā, kā izskatās

Jautājums: vai un kā iespējams izvairīties no kontroliera vai kontrolējamā lomas? “Ir precīzas pazīmes, kas liecina, ka tu vari nonākt kontrolējošās attiecībās (vienalga, kurā lomā): tu izjūti atkarību no citiem cilvēkiem, tev ir zems pašnovērtējums, pastāvīga vajadzība pēc labvēlības un atbalsta, lai justos labāk, bezspēcības sajūta kaut ko mainīt destruktīvās situācijās un attiecībās,” uzskaita speciālists. “Tas ir galējais pazīmju kopums. Vai cilvēks ir spējīgs pats sev atzīt, ka viņam piemīt šādas īpašības? Visbiežāk – nē. Jebkas, kas ir pretrunā ar to priekšstatu – uzskatu sistēmu, kuru es pats par sevi esmu radījis (un pret kuru visu dzīves laiku atbalstījies), būs pretrunā ar jebkuru jaunu informāciju, lai uz cik pamatotiem faktiem tā balstītos. Reizēm cilvēki, kad viņiem to izstāstu, saka – es it kā tevi dzirdu, bet man tas slīd garām... Tā ir ārkārtīgi spēcīga aizsardzības reakcija pret svešo un citādo. Tāpēc arī rodas konflikts – man ir mana pazīstamā teritorija, tas, kas iekļāvies manā puzlē. Viss, kas nav manā puzlē, ir svešais! Kāpēc cilvēks izvēlas cīnīties ar citiem, nevis iet pats pie sevis? Jo var atklāties man neglaimojošas lietas. Piemēram, es labāk ļoti agresīvi apkarošu agresivitāti citos, nekā tikšu galā pats ar savu. Kāds kolēģis nejauši bija liecinieks skatam, kā cienījama pedagoģe, piepūtusies liela, tumši sarkanu seju, histēriski bļāva – es cīnīšos pret agresiju bērnos!” smejas Valdis Briedis.

Mēs pat nevaram iedomāties, cik daudz pāru publiskā telpā spēlē savas spēlītes

Mums katram ir priekšstatu – uzskatu sistēma ne tikai par sevi, bet arī par citiem. Un, ja šķietami labi pazīstami cilvēki krīt ārā no rāmja, kuru esam viņiem piemērojuši, tas var radīt zināmu mulsumu. Tā, piemēram, nelielam paziņu lokam jau sen nedod mieru kāds, viņuprāt, dīvains fenomens, kuru viņi ir novērojuši pazīstama pāra attiecībās. Einārs un Ilze ir precējušies jau vairāk nekā trīsdesmit gadu, viņiem ir bērni un mazbērni. Einārs ir vadošs darbinieks lielā uzņēmumā, vīrišķīgi pievilcīgs, stalts, turklāt izskatās krietnus desmit gadus jaunāks par saviem gadiem, ko nevar teikt par viņa sievu. Einārs rūpējas par ģimeni, prot visus darbus, turklāt ir saticīga rakstura. Ačgārnība, kas lien ārā kā īlens no maisa, ir tāda, ka Ilze Eināru regulāri publiski pazemo – draugu un pat paviršu paziņu kompānijās stāsta, cik viņš neaptēsts, slinks un neizdarīgs. Stāsta izvērsti un izgaršojot. Klātesošie ir nepatīkami izbrīnīti gan par Ilzes uzvedību, gan par to, ka Einārs to pacieš. Ilzes monologu laikā viņš, acis zemē iedūris, klusē. Ne reizes viņš sievu nav apsaucis ne ar zilbi. Paziņu reakcija ir aptuveni tāda: un tādas ilzes vēlāk intervijās žurnāliem žēlojas, ka vīri aizgājuši pie citām! Sen bija laiks! Jautājums: kāpēc Einārs nav aizgājis? “Te iespējami trīs skaidrojumi,” Valdi Briedi šis piemērs acīm redzami neizbrīna. “Viens no tiem – tās ir viņu apzinātās vai neapzinātās sadomazohistiskās rotaļas, no kurām abi gūst baudu. Bargā kundze norāj nepaklausīgo puiku. Mēs pat nevaram iedomāties, cik daudz pāru publiskā telpā spēlē savas spēlītes! Ekshibīcija (publiskums) tam vēl piešķir asumu. Tas var būt arī neapzināts kaifs. Otrs skaidrojums – vīrietis var būt kompleksu mākts, iekšēji mazs, kaunīgs puisītis, kurš bērnībā bijis atkarīgs no mammas, vēlāk – no sievas. Amatam nav nozīmes, tāds var būt pat ģenerālis. Trešais variants – varbūt tur ir tāda augstā mīla, tāds lidojums, ka vīrietis negrib zaudēt to labo, kas viņam ir ar šo sievieti. Ja tas nav neviens no šiem variantiem, tad viņš, manuprāt, ir psihiski slims, jo grūti iedomāties, ka vesels cilvēks izvēlētos kaut ko tādu paciest.”

Kā parūpēties par savu labsajūtu

Visbeidzot – ko darīt jauniem un ne tik jauniem cilvēkiem, kuri, sākot kopdzīvi, iestrēgst cīniņos, lai noskaidrotu, kurš galvenāks – tu vai es, es vai tava mamma, tu vai mana mamma? “Sākumā būs daudz atšķirību gan paradumu, gan pieredzes ziņā. Noteikti būs arī zināms cīnīšanās posms, kas palīdzēs vienam otru labāk iepazīt. Tas ir normāli, no tā izvairīties nav iespējams. Zelta likums – iepazīšanās posmā es neuztveru personiski otra cilvēka izpausmes, jo tās nav vērstas pret mani,” uzsver Valdis Briedis. ”Visbiežāk tas, ko nepieņem, nāk no kultūras. Ortodoksāli ticības jautājumi, paražas, vērtību sistēma. Otrs – higiēnas paradumi. Cilvēki pat nevar iedomāties, cik ļoti tie var atšķirties! Būtu pārmēru optimistiski domāt, ka visi cilvēki mazgājas katru dienu. Pabraukājiet sabiedriskajā transportā!

Un neceri, ka spēsi otru mainīt. Tu vari rādīt veselīgu priekšzīmi – ja viņš pievilksies, labi! Tas nemaz negadās tik reti, un parasti notiek tad, ja partneris, kurš rāda veselīgo priekšzīmi, pats tiešām jūtas labi, nekaro un otru pārmērīgi neaprūpē. Ja abi ir pieauguši cilvēki, kas apzinās savas vajadzības, nākamais solis ir radīt autonomu sistēmu, kā parūpēties par savu labsajūtu,” atgādina speciālists.

Cik ilgi var dzīvot pārī, izdabājot vai cīnoties?

Te kāda dāma var pamatoti pajautāt – ko tad, ja manā autonomajā labsajūtas sistēmā neietilpst svētdienas pusdienas ar tavu mammu, jo es tajā laikā gribu gulēt vannā? “Guli! Vai mans vīrs par to dusmosies, kā to uzņems viņa mamma – es nezinu. Es varu to uzzināt, tikai izmēģinot. Esot nosacījumam, ka jutīšos labi, gan guļot tajā vannā, gan iznākusi no tās (ja tas būs paraugdemonstrējums, to momentāni pamanīs un attieksme būs pavisam cita). Turklāt ar savu labo garastāvokli es dalīšos ar pārējiem, jo būšu atslābinājusies, man nebūs deficīta sajūtas. Un tādā gadījumā pārsteidzošā kārtā ar laiku tas tiks akceptēts. Sākumā, protams, kā pret svešo (tā nav pieņemts!), var būt visādas reakcijas. Bet! Ja es pati jūtos labi un zinu, ka viņiem ir svešinieka trauksme, kas man tur ko cepties? Lai pierod! Un pieradīs, ja vien tas nebūs klīnisks gadījums. Turklāt tas ir šis veselīgais piemērs, ar kuru tu rosināsi arī vīru par sevi parūpēties. Bet, ja dēlu uztrauc tikai tas, ko teiks mamma, jāvaicā – kāda velna pēc sieviete precēja šo bērnu? Vai mēs, būdami ar tik atšķirīgiem priekšstatiem, vispār varam sadzīvot? Cik ilgi var dzīvot pārī, izdabājot vai cīnoties?” retoriski jautā speciālists.

Tas nav nekas pacilājošs un personību harmonizējošs, ja tu dzīvo, būdams nemitīgā diskomfortā

Te nāk prātā psihoterapeita Viestura Rudzīša propagandētā ideja par to, ka šķiršanās vispār nav metode. Sak, ja esi apprecējies, jādzīvo, priecājoties, ka tev cilvēkā der 20 procenti, nevis sūkstoties par tiem astoņdesmit, kas tev neder. Skan skaisti, bet... Pat, ja tev der 95 procenti, bet šķietami nieka pieci ir pilnīgi neciešami, gribas teikt – pie joda tos deviņdesmit piecus, ja pārējie ir šitādi! (Diemžēl ne vienmēr tie pieci ir uzreiz pamanāmi, lai cik nobriedis un prātīgs cilvēks būtu.) Katram taču cilvēcisko izpausmju sarakstā ir tādi punkti, ko var, un tādi, ko noteikti nevar paciest. Kādai sievietei šķiet, ja vīrs reizi mēnesī iedod pa aci, to var pieciest, jo pārējā laikā viņš ir labs cilvēks, saimniecisks, apkārt nestaigā. Cita pazudīs uz neatgriešanos, pirms viņš vēl pagūs atvēzēties.

“Man personīgi tieši tā arī liekas – neviens nenoliedz labo daļu, bet ir ārkārtīgi svarīgi, kāda tieši ir tā nepieņemamā daļa!” ir pārliecināts Valdis Briedis. “Jāskatās, kas ir tie pieci procenti, un vai es varu ar tiem sadzīvot – neraugoties uz labajiem deviņdesmit pieciem. Varbūt nelabie ir četrdesmit, bet tādi, ko tu itin viegli pieciet. Varbūt sliktie ir tikai trīs – piemēram, viņš ir brīnišķīgs cilvēks, bet makšķernieks, kamēr citai tas sagādā prieku, jo viņa bieži nebūs mājās. Te sākas personiskais, kad ne­var nosaukt pareizas vai nepareizas izpausmes. Visbeidzot – tas nav nekas pacilājošs un personību harmonizējošs, ja tu, zobus sakodis, turpini kopdzīvi, būdams nemitīgā diskomfortā. Daži saka – sadzīvot var ar jebkuru, vajag tikai ļoti gribēt... Gribēt patiesībā var visu – pat sakrustot vālodzi ar sesku. Tikai jāatceras, ka zirgu ar ēzeli jau sakrustoja, bet mūlis vien iznāca...